Saturday, October 27, 2018


Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton Vendamenc, 2018

My blogs have come to an end. I have deliberately skipped a few entries in order to leave this last of the series as if unfinished. It has never been my philosophy that 2 and 3 necessarily follows 1. So it is with some amazement that I note blog number 683. Perhaps it is no accident that 6+8+3=17 = hexagram 17 , which is called “Following SUI”. I especially like Richard Wilhems interpretation: “An older man defers to a young girl and shows her consideration. By this he moves her to follow him.” This would be a very generous gift from the Great All for sure.

In any case, I am making a belated side step to give what is left of time to painting. A long time ago (60 years) the poet Robert Lowell called me a surrealist. I have come to interpret that word as meaning ‘pareidolist’, as I tend to think not in a linear 1 2 3 fashion, but make side-steps to get out of the way of the onrushing future. The IChing, also known as the Book of Changes, is a master of the art. It may at times have confused those who have read my blogs. At the same time, it has helped me to avoid becoming immobile, even though there are some compulsive characteritics of behavior about me. One of these has been a pronounced animus against secular governments, which I believe to be nothing other than war parties of one kind or another.

This last blog, I present in its ‘raw’ and unfinished form. Which is to say, I may at some point return to it,and replace it with a more finished (whatever that is) text.



13 Dieva un Kazāra Derības

Kad Dievs
Saderēja ar Kazāru
(Savu konkurentu,
Kurš vienmēr zināja
Par Dievu labāk)
Un piedalījās lugā
Kurā tika izsmiets
Dieva mazdēls
Mazais Džovs

Viņš deva Kazāram
Un pilsētniekiem
Globalistiem
Iespēju
(Dievs atbalstīja
Cilts saites)
No Džova atņemt
Ne tikai viņa
Koka zirdziņu
Bet māju
Un ģimeni.

Pretēji
Ierastai pasaciņai
Džovam
nebija
Piecdesmit
Vai cik
Bet tikai
Astoņi gadi.

Kazāra
Palaistā pasaciņa
Izlaida faktu
Ka Džova tēvs
Jobs tika
Nosūtīts uz Astrahanu
Kur pārmācības
Skolotāji
Mēģināja vairākkārt
Viņu pierunāt
Globalizēties
Bet kad tas neizdevās
Pielika Jobu pie sienas
Un nošāva.

Līdzīgi notika
Ar Džova mammu
Kāda krievu kņaza
Mazmeitu.
Bolševiki
Piespieda Džovu
Būt lieciniekam
Kā mammai
Nācās mācīties
Maukot.
Džova tante Žeņa
Mācoties izprast
Globalisma kaprīzes
Attīrīja zivis
Jenisejas upes deltā
No zvīņām
Lai 5000 globalistiem
Būtu ko ēst.
Džova vecmāte
Palika dzīva
Jo tante Žeņa
To pagrāba aiz jostas
Un aiz sevis
Pa laipu
Uzvilka
Uz kuģa klaja.
Kuģis bija
Tā gada rudens
Pēdējais
Uz Krasnojarsku
Kur tomēr siltāk
Ka virs
Arktikas joslas.

Un tā tālāk

Līdz pilsētnieki
Globalisti
Izcirta mežus
Un tā darot
nocirta meža ļaudīm
Kājas
Un pie pleciem
Piesēja pilsētnieku
Spārnoto
Papes ideoloģiju.

Auroja Krievijas
Un visas pasaules
Daba
No šausmām.
Desmitiem tukštoši
līķi krita
dziļās gravās.

Pēc kam
Amerikāņi ar
Humanitārām pretenzijām
Nāca glābt Džovu
Un globalizēja viņu
Uz Amēriku.

Kazārs palecās
No priekiem
Un iesaucās:
Ullāh!
Ullāh!
Tagad Džovs
Labi mīkstināts
Zaudēs ne tikai
Dabas Paradīzi
Bet arī prātu.

Dievs atbildēja:
Kazār, tu
Tik un tā
Zaudēsi.
Džovam
Nav nekur
Citur kur iet
Bet nākt
Pie manis
Atpakaļ uz mežu.

