Saturday, September 22, 2018


Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton Vendamenc, 2018


6 Ar Lazdas Zaru Rokā

Civilizācija
Šodien
Nozīmē pilsētas
Kas pasūtījušas
Dabu uz elli
Kur ģērboņos
Iekalti grifoni
Ar neredzamiem pimpīšiem
Piš dabu un cilvēci

Un uzpiš jauniešus
Kuri tēlo
Zinātniekus un Dievus
Kam pilsētas
Ir kā mežs
Kur nauda aug
Kā meža cūkām
Zīles un sēnes.

Tur valda
Brīva fantāzija
Un pūķis Gūgle
Terorizē
Sakaru tīklus.

Ierobežojumi varai
Te nav.

Pilsētnieku vara
Ar cietumā
Audzinātu fantāziju
Nāk jeb kuram pretī
Ar aicinājumu

Uzsākt karu
Pret dzīvi
Kad ‘kādam’
Vienpadsmit gadīgam
puikam
tualetē
Dancigas
Jūras skolā
‘Kara apstākļu’ dēļ
Kāds cits puika
Sāka tam vilkt
Pimpīša ādu.

Jūras skola bija
Novietne bēgļiem
No Ostfrontes
Asins pirts

Kuras pēdējās ainas
Puikam
Atmiņā rēgojās
Ar beigtiem zirgiem
Kurus krāni
Vilka no kuģa
padibeņiem
Pēc kam meta
Pāri bortam
Jūrā

Lai līķi
Netālu
Kur senatnē
Atradās
Dzintaru raktuves
Un Prūsijas
Svētie ķēniņi
Krīvi
Klibi
Baltu zīlnieki
Baltiem būra
Nākotni
Kas peld gar acīm
Mūžu mūžiem
Vai par prieku
Vai žēlabām.

Nostāsts vēsta
Ka kāds krīvs
Ķēniņa vārdā
Kaut kur tuvumā
Reiz upurēja
Brangu kuili
Kura taukus
(Pēc apēsta gaļa)
Iemeta jūrā
Lai atvairītu
Poļus,
Savus radiniekus
Kuri kristīgās ticības
Vārdiem apšmaukti
Biedrojās
Jēzus vārdā
Ar zagļiem
Un nodokļu vācējiem.

Klibais krīvu
Priesteris
Iebaidīja
Vēl pusticīgos
Pa-Jāņus,
Tā sauktos pa-gānus
Atkāpties.

Jūrnieki ar
Automātu lodēm
Krustoja
Zirgu līķu vēderus
Sakapāja tos lupatās
lai izlaistu
Pēdējo garu.

Tādas man
Tās ainas
Dzimum rituāla
Atklāšanas brīdi:

Mazais
Pimpītis
Kāda vecāka zēna
Rokā.

Paldies Dievam
Ka Viņš attaisno
Mani
Nevainības vārdā.

Kad nokļuvu Veimārā
Iemācījos saukt
”Heil Hitla’”
Un nevainības vārdā
Dievs deva
Izdevību noskatīties
Kā deg Veimāras
Teātris
Un dzirdēt
Kā liesmas
Gaudo
Iz ēkas logiem
Kamēr
Kāds Buhenvaldes
Ieslodzītais
Izsaukts pildīt
Bumbu izsistās bedres
Krita uz ceļiem
Man priekšā
Un ar lūgšanā
Paceltām rokām
Un ar pirkstu
Rādija uz man
Pie elkoņa
Pakārto grozu
Pildītu ar maizes
Bulciņām.

    Brīdināts
(Ar sarga
Plints mājienu)
Es cietumnieku atteicu.

Māte
Pamesta viena
Ar trīs bērniem
Izmisusi
Vēlreiz drātējās
Ar kādu
Luftwaffe virsnieku
No Minhenes
Manai nākotnei
Par prieku.

Virsnieks
Bija atbraucis
Apciemot
Savus vecākus
Kuri pie krūts
Nēsāja
Mazu emalja ripiņu
Ar saules krustu.
Tomēr musu uzvārds
Benjamins
Viņus neiebaidīja
Un viņi neprasija
Vai esmu apgraizīts.

Lidotāja
Izmisusī sieva
Lielā panikā
Rakstija
Mātei vēstuli
(Vienmēr ziņkāris
es vēstuli lasīju):

Vai Jūs
Gnēdige Frau
Vēlaties
Mums izjaukt ģimeni?

Man nāca izprast
Ko stāsta
Kara vētrā
Krustām šķērsām
Samesto
Dzelzs ratu
Koku stumbru
Un sagrautu prātu
Ainavas.

Lai savaldītu
Manī dīgstošo
Hormonu raugu
Es turēju
Savu urbi rokā
Un šļakstināju
Ar urīnu
Bēniņos atstāto
Smilšu kaudzi

(Smiltis bija domātas
Gadījienam
Ja caur jumtu
Mājā iekrīt
Fosfora bumba
Un pagrabā sēdošie
Saosta dūmus.
Ko gan domāja
Nama saimnieki,
Kad saostīja urīnu?).

    Hans nāca līdzi
Kad naktī
Skrējām no mājas
Peter Kornelius Strāse 10
Un pa Erfurter Strāse
Uz netāļo pakalnu
    No kurienes dzirdējām
    Bumbas krītam
    Erfurtē
    Un divas naktis
Pie horizonta
    Vērojām blāzmu
Kur dega Drēsdene.

Protams
Čurčilam Londonā
Kamēr lūpas sūca
Havanas cigāru
Kājstarpē no prieka
Notecēja orgasms
Man Dresdenē bojā gāja
Pieci smilšu kastes
Draugi.

Kā varēju
Es nesaprast
(Kaut saprast
Nemudināja neviens)
Ka
Was du ererbt ....
Erwirb es, 
Um es zu besitzen”.
(To ko tu manto/ apgūsti to tā/
kā tas iesēžas kaulos)

Es zvērēju
(ka pildīšu
Tēva velmi
Par piedzīvoto
Kaut ko rakstīt)
Un stāstīšu
Par ko redzu
Bet nesaprotu
Un grēkus
Nesaprazdams
Ko daru

Kad nāvēju
Simts zvirbuļus
Rožu krūmā
No kur tie
Nāca knābāt
Manis sabērtas
Sēklas
Uz žurku slazdiem.

Protams
Es neiedomājos
Ka mani izmisīgie
Lūgumi Dievam
Glabt tēvam dzīvību
Mana nežēlība
(Pieaugušo
Runu iedvēsmota)
Var sastapties
Ar Dieva novēršanos

Pat ja visi zvirbuļi
Pagātnes dzīvēs
Bija mednieki
Un cilvēku
galvu cirtēji.

Varbūt mani attaisno
Mīlestība
Kas bija spiesta
Man paiet garām.

Un tomēr
Bija dienas
Kad es drāzu
Mammu
Ar dusmu lēkmēm
Un viņa
Nesaprazdama
Ka es viņu drāžu
Vien tāpēc
Ka viņa nebija
Man devusi
Tādu mīlestību
Kādu piesaucu

Ģība
Un krita uz grīdas
Kā sirds triekas
Ķerta

Un tad atmodies
Es skrēju
Viņai nest
Glāzi ar cukur-
Ūdeni.

Taču
Paglāba
Arī Laima
Nelaimē.

Nebija man tēvs
Kas mani ved
Uz mauku māju
Kur bārenītes
Tēlo mīlestību
Visiem kuri vien
To vēlās.

Lai kā
Viltus mīlestība
Mani nepievīla.

Kaŗš bija
Mana strazdene
Kas no
Kaķa mutes brēc:
”Apžēlo, apžēlo
Palaid mani
Man ligzda
Pilna ar mazuļiem.”

Kas to lai zin?
Varbūt Dievam
Nav cits ceļš
Kā pamācīt
Kā izvairīties
No dzīvas nāves
Vienas dzīves laikā
Ja vien pamācība
Nenāk
Ar kara rīksti

Un sāpes
Bailes un nežēlību
Var pārtraukt
Tikai mīlestība
Bez nosacījumiem

Kāda
Ir jāsniedz
Kā Ivānam Briesmīgam,
Tā Staļinam, Hitleram
Un Čurčilam.

Sintija reiz
Mani teica
esam ‘macho’
Matadoru
Silvija teica
Man jauka
Dvēsele

Bet Pēcpadomijas
Latvija cenzē
Katra dzejnieka balsi
Kad tā lamā
Dižiršu dirsām
Pārpilno valdību

Vai tāpēc vakar
Dzejnieku dienas vakarā
Valmierā
Nebija neviens
Latviešu dzejnieks
Ar samizdat prātā?)

No kur
Mantkārnieki
Dzen tautu
Uz sveštautu
Vistu fabrikām
Plūkt plaucētām vistām
Spalvu.

Man acīs asaras
Kad atceros
Kad pa nakti
Mani apciemoja
Kāda
Līdz kauliem
Izbadojusies kaķene
Un šķūnī atradusi
vecu dvieli
Uz tā apgūlās
It kā
Būtu atradusi
Jeruzalēmi
Un aizgāja
Mūža mierā.

Saturday, September 15, 2018


Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton Vendamenc, 2018



Senāk dzejnieki izteica intīmas jūtas ar dabas starpniecību. Viens no labākiem tā laikmeta piemēriem ir vācu dzejnieka Gēte dzejolis “Kennst du das Land?” “Vai pazīsti to zemi?” Šodien pilsētas šādu intīmu vienotību ar dabu ir izdzēsušas un atvietojušas ar progresīvu intīmās dzīves klāstu pilsētnieku gaumē. Pretestība šai ‘pilētnieku gaumei’ iesākās ASV, kur betons bija atvietojis mežus un laukus ar tādu pārliecību, ka dzejnieki sāka atvietot dabu ar tā saukto ‘Es’ vai konfesijas dzeju. Viens no šīs kustības pirmsācējiem bija dzejnieks ”Walts” Whitmans, (ap 1850) pēc kam ap 100 gadus pēcāk sekoja Roberts Lowells, u.c. Šī dzejoļa (“Citas Vēstures Stāsts”) autors savā laikā studēja ar vienu no linkā minetiem ASV dzejniekiem. Šodien laikmets ir progresējis uz laikmetu, kad arī Latvijā mežu, dabu, ‘Es’, un cilvēci aizstāj valdības vara. Par to liecina ‘Ziemeļvidzemes Biosēras’ valdības centra pārcelšana un Siguldu, kur pilsētnieku izvarots veidojas kūrort, kas atvieto dabu. Vienīgais kā cilvēka prātam atbrīvoties no valdības ir ar atklāsmi par ģimenes patieso stāvokli, ja vien tāpēc, ka liela daļa no valdības aizstāvjiem sakas esam ģimenes un zaļās vides aizstāvji.


5 Daži papildinājumi



 Apziņa
mūsu laikos
Ir vairs
Tikai atmiņa
Kuru no
Mūsu planētas
Tur attālu
vienaldzība
Kurai ieskats dzīvē
Ne dziļāks
Kā iedomības
vardes ādas
Uzvalkā
Slēpta sirds.

    Vienaldzības
Varžacs
Esmu ‘es’
    Pamests tur
    Vairs neatrasts šeit
    Kur nabadzība
    Pārvērš katru
    Kritušu zaru
Par skalu
Izdzisušai krāsnij
Kur cept zivi
Kuru ēd lācis
Kam pavasarī
Lasis
Lec mutē jēls.

Cik ilgi
Spēj pagātne
Mantot
Un kopt dzīvi
Pamatotu
Uz vecāku
Sautību?

Rakstīja Gēte
(lugas Fausts autors):
Was du ererbt
Von deinen Vätern hast,
Erwirb es,
Um es zu besitzen.
Was man nicht nützt,

Ist eine schwere Last,
Nur was der Augenblick

Erschafft,

Das kann er nützen.

(To ko jūs mantojat/ no senčiem/ apgūstat Jūs to tā/
kā tas Jums iesēžas kaulos/ Ja Jūs tā darīt izvairīsities/
mantojums Jums kļus par slogu/ tikai acu mirklis būs viss/
kas paliek lietojams. –Autora tulkojums)

Man patīk kaķi
Jo tie
Savus acu mirkļus mīl
Ar uz augšu
Pavērstiem vēderiem
Kaut ārā zibens sper
Pacēluši pēdas gaisā
Slavējot
Aizmiršanos.

Neskatoties
Uz kaķu svētlaimes
Momentiem
Vēsture toreiz
Un tagad
Vairāk un vairāk
Kļust par acu mirkli
Kādu vēsturnieki
Ieraksta cementā

Ar valsts zīmoga
Apstiprinājumu
Ka tā tas rakstīts
Bībelē
Un viss.

Slepkavība pieliek
Pie miesas
Putras
Precīzu kārtu
Kaļķus un melus
Lai simtgadu jubileja
Smird ar
Arvien lielāku
Iedvēsmu.

Pasaule pagriezta
Augšpēdus
Pārvērš neiespējamo
Kur nu vēl nodevību
Patiesā brīnumā.

Bagāti vīri
Iet medībās
Un nogalina lauvas
Lai sevi attaisnotu
Un lepotos
Ar salmiem
Piebāztām trofijām.

Sievietes bez mugurkaula
Pārguļ ar
Bezprātīgiem vīriem
Lai pielipinātu
Savus bērnus
Tādam prātam
Kas apdrāzts
Ka pašu
Pežas.

Vai mūžīgais ‘Es’
Tiek darināts
No tā paša?

Pat man brālis
Frenologists
Ar doctora grādu
Filozofijā
(apstiprinājuma plāksne
Kantorī pie sienas)
Turās pie pārliecības
Ar nelaužamu
Uzskatu
(Kaut par tēvu
Un Latviju
Nezin neko)
Ka mums tēvs
Ir viens un tas pats

Viņa bērni
Bez mazākām šaubām
Ka Dievs
Ir nekas
Turpina ticēt

(Ar mirklim
Atvēlētu paviršību)

Ka augšāmcelsies

Un domājams
Iesaldēs
Savas mirstīgās atliekas
Nitrogēnā
Kaut maksā
Kapsētas pārvaldniekam
Algu
Ar papīra naudu.

Visas šīs gudrības
Var attiecināt
Uz gudriniekiem
No Rietumiem
Un caru Pēteri Lielo
Kurš, lai paglābtu Krievzemi
Un atstātu
To
Krievu tautas rīcībā
Iespējams
Pārcēla galvas pilsētu
No ‘svarīgo’ zviedru
Pārvaldītās Rīgas
Lai tās vietā uzcēla
Sankt Pēterburgu.

Nevienam tas
Nebūs pārsteigums
Ka 2018 gadā
Rīgu turpina okupēt
NATO šturmbanda

Un pār Latviju valda
Pēcpadomijas Latvijas
Zelta papagailis
Ar ku-kū dziesmu
No Pēterbaznīcas
Smaiļa.

Kā atkratīties
No NATO
Ir Gordona mezgls
Kuru zobens
Vairs nevar
Pārcirst
Bet tikai
Zibens spēriens
Var sagraut
Pilsētnieku sacerēto
‘Ideāli’
(Kur viss
Visur pa brivu)
Un tās ekonomiku.

Kas notiek
Kad nauda zaudē
Vērtību?
Vai mucas
Pildītas ar nitrogēnu
Nepārplīst
Un tur
Saglabātie līķi
Nesapūst?

Vai tomēr
Gadu simteņiem
Viltotā vēsture
Nesāks ataust?

Vai neviens
Patiešām nespēj
Atcerēties
Ka senā Jersika
Bija un paliek
Jeruzaleme
Muļķu degunu priekšā
Kur jēriņi
Un ceļotāji
Atrad sev
Naktsmājas
Uz salmiem
Pārklāta klona?

Vai patiesi
Neviens nezin
Ka sapnis ir avots
Ūdenim
Kuru cilvēks
Īpaši vēsturnieki
Pārvērš
Vai nu murgā
Vai iedvesmā
Kad strautiņš tek
Garām
Tautas pagalmam?

Vēsture
Un tās patiesā vērtība
Atpazīta
Atmiņu atjauno
Kā pirksts
Acī
No nekur.

Šī piga iedūrās
Arī manā aklā acī
Un deva
Atcerēties
Sen piemirstu
Notikumu.

Pagājušo nakti
Sapnī
Es satiku
Pēc piecdesmit gadiem
Silviju.

Kaut es
Jau biju izvēlējies
Atteikties no karjeras
Kada būtu
Man ļāvusi
Atļauties ģimeni
Un man nebija
Nodoms prātu mainīt
(ne viņa ne es toreiz
Sapratām
Ko tas nozīmē)

Mēs bijām
saderinājušies
Ar nodomu
Laulāties.

Sapnis atrada Silviju
Bostonā.

Viņa stūma
Bērna ratiņus
Pa Starmešu ielu.

Es pienācu
Un kā ilgi pazudis
Paziņa
Ieskatijos viņai acīs
Un jautāju:
Vāi tā tiešām
esi tu
Silvij?

Viņa pagriezās
Uz mani
Satika manu aci
Un ātri apmētās.
Man palika redzēt
Tikai viņas muguru.

Nepatīkami pārsteigts
Es tad klusi teicu:
Man ļoti žēl,
Silvij.
Lai tev labi

Un turpināju iet
Pa Starmeša ielu
Kur tā beidzās
Es nezināju.

Ratiņos
Bērnu
Es neredzēju.

Varbūt bērns
Bija tas
Kurš mums nebija.

Dievs lai
Man piedod
Mīļuma

Ja vien mēs
Būtu atradušies mežā
Un es būtu bijis
Sudrabkalis
Kā Pāvuls Reviers
Un būtu kalis
Sudraba pakavus
Tad es būtu
Ļāvis
Tavai pežai
Mani jāt
Līdz no
Mīlestības liesmām
Mums no tās
Pielec bērni.

Tāču es jau biju
Apguvis
(ererbis)
Savu mantojumu

(Kaŗš un
Nejau vien
Staļins
No manis atrāva
Astoņus no ģimenes
Un radiem.)

Un palicis
Sava zvērasta
Lāstam uzticīgs

Gaidīju redzēt
Kā Dievs
No haosa
Darinās brīnumus.

Kā to pierāda
Slepenkāvējas
Krustmātes Mīlas
Sakarīgi
Nesakarīgais
liktenis
Kad svinēdama
Dzimšanas dienu
Tālā Surmoga gulagā
Solimskā, Krievijā
13 dienas
Pēc apēda
Salmonelas baciļiem
Apsēstas šprotes
Satikās ar nāvi(1941)*
Tik pat negaidīti
Kā muša
Bezdelīgas knābī.

*Versijas par Mīlas nāvi ir vairākas. Vistiešākā liecība ir manas vecmātes (mātes mātes) atmiņu stāsts, kuru piemin Muktupāvele, bet kuru neizmanto par informācijas avotu, jo tas ir pretrunīgs autores pārvārītām zemenēm, kas tagad smird uz asinskāras plits. Vecmāte raksta, ka Mīla skraidījusi pa dzelzceļa peronu apjukusi, kāpēc arī iesauca viņu vagonā, kur bija ieslodzīta kopa ar savu meitu Žeņu. Vecmāte raksta, ka Mīla nomira uz viņas rokām. Vecmāte neatklāj nāves cēloni (23 septembrī 1942 g.). Par to esmu dzirdējis tikai runas, tā sauktās baumas. Ņemot vērā Mīlas iedomību, nebušu pārsteigts, ka nāve nāca pēc dzimšanas dienā (10 septembrī, 1942 g.) viņa saēdās bojātas šprotes. Interesanti, ka salmonellas baciļi bieži iedarbojas tikai pēc 10 + dienām. Ir jāšaubās, ka Mīlas nāves cēlonis bija bads, kaut 1942 gada otrā puse bija izteikti kritiska Otrā pasaules kara gaitai, jo augustā bija iesākusies kauja par Staļingradu.


