Sunday, December 25, 2016



Kirti Muķa (Svētā seja)
By © E. Antons Benjamiņš, 2016

6. Ķēniņš Jānis Klīvkājs. Akts 2
I  Pagaidu altārs kādā Rīgas parkā.



Uzsvars:
Glābēj! Glābēj!
Svētīts tavs vārds
tautas dziesmās,
kas mūžam nebeidzās!

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Mani mīļie bērni,
Mani dēli, meitas,
Rīgas pilsoņi!
Kāpēc jūs klausat
Tik bezjēdzīgus un
nesaprotamus vārdus,
kādi nāk no
šī muldoņa mutes?
Kurš no jums saprot
viņa vārdu nozīmi?
Kāpēc esat tik bēdīgi?

Es nāku uzklausīt
un izprast,
kas jums kaiš.
Kāpēc gan
jūs uzklausat
šo kurkstošo vardi?

(Ķēniņš Jānis pagriežas
uz priestera pusi)

Tu, tur baltajā kreklā,
es nezinu tavu vārdu.
Tu esi ribinājis
un kurkstējis
pietiekami ilgi
par sen zudušām.
draudzēm.
Kāpēc tu traucē
šos meža ļaudis,
visi no kuriem
tagad ir lepni
Rīgas pilsoņi?

Atbildi man
šo ļautiņu vietā,
Jo ir skaidrs
viņi nav pieraduši
uzrunāt ķēniņus.

No kā viņi baidās?
Ko viņi grib?

Priesteris:
Ak, varenais
Rīgas un
senās Jersikas,
Ķēniņ Jāni,
dižpriesteris Tirēsijs
sūta mani parunāt
kā ar Rīgas jauniešiem,
tā pensisonāriem.
Skat, varenais ķēniņ,
ka visi lokās
ap svēto altāri,
kur slēpts īsts, bet
nekad nepieejams
zelta pods.

(tas, kas
pie tā tiks
momentā mirs.)

Tomēr, viņi netiecās
pēc zelta,
bet sauc
meža un purva Sumpurni. Skat,
varenais Ķēniņ Jāni!
Te maize klāta
ar sviestu, biezpienu
un medu.
Te siers mērcēts
olivu eļļas un
ķiploku mērcē.

Bet Sumpurnis
kā nenāk, tā nenāk.
Tiek runāts,ka šis
pilsēstnieku Dievs
esot pie nāves sliekšņa.
Tam esot kāds
slēpts iemesls.

Es bīstos,
Ka meža bērniem
sāk trūkt pacietiba
turpināt ciest
lapseņu un
sirseņu dzēlienus.

Ak, Ķeniņ Jāni,
dzirdu ļaudis
murminam,
ka Zemes māte
sūta mums krupjus,
kādi prasīs
dzert asinis,
varbūt pat
mūsu bērnu asinis.

Pat desmit
slavenākās
Rīgas maukas,
īpaši aicinātas
nākt mums palīgā,
un ar augsti
paceltām pakaļām
un zemi noliektām galvām
vilina Sumpurni uzklausīt
mūsu lūgšanas.

Ak, vareno Ķēniņ Jāni!
Paosti gaisu.
Vai tas nesmaržo
pēc degošu
spalvu viraka?

Jel piesauc
savu vecvectēvu
Kadmu, Rīgas dibinātaju,
nākt mums palīgā

Citādi te visiem
pienāks liģe.

Uzsvars un Atsvars
(viens pēc otra):
Ak! Dievišķo Ķēniņ Jāni!
Daudz gadus secen
ar tavu palidzibu
mēs atbrīvojāmies
no Sumpurņa lāsta.
Tu mums atnesi
labākas dienas.
Tu izcirti
bīstamos krūmus,
uz kuriem
žonglieri un bumbiņu virpuļotāji
vilināja
mazuļus un pensionārus.

Arī viens otrs no mums,
sirds sāpju mocīts,
krūmos pazuda.

Kaut mēs lūdzām
ar paceltām rokām,
mēs lūdzām bezcerīgi
--līdz atnāci Tu,
ak, vareno Ķēniņ Jāni,
un izglābi mūs
no Sumpurņa lāsta.

Tu esi
mūsu Dievs un sargs,
tu mūs iemācīji
nebīties
no vilkiem.

Tevis dēļ
mūsu bērni
vairs nevicina rokas
cerībās pārlidot aizai,
kas izplēšas
Sumpurņa tempļa
terraces priekšā.

Tevis dēļ, ak Jāni,
mēs vairs nemurgojam,
ka maitu putnu knābji
rausta mūsu zarnas
un modina mūs
celties no miega un naves.

Kēniņ Jāni,
mēs atkārtoti
esam cietuši insultus
un triecienus,
un mūsu griba
vairs nedarbojās.