Vai neesi dzirdējis
Ka mežs
Ir vieta
Kur piedzimu
Es, Dievs
Kad bezizejas
Izmisuma
Dzīti
Mana saime
Pēc glābiņa
no cilvēkiem
mani piesauca?


Tā tas arī
Notika
ar Dieva mazdēlu.

Mazais Džovs
Sociālistu
Un globalistu
Haosā ierauts
Prasijās un kauca
Pēc Dieva.

Dievs
Kā par brīnumu
atradās
Iedzimis
Džova dabā.

Ha, ha
Kazārs smējās
Tas viss
Par velti.

Dievs
Stāsti ko gribi
Džovs zinās labāk
Kā tev ticēt
Kad uzzinās
Tu viņu māni
Ar gaisīgiem
Sapņiem

Toties sociālisms
Pilsētās
Visiem
Dod visu.

Kazāru loterija
Džovam patiks labāk
Kā muškāres
Tava meža dārzā.

Es Džovam došu
Atom bumbas
Ar ko spēlēties.
Viņš arī
Iesauks sevi
Par Bolševiku
Neies Džovs
Vairs ogot vai sēņot
Nezinās viņš vairs
Kā dēstīt
Kartupeļus
Ceļos viņš
Uz Venēru un Marsu
Kur Džovs
Atgūs visu
Dubultīgi
Ko zaudēja
Kad pameta Paradīzi.

Re: desmit Ievas
Nāk viņu pist.
Loteriju viņš
Spēlēs
Katru piektdienu
Un katru piektdienu
Džovs sapņos
Ka ir dzimis
Miljonārs.

Pienāks diena
Dievs
Džovs
Pie manis
Nekunkstēs
Kā kunkst
Tavu jēru
Gana ķermenis
Bez locekļiem

Iebāzts maisā
Pamests
Grāvmalē.

Dievam palika skumji.
Tomēr Viņš saņēmās
Un atbildēja:

Kazāriņ
Tev taisnība.
Atceros
Cik tas bija jauki
Kad desmit
Saules meitas
Centās mani atrunāt
No sevis
Izčakarēt Dievu.

Mēs iedzērām
sarkanvīnu
Un pornogrāfiskās gaidās
Ar lielu prieku
Cēlām ugunskuru
Kam lēcām pāri
Kā kūsa
Vien svīla.

Tomēr nepietika
Ar to
Cilvēciskās tieksmes
mierināt.
Pirms Dieva radībām
Arī sociālisti
Sāka viens otru
Slepkavot.
Bērnu
Bija tik daudz
Ka nezināja
Kur tos likt.
Amerikāņi atzina
No tiem
Ir attaisnojams
Pasākums.

Man ir žēl
Kazār
Ka neesi
Pēc Dieva tiecies.

Dievam ir jābūt.
Man Dievs ir.
Dievs kļuva
Man sevi atdodot
Kā kaķis
Uzticīgi
Atdodās
Nieka glāstam.

Atceros
Saules meitu
kura nāca
Mani augšāmcelt
Un pār manu līķi
Plivināja
Savus ceļgalus.

Vai tu, Kazār
Kad Džovu
Par Bolševiku kristi
Vien savai pipelei
Atkārtoti
Ādu nenodrāz?

Vai tomēr
Nav
(Lai tie
Komunisti
Vai kapitālisti)
Izdarīt
Pašnāvību
Un tevi, Kazār
Sev paņem līdz
Lai no bērzu sēklām
Jūs audzētu
Bērzu birzis
Kur tagad
Ņujorka, Maskava
Un Beidžinga
smok?

Kazārs atbildēja:
Redzēsim
Ko teiks Džovs.

* * *

Es, Džovs
Kazāru slavēju.
Es vēlējos
Būt miljonārs
Man vienalga
Vai es
pie miljona tieku
kā zaglis
Loteriju pārdevējs
Vai kapracis.

Konkurence man
Bija liela:

Kazāra pēcnācēji
Bija uzpisti
Visās malās
(Pat 30 miljoni
Vienā pilsētā)
Un ķīnieši
Solījās pist
Vēl lielākas
Metropoles.

Visi
Lai vien kur
Prasijās pisties.
Visi vēlējās
Kļūt par miljonāriem
Par brīvu
Pasaule bija’
Pilna ar zagļiem.

