Cerinju miljons / 22. (8) Dažādi papildinājumi

© Antons Benjamiņš

 

Koments 18: Latviešu identitāte, pasaulē, kuru, ir pārskrējusi individuālisma sērga, nevar iedomāties, ka ir tāda lieta, ka kopienas identitāte, kurā indivīdi nejūt, ka viņi būtu, ko īpaši zaudējuši no savas individualitātes. Taču, kopienas identitāti ir neiespējami veidot, demokrātiski noskaņotā sabiedrībā, kura savos pamatos ir pilsētnieciska, virtuāla, un kura uztur savu turību uz mākslīgi un ar varu saražotiem finansiāliem resursiem.

 

Nenoliedzami, kopienas identitāti veicina (un reiz to veicināja) nepieciešamība vienam (iespējams autarķiski noskaņotam) sabiedrības loceklim izpalīdzēt otram. Ne par velti, viens no bargākiem sodiem sabiedrībā, kur valda kopienas identitāte, ir zaglim nocirst roku (kaut es savā personā šādu sodu sāktu ar mazā pirkstiņa zaudēšanu). Kopienas identitāte nebūt nav cilvēces garu stindzinoša, kā to pauž individuālisma fanātiķi, Reiz sabiedrība tiek atgriezta vecaju atbildībā, izmaiņas pašsaprotami samazinās un palēninās. Latviešu vidē, par kopienas radošo garu liecina daudzie tautas dziesmu varianti un savrup dzīves apstākļi. Autarķija pieprasa reālas radības spējas ikdienas dzīvē, un tās sabiedrība vērtē radošo mentalitāti pilsētnieku sabiedrībā nevis par radīt spēju, bet par fantazēšanu.

 

Koments 19:
Ļaunprāts—militārisma veicinātājs. Viena no ievērojamākām parādībām pēc-Padomju Latvijā ir militārisma un vardarbības celšana goda krēslā. Ja senāk latviešu amatnieki izcēlās kā krēslu (iespējams mantojums no Jersikas katedru laikmeta) un koka ratu ražotāji, kuri brauca šīs preces tirgot uz Tērbatu un Pēterburgu, šodien mēs dzirdam kādu izbijušu padomju jaunatnes līderi, kurš kļuvis par Ventspils mēru un vienu no vairākiem Latvijas oligarhiem, kurš apaudzis ar individuālisma pumpām iesaka Latvijai celt labklājību ar ieroču ražošanu. Šis ieteikums jāsalīdzina ar latviešu tautas dziesmās izteikto garu, kas iekapsulēts tā sauktā mežvidus ļaužu ‘mīlināmā’ vārdā, re: akmentiņš, ūdentiņš, kociņš, bērziņš, utt. Nevar noliegt iespēju, ka mērs cer pārvērst Latviju par valsti, kura ir līdzīga militāri noskaņotai Izraēlai, kuras iedzīvotāji pēc vardarbības piedzīvojuma noliedz mieru pašupura ceļā, bet atbalsta ASV ticību, ka miers sasniedzams tikai ar militāro varu un sevis izcelšanu. Šodien līdzīgu dogmu pieņem Latvijas Ārlietu un Aizsardzības ministrs Rinkevics, vēlviens glob-Latvietis, kurš ir sasapņojis Latviju, ka soverenu valsti pats savā mākoņainā fantāzijā.
Koments 20: Viena no šīs ‘pasakas’ iespējamām dogmām: Mežvidus ļaudis neēd cūkas gaļu, jo izmanto meža cūkas, ka Mežvides karaspēku.

 

Koments 21: Nāve ir ierocis, kas ienaidnieku nenogalina, bet palīdz drošsirdīgiem tos pazemot. Tādu ‘nāvi’ ienaidniekam jācieš visu ‘dzīvi’.

 

Koments 22: Ganu krusta karš http://en.wikipedia.org/wiki/Shepherds'_Crusade_(1251) . Šo karu angļu valodā apzīmē ar aitu ganu (shepherds’, arī pastoureaux) krusta karu, bet kuru tik pat labi, ja ne labāk varētu saukt par Jāņu krusta karu, jo Jāņi jau kopš dziļas senatnes bija saukti par Jāņiem, Žaniem. Ja mēs meklējam vārdus, kas veidoti iz Jāņiem, tie varētu atspoguļoties vārdu tūkstošos.

 

Interesanti, ka Jāņu krusta kara kustība iesākās jau 1320 gadā, mazliet pēcāk ka simts gadus pēc Krusta kara, kas bija vērsts pret Jersiku un Langvedoku (1209) un beidzās ar Žannas de Arkas upuri (1431). Rietumu elites radītā Kristīgā ticība stāsta, ka Krusta kari ir cīņa pret herētiķiem, tajā pašā laika nepieļaujot iespēju, ka Kristīgā ticība pastāvēja simtiem gadu pirms kristīgā elite apmeloja Ķēniņu Jāni un viņam pierakstīja Ģengis Khana un Jāņa Briesmīgā raksturu, lai labāk viņu atvietotu ar debesu brīnumu Jēzu Kriksi.

 

Ja pieņemam, ka Jāņu ticība pastāvēja simtiem gadu pirms Betlēmes brīnuma, nav grūti iedomāties, ka senie Jāņu bērni (agrīnā Bīble ir viņu pirmā rakstiskā izpausme) izplatījās pa visu Eiropu un Āziju; un tā sauktie Krusta kari pret herētiķiem īstenībā bija pseido kristīgās ticības karš, kuru piesauca elite, lai iznīcinātu senatni. Šie kari bija nepieciešami, lai ieviestu nodokļu sistēmu elites uzturam un diktatūrai par labu.

 

Koments 23: Varam uzskatīt, ka tā sauktais ‘Antī Krists’ patiešām pastāv senās kristietības represētās psihes līmenī. Kamēr rietumnieku konsensa vēsturnieki domā, ka represētā pagātne jau pagalam un nav atdzīvināma, longue durée vēsture nav franču murgs, bet sniedz ilgtermiņa sabiedrības struktūrām prioritāti pār virspusīgiem notikumiem. Tā tad, mēs gaidām dienu, kad senatne atklāsies par jaunu. Tas varētu notikt vien tāpēc, ka industriālais laikmets pierāda sevi, ka īslaicīgu fenomenu, kam jau šodien redzams gala punkts. Ir interesanti redzēt, ka nodokļu un kapitālisma sākums Bizantijas impērijā, nekad nav aizmirsts, bet šodien iebrūk senās Bizantijas telpā par jaunu.