Ak, varenais Ķēniņ,
ak, nemirstīgi
slavenais varoni,
mums vairs nav
ne smaids, ne prieks.
Savu bērnu dēļ,
Mēs krītam
tevis priekšā ceļos,
un lūdzam tevi
mūs uzrunāt
ar vārdiem, kas glābj.
Neatturi no mums, Jānī,
savas dziedinošās rokas
un mierinošos vārdus!

Ak, Ķeniņ Jāni.
nepieļauj
nevienam teikt,
ka esi
solījis mums gaismu,
bet tumšas ēnas
joprojām
mūs vedina atklāt
pazudušā ķēniņa
Visvalža pīšļus.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Mani mīļie bērni,
Rīgas pilsoņi,
jūsu cerības
dod man cerēt
uz labām ziņām.

Es pazīstu jūsu sāpes.

Tāpat kā jūs,
esmu no miesas
darināts.
Tāpat kā jūs
ari es jūtos labāk,
kad esmu cerības
aizmirsis.

Taču es ciešu
pat vairāk,
ka jūs.
Es ciešu ne tikai savas,
bet visas Rīgas un
nodedzinātās
Jersikas sāpes.

Man arī ir bērni.
kuriem veltu
lielu uzmanību.
Domāju, ka zinu
kur meklēt palīdzību.

Esmu sūtījis
Princi Kārli,
mežu cirteju starastu,
Ķēniņienes
RaŽannas brāli,
liecinieku
tūkstoš upuraitu
vaimanām,
cilvēku, kas
ir sevi saistījis
ar mums,
sniedzot
skaļus
uzticības zvērastus.

Šo pašu brīdi,
Princis Kārlis apciemo
Saules Dieves
gaišos tempļus,
kur Saules meitas,
met zibens ķertas
ozolzīles.

Cerams, ka
šo pašu brīdi
Saules meitas
no zīļu
dzīvā un
jau zemē iesakņotā
zvaigznāja
lasa mums ziņas:

kas un kā
glābs Rīgu
senās Jersikas vārdā.

Kas ir tas,
kurš vainīgs
pie mūsu nelaimes?
Kurš ir tas,
kurš mani,
Sumpurņa kāvēju
un Rīgas bērnu glābēju
vaino
par Rīgas nelaimi?

Priesteris:
Klau! Klau!
Sargi taurē,
dod signālu!
Princis Kārlis
ir atgriezies!

Ķēniņs Jānis Klīvkājs:
Ceru, ka viņš nāk
ar labām ziņām.

Priesteris:
Ziņas būs labas
Kārlis nāk
ar smaidu.

Ķēniņs Jānis Klīvkājs:
Mēs drīz zināsim...
Re, te viņš ir
Sveiks, svaini!

(Ienāk Princis Kārlis.)

Princis Kārlis:
Sveicināti, godājamais
Ķēniņ Jāni!
Kā veicas Rīgā!?
Nesu valdniekam
svarīgas ziņas.
Ieiesim pilī.

Kamēr es pūtinu kājas,
un kalpiņi attīra
manas sandāles
no putekļiem,
es pastāstīšu vairāk.
Būs tev uzzināt
kas un kā.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Princi Kārli, mēs visi
Esam nepacietīgi dzirdēt
kas jādara, lai mūsu pilsēta,
jau devēta Liģe,
ātrāk dziedējas.

Princis Kārlis:
Saule grib darbus redzēt,
ne tikai
tukšus vārdus dzirdēt.

Ja es stāstu
Saules atklājumus,
prastu
ausu priekšā,
var notikt pārpratums,
kam var sekot
nepārdomāta rīcība.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Kādi atklājumi, kāda rīcība?
Man nevajaga mistērijas.
Kādas ir ziņas?

Princis Kārlis (čukst):
Saules meitas tev sūta
pilnu podu ar zeltu.
No Saulstarotu upju
zelta spoguļu virsmām
tas smelts.

Ķēniņš Jānis:
Nav noslēpums,
ka Rīgas pilsoņiem
patīk dāvanas
ar dievišku starojumu.
Tomēr,
runā un negaidi. Stāsti,
ko stāsta Saules meitas.

Visa Rīga cieš un jūt
vienas un tās pašas
sāpes.

Princis Kārlis (negribīgi):
Ķēniņ, atceries,
ka valdība balstās
uz ķēniņu škistību
un pavalstnieku uzticību.
Par to nedrīkst būt šaubu.
Viņsaule mūs sūta
šo sauli iekarot,
nāvi nebīties.

Tas ko dzirdēsi,
nav manis izdomāts,
bet to stāsta
Saules meitas,
kam ausis laiza
medu kāras
čūsku mēles.

