Eso’s Chronicles 347
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 1. Latvijas vēstures un pašapziņas slēpšana!
© Antons Benjamiņš

1710. g., kad to laiku Livonijā beidzās Lielais ziemeļu karš (starp Zviedriju un Krieviju), ziemeļvidzeme bija tā izpostīta, ka tur kādreiz dzīvojošie līvi vairs neeksistēja un laukos vienīgā skaņa bija vilku un suņu kaukšana. Tā esot rakstījis Ģenerālis Boris Šeremedjevs caram Pēterim Lielam, kurš bija iespaidīgs krievu kultūras nodevējs Rietumu vardarbīgai (kapitālistiskās) kultūras orientācijai par labu.
 

Kad karš bija beidzies, ģenerālis un baronese Hallert, no Valmieras, aicināja vācu grāfu Cinzendorfu sūtīt uz Livoniju hernhūtiešus, kuri toreiz bija pazīstami kā pašaizliedzīgi kristīgie Dievturi, brāļu draudzes dibinātāji, kāpēc vēlami evaņģēlisti, kuri varētu atjaunot mežvidus ļaužu morāli, to starpā latviešu valodu runājošus. Mazāk kā simts gadu laikā hernhutieši atdzīvināja ne tikai Vidzemi, bet visu Livonijas teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju identitāti. Šis ir iemesls, kāpēc apmēram simts gadus pēcāk Krišjānis Valdemārs spēja sevi atzīt par ‘latvieti’.
 

Kr. Valdemāra pēdās nāca tā sauktā „Jaunlatviešu” kustība Tērbatas Universitātes studentu iedvesmā http://vesture.eu/index.php/Jaunlatvie%C5%A1i . Studentu idejas izplatīja „Pēterburgas Avīze” (1862-1865), kuru 1865. g. slēdza cara valdība, jo hernhūtiešu pamodināti, latviešu valodu runājošie spruka no maisa, kā satrokoti kaķi. Latviešu dzejnieki, tautas dziesmu kolekcionāri, hernhūtiešu dibinātie kori, skatuves māksla, un dziesmu svētki veicināja etniskās vides sevis atpazīšanu, izglītību, un turību.
 

Tomēr, straujā industrijas laikmeta attīstība, kas izcēla pilsētu un kapitālisma priekšrocības, piebremzēja Jaunlatviešu kustību, kuru aizstāja jauni Atmodas pavedieni, piemēram, Jaunā Strāva http://en.wikipedia.org/wiki/New_Current , avīze „Mājas Viesis” (1856-1910), Rīgas Latviešu Sabiedrība, u.c.
 

Latviešu vēsturnieki (labā spārna un tā sauktā konsensa, un  mākslīgās demokrātijas politikas ietekmē), uzsver, ka sadalīšanās latviešu starpā (starp kreisiem un labiem, kas iesākās pirms Latvijas dibināšanas 1918. gadā) notika tikai tāpēc, ka sevi atpazinušie latvieši vēlējās atkratīties no vācu mācītāju (tā saukto baltvācu) ietekmes. Pēc 1918. gada visi latvieši  atkal it kā sakopojās vienā saimē, tomēr pilnībā un ar nodomu aizmirstot latviski runājošo herrnhūtiešu devumu, kas bija izšķirošs, jo ar to viņi neatzina mācītājus ka starpslāni starp sabiedrību un Dievu (kāpēc sevi sauca par ‘brāļiem’ un ‘māsām’). Ņemot vērā, musu vēsturnieku nekritisko attieksmi pret vēsturi, hernhūtieši pārstāvēja kreisos kristiešus, ķecerus, un tāpēc nav pelnījuši atsauksmi un par viņiem klusē.
 

Kaut man ziņas par luterāņu mācītāju atturīgo attieksmi pret patieso latviešu vēsturi nāk mazliet filtrēti iz latviešu dievturu saimes avotiem, mācītāju stāstiņi mēģina izplatīt uzskatu, ka viņi ir tie, kuri patiesi atkratījās no vācu mācītāju (tajā starpā hernhutiešu) ietekmes. Atguvuši varu, to pašu luterāņu pēcteči šodien nodarbojas vai nu ar varas atgūšanu, vai redzami guļ, kamēr Latvija zaudē pusi no valsts iedzīvotājiem savas valdības padzīti.
 

„Mājas Viesis”, kura redaktors kādu brīdi bija arī mans vectēvs Antons Benjamiņš, slēdza durvis 1910. g. Tomēr 1911. g. decembrī jau iznāca pirmais „Jaunāko Ziņu” numurs, mana vectēva, un vairāku bijušo hernhūtiešu redakcijā (ievērojami Kārlis Skalbe, kurš pēc kara beigšanās ieteica JZ publicēt bēgļu piederīgo meklēšanu sludinājumus par brīvu). „Jaunākās Ziņas”  atšķīrās no citām latviešu periodikām ar to, ka turēja objektīvu, tautu un sabiedrību nešķelošu politisku stāju. 1940. g., kad „Jaunākās Ziņas” bija mana tēva Jāņa Benjamiņa redakcijā, Padomju okupācija slēdza redakcijas durvis. „Jaunākās Ziņas” nedēļas nogales izdevumos, ieskaitot žurnālu „Atpūta”, sasniedza 210,000 eksemplāru cirkulāciju, un pasaulē izcēlās ar to, ka katram izdevumam bija ap pieciem lasītājiem, tā tad „Jaunākās Ziņas” lasīja tuvu puse no tā laika Latvijas iedzīvotājiem. (Kam interesē „Jaunāko Ziņu” vēsture, iesaku lasīt Jāņa Kārkliņa „Preses karalis”; interesanta informācija arī Rolanda Ozola „Pēdējā Mohikāņa stāsts”, Avots, 1992.)
 

Kamēr augšā minētie notikumi virzīja latviešu kultūras, īpaši tautas dziesmu garīgo vērtību atzelšanu, satraucoši ir lasīt, ka mūsdienu Latvijas valdība, kopš 1991. g. valsts atjaunošanas laikiem, būtībā ir ārvalstu dienestu ietekmē, represē brīvas politiskās un attīstības taktiku pārrunas (vairāk kā mazāk ierobežojot to šaurā valsts amatpersonu lociņā, kas papagaiļo Briseles uzskatus).Bet tā nu tas ir, un radušos situāciju ir nepieciešams labot.