Eso’s Chronicles 374

The following in Latvian

Cerinju miljons / 22 Dažādi papildinājumi (1)

© Antons Benjamiņš

 

Koments 1: Nesen lasīju stāstiņu, kuru publicēja Izdevniecība  „Liesma”, 1969. gadā. Stāstu raksta Valentīns Rasputins, kuru no krievu valodas tulko Eleonora Tjarve. Stāsta nosaukums: „Marijai vajadzīga nauda”, un kā skaidro grāmatiņas aploksne: „...ka dažkārt cilvēkus tā īsti iepazīstam tiklīdz rodas saskarsme ar naudu.” Stāsts informē, ka Marija, kas ir atbildīga par kāda veikala grāmatvedību, kontroles laikā, iekrīt nepatikšanās. Ienākumu cipari nesaskan ar aktuāliem naudas ienākumiem. Marija pie tūkstoš rubļu iztrūkuma nav vainīga, bet viņa nezin kā to izskaidrot, kāpēc viņai draud tiesa un cietuma sods. Viņas vīrs, Kuzma, cenšas trūkstošo naudu atvietot, to aizņemoties no pazīstamiem cilvēkiem, pēdējais no kuriem ir brālis, uz kuru viņš lielu cerību neliek. Visa ģimene par notikušo ir gandrīz vai mēma, vienīgi Kuzmas vectēvs zina dot sakarīgu padomu: „Pataisi Mariju grūtu—un viss....” (grūtnieces nesēdina cietumā), viņš saka. Kuzma par padomu ir sašutis un to noraida. Kuzma nolemj, ka tomēr izmantos brāli un brauks pie viņa.  Stāsts beidzas ar to, ka Kuzma pieklauvējis pie brāļa mājas durvīm, stāv un gaida tās atveramies. Stāsta pēdējie vārdi: „Tūlīt atvērsies durvis.”

 

Grāmatiņas lasītājs zin, ka brālis naudiņu neaizdos, un Kuzmam neatliks nekas cits, ka darīt Mariju grūtu.

 

Mani interesē tas, ka pirms vairākiem gadiem, kad viens no maniem kaimiņiem man rādīja (Vilzēnos) kādas pamestas saimniecības telpas, kur visi logi sen izsisti un mitrums un vandālisms bija darījis savu. Uz bēniņu grīdas gulēja pamestas grāmatas. Es no tām pacēlu trīs. Vienā atradās autora Aitmatova stāsts par Ragaino Briežu māti un Bakurētaino klibo veceni (skat Cm9 & 9+), un trešā Padomju Latvijas vēsture (kur tieši vai netieši atbalsts tiek dots pēc-modernisma dzīves stilam).

 

Koments 2: Re: 47 samūri. Vārds ‘samūri’ ir mans saīsinājums japāņu vārdam ‘samurai’; skaitlis ‘47’ nāk no patiesiem notikumiem 1701. gadā http://en.wikipedia.org/wiki/Ch%C5%ABshingura . Notikumi ir atstāstīti fiktīvā stāsta, ko sauc par „Čušingura”, kur dižciltīgā daimjo Asano (feodālās Japānas lords, kuru rīko izdarīt ‘sepuku’, pašupuri (populāri saukts hari-kiri) pēc viņš ļauni provocēts, dusmu emociju pārņemts, ka brīdinājumu pavelk zobenu (Imperatora sūtņu klātbūtnē) no maksts. Viņu soda uz nāvi un izputina viņa galmu. Viņam uzticīgie ‘samūri’ (varam tulkot: aizsardzības valnis) tiek atlaisti no aizsargu amatiem, līdz ko viņi pārvērsti par ‘izrūnītiem’ (japāņu ‘ronin’). 47 no atlaistiem samūriem nolemj sava kunga nāvi atriebties, nogalinot viņa nodevēju. Pēc sazvērestības izpildes, tradīcija pieprasa, visiem 47 rūnītiem pierādīt savu goda prātu izpildot sepuku.

 

Iesaku latviešu pensionāriem pulcēties līdzīgās 47 samūru grupās, lai aizstāvētu savu cieņu līdzīgi senāk ‘vecajiem’, un līdz ar to aizstāvēt latviešu pagātni un nākotni no svešlatviešu fantāzijām. Pēdējais, atbalstot bērnus un māmiņu tiesības, par kurām šobrīd daudz runāts, maz darīts. Redzu talantīgus bērnus ejam zudumā, jo neskatoties uz vārdiem, valsts dara nepietiekami. Pie nedarbiem pieskaitu bērnu neiepazīstināšanu ar dainām.

 

Koments 3: Dainas. Japāņiem ir iecienīta tradīcija reiz gadā rīkot visas Japānas mērogā ‘haiku’ sacensības. Haiku ir tradicionāls īss (viens pantiņš) dzejas formāts.

 

Ir grūti teikt, kāpēc Latvijā ar dainām nenotiek līdzīgi. Šķirstot Jēkaba Janšēviča „Mežvidus ļaudis” saskāros ar grāmatā citētām dainām. Te no 369 un 373 lpp. pēc negaidīti nomirst kalpone Ilze, kuru par nožēlu glābt nav klāt viņas vecāmāte, kura būtu zinājusi, ka meitu ārstēt: „...kaklu ņemot cieti, tad medū iemaisīt žurku gānekļ[us]... daudz labākas zāles nekā kreisās kājas zeķe ar siltiem pelniem.”

 

Kāda cita Ilze, „Ejot no kapa projām, atvadīdamās no nelaiķes, dzied:

 

„Guli nu še, Anniņa,

Nenāc vairs atpakaļ.

Koki ceļā aizkritīs,

Suņi tevi sakodīs.

 

„[Pēc drauda nelaiķes spokam nespokoties] Ilze nelaiķes māti mierināja ar šādu dziesmiņu:

 

„Ai, māte, ai, māte,

Neraudi nieka.

Daudz jaunu meitiņu

Dus smiltienāi.”

Kāpēc gan „daudz jaunu meitiņu dus smiltienāi”, ja ne tais dienās dzemdībās mirstot un jaunas dvēseles latviešu kopienai nesot?

Rīgas uz Latvijas iekštelpu pārnestais pilsētnieciskais stīvums ir biedinošs. Atceros, Ilzei B., Ērgļos nomira tēvs (kad bija jauns puisis viņš pazinis soklēniešus un atcerējās mani) un gāju uz viņa bērēm. Laiķis gulēja pie klēts; meita ap viņa galvu bija apsējusi lakatiņu, kas ietvēra žokļus un turēja muti ciet. Kaimiņi un draugi bija salasījušies pagalmā un gaidīja fūri, kura Ilzes tēvu vedīs uz kapsētu. Es jutos pārnācis mājās.