Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton Vendamenc, 2018
7 Dzīves Kūleņi
Vilciens no Veimāras
Ar misiju glābt
Un evakuēt
Demoralizētus pilsētniekus
Un citus kapitalistus
No populistu
inkvizīcijas
Kam pieredze
Graut baronu
muižas
Un atbrīvot
Mūru un betona mežus
No baronu
Melu vārdiem
(Tomēr paradoksāli
Tai pašā laikā
Celt Maskavu)
Veda uz Filzeku
Kur mūs
Bēgļus
No komunistu
Briesmoņiem
Novietoja bijušā
Militārā nometnē
starp simtiem
Pamestām raķetēm
Kuras puiši vakaros
Ar raķešu pistolēm
Šāva debesīs.
Kas varēja iedomāties
Ka vārds
*Ka-sern—
Atvasināts
no
Angļu ‘castle’
Latiņu castrum
Arābu Al-Qasr
(Atgādina
No būtības
Atšķirtu dzīves vietu)
Kara
nometni
Kas tomēr
Atrod
izcelsmi
Vārdā
‘Jeruzaleme’
Mājoklis
jēriem
Un
ceļotājiem
Kad ļaudis
Vēl nebija
pārvērsti
Par jēru slepkavām.
Dzejnieki vēl
Zin vārdā Jeruzaleme
Sadzirdēt
Vārdu ‘salms’
Kastrēts labības kāts
Krievu valodā
Soloma (солома)
Jaroslav
(kurā vārdā
Jaro nozīmē jērs
No Grieķu ‘yarn-aki’’
Krievu = yagnenok
=Angļu yarn).
Kad visi vārdiņi
Ir salikti plauktiņā
Vai tad
Galvaskausa dzīļumā
Nav redzama
Fotogrāfija
Ar salmiem kaisītu grīdu
kur
karavīri
ļaudis no
meža
un jēri
atrod
patvērumu no nakts
un vardarbību
sludinātājiem?
Šajā militārā
Jeruzalemē
Mēs pavadijām
Trīs mēnešus
Pēc kam
Devāmies tālāk
Uz Bambergu, Ambergu,
Un Beutauklingen Strāse
Eslingenā pie Nekāras
Šodien vairs tikai
Stutgartes priekšpilsēta
Pēc kam turpinājām
Doties
Uz Ņujorku un Bostonu
Kur man tika atrasta
Mājvieta
Ģimenē
Kas pelnija iztiku
Nodarbojoties ar bāreņu
Apkopšanu.
Apmaiņā
Par izpalīgu
Man bija sava istaba
Uzturs
Baznīcas atmaksāts
Laiks iet skolā
Un vakaros
Pie loga
Spēlēt mutes harmoniku
Valvalai
Meitenei
Kas dzīvoja
Sētas otrā pusē
Un pa telefonu
Reiz iesaucās:
”Nāc, nāc
Nekautrējies
Es tevi gaidu”.
Pēcpusdienās
Bieži spēleju’
Šahu
ar veco kapteini
kas bija bāriņmājas
Direktores vīrs
kam dzīve
bija garlaicīga
un kurš gandrīz
Vai katru dienu
Satrauca Delorisu
Kad gāja tai garām
Un veda Nelliju
Pa trepēm uz augšu
Uz gultu bēniņos
Blakus manai istabai.
Bāriņnams
Uz vairākiem
gadiem
Bija man patvērums.
Kaut kāds
enkurs.
Spēlējot šahu
Sāku saprast
Esmu tikai
kauliņš
Spēlē
Kur pilsētnieku
Vardarbība
Izraisa
sadursmes
Ne vienmēr
Asiņainas.
Nebija tā mana
Ne Smitija
vaina
Ka nesapratām
Kāpēc jūra
apstājās
Pie Bostonas
Un nenesās
Iekšzemē
Lai gāztos
Ar visu bagāžu
Kādā šahtā
Kur saknes
Dzen dziļas
alas
Varbūt
Uz nāves
valstību.
Dieva aplaupīts
(Kā citādi
Izprast mantojuma
nozagšanu
Un Mīlas audžu dēla
Kreona
iedomību
un nāves bailes
No trūcības?)
Un Dieva pazemots
Annijas dēls
Pārdots māsai Mīlai
Par audžu dēlu
Man par godu
Bija pakāris
Ģimenei nozagto
Vectēva portretu
Savā Toronto dzīvoklī
Pie sienas
Kā trofiju
Kamēr lielijās
Kā viņam
Patīk šaut
„Man mīļās pīlītes”.
Tas toreiz
Kad ielūdza
Mani ciemos
Un padzina mani
No pusdienu
galda
Kad turpat
Viņam atgādināju
Ka viņa īstā
loma
Nav būt
viesmīlīgam
Bet ciemiņus
apzagt.
Deviņpadsmit gadīgs
Atradu sevi
Inčonā
Trīs dienas
Pēc pamiera
parakstīšanas
Apvienoto
nāciju
Vadītā karā
Kurā tika
nogalināti
Pāri par trīs miljoniem
Ziemeļkorejieši
Karavīri un
civilie.
Atradis sevi
Starp dažādiem
Nez kādu mauku
Uzpistiem
Amerikāņu karavīriem
Un citiem
nevajadzīgiem
Es ar viņiem
(pilsētnieku
Civilizācijā dzimušiem
Un audzinātiem)
Bolēju acis
Uz Korejas
Zemnieku sievām
Kuras bez krūšturiem
Un vaļējām blūzēm
Gāja gar ceļmalu
Desmit soļus
Aiz vīra.
