Eso’s Chronicles 351
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 5. Leģionāru nelaime
© Antons Benjamiņš

Starp skolas biedru un maniem uzskatiem radās dažādas plaisas un atšķirības. Manu draugu un paziņu uzskati visumā sakrita ar ASV valdības reklamētām ‘progresīvām’ idejām’ (lai neteiktu ‘sakritību’ ar kapitālistu reklāmu), kamēr mani uzskati no tā sauktiem ‘trimdinieku’ uzskatiem attālinājās. Mūsu domstarpības atklāti neizpaudās, izņemot es sāku atturēties no latviešu sabiedrības pasākumiem, un ar zināmu rezervāciju, iegāju amerikāņu draugu un paziņu sabiedrībā

Mana rīcība sekoja senai latviešu tradīcijai, savas domas atklāti neizpaust, kuru latvieši piekopa kopš Livoniju okupēja vācu bruņinieki, un iznīcināja viņu ķēniņa Visvalža valdīto galvas pilsētu Jersiku. Starp citu, vārdā „Jersika” varam saskatīt latviešu valodas idiomātisko saīsinājumu vārdam Jeruzaleme. Par šo tēmu vairāk vēlāk.

Ārzemju latviešu mēdiju un runas vīru nostāja un represējošā uzskatu monopolizācija un citu uzskatu atvairīšana, kad runas nāca pie tēmas par ‘dzimteni’, mūs savstarpēji attālināja. Tādi mēdiji, ka latviešu avīze Amērikā „Laiks” (Rabacs galvenais red.) sāka, ar vien vairāk, izskatīties pēc „Aukstā Kaŗa” ieročiem, nevis kā latviešu interešu virzītājiem. Reiz pēc saņēmu mājienu, ka redaktors bija uz mani ‘labvēlīgi’ noskaņots, ja es piedalītos avīzē ar rakstu, es—ņemot vērā jau gadiem ilgo avīzes uzskatu noslieci—nevarēju iedomāties redaktora labvēlību par izmantojamu.

Kad dzīvoju Bostonā, un strādāju kādā avīžu izdevniecībā par burtlici, gadījās, ka kādassarunas rezultātā, redaktors man piedāvāja rakstīt sleju. Es piedāvājumu pieņēmu, bet kad pienāca laiks rakstīt, es no poliskām tēmām izvairījos, jo sapratu, ka amerikāņiem nebija ne tuvu pieņemams kriticisms par ASV politisko sistēmu, un es nebiju atradis formulu kā tādu tēmu viņiem piedāvāt bez tūlītēja noraidījuma. Redaktors ļāva man turpināt rakstīt, bet reiz kad runājām par slejas (‘Eso’s Chronicles’) tēmu, lika zināt, ka nebija gaidījis, ka es ieņemšu tik neitrālu perspektīvu.

Metot acis uz pagātni, ar divreiz pārdomātu apziņu, ir viegli saskatīt cik īpatns vēzis ‘trimda’ tomēr bija. Kad viens sāka knaibles cilāt, tad liels koris ļipu mēles skandināja apmēram šādus vārdus: „Nē, ne! Vispirms ir jānokniebj visi komunisti. Tikai pēc tam var runāt par ko citu.” Šāda mantra tika atkārtota 100 x 100 reizes. Mēles lielāko tiesu piederēja bijušiem leģionāriem un viņu atbalstītājiem. Šī grupa, lai arī viennozīmīgi patriotiska, izcēlās ar savu politisko naivumu, jo nevēlējās atzīt, ka vācu fašistu režīms un to atbalstītāji, bija ievilinājuši viņus, SS militārās ierindās, kur dienējot cieta lielus cilvēku upurus, tanī pašā laikā apguva sev un Latvijai neslavu.

Lielie dzīvību upuri neļāva leģionāriem atzīties, ka iestāties SS ierindās bija noziedzība pret tautu, un ka tas notika tāpēc, ka pēc Ulmaņa valdības krišanas un 1941. g. deportācijām, boļševiku valdība izsūtīja lielāko daļu Latvijas augstāko inteliģenci ar juridisku pieredzi uz Sibīrijas nometnēm, kur tie tika nošauti vai citādi mira. Esmu pārliecināts, ka, ja Latvijas valdība būtu no Latvijas izbēgusi un nodibinājusies ārzemēs, tā nebūtu atbalstījusi vilinājumus, kādi aicināja latviešu puišus iestāties SS leģionā, lai atriebtu boļševikus.

Latvijas vēsture, kā īpatna latviešu problēma, sāka rēgoties drīz pēc Otrā kara beigām, kad Zviedrijas valdība izdeva ievērojamu skaitli latviešu leģionāru Padomju varai, kuri tur bija Zviedrijā atraduši patvērumu izbēgot no Kurzemes katla kaujas lauka. Atceros, ka latviešu sabiedrība visās bēgļu nometnēs bija dziļi satraukta un protestēja par zviedru rīcību. Toreiz mana nostāja neatšķīrās no kopienas nostājas.

Man bija skaidrs, ka latviešu puiši (vairākus labi pazinu kopēji futbolu spēlējot uz Kalna kolonijas grants parādes laukuma, Eslingenā) bija cīnījušies, lai atriebtu boļševiku vardarbības. Tanī pašā laikā, uzskatīju, ka 1941. gada, jūnija izsūtīšana bija ar nodomu darīts varas darbs: noraut latviešiem viņu redzamākās un pieredzējošākās sabiedrības galvu un līdz ar to apzinīgo prātu. Taču vēl biju gados par jaunu, lai saprastu, ka subjektīvās emocijas mūsu dienās vairs nav suverēnas, bet ir pakļautas konsensa ceļā panāktiem likumiem.

Gadiem ejot un analizējot ‘leģionāru’ patieso devumu izprātoju saprast, ka nelaimīgai situācijai par cēloni bija Prezidenta Kārļa Ulmaņa gļēvulība momentā, kad 1940. g. Latvijā iebruka PSSR kara spēki. Te var pieminēt Kārļa Skalbes vārdus, kurus viņš izteica 1939. g.  25 marta, „Jaunāko Ziņu”, Nr. 70: „Mēs sargāsim savas robežas un neatdosim bez cīņas ne pēdu savas zemes. Visos apstākļos mēs darīsim, ko prasa tautas gods un pienākums pret tēvzemi.”