Labi, redzu,
Ka esi nepacietīgs.

Tātad
Saules meitas ziņo:

“Ejiet ravēt nezāles,
pirms to saknes ieaug
tik dziļi,
ka būs grūti
tās vairs izravēt.

Ķēniņš Jānis:
Pār kādu nezāli tu runā?
Ražas laiks ir pagājis.
Ravētājas
jau atrodas rijā
kur vicina spriguļus
un kuļ labību.

Princis Kārlis:
Nezāle, Ķēniņ Jāni,
šoreiz ir cilvēks.
Mums ir jāatrod
šo bēguli
no naves,
un jāizravē viņš
no sabiedrības.

Saules meitas
nenosauca viņu vārdā,
jo tas mums pašiem
jāatklāj.

Citādi Rīga būs
par savu esību
paradā Liģei,
kas ne tikai no
senlaiku biskapa,
bet slepkavas,
kas joprojām
mūsu vidū.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Slepkava? Kur?

Princis Kārlis:
Ķēniņš Jāni,
nav noslēpums,
ka pirms tu
ieradies Rīgā,
pār mums valdīja
Ķēniņš Visvaldis.

Visvaldis bija
Ķēniņa Kadma,
Rīgas dibinātāja,
mazdēls.

Tava vecvectēva
māsai Eiropai
bija divi dēli,
dvīņi,
kas kāroja
Rīgu valdīt.

Brāļi strīdējās,
kurš valdīs
Rīgu pirmais.
Viņu strīds
Kļuva skarbs,
un draudēja
onkuļa Kadma
dibināto pilsētu nodedzināt.

Lai novērstu nelaimi,’
Ķēniņš Kadmus
upureja
savu mīļāko
melno govi,
un izgrieza
tai mēli.

Lai izbeigtu stridu,
Kadmus meta mēli
starp dvīņu
bruņotiem spēkiem.

Mēle bauroja un
vainoja ikvienu par
savas mātes nāvi.

Uzsvars un Atsvars:
Mēle bauroja:
“Jums nebūs
nevienam
pār Rīgu valdīt,
ja nebūsiet ar mieru
pieņemt nāvi.
ka pienākas
debesu kaujiniekiem
no savas rokas.”

Princis Kārlis:
Par nožēlu,
dviņu rokas pieder
kā vienam,
tā otram dvīnim.
Ko dara viens,
to dara otrs.

Tāpēc savā starpā
Dvīņi sāka ķildēties,
līdz gulēja
viens otram
pie kājām.

Laika gaitā,
melnās govs mēle
Ķeniņam Kadmam
savas mates,
melnās govs
nāvi piedeva,
jo zināja,
viņš savus grēkus
un netaisnības
segs ar godu.

Kā zināms,
Ķēniņš Kadmus
pret sevi
pacēla zobenu,
no kura
kā zibens
izskrēja Dieva
žēlastība un trāpija
Ķēniņam sirdī.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Esmu
par šo ķēniņu
dzirdējis.

Bet, lai tas stāsts
citai dienai.

Mums tagad svarīgāk,
kur atrast slepkavu.
Kurš no jums
ir redzējis viņa pēdas?

Princis Kārlis:
Mums jāmeklē
vainigais
mūsu pašu zemē.
Mums ir jāieskatās
cilvēku darbos.
Tikai darbi,
reti kad vārdi
dos ziņu,
kas vainīgs.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Vai ķēniņš Visvaldis
Nomira pilī?

Esmu dzirdējis, ka
viņš mira kādā ceļojumā
kādā apburtā mežā.
Esmu dzirdējis,
Ka kāds gans,
negribēdams
nogalināt
savu ganāmpulku,
nodokļu dēļ,
esot viņu
nodūris.

Princis Kārlis:
Ķēniņam Visvaldim
bija sarunāta
slepena tikšanās
ar vēstnešiem
no mums svešām zemēm,
ar kurām
mums bija
tirdznieciski sakari.

Tikšanās notika mežā.
Ķēniņš Visvaldis
no meža
mājās neatgriezās.

Miesas sargi,
visi godīgi
nodokļu vācēji
arī neatgriezās.
Izņemot vienu.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Slepeni randiņi mežā
ir riskanti.

Ko teica
dzīvi palikušais sargs?
Vai viņš zināja
stāstīt,
kas notika?

Kas tie tādi vainīgie?
Cik tādi bija?

Princis Kārlis:
Dzīvi palikušais aizsargs
nevarēja
neko skaidri atstastīt.

Gan stāstija,
ka Ķēniņš Visvaldis
ir apglabāts
kādā meža cūku
dubļu vannas bedrē.

Vīrs teica, ka zin,
kur kaps,
un solija mūs tur vest.
Bet kāds
Viņu noindēja
pirms mēs
varējām sarīkot
ekspedīciju un
Ķēniņa pīšļus
pārvest uz Rīgu.

