Cerinju miljons / 22. (4) Dažādi papildinājumi

Koments 12: Pārtikas lielveikalu vadības Latvijā ir labi iepazinušās ar cilvēku izmisumu, bezdarbu, un naudiņas trūkumu, lai tos sev par labu nežēlīgi izmantotu. Kamēr kādi kļūst miljonāri, man laba paziņa, Anonima, trīsbērnu māte, strādā Rimi veikalā, 14 stundas uz kājām, divas trīs dienas pēc kārtas, tad divas dienas brīvas. Šorīt viņa man raksta: „Sveiks, Anton, kā tev klājas? [Es] šodien mājiņā, rīt [vakarā] atkal uz Valmieru, un pirmdien otrdien jāstrādā. Nostrādāju knapi, spranda sāp, galva arī. Gribēju tev lūgt varbūt tu varēsi kaut kad man tās zāles nopirkt. Man [darba] grafiks ir atkal mainījies. Lai tev jauka dieniņa....” Valdība pat trīsbērnu mātei, vieniniecei, uzliek milzu nodokļus. Zāles maksā 25 eiro. Citiem vārdiem, ja tu nespēji no valsts izbēgt, tad tā tevi tepat mērdē.

Koments 13: Daudz kas no latviešu vēstures ir paslēpts tā sauktās ‘teikās’. Jau minētais Laimonis Liepnieks savā grāmatā (skat Cm 23), nodaļā, kura saucas „Pa senām takām Briedes krastos”, raksta:

„Berzaines apkārtne bagāta ar šodien jau sen aizmirstām teikām....” Valmieras skolotāja V.D. Baloža (1848-1918) pierakstītā teika, zina stāstīt: „Par Jaunās muižas Kalna riju: ‘Pie Kalna rijas rādoties ķēmi. Reiz kāds vīrs gājis... uz mājām. Ceļā viņam jāiet gar Kalna riju. Pulkstenis varējis būt divpadsmit. Muižas ļaudis vēl neesot gājuši uz riju. Viņš iet gar riju un dzird, ka rijā maļ. –klausās, klausās un iet tuvāk pie durvju šķirbas lūkoties: viss tumšs, uguns nav, vējš vien svilpojis gar rijas pakšķiem. Gājējs atkāpies kādus soļus, noklausījies vēl [kā gan tā ‘malšana’ īsti skan] un tad meties bēgt.’

„...teikās rija vienmēr bijusi velna miteklis [atcerēsimies ‘Dieveli’ (ienācis angļu valodā kā devil)] un darba vieta, taču ar ‘ķēmiem’ kādreiz nācies cīnīties pat Valmieras vecajam mācītājam Ferdinandam Valteram [baltvācietis]. 1844, gada rudenī viņš ziņo Valmieras bruģutiesai par Jaunās muižas Jukļa mājas kalpa sievu (vārds nav minēts), ka tā kaimiņu duķerniešu Vīķos ar buršanu ārstējusi lopus.... --mācītājs solās nākamā svētdienā saukt pie grēksūdzes paskaidrot....”, pēc kam nodevis viņu tiesai.

Kā man zināja stāstīt Dievturu draudzes padomniece Maruta Voikus Lukina, F. Valters bijis pazīstams hernhūtiešu pretinieks, un esot darījis visu iespējamo, lai tos no Valmieras padzītu. Varam atcerēties, ka hernhūtieši necienīja baznīcu ēkas, bet turēja saietus rijās, kur tuvāk tautai. Tā kā katra cilvēka tiešās attiecības ar Dievu var daudz un dažādi izpausties, hernhūtiešu saietos nebija nekas neparasts Dieva priekšā ģībt, kratīties, un pa zemi vārtīties. Tie paši arī mācījās gudrības no Kabalas, kāpēc tos tagad apsūdz par ‘buršanu’ (ja ne draudzēšanos ar lūdu ļaudīm), kurus vārdus varbūt teikusi Ilze Lūgšana (?Lūkina).

Tā kā hernhūtieši ieviesa latviešos kora dziedāšanu (mans vectēvs bija koru diriģents), varam iedomāties, ka ‘normālam’ un stīvam luderānim, šāda pašiedvēsmota uzvedība likās ne tikai neparasta, bet ‘ķēmošanās’, kādu vēl līdz šai dienai ‘ķeceriem’ (katāri, bogomiļu atzare uz rietumiem no Serbijas līdz Langvedokai, tagad Francijā) pieraksta Brīvdabas muzejs Rīgā.

Turpina L. Liepnieks nākošā nodaļā: „18.g.s. pirmajā pusē, brāļu draudzes kustības laikā, Zēmeles bija kļuvušas par šīs kustības degpunktu Bauņu un Jaunās muižas apkārtnē. Te dzīvoja ap 40 ‘dvēseļu’ un Zēmeles Mārcis un Pēteris bija pazīstami kā aktīvākie hernhūtiešu sludinātāji un Burtnieku mācītāja Forhofa pretinieki. Forhofs ziņoja, ka ‘...Mārcis salīdzinājis Bībeles lietošanu baznīcā ar salmu un rugāju kulšanu, un... licis pateikt (Forhofam), ka viņš esot krāpnieks....’”

Ka ticību karš tika piekopts starp katoliskiem luderāņiem un brīvdomājošiem hernhūtiešiem, nav brīnums, kaut ne vienmēr tas ierobežojās tikai ar viens otru apmelošanu. Bet nevaram noliegt iespēju, ka hernhūtiešu saskarsme ar ‘tautu’ uzgāja senas āderes, kuras joprojām  strāvoja (un vēl strāvo) zemapziņā kops ķēniņa Visvalža (?Videvuda) laikiem.

Mana vecvectēva krogu it kā esot nodedzinājusi viņa otrā sieva (mana vecvecmāte, iesaukta ‘Abiņa’.) sveces uz karstas plīts tecinot. Bet diez vai darbu pieredzējusi un darbā rūdīta sieviete bija tik neuzmanīga. Kaut mans vectēvs savā dzīves laikā nekad šo nostāstu neapstrīdēja, iespējams, nevēloties celt savai kapitālistiskai nosliecei šķēršļus, man pašam drīzāk liekas, ka ugunsgrēks izcēlās ticību karu rezultātā. Diemžēl vectēva ilggadīgā pavāre Matilde/ Alīne (iesaukta ‘Saimniece’), mana otrā mamma, no Smiltenes sen jau aizsaulē, un ja no viņas kāda ziņa, tad tā var atlidot tikai tādā veidā, ka svētā vabole pa psihologa Junga atvērto logu un šā vai tā nokrist viņam/ man deguna priekšā uz rakstāmgalda.