Eso’s Chronicles 353
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 7. Otrreiz Latvijā
© Antons Benjamiņš

20. gadu simta beigās (1995) daudz kas par Rietumu (īpaši ASV)  ‘demokrātiju’ vēl bija slēpts aiz skatuves aizkara, un Rietumos visumā labvēlīgie ekonomiskie apstākļi joprojām pieļāva to pieņemt bez kritiskas apskates, kur nu iedziļināties un kritiski par to rakstīt.

Kaut uzskatu sevi par izglītotu cilvēku ar dzīves iepotētu skepsi, tomēr pilnībā es vēl nesapratu dubulto vai 3xzējo grāmatvedību un vienpusīgās demokrātiskās  politikas ierobežotību. Sanāk, kā daudzi citi, savā attieksmē biju bijis pārāk ideālistisks, biju uzticējies cilvēces ‘labumam’ un pieņēmis, ka asiņainas sadursmes notiek tikai tad, kad izvirst atklāts uzbrukums ar ieročiem kāda psihopātiska līdera vadībā.

Neskatoties uz to, biju aizdomājies tik tālu, ka sapratu, kad sākas psihopātisks akts, tad par vēlu ko labot (Otrais pasaules karš bija mani uz šo attieksmi sagatavojis), un tāpēc biju iedziļinājies ar domām ‘primitīvās’ cilvēces praksē ziedot Dieviem cilvēku upurus, ka mēģinājumu šo patoloģiju apturēt. Biju pārrakstījis grieķu traģēdiju „Ķēniņš Edips” (http://oedipusrexrewritten.blogspot.com). Manā redzējumā, Edipa ‘grēks’ nav tas, ka viņš piepilda pareģojumu, un nogalina tēvu un pārguļ ar māti, bet, ka mātes mudināts, viņš pieņem valdnieka lomu bez zvēresta sevi upurēt ķēniņvalsts saimes labā. Tieši otrādi, Edips pret tautu (ludi = ļaudīm) izturas augstprātīgi un izraisa traģēdiju, kurā vis viņa galms, izņemot jaunāko meitu Ismeni, pieredz nāvi.

Biju dzirdējis runas, ka ASV Centrālās Inteliģences Aģentūra (CIA) ar viltu paņēmieniem un paslēptu atbalstu bija veicinājusi ‘abstraktās’ mākslas iepludināšanu Amerikas mākslas aprindās. Tādā darbībā es tomēr neuztvēru neko īpaši kaitīgu, jo personīgi man šis mākslas pavediens likās interesants un intelektu izaicinošs. Tikai krietni vēlāk ar iespēju atskatīties, sapratu, ka aiz aktivitātes varēja slēpties nodomi, kurus pilnībā saprata tikai tālredzīgi notikumu režisori un cilvēku psiholoģijas izpratēji.

Pēc atgriezos Latvijā, man būtiski mainījās vide, no kuras vērst skatu uz pasauli. Ikdienas aizņemtība ASV ar maizes peļņu bija iepriekš ierobežojusi redzesloku, ka sacīkstes zirgam skatu ierobežo acu aizsegs. Tāpēc nebiju pievērsis uzmanību dažādu privāto organizāciju nodarbībām ar politiku. Kaut zināju par Sorosa Fondu, neieskatījos fonda atbalstīto organizāciju nodarbībā ar analītisku aci http://www.infowars.com/soros-admits-responsibility-for-coup-and-mass-murder-in-ukraine/ .

Kaut Latvijas mēdiji nevalstisku organizāciju (NVO=NGO) darbībai nepievērš uzmanību, nav grūti iedomāties rezultātus, kad lasām par ‘Pussy Riot’ jandāliņa saistību ar anarhistiskām cilvēktiesību (Human Rights Watch) struktūrām, aiz kurām vēl var stāvēt CIA. Par šedevru—kādu redzam, kad ASV diplomāte pasniedz pīrādziņus fašistiskām organizācijām Ukrainā, nemaz nerunājot par histēriskām, pret Krieviju vērstām aģitācijām, kur runas iet par pro-krievu valodas referendu Latvijā—nevar būt daudz šaubu. Kamēr publicētās ziņas, kā policista baltais cimds rada Maskavas virzienā, neviens mēdijs, vismaz Latvijā, neļāvās iedomāties, ka  aiz  diplomātes Nulandes http://www.informationclearinghouse.info/article37599.htm stāsta rēgojās 5 miljardu dolāru ASV atbalsts Ukrainas nemiernieku organizēšanā. Vai tas tā patiesi bija vai nebija, to reti kāds zina no A līdz Z, bet ka visu lielvalstu psihopataloģija nodarbojas ar sarkanas lupatas vicināšanu, tām nenoticēt ir gandrīz neiespējami. Tā tad, tur varēja darboties tā sauktais ‘viltus karogs’, aiz kā slēpās mēģinājums destabilizēt sabiedrību un veidot militāri orientētu valdību.

Pirmos gadus Latvijā pavadīju Rīgā. Manas tantes Emmas lauku sēta, Ērgļos, kur biju pavadījis kara gadus un kuri mani savienoja ar Latviju kā fizisku un dzīvu (sentient) būtni, tobrīd nabadzīgu ļaužu apdzīvoti, bija kļuvuši par graustu. Lielā rupjmaizes krāsns, kur reiz cepa plāceņus, lielus rupjmaizes kukuļus, rupjmaizes mīklā ietītus šķiņķus, bija nojaukta, un līdz ar to lielā saimes istaba bija zaudējusi savu pievilcību un  mājīgumu. Izņemot dzīvojamo māju, neviena no pārējām ēkām vairs nestāvēja. Kāda ‘trakā Trīne’ esot visām tām pielaidusi uguni. Naružiņa, upīte ar dzidru ūdeni, reiz pilna vēžiem un vēdzelēm, bija ar koku stumbriem pārklāta, kamēr vietējie zināja stāstīt, ka dzīvību tur vairs neatrast.

Pēc laiciņa mans paziņu loks Latvijā palielinājās un līdz ar to radās iespēja iepazīties ar laukiem Alojas, Mazsalacas, un Burtnieku nogalē. Ar laiku pārgāju uz šo nogali dzīvot. Sākās mana iepazīšanās ar Latvijas lauku patieso stāvokli.