Nav nekāds brīnums,
ka rīdzinieki
laiku pa laikam
dzird naktī
Ķēniņa vaimanas
pa ielām aurojam.

Virs Kēniņa Visvalža kapa
neaug ozols,
kam zīles uzsūc
Ķēniņa sāpes,
un baro
jaunus varoņus.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Tā tad slepkavam
pie mums
dzīvo draugi?

Princis Kārlis:
Nodokļu vācējs
nebija precējies.
Viņam nav pēcnācēji.
Pirms
viņu paaugstināja
nodokļu vacēja amatā,
viņš tīrīja
zirgu staļļus.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Vai bija izmeklēšana?

Princis Kārlis:
Mēs atradām,
kādu staļļa zelli,
kurš it kā esot
bārenis, kādai
dzemdībās mirušai
virtuves kalponei.
Zellis to esot
bieži jājis.
Bet puisis galvoja
ka neko nezinot,
jo nekad neesot
ar tēvu iepazīstināts.
Viņš tagad
arī vairs nav dzīvs.

Viņu turpat stallī
nospēra zirgs.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Labi, paldies,
pagaidām pietiks.

Esmu pateicīgs
Saules meitām
par ziņām.
Paldies, svaini Kārli,
par ziņneša lomu.

(Ķēniņš Jānis pagriežās un uzrunā pie altāra sapulcējušos rīdziniekus:)

Mani bērni,
Rīgas dēli un meitas,
savāciet
savus ziedojumus,
un ejiet mājā.

Sasauciet vecāju sapulci.
Pastāstiet viņiem, ka
Ķēniņš Jānis
vēlās aprunāties.

Tie, kuri nogalināja
Kēniņu Visvaldi
apdraud mūs visus.

Darīšu visu,
ko varu, lai
slepkavas atrastu.

Rīga, cēlta
no Jersikas
uguns balinātiem
kaulu kaļķiem,
gaida mūs visus
atcerēties
vecvectēva cerības.
Tikai tad mēs spēsim
atjaunot
savas kopienas
Jēruzālieni.

Mēs nedrīkstam kļūt
par čekas maisu
pelnu bedri.

Priesteris:
Ceļaties, latvieši,
mūsu lūgšana
ir uzklausīta.

Mūs glābs
Ķēniņš Jānis
nemazāk droši,
ka Ķēniņa Jāņa
sensentēvs,
kurš pie
Tabora kalna
pakājes avota
dibināja Jersiku.

Lai dzīvo,
Ķēniņš Jānis.
Viņš atbrīvoja mūs
no Sumpurņa vienreiz!
Viņš atbrīvos mūs
no Sumpurņa otreiz.

 (Iziet Ķēniņš Jānis un visi. Tikai kori paliek.)

Uzsvars:
Cerību Dieve!
Mīļo Saulit!
Mīļās Laimas acs!
Mūsu nemierīgo
siržu auklīt!

Mums atvieglinājums
zināt,
ka nebūs
mums upurēt bērnus,.
un nebūs
sevi kaut,
viņu vietā.

Dievs svētī,
Ķēniņu Jāni.
Viņš mūs glābs.

Atsvars:
Tas man
neticami.
Kā tā?
Kas ir mainījies?
Vai pilsētnieki atkal
pārsit laucinieku likumus?
Kas tas par dūzi,
ka sievas bērnus vairs
nedzemdē, bet
no dzemdēm
ar nazi izgriež?

Vai esam aizmirsuši,
ka drīz
pēc Sumpurnis
tika padzīts no meža,
un simts
šķēpu bakstīts
piedzīvoja
upurbērnu likteni,
kad leca aizā—

priesteris Tirēzs
izsludināja
lāstu, re:

“tagad visiem,
ne tikai,
pilsoņiem un ķēniņiem
būs upurēt dzīvības.

“Atcerieties, ko
teica Ķēniņš Kadmus.

‘Mana mīļotā
melnā gotiņa,
kuru ar svecēm
ragu galā
upurēju,
lai atjaunotu
nelaiķa tēva Jersiku,
lai atmiņas par
Jersikas templi
būtu iekaltas vesturē
kā garants,
ka cilvēkiem
ir jāzin
sevi upurēt
līdz ar govi
un jēru.

Uzsvars:
Citādi mums ies
kā gāja dvīņiem:
kādi dzima
no čūskas ragiem.
Mēs viens otru
mūžam sitīsim
gaidot uz dzimumu,
kam nav lempts
atdzimt.’

Atsvars:
Bet Ķēniņš Jānis
vēl spītīgs ego,
kās nesaprot,
kas viņš ir
un kam viņš
nācis.