Eso’s Chronicles 368
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 18. Jersika redux?
© Antons Benjamiņš

 „Vēsture atkārtojas”? Kad? Un kur?

Ukrainā! Kā Pirmais Krusta karš². Un ja Ukrainā, kāpēc ne Latvijā?

Lasītājs sapratīs, ka mans skatījums uz vēsturi, atver durvis iespējai, ka karš Ukrainā—ja uzskatam tā saukto Auksto karu par Trešo pasaules karu--ir Ceturtā pasaules kara sākums. Vakar pat, Ukrainas fašistiskā valdība ar oligarhu par tās galvu atcēla pašu izsludināto pamieru un atsāka uzbrukumus Austrumu Ukrainas apgabaliem. Latvijā daudzi, īpaši ‘Saules’ portālā, par to gavilē: Nu Putinam beigas! u.t.t.

Jā, vārdi un nosaukumi ir mainījušies. Jersikas ķēniņvalsts, ir pārcelta uz Cēsīm, kur kāds režisors, ar mūsdienu latviešiem raksturīgu maģiju un blefu, ceļ uz vecās pils drupām jaunu teātri, ka latviešu, tā ārzemju tūristiem. Tur vis kārtībā. Pie Jersikas ziemeļu robežas, Trešā atmoda iet turpināt kapitālistiskā Latvijā atjaunoto launaga atdusu. No Cēsīm negaidīt teātra atjaunošanos, ne vairāk kā no Valmieras, kur Lutera klišeja ir patriekusi Jana Husa un herrnhutiešu centienus modināt latviešus sevi atpazīt. Joprojām Beverinas pils (skat Cm 22 3/8) nav atrasta, jo, iespējams, guļ zem vienas vai otras pilsētas iecienītām Vidus laiku vācu vadītās Svētās Romas impērijas pils drupām.

Tomēr. Vai nespējam atcerēties vai iedomāties, ka Istanbula senāk bija Mežvidus ļaužu Jeruzaleme? Vai Jersika nebija pie šīs ķēniņvalsts ziemeļu robežas, tāpat, ka Kirgiztanas Isik ezerā (Isikkul) nogrimušās pilsētas tās senais austrumu valnis? Vai cilvēce senāk par sevi domāja tikpat šovinistiski, kā šodien senās Latvija pētnieki, kuri tēlo senos latviešus tikpat sevī ierāvušos, ka paši? Vismaz vēsturnieks Kaspars Kļaviņš atceras savā grāmatā (apSTAVĒŠA, 166 lpp.) pieminēt minējumus par senās Trojas (varbūt Istanbulas) sakariem ar Baltiju. Pateicos vēsturniekam atgādinājumu par teoriju, ka civilizācija cēlusies Arktikā, un par Vensku Edvarta dzejoli „Ziemeļnieku dziesma”:

Un veseris, spēji projām sviests,

Pār zemēm un jūrām skrēja,
Līdz nokrita tāļu dienvidos,--
Viss Perkonam piederēja.

Apstākļos, kad valsts nebrīdina pilsoņus par valsts suverenitātes bojā eju, latviešu sabiedrība nebūs pirmā, kura padodas liktenim kļūstot letarģiska. Juku laikos, kad kopienai nāve lūr no visiem kaktiem, viens otrs indivīds paliek resns kā Finks. Varam atcerēties K. Ulmaņa runu no 1939. gada oktobra*:

„Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radījusi... vāciešu masu izceļošanas kustība.... Viens satraukuma veids... ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot.... lai brauc (Ilgi vētraini aplausi), bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir... uz neatgriešanos (Ilgi, nerimstoši aplausi).” Tas tāpat, ka šodien dara ASV, NATO, un (diemžēl) Latvijas valdība—ir iespēja pret visiem izturēties, ka ‘likumīgiem’ ‘teroristiem’.

Ir nepieciešams Satversmē ierakstīt nosacījumu, ka ja sabiedrība referentā pieprasa veikt kādu kopienai svarīgu aktu, un parlamentārā ‘demokrātija’ turpina tam pretoties, prezidents var pieteikt zvērestā izteikto gribu, „veltīt savu likteni tautas labā”, bet ja viņš tam par gļēvu, tad līdzīga autoritāte pienākas jeb kuras ‘47 samūru’ saimes (skat Cm 17+) pašupurim, pēc kam Saeima tiek atstādināta uz 20 gadiem, un ar tiešu balsošanu tiek ievēlēts jauns prezidents.

Latvieši par šādu nepieciešamībām zina kopš 1940. gada, kad Kārlis Ulmanis, kam nebija zverasts līdzīgi augšā ieteiktam, nebrīdinot tautu, to nodeva Lielinieku rokās momentā, kad vairs nebija iespēja pretoties. Vara šodien padošanos pārveido par tradīciju, un saka esam latviešu raksturā. Neatbalstu valdību, kura ar ‘endokolonizāciju’** sadrupina tautas kopienu dažādos ‘individuālistiskos’ kumosos komerciālās varas rijējiem par prieku.

Varas iestāžu izvairīšanās atbalstīt tautas piedalīšanos kopienai svarīgu jautājumu lemšanas procesā, rada jaunu fašisma formulējumu. Tas ir: šodien fašisms nepieder tautas masā eksistējošos grupējumos, bet valsts augstākās varas aprindās, kur Iekšlietu, Ārlietu, un Aizsardzības ministri, u.c.--demoralizē kopienu ar meliem vai dažādām vajāšanas procedūrām.

Kā raksta Virilio: [Mūsdienu] „...Sabiedrība ir zaudējusi spēju pašregulēties. Šī kapacitāte šobrīd ir multinacionālo kompāniju [un to nopirkto] rokās. Tā vēl varētu pastāvēt mazu grupu pasākumos, bet lielu apmēru līmenī vairs nepastāv tādas grupas, kuras spēj sevi sekmīgi [radīt un—AB] regulēt.”***

* M. Vulfsons, „100 dienas....”, 75 lpp.

** Endokolonizācija==kas notiek, pēc politiskie spēki vēršas pret ‘savējiem’. http://afterthefuture.typepad.com/afterthefuture/2011/01/word-of-the-day-endo-colonialism.html
*** Paul Virilio, „Pure War”, The MIT Press, 2007, p. 111.