Eso’s Chronicles 359
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 11. Jānis Jersiks Visvaldis
© Antons Benjamiņš

Vēstures zinātnieks Kaspars Kļaviņš savā grāmatā „apSTĀVĒŠANA” (2009.g., Mansards) stāsta, ka Latvija ir vāji pārstāvēta kā vēsturi apzinīga vai atbalstītāja valsts. Savādais grāmatas nosaukumu ir grūti izskaidrojams. Savā prātā, es tos aizstāju ar vārdu ‘apstaigāt’, t.i., apstaigājot stabu vai istabu, es pievēršu stabam un istabai īpašu uzmanību. Apstāvot Latvijas vēsturi, tiek pievērsta uzmanība tās nāvei, kuru varbūt var novērst ar apgaismošanu. Es mēģinu to darīt ‘pārrakstot’ ne tikai Latvijas, bet arī pasaules vēsturi no vēl nedzirdētas perspektīvas.

Ko latvieši nesaprot, ir, ka vēsture ir pārpotējama no vienas kultūras uz citu tikpat labi, ka augļu koki. Ja kādai šķirai izdodas iestāstīt citai, ka Dieva dēlam Jēzum ir pieņemami nodokļi, kādi nebija pieņemami Dieva dēlam Jānim, tad Jēzus maina vēsturi tā, kā to agrāk cilvēki nevarēja iedomāties. Tāpat, ja nodedzina Jersiku, un to atvieto ar Rīgu, tad gribot negribot visi skrien meklēt brīnumus uz Rīgu.

Tātad bīskaps Alberts ienāca Livonijā un nodibināja Rīgu (Līvas vietā), lai izmantotu paredzēto uzbrukumu Jeruzalemei—Bizantijā. Piekritējus karam sauca pieteikties par klaušām bruņiniekiem un iet atriebt Krīvu Krīva Jāņa nāvi, kuru viņam bija piedzīvot, kad Bizantijas Imperators Aleksis I deva pavēli Jāni Bāsilu iemest uguns bedrē. Pēc tam, Jāni atvietoja ar stāstu par Jēzu Kriksi.

Jānis Bāsils nebija priesteris Bizantijā-Jeruzalemē, bet nāca no lielajiem apkārtnes mežiem. Šo sakarību var redzēt, kad vēlāk, viņu aizvietotāja ar Jēzu, kuru teica esam amatnieku, kurš eksperti apstrādā koku (varbūt darina krēslus), ka galdnieks. Bet Jāni bija jānovāc no krīva lomas, jo viņš bija padomdevējs maraļu ganiem un neatbalstīja kažoku nodokļu slogu, kas samazināja ne tikai maraļu ganāmpulkus, bet arī saraustīja maigās attiecības, kādas kopš senvēstures bija izveidojušās starp dabu un cilvēci.

Kad 1204. gadā iesākās Pirmais Krusta karš (pēc krievu matemātiķa un vēsturnieka Anatolija Fomenko domām), Rīgai bija trīs gadi kopš tās dibināšanas. Tūlīt pēc Jeruzaleme (Bizantijā) bija ieņemta, izlaupīta, un svētie priekšmeti, kaut cik vērti bija pārvākti uz Aviņonu, franku-gotu Francijā, sekoja Krusta kara otrā epopeja.

Krusta karš pret Langvedokas katariem (tagadējās Francijas dienvidos) un viņu brāļiem Jersikā iesākās vienlaicīgi 1209. gadā, un, domājams, ka ‘jaunā (katoļu) kristietība’ bija tos saskaņojusi tikpat labi, ka svešlatviešu ietekmētā valdība Rīgā šobrīd saskaņojas ar Briseli.

Iemesls saskaņojumam ir vienkāršs: pēc viņus sakāva, Langvedokas katariem* nebija kur pārbēgt, un nebija kur pārbēgt Jersikas katariem. Daudz ir rakstīts par katoļu (tā laikmeta globalizētājiem) uzbrukumu Langvedokai, bet maz ir rakstīts par uzbrukumu Jersikas katariem, kurus pēc padzīšanas aizstāja dominikāņu un jezuītu mūki.

Pēc bīskapa Alberta rīkojuma jebkāda informācija par katariem ir izravēta no mūsu tautas atmiņas. Alberts ne tikai negaidīti un viltīgi, uzbruka Jeruzalemes (Jersikas) ķēniņam Visvaldim, to sagūstīja un pārveda uz Rīgu, kur viņu daudzu augstmaņu priekšā pazemoja. Kaut nav ziņu, ir jādomā, ka Alberts deva rīkojumu, ka dzīvi palikušie Jersikas katari, tāpat kā Lagvedokas katari ir jāiesprosto un jānonāvē viņu apdzīvotā pilsētā, kamēr tā vēl dega.

Par Jersiku, pēc Kļaviņa rakstītā, pirmie kas sūta mums ziņu ir poļi, kuri, paši pārpotēti slāvi, senāk valdīja pār Latgali, kuras telpā bija atradusies ķēniņvalsts Jersika. Raksta Kļaviņš:  „...1842. gada pirmā periodiska izdevuma ‘Rubon’ sējumā tika publicēta Mihala Borha (Michel Borch, 1806-1861) poema-fantāzija ‘Jersika’ (‘Gercike’)....

„Visvaldis, saskaņā ar 13. gadsimta latiņu valodā sarakstīto ‘Indriķa hroniku’, pārcēlās ar laivu pāri Daugavai, un, no Daugavas otrā krasta ieraudzījis ugunsgrēku, viņš smagi nopūtās un sāka vaimanāt un kliegt, un teica: ‘Ai, Jersika, mīļotā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, negaidītā manas tautas bojā eja! Vai man! Ka piedzimu, lai skatītu savu pilsētu liesmās, lai skatītu savas tautas izdeldēšanu!”

Kļaviņs: „Mūsu priesteriem ar Krīvu Krīvu priekšgalā nācās bēgt.”

Mūsu tautas izdeldēšana turpinās līdz šai dienai ar Latvijas valdības izpalīgu. Valdībā ir iesēdusies gara virkne „vārdotāji” vīri un sievas. Kamēr dzīvoju Latvijā, neviens no viņiem nav upurējis ne savu dzīvību, ne labklājību, bet, ja ir bijis iespējams, ir izmantojuši amatu kā likumdevēji, ap sevi saraut mantu, samazināt tautu to padzenot strādāt ārzemēs, un it kā nemanot izārdīt mūsu saknes, kuras kopš mežu laikiem uzturēja pašcienīgu suverenitāti.

*Katars = līdzīgs vārdam katedrāle, nāk no vārda ‘svētais tronis’, katedra, krēsls.