Tikai Dievs
Nezaga
No neviena
Un zināja mīlēt
Ar glāstu vien.
Dievs īpaši
Mīlēja kaķus.

Dievu neiedvesmoja
Betona meži
Kaut betona alejas
Bija pilnas
Ar vīriem
Kuri lūdza Ievas
Atver pežu
Lai dotu viņiem
Iedvēsmu
Dzīvot.

Karnibalizācijas
Viesnīcas
Atradās uz
Katras Rīgas ielas.

Tracis izcēlās
Liels.

Vainu gāza
Uz Vahhābu Mohamedu
(Tu, Kazār, grauji
Vēsturi,’
Tu kastrē serbus
Tu izcērti mežus
Tu iznīcini
Visu ko gribi)

Bet ne Kazārs
Ne Pops
Ne Princis Mohameds
Ben Salmane
Ne demokrātija*
Tāpēc labojās.

*Demokrātija
Izrādās
Gan kastrē
Tikai 49 procentus
No vaļiniekiem
Bet 51%
Tiek atstāti
Dižvaldē
Kur izmisums
Kā zārks tukšs un
Bez Dieva
Tiek piedzīvots
Kā pēdējais
Dzīves notikums.


Saturday, October 20, 2018


Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton Vendamenc, 2018


10. Aste*rika

Pēc ‘es’ atgriezās
Latvijā
(Pēc 51 gadu
Prombūtnes)
Viņš uzzināja
Ka Staļina mantinieki
Ar ‘pilsētnieku’ vīrusu
Bija aplipinājuši
Virtuāli visu
Reiz dabā
Iedzimto tautu.

Alkohola dvinga
Līgojās
Pār senču zemi
kā pelēka migla
Siltā decembra rītā
Gaidās uz
Kaut ko
Ko Paradīze
Mežā
Nekad
Nebija solījusi.

Kārdinošas kapitālistu taures
(Atvietoja Staļina saukļus)
Un kūdināja un kārdināja
Ar muzikālām stikla pogām
Alkohola
Un vientiešu dvingā
Saindētās
Latviešu smadzenes

pie barikādēm
Kaut viltus
Pārliecināja
(aktieri atteicās
Skaidrot)
Ka virtualitāte
Nav atšķirama
No realitātes.

Neviens nebija
Sagatavots
Bardakam
Kas sekoja.

Tie, kas laukos
vēl dzīvi
Bēga uz Īriju
Sēnes lasīt
Bankas
Prihvatizēja
Un izcirta
Mežus
Gar ceļmalēm

Latvju meičas
Attīrīja kājstarpes
No kūsas
Un prātā narkotizēti
tīņi dziedāja
Un lūdza Dievu

Padomijas
Sarkanie pengvīni
Tagad vairs rozā
Bija mākslīgā realitātē
ieskābējuši
Visu tautu

Un visa tauta bija
Histēriskās gaidās
Re re re
Tūlīt notiks
Visas pasaules
Vērtīgi brīnumi.

Pilsētās dzimuši
Boļševiki
Gan Latvijā, Krievijā
(visur kur vien
Kāds bija dzirdējis
Par Amēriku)
Visi salipinājās
Ar politikāņu
Medus mērcē
Slapinātu švammi.

Padomijas laikmetā
Sadragāto
Uzticību
Starp dzimumiem
Uzsita
Ar hiperbōli
Un pamestiem bērniem
Visās malās.

Pengvīni klāstīja
Jaunas gudrības:

„Kā gan varam
Jums nesolīt
To ko
Jūs gaidat?!”
Bārdainas sejas
Bez problēmām
Satikās ar
Skūtām pežām.

Debesu mākoņos
Parādijās
Gudrie no
Visur kur
Pasaulē
Un sludināja:

Re re
Nāk brīnumi
Asfaltēti
Lauku ceļi
Un ceļojums
Uz mēnesi
Kur visi
Lēkāsim kā zaķi.

Turpat arī
Mīlestību izsalkušas
Desmit pansionētas
Maukas nāk
Astoņos vakarā
Un pie televizora
Bezkaunīgi kairina
Desmit kastrātus
Šovā
‘Grēku pansionāts’.

Mans kaimiņš
Kurš nevarēja atļauties
Cigaretes
Tina pīpes tabaku
Dzejnieka Raiņa
Kopotos rakstos
Kurus ārā meta
Vietējā bibliotēka.

Solījumu kārdināti
Latvieši sauca
Pēc vairāk
Ar vien vairāk
Un vairāk
Par brīvu
Un neko
Visu ko.

Bija reti
Kaut kas dzirdams
No vēstures
Ja vien par kādu
Pazudušu
Limuzīnu
Jāņu vakarā.

Žagatas lidoja
No acu caurumiem
Tikko kāds
Pieminēja
Naudu.

    Realitāte kauca
    Kā cepurnieku vijole
    Kad uz lauku ceļa
    To pārvilka
Kritis zars.

Atmiņu nebija
Gandrīz
Par neko.

Gladio mērcē
Mērcētā
PēcPadPalatvijas valdība
Nevēlējās
Atvert
Čekas maisus.

Atvainojās.
Teica
ka Kremlis
Slēpj vairāk.

Knapi kādam
Ienāca prātā
Ka saraustītā
Kopiena
NATO okupētā
PēcPad
Palatvijā ir
‘Demokrātijas’ sekas.

Pusaudži
Man jautāja:
„Ko tu dari šeit?
Ko tu te meklē?
    Mēs no tevis
Gribam naudu
    Mēs gribam braukt
    Uz Amēriku, Angliju
    Mēs gribam būt
    Jebkur
    Bet ne šeit.”
   
    Mana atgriešanās
Dzimtenē
Jauniešiem
Likās mistērija
Jo varēja
Sevi iedomāties
Dzimušus
Jebkur.

Jautājumu
Nesaprazdams
Es to liku aiz auss.

Tikai 20 gadus pēcāk
Pēc atkārtoti
Biju iedzīvojies
Lavijā
(Pēc iepazinos
Ar PēcPad
Pavaldības darbu
un atstāju pilsētu)
Sāku saprast
Kādā bundžā
Pasaules brīvos latviešus
Marinēja
kapitālistu
Stipendētās barikādes
un laikraksti

    (Kļuva skaidrs
Ka jauniešiem
Nebija ne jausma
Kas tas tāds
Suverēns prāts.
Latvijas Centrālā Padome
(LCP) bija tukšs stāsts.
Ne tiem jēga
Kas tā tāda
Kādreiz suverēna
Iršu kopiena
Mežvidus ļaužu vidē.

Nevienam nevienam
Neteica neviens
Kas tie tādi
Kas savām asinīm
Izcīnīja suverenitāti
Nebija dzejnieki
Kas zināja stāstīt
Kas tās par sāpēm
To zaudēt.

Mans ‘Es’ tagad stāv
Pie senču gultas
Un skatās
Kā ātrās palīdzības
Mediči mēģina
Garīgā piena
Aprauto govi
Ietecināt.

Raibaļiņa atsakās
Kalpot.

Latgales valoda
Reiz Saules, Laimas
Un Dēkras valoda
(katrs vārds mīļina)
Tagad vairs
Gļēvuļu
Birokrātu valoda.
Tajā vairs
Ne vēsts
No senčiem

Tā vairs tik
naidu valdzina
Un sēj.

    Tautas apziņa
Ir tik nekustīga
    Ka tikai zinātne
Un zinātnē
Vivisekcionēts Dievs
To var panākt.

Nav vairs ne vēsts
No tiem
Kas pie ‘barikādēm’
Teicās atjaunot
Latviju.
Visur kur skatās
Latvieši
Saņem rīkojumus
No amerikāņu impērijas
Centrālās inteliģences
Biroja
Uz pārstrādāta
(un klimatu vēsinoša)
Sūdpapīrā.

Latviešu kopienu
Sagrauj
Banku algotņi
Kas sludina
Liberāļu kapitālistu
Apziņas relativitāti
Veiksmīgāk
Kā boļševiki.

Kvislingi vēsturnieki
Dara ko var
Lai veicinātu
Naidu
Pret krieviem
Un lai gavilētu par
Demokrātijas atliekām

Sabāžot
Valsts aviĀrijās
Audzināto rozā pengvīnu
Kabatas pilnas
Ar milzu pensijām

Labi algotiem
Nedarbiņiem Briselē
Vai sūta sūtni
Us Itāliju
Kur ceļmalē
Tai citron ziedus
Plūkt.

Šodien
Kakistokrāti
Valda pār Latviju
Jau 27 gadus.

    Citiem vārdiem
    Soros
    Kurš ar bleķa tauri
Sauca tautu
    Pie barikādēm
    Uzvarēja
    Lētu uzvaru.

Par vēlu
Tiek secināts
Ka lētas uzvaras
Neceļ augšā
Nevienu Dievu
Bet reklamē
Nederīgu preci.

Jauniešu
Jautājumi
Nav ne mazāk
Sapistu prātu
Tauriņi
Kā asiņainie tauriņi
Kas Palestīnā
Plivina prātu
Graizītiem kazāriem.

Kādēļ
Patiesība
Ir tik kompromitēta
Ka neviens
Vairs nespēj atzīt
Ka tā nejāj zirgu
Kaila
Bet tinusies
Melu kažokā?

Kāpēc palestīnieši
Nespēj atzīt
Ka zionistu Jeruzaleme
Nekad nebija tur
Kur kazārieši
Saka to esam?

Kāpēc ‘klibie’ krievi*
Atvietoja
Purva Jeruzalemi
Ar Sankt Peterburgu
Pēc kam
Uzcēla Kremli?

Kāpēc tikai
Reti kāds
Zin ka 9/11 Ņujorkā
Bija pirmais šāviens
Pār bortu
Mini kodolieroču
Karā
Pret Amēriku
Kā valsti?

Kāpēc tiek slēpts
Notikums
Ka kāds
Kenjā dzimis puisis
Kļust par
Amērikas Saviento Valstu
Prezidentu?

Vai tāpēc
Ka amerikāņi
Tā pat kā latvieši
Nevēlās atcerēties
Ka vēsture
Tiek slēpta?

Kāpēc vēsture
Ir starp
Vis mazāk ticamām
Zinātnēm?

Un kāpēc latvieši
Nespēj atzīt
Ka vairs
Viņiem vēsture nav?

Kāpēc dzeja
Ko neviens nelasa
Ir patiesības
Pēdējais
Instruments
Vai kā rakstīja
Ziedonis
„Mīlestība
(Ir tā kas)
Nobrāztām rokām
Akmeņus lauž...”?

Vai tāpēc
Ka stāsts
Ka Trojas karš
Notika
Daugavas krastā
Jersikas ķēniņ valstī

Ir patiess stāsts?

Vai tāpēc
Ka rakstītais vārds
Nāk cementā
Iekalts?

*’klibie’ krievi: izmantojot Grima gramatikas likumu, to pašu vārdu kopienu var pārrakstit, re: ‘krīvie kliebi’. Kā zināms, krīvi bija seni baltu priesteri, kamēr Sofokļa lugā „Kēniņš Edips”, Edips ir klibs. Šī vārda izcelsme tiek neievērota un vārds vairs netiek lietots. Kāpēc? Vai tāpēc, ka Ķēniņs Edips, kā raksta Sofokls, pārgulēja ar savu māti, lai kļutu par ķēniņu? Vai krievu lamu vārdi „tvoyu mač” (aplec māti) atspoguļo senu tautas parašu? Iespējams. Kā esmu skaidrojis citviet, senos laikos mātes mierināja savus mazuļus aplaizot viņu mazos pimpīšus. Iespējams, ka šī paraša pārnesās uz pieaugušo dzīvi, un kā Dienvid Amērikas Kogi ciltī, pieauguši vīrieši ir apgalvojuši, ka nekas nav tik pārliecinoši jauks, ka seks ar māti. Vai krīvi, kuri bija priesteri, kas sargāja uguni, kļuva par uguns sargiem, jo māte atbildēja pa pavardu, kāpec tika uzskaitīta par uguni? Protams, senos laikos par uguns avotu tika uzskatīta Dieve Saule? Vai tomēr uguns avots bija urbis, kas iedzina dzirksteli sunā?