Eso’s Chronicles 357
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 10. Nogrimušās Jeruzalemes (1)
© Antons Benjamiņš

Kad vācu biskaps Alberts no Brēmenes iezēģelēja Rīgā, viņa vēlme bija pārvērst mazpilsētu Rīgu (iepriekš ‘Līva’ vai ‘Lība’) par Ziemeļaustrumu Eiropas Jeruzalemi. Pēc krievu matemātiķa un vēsturnieka Anatolija Fomenko domām, senāk Jeruