Cerinju miljons / 23. (5) Latvietis  kā valsts izsmiekls
© Antons Benjamiņš

Iemesls kāpēc hernhūteri simpatizēja ar Baptistiem tiek minēts iempriekšēji minētā linkā (Cm 23 (4), jo tur valdīja ‘vaļēja valdība, pat haotiska kustība’. Šāda situācija labi sakrita ar hernhūtiešu sapratni par ticību Dievam, kurā neiejaucās baznīcas birokrātijas klerki (mācītāji) un kādi neuzstājās par vidutājiem. Vai tam kāds sakars ar šodienas Baptistu teoloģiju (orientēta uz fundamentālistisku sapratni par Dievu un Jēzu ir diskutabls jautājums, kuram pretstādīt varam sekojošos iebildumus:

1)    Šī bloga rakstītājs, pa piemēram, uzskata, ka kristīgās ticības pirmstākums ir jāmeklē tautas ticībā, kāda eksistēja mutvārdu laikmetā—latviešu tautas dziesmas būdams labs piemērs šādai proto-catoliskai consensa ticībai, kuras pirmsākums jau meklējams vēlīnā pilsētas kultūrā);

2)    Kristīgais ortodoksālism tiek uzspiests meža vidus ļaudīm no Rietumu laicīgi domājošo vides, lai tā spētu ieviest nodokļu maksāšanas režimu, kā patstāvīgu sabiedrības fenomenu. Saprotam, bez šādiem nodokļiem, ortodoksālā kristietība nespētu pastāvēt.

3)    Jēzus Kristus (krīvu krīvs, sevi upurējošs valdnieks un kungs agrīnās kristietības laikmetā) ir Ķēniņa Jāņa atvietojums. Pēdējo, ka zināms, nonāveja Bizantijas Emperors, viņu iemetot uguns bedrē.

Kā visiem, kuri ir lasījuši Jauno Derību, katoliskās kristietības rakstnieki apraksta ‘jauno’ kristietību kā nodokļu vācējiem draudzīgu. Diemžēl, šīs propagandas dēļ, mūsdienu cilvēce pieņem nodokļus un nodokļu vācēju iestādes, ka ‘normālu’ parādību, kuru atbalstija arī Jēzus, kaut Ķēniņš Jānis (cilvēks iz mežiem un laukiem, visdrīzāk galdnieks, krēslu darinātājs) kā nodokļus un to piespiedu kartā vācējus, būtu uzskatijis, ka sabiedrību apdraudošu fenomenu. Tik tiešām mēs tagad redzam, cik destruktīvs iespaids un sekas nodokļiem, kuri uzceļ valdību intereses pāri par cilvēces interesēm.

Mistēriju, kāpēc latvieši neatpazina sevi pirms ieradas hernhūteri, varam skaidrot ar to, ka šie proto-latvieši bija pakļauti iespaidiem, kurus filozofs Giorgio Agambens apraksta kā ‘kailu un pliku cilvēci’ ['bare life' (la vita nuda, Gk. ζωή: zoê)  http://en.wikipedia.org/wiki/Giorgio_Agamben ] vai ‘kvalificētu dzīvību’ (‘qualified life’): “neskaidrības zona, kurā dzīvības jēdziens skrien no cilvēka un dzīvnieka jēgu [kā starp divām sienām iesprostotu http://quod.lib.umich.edu/o/ohp/10803281.0001.001/1:11/--impasses-of-the-post-global-theory-in-the-era-of-climate?rgn=div1;view=fulltext ”.

Attiecībā uz iepriekš pieminētās kritiķes Ewa Ziarek rakstu, starp vārdiem ‘revolucionārs’ un ‘emancipārisks’, es uzsveru pēdējo, kuru, manu prāt, arī uzsvēra hernhūtieši pēc Lielā ziemeļu kara ēras. Tāda arī bija hernhūtiešu tiešā loma senākās Livonijas teritorijā (tagad Igaunija un Latvija). Hernhūtieši piegrieza lielu vērību tiešai ‘plikā cilvēka’ saskarsmei ar Dievu, un atteicās pieņemt baznīcas birokrātijas starpniecību, jo tajā saskatīja neizvairāmus represijas sekas jebkurai uz pašvaldību orientētai kopienai.

Savā galvenā darbā "Homo Sacer: Sovereign Power and Bare Life" (1998), Giorgio Agamben analizē visai ēnainu figūru Romas likumos  Roman law , kura figūra mums pozē vairākus fundamentālus jautājumus par likumu raksturu un varu (power) visumā. Romas Empīrijas (iespējams Bizantijas Empīrijas) laikmetā, cilvēku, kurš bija rīkojies pret sabiedribu ar krimināla rakstura darbību, no sabiedrības padzina un viņa pilsonīgās tiesības viņam atņēma. Līdz ar to, šis noziedznieks sev ieguva "homo sacer" (svētais cilvēks) statusu. Šī statusa rezultātā, viņu varēja nogalināt jebkurš, kaut lai viņa dzīvība tika uzskatīta kā svēta, tomēr ne tāda ka tā būtu pieņemama kā upuris vai izmantojama rituālā ceremonijā.”

Izmantojot Agambena novērojumus, varam uzskatīt, ka Latvijas valsts (tās valdības represēta) izvairīšanās izmeklēt Ādolfa Buķa pašupura iemeslus Brivības pieminekļa pakājē (1993. g.) Latvijas valsts radīja pati savu ‘kailo, pliko un svēto pilsoni’, kurš nav vērts uzmanību, lai arī viņš savu dzīvību upurēja Latvijas un latviešu labad.

Virzot šo argumentu tālāk, mēs nonākam pie slēdziena: tāpat kā proto-latviešu kopiena pēc Lielā ziemeļu kara tika pārvērsta par, ko Agambens sauc “pārpalikums iz iznīcinātām dzīvībām”, šobrīt Latvijas valsts, kā iestāde, noliedz latviešu pārspalikumu upurus viņu pašu dzimtenē.

P.S. Kaimiņš man ziņo: Oskars pakārās aizvakar.