Bet, kad
Zemnieku meitas
Slepeni
Ievazātas teltī
Gāja no gultas
Uz gultu
Un pārdeva savu
Daudzkārt mieloto
miesu
Es pargriezos
Pret sienu
Kāpēc tiku iesaukts
‘Iedomīgs miets’.
Tā es sevi
atradu
Slazdā
No kura tikt
ārā
Nebija cerības.
Dažus mēnešus vēlāk
Japānas Jeruzalemē
(Kādreiz pagatnē)
Kobi
Kādā nomaļus viesnīcā
Kad Maya
(arī zemnieku meiča
Uzņemusies būt mauka)
Lūdza lai es
Viņu precu
Un Miets
Atbildēja
„Es nevaru”
Mēs viens otru
Apkampām
Un raudājām.
Maya mani veda
Uz templi
Kas bija veltīts
Uzpistiem
Un abortētiem
Bērniem.
Es nesapratu
Kāpēc viņa tā
Bet pēc
Vairākiem
mēnešiem
Kad urbu zeķē
Man pēkšņi radās
Dziļāka
izpratne
Par viņas
izmisumu.
Pēdējo nedēļu
Korejā
‘Iedomīgais miets’ pasūtīja
Kādu seržantu
Kas sev
Bija iecerējis
Virsnieka karjeru
Iet dirst
Miets dabūja
Rakt bedri
Sešu vīru
Atejai.
* * *
Izstājies
No militāristu bara
Un atgriezies Bostonā
Miets ‘es’
Uz brīdi grozijās
Kā vista pie spoguļa.
Nezin kāpēc
Bostonas universitāte
Noraidīja
Un nepieņēma mani
Ticības studijās
Kāpēc uzsāku kursus
Angļu literatūras nozarē
Kur pierakstījos
Pie dzejas kursa
Kuru pasniedza
Dzejnieks
Roberts Lovels
Kas bija guvis godalgu
Par dzejoļu krājumu
„Pārgurušā kunga pils”
Protams
Nebiju
Ne par dzejnieku
Vai ‘grēksūdzes dzeju’
Iepriekš dzirdējis
Pirmais dzejolis
Man padevās
Un redzēja gaismu
Universitātes
Studentu žurnālā.
Biju uzrakstījis
Rindkopu:
”...pienāks diena
Kad asins stabs
atdzīvosies.”
Pēc tam gan
Mietam
Vairs nekas.
Vis gāja putrā
Gadiem ilgi
Valdīja neskaidrība.
Sapņoju
Ka peldu ezerā
Kalna virsotnē
Un kad skūpstu meiteni
Ezers iztek jūrā
Kur plosts
Kam uzcelts ložmetējs
Šauj un dzen mani
Atpakaļ krastā.
Meklējot gaismu
Apstaigāju Bostonas ielas
Ar dzejas brošūru.
Nekas neuzlabojās.
Skaidrība prasījās
Pēc vairāk.
Tā uzgāju
Ar zemapziņas izpalīgu
Ka dzīve
Prasa
Pārdomāt pagātni
Pirms ‘es’
Par to raksta.
Kaut kā atklājās
Ka cilvēks ir
Tikpat atkarīgs no meža
Ka korāļi no alģēm
Jo tie viens kopējs
Organisms.
Universitāte
Sāka garlaikot
(pilsētniekus ir grūti
Vienu no otra atšķirt
Pat ja mode
Mainās katru gadu)
Jo uz galvas visiem
Uzmaukta
Četrkantaina papes kaste)
Un garā
Apspiesti bērni
Ieiet dzīvē
Ar četrstūrainām galvām.
Nolēmu iet
Pašmācības ceļu
Paļauties liktenim.
Izmēģināju
Skulptūru:
Koka kastē
Ieliku koka stumbru
Kurā iezāģēju redeles
Kāpēc stumbru
Nosaucu par krokodili.
Latvijā
Man tāds pats stumbrs
Nogremdēts dīķi
Skat:
Tur dzīvo krokodils.
Lec un nirsti
Zem ūdens
Ja vēlies
Uzzināt tam vārdu.
* * *
Pirms atgriezos
Uz ‘atjaunoto’ dzimteni
Gāju dot ardievas
Mātei.
Viņa čukstēja:
”Esmu sarunājusi
Mieru
Ar Dievu”
Kaut izjutu
Mātes neapmierinātību
Ar Dievu un dzīvi
Ilgi nesapratu
Viņas domu.
Tad kādu dienu
Atcerējos stāstu
Par Jobu
Un sapratu
Ka Dieva derības
Ar velnu
Nebija par Jobu
Bet kāda
Viņa bērna
Likteni.
Jā,
Gandrīz vai piemirsu.
Tā sieviete
Kas mani cieta
30 gadus
Pēdējo reizi tikāmies
Nosauca mani
Par ‘žubītes muti’
un rādija
Ar pirkstu
Uz savu rīkli
Lai es aizrītos.
Kāpēc atzīstos:
Uz ‘atjaunoto’ Latviju
Atgriezos
Jo citādi iespējams būtu
Amērikā pakāries.
Kā to rāda
Kāda grieķu
Vāzes glezna:
Skat: te Jansons
Izspļauts
No čūskas vēdera
labi izvārīts.
