Eso’s Chronicles 362
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 14. Bija, būs, un trauceklis ‘Ir’
© Antons Benjamiņš

Uzskatu, ka senāk latvieši bija ‘meža ļaudis’. Nākot mūsu gadsimtam, meža ļaudis pamazām izzuda. Vēl manā jaunatnē, Latvijā bija meži, kuri atļāva fantazēt, ka tur dzīvo raganas un sumpurņi, kaut aktuāli tie slēpa partizānus un ‘meža brāļus’. Runājot par meža ļaudīm, 13. gadu simta „Atskaņu hronikā” par latgaļiem raksta:*:

Savādi tie savā garā:

Nedzīvo tie vienā barā,
Bet savrup meža mājas ceļ.

Seno savrup māju atliekas es joprojām redzu visapkārt. Tagad viņas stāv mazā ar lieliem kokiem apdēstītu kvadrātu vidū. Lielie meži, kuri kādreiz auga tūlīt aiz koku aizžoga tagad sen izcirsti, un vairs ir lauks, bieži vien brūnas zemes tuksnesis, kuru vējš, lietus, un sniegs lēnām izkāsē, pārvērš sāļu un notecina uz jūru. Strautiņi, kuri kādreiz tecēja pa mežu, tagad ir pārvērsti iztaisnotos grāvjos un garlaiko acis.

Vārds ‘savrup’, starp citu, vedina domāt par tagad necieņā turēto savrup ekonomiju, kuru vārdnīcā sauc par autarķiju. Lai kā, savrup meža mājās, kur iedzīvotāji gatavojās uz ziemu vācot un pārstrādājot ‘meža veltes’, valdīja suverenitāte, un pašapzinīga pašnoteikšana. Tas ir, kāpēc „Atskaņu hronika” senos Latgaļus sauc par ‘savādniekiem’, re tie veidoja paši savu kultūru, kur, ja kaut kas pietrūka, paši klāt piegudroja. Citiem vārdiem, iztika bez BMW un lētiem importiem no Ķīnas.

Par to, kas ‘būs’ Latvijā nākotnē mēs skaidri zinām: garā nabadzīgi celtnieki nodod Rīgas ‘Gaismas pili’ ekspluatācijā, tomēr ne ar godu izpildītu darbu http://apollo.tvnet.lv/zinas/buvvalde-konstatejusi-nepilnibas-gaismas-pils-jaunbuve/654640 .

Vēl lielāka problēma ir tā, ka, kas bija vai tagad jau ir bijis, ieved mūs tur kur ir ‘ir’, bet kur ‘ir’ vairs neatceras, ka tas kas ‘bija’ ir izbijis.

Bērnībā nesapratu, kāpēc starp frančiem un vāciešiem pastāvēja sliktas attiecības. Iemeslu uzgāju, kad uzdrošinājos iedomāties konsensa vēsturniekiem pretīgus notikumus: ka kāds sens līgums starp frankiem un ģermāņiem (ādu dīrītājiem?), kad tie vēl bija bēgļi no Bizantijas, netika turēts, ar goda vārdu (jo rakstītais vārds arvien vairāk aizstāja Wahrsteinu). Wahrsteins bija akmens, pie kura deva ‘svētu’ zvērastu, ka vārds tiks turēts. Tagad tas ir vārds uz alus pudeles. Mēģinot viens otru pārspēt, franki pārcēla papu no Bizantijas uz Aviņonu, pēc tam uz Romu, kamēr vāci sacerēja Kazārijas lūdu ‘Derību’ par jaunu (nosaucot to par ‘Jauno Derību’). Tie arī devēja savu valstību par Svētās Romas impēriju, un mēģināja telpas izmēru dubultot pārņemot savās rokās lielo mežiem pārklāto valstību—Krīvu zemi.

Viens no Pirmā Krusta kara iemesliem bija iznīcināt Krīvu mežos paslēpto Jeruzalemi pie Melnās jūras iztekas un to pārcelt uz Rietumiem (? Rīgu), un piespiest Krīvus pieņemt „Jauno Derību”, kurā Jānis Bāsils, Krīvu Krīvu Krīvs, tiek apmainīts ar Jēzu Kriksi, vai kā viņu drīz piespieda lūdus saukt: Jēzu Kristu.

Nevaram noliegt, ka gotu ieviestais nodoklis kļuva par tik populāru fenomenu, ka to steidzīgi pieņēma visu tautību prinči, kuri par šo lietu dabūja dzirdēt. Klaušas bija nodokļiem līdzīgs fenomens, jo ja kāda ģimene bija bez mareļu briežu ganām pulka, viņa varēja ‘nodokļus’ izpildīt, rokot ap prinču pili aizsardzības ūdens baseinu vai valni. Protams, aiz nodokļa un klaušām stāvēja drauds: neviens vien gans dabūja sēdēt ar rokām un kājām iesprostotu dēļos, kuru ierīci, ar tur ieslēgto, varēja ērti pārnest uz ugunskuru.

Laika gaitā pilis izveidojās par pilsētām. Par to liecina Ham-burga, Lim-burga (Lvov), Pēter-burga, Stras-burga. Pielikums ‘burga’ nozīme ‘pils’. Kā nodokļus, tā klaušas sedza mistifikācija, kas veicināja baronu starpā skaudību, kuru, ar jezuītu mūku palīdzību, ierakstīja, svētos rakstos uz neatsaukšanu. Kamēr klaušas ir it kā beigušās, tās joprojām sastopamas valstīs, kur obligātais militārais dienests vēl spēkā. Diemžēl, pie mums vairs nav Krīvi, kas mūs mācītu, ka ir pienācis laiks aizstāvēt mežus, ne Briselburgas cietoksni.

Zaudējot mežus mēs esam zaudējuši savu noteikšanu par ‘ir’, t.i., tagadni, jo kā rakstīja Georgs Orwells: „Tas kurš pārvalda pagātni pārvalda nākotni. Tas kurš pārvalda tagadni, pārvalda pagātni.” Kurš no mums nezin, ka tagadni (realitāti) Latvijā pārvalda mežu cirtēji, kurus rīko Latvijas Valsts Meži (LVM), iestāde, kura ir viena no Latvijas un mūsu planētas lielākām ienaidniecēm. Lai cik nevainīgi nebūtu meža strādnieki (Finnforesteri), tie, tāpat kā latviešu leģionāri, izpilda savtīgas varas gribu http://en.wikisource.org/wiki/Slash_and_burn , kura ir pakļauta Brisel-burgai.  Mēs tiekam vesti uz nākotni, kur ‘suverenitātei’ tāda pat ne-nozīme ka ‘autarķijai’.

*Kaspars Kļaviņš, „apSTĀVĒŠANA”, Mansards, 2009, lpp156.