Cerinju miljons / 22. (9) Dažādi papildinājumi
© Antons Benjamiņš

Koments 24: Identitātes pašnāvība. Pirmā mūslaiku Latvijas demolizācija notika, kad Padomju vara likvidēja viensētas un tās atvietoja ar kolhoziem; otrā demolīzācija, kad nostabilizētos kolhozus likvidēja ‘atjaunotā’ Latvija un ieviesa tā saukto ‘prihvatizāciju’. Prihvatizācijas sekas bija cilvēku demoralizācija ar nabadzību, bezdarbu, paaugstinātu alkohola lietošanu (Īpaši lauku jauniešu vidū), un izmisumu, kas vedināja uz zaglīgu, negodīgu attieksmi visos apjomos, un pašnāvībām, kuras nenotika kaut kur rajona nogalē, bet kurās piedalījās cilvēki, kuri dzīvoja tepat, ‘netālu’, ar kuriem visiem bija bijušas darīšanas ne visai sen.

 

Uz politiķiem tautas demoralizācija neatstāja nekādu iespaidu. Viens premjers aizbrauca zēģelēt pasaules okeānus un aprakstīja savas dēkas pasaules malās, kuras Padomju laikmetā nebija pieejamas, cits mācījās spēlēt golfu ASV, cits solīja tautai ko vien varēja izdomāt solīt, jo „kā gan var nesolīt”, cits klusēja, jo ne jau mēdiji rīkoja izmeklēšanas.

 

Pēc Ādolfa Bučā nesekmīgās (un valdības neievērotu) pašupurēšanos Brīvības pieminekļa pakājē (1993.g.), latvieši arvien labāk saprata, ka glābiņš savai dzīvībai un liktenim par labu ir jāmeklē ārpus Latvijas robežām. Tajā laikā es emigrantus nesapratu, jo nevarēju iedomāties, ka ‘dziesmotā’ revolūcija beidzas tik ātri un bēdīgi. Neizpratne man maksāja dārgi, jo turpināju ‘pumpēt’ līdzekļus dažādos vietējos ‘kultūras’ pasākumos, laikā, kad cilvēku skaitlis laukos strauji samazinājās.

 

Koments 25: Kā vienam no latviešiem, kas atgriezās Latvijā, kurš ārzemēs interesējās par dažādu tautu mitoloģijām un ticībām, mani īpaši interesēja Jāņi, kuru tradīcija manā bērnībā bija tuvu saistīta ar lauku dzīvi, un bija atstājušas uz mani dziļu iespaidu. Tā kā laukos (1941) man tika piešķirts gana ‘darbs’, un gana atbildība Jāņu vakarā bija uzlikt govīm uz ragiem vainagus, es līdz šai diena atceros maza puikas atbildības sajūtu (neskaitāmu senču paradumu priekšā) par tradīcijas izpildīšanu.

 

Atgriežoties Latvijā, ievēroju, ka Jāņi bija nokļuvuši tā saukto ‘kultūras darbinieku’ rīcībā, kuriem par Jāņiem, ka kādreiz spontāniem svētkiem nebija nedz jausma, nedz jēga. Novērojums izsauca paaugstinātu jautājumu: Kur tādi Jāņi cēlušies, kāda ir to oriģinālā nozīme? Lasīju visu, ko varēju atrast bibliotēkās. Viens autors minēja, ka Jāņi ir sintēze starp kristīgo un pagānu svētkiem. Otrs apgalvoja, ka tie ir Jāņa Kristītāja piemiņas svētki. Īpaši iespaidīgs bija filologā Jansona raksts (no 1920tiem gadiem) par Jāņiem, kā latviski noskaņotiem traģēdijas svētkiem. Jansons saskatīja līdzības starp latviešu Jāņiem un grieķu Dionīsu. Viņa tēlojumā, lielu lomu spēlēja lauku pirtiņa, kur latvieši ne tikai dzima, bet kur tie arī gaidīja veļus nākam ciemos Veļu dievainēs, un paši aizgāja nāvē bada gavēņos (janvēņos).

 

Atjaunotā Latvijā neko par šīm tradīcijām vairs nevarēja dzirdēt, jo valsts ‘kultūras’ struktūras tās bija sen dekonstruktējušas un noliegušas.

 

Koments 26: Kad reiz Jurjānu muzejā, Ērgļos, vēlējos kaut ko par Jāņiem izteikt kādam žurnalistam, tikko bija saprasts, ka tas varētu būt pretrunīgs pieņemtam akadēmismam, kāda dziesminiece izmantoja savu ‘slavu’, lai ieteiktu man tālāk neko neteikt. Biju nepatīkami pārsteigts, jo piedalījos pasākumā kā savas vecmātes (dzimusi Jurjāns) pārstāvis.

 

Notikums man lika saprast, ka latvieši Latvijā ir kļuvuši sev sveši, jo Latvijas lauku kultūra bija ne tikai iznīcināta, bet ‘modernizēta’ gan tulkojumos, gan dziesmās, gan dančos. Padomju Latvijas politika, kas centās pārvērst laukus par agrikultūras fabriku, bija pārņēmusi ‘kultūras darbinieku’ sapratni, kā tradīciju patiess atspoguļojums. Diemžēl es to sapratu, ka dziļi kompromitētas kultūras parādību un, iespējams, neatdzīvināmu sapratni par latvietību Mežvidus un lauku dzīves sakarībā.

 

Pieminēšu labi pazīstamo vārdu „pagāns”. Rietumnieku skaidrojums par vārda izcelsmi, skat http://www.merriam-webster.com/dictionary/pagan tiek pieņemts bez dziļākas analīzes, kamēr šo pašu vārdu varam izskaidrot ar baltu valodu, re: pa-gāns, kur ‘pa-’ loma ir samazināt vai nonievāt tam sekojošā vārda nozīmi, kamēr ‘gans’ ir redzami veidojies pēc tam, kad līdzskanis ‘J’ ir mainījis izteiksmi un tiek izrunāts kā līdzskanis ‘G’. Tātad pa-gāns ir neviens cits, ka Jānis pazemināts.

 

Šo argumentu var atbalstīt ar norādījumu, ka Jānis ir sastopams gandrīz  visās valodās un ne tikai latviešu. Re: Ivan, Ian, Ion, Jan, Gen-, Gans, Huan, Jean, Joan, Johann, John, Dion, Don, Dyonisius, Van, Von, Žans, Zhens, Zhena, u.t.t. Vārds ir arī sastopams dažādu vietu nosaukumos, re: Donava, Daugava, dungeon, (Jaunava, Jaunava, kā arī pazemes Jānis vai mironis) u.c.