Eso’s Chronicles 360
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 12. Latvju valodas rēgs
Copyright Antons Benjamiņš

Konsensa vēsturnieki uzskata, ka tā sauktie ‘reliģiskie kari’ Eiropā notika no 1525. gada (kad iesākās vācu zemnieku nemieri un sacelšanās), līdz 1648. gadam, kad noslēdza tā saukto Westfālijas miera līgumu. Tomēr lielāka daļa patiesības varētu būt tiem, kuri uzskata, ka šo karu sākums nav gados izskatāms, jo sākumu var uzskatīt līdz ar Pirmo Krusta karu vai agrāk, un tas turpinās joprojām—ja par iemesliem ieskaitam Rietumu lūdu-ļaužu izdzīves problēmas un pie nemierniekiem ieskaitam Johanmeda sekotājus.

 

Vikingu sirotāji Melnās un Kaspijas jūru apkārtnēs, laikmetā, kuru mēs nespējam izteikt gados, ienesa mežu ļaužu vidē drausmīgu jaunu varas parašu: kažoku nodokļus, tā saukto ‘’jasaku’. Jasaks  bija viens no pirmiem nodokļu veidiem. Vikingi piespieda meža ļaudis nogalināt savus iemīļotos maraļu briežu ganām pulkus un šī nodarbība arī viņiem pielipināja drausmīgo vikingu-gotu gara slimību: viņi saslima ar psiho patoloģisko sērgu: nežēlību pret dzīvo dabu. Ganus, kuri pretojās, sodīja ar nežēlīgu nāves sodu: vai tos tupināja cietumā, vai iemeta un sadedzināja dzīvus uguns bedrēs.

 

Tāpēc, ka manā skatījumā, traģiski patētiskais Jēzus Kriksis ir radīts ar nodomu atvietot Jāni Bāsilu (vai Ķēniņu Jāni Jersiku Visvaldi), jo jezuītu mūki Svētos rakstus redaktēja, un tajos ierakstīja, ka Iesus ir tik ‘labs’, ka draudzējās ar kažoku nodokļu vācējiem. Tā kā stāsts par Jēza ciešanām parādījās, kad rakstīšana jau bija plaši izplatījusies, ‘jaunais’ stāsts arī plaši izplatījās. Valdnieku ieceltie priesteri (bieži valdnieku pašu ģimenes locekļi) aicināja klausītājus, pēc drāmas uzvešanas (jezuīti izmantoja teātri) slēgt uz mūžu saistošu derību un ar zvērestu (kristīšanos) atbalstīt Jēzu, stāstā izcelto fiktīvo cietēju.

 

No stāsta, kuru sauca „Jaunā derība”, Jāņa Bāsila tēls netiek izrediģēts, jo viņš, ka mitoloģisks tēls (Kēniņš Jānis, Jānis Presters, Pravietis Johanmeds, Gengis Khans, Tsars Ivans Briesmīgais, u.c.) bija tautās iegājis un neatsaucams. Pat Azteku Dievs Nanauatzins, ja mēs atļaujamies izmantot paraidolijas atbalss efektu http://www.chimeralinsight.com/2013_10_01_archive.html , var tikt izrunāts kā Jaun-atzins. Gan jāievēro, ka Dieva svētā uguns, Jēzus stāstā ir vairs parasts ugunskurs (Marks 15:54), pie kura Jēzus sēž, lai būtu liecinieks savu darināto krēslu sadedzināšanai, pēc viņu apcietina.

 

Mūku ievesto īpatno gara slimību mēs šodien neatpazīstam pēc tās īstā vārdā, bet slavējam ar vārdu „kapitālisms”. Latvieši, šo slimību īpaši ciena, un būtībā ar to pārvērš savu vēsturi un senčus par ziedojumu ciniskai attieksmei. Nav brīnums, ka mūsdienu izbijušās suverēnās Latvijas Gubernators ziedo savu algu trūcīgiem, bet savu Latvijā lielāko pensiju atsakās dalīt ar trūcīgu māmiņu bērniem. Var jau būt, ja ziedotu, no tā nekāds ‘liels materiāls’ labums nesanāktu, jo trūcība Latvijā pastāv lielā apmērā. Tomēr simboliskais tuvinājums valdības un tautas attiecībās varētu būt reāls.

 

Latvijā ‘reliģiskie kari’ kaut noklusēti un paslaucīti zem tepiķa, iespaido ne tikai latviešu vēsturi, bet arī pašu daudzināto valodu, kuru reklamē, ka krievu apdraudētu, bet kuru patiesībā apdraud pašu aklums un pret senču dievainēm vērstais ateisms.

 

Šo pavasari šoferēju mazu zēnu, bērnu dārza gados, ar viņa māti un vecmāti uz diviem mazu bērnu dziesmu pasākumiem. Kaut visi bērni dziedāja brīnišķi un ir prieks redzēt, ka sabiedrība piedāvā viņiem skatuves pieredzi un, līdz ar to, drosmi nākotnē stāties publikas priekšā, bija žēl ievērot, ka abos koncertiņos nebija dzirdāma neviena tautas dziesma. Atkal palīgā saucu Kārli Skalbi (Jaunākās Ziņas, Dainu prieks, 1939. g., 4. februārī, Nr. 29):

 

„Runājot par latvju kultūras vērtībām, dzirdu lidojam mazas dainu bultas, kas tik viegli spārno un tik saldi ievaino.

 

„Viņu uzdevums ir iznēsāt tautā augstākās tikumiskās atziņas. Labs ar daiļu viņās iet roku rokā. Smalkas liriskas glezniņas ir it kā spārni, kuri nes atziņas bultu....

 

„Tālu viņām jāiet, tām jāaplido latvju zeme un garīgi jāapaugļo visa tauta.

 

„Tautai, kurai bija tikai ģimenes un saimes iekārta, kurai nebija [un joprojām nav—AB] savu vadoņu, latvju dainas kļuva par augstāko tikumiski vadošu spēku. Pie dziesmu pavediena turēdamās, tauta pa mežiem un lauku malām [un pilsētu ielām--AB] meklējās kopā. Jāņos tās kā brīnišķīga ozollapu un lauku puķu vija apkampa visu zemi. Līdz ar puķu kātiem Jāņa vainagā latvji cits pie cita ar dziesmām bija saistīti savā tautā....”

 

Hmm. Interesanti ievērot, ka t.s. nacionālistu politiskās partijas, u.c., par t. dz.-ām ir mēmas un pašu valoda viņiem vairs tikai rēgs, kuru viņi vedina kā sarkanu karogu paši savas un citu tautu izcelsmes cilvēku acu priekšā.