Lubeņu rakstnieces Muktupāveles versijas ir apdomāti melīgas un ļaunas, kāpēc iespējams ir atmaksātas. Par pēdējo iespēju liecina viņas izteikti naidīgā nostāja pret Benjamiņas dzimtas locekļiem; piem., pierakstot manam tēvam „varas darbus” savās attiecībās ar Ilgu Zvanītāju, manas pusmāsas Jolantas Tjarves māti. Vardarbība bija tikai sakarā ar to, ka tēvs, pēc piedzima meitiņa, atteicās Ilgu precēt. Varbūt kāda balss viņu brīdināja, ka Ilga kļūs par Viļa Lāča konkubīni? Zvanītājas vecmāte par savus mazmeitu domāja labāk un manu tēvu iesūdzēja tiesā.

Muktupāvele sakarā ar sarežģījumiem mantojumu lietā ari naidīgi izsakās pret mana tēva māsām Martu Čaksti un Annu Kuplais, turklāt super draudzīgi par visu, kas attiecas uz Georgu/ Juri Benjamiņu, Mīlas audžū dēlu. Labs piemērs ir labvēlīgais skaidrojums par  Rīgas bāriņtiesas Geogam labvēlīgo lēmumu 1943 g., maija, nepieminot, ka Marta Čakste (dzimusi Benjamiņa; uz Padomiju neizsūtīta) pret šo lēmumu neiebilst, jo 1943 g augustā viņas vīra brāli Konstantīnu Caksti Latvijas Centrālā Padome ievēl par tās priekšsēdētāju. Ka zināms, LCP cīnijās par Latvijas neatkarības atgūšanu no vāciem, kura iemesla dēļ Konstantīns 1944 g septembrī tiek arestēts un piecus mēnešus vēlāk mirst Štuthofas koncentrācijas nometnē. Lai iebilstu pret Juri Benjāmiņu tajos laikos būtu bijusi pārgalvība, pat nāvi izraisoša, jo Juris draudzējās ar vācu okupantiem. Tā sauktā Mīlas īpašumā Jūrmalā mitinājās kā Vācijas austrum teritoriju pārvaldnieks reihministrs Alfreds Rozenbergs, tā reihkomisārs Heinrihs Loze. Padomju karaspēkam ienākot Latvijā un Wehrmahtam bēgot uz Vāciju, Loze iztukšoja ne tikai vairākas izstādes istabas Rundāles pilī, bet atļāva Jurim izvest uz Vāciju daudz vērtīgas mantas no ‘Benjaminu nama’, Rīgā. Mantu sastāvā bija vairāki gobelēnu tepiķi, kā arī  Tīdemaņa gleznotāis vectēva portrets, kuru Juris nekad neatdeva vectēva pēcnācējiem, jo vēlējas to bāzt viņiem acīs, re: ES tas īstais Benjamiņu mantinieks. So epizodi personīgi piedzīvoju un pieminu kanto 7. Te var pieminēt, ka nams Jūrmalā ir nonācis Pētera Eihera, Annijas jaunākā dēla dēla rīcībā, kaut testamentā paredzēts, ka šī dzimta nav Mīlas mantinieku starpā, ja Pēteris neiemācas latviešu valodu sarunu formā. Pēteris nekad neapguva latviešu valodu, ne to runā Pētera dēls, pašreizējais nama īpašnieks, kaut uzstājās kā dzimtas un Latvijas patriots. Tāpēc, ka ēku uzturēt maksā dārgi, pēcnācējs vēlās to ‘atdot’ Latvijas valstij par 15,5 miljoniem eiro (skat Sestdiena, 16-20 marts, 2018 g.). Ja vectēva pēcnācēji nevinnēs lielu loterijas vinnestu, šobrīd nevienam no viņiem nav iespēja šo nosperto dzimtas vārdu dzimtas vārdā pieteikto darījumu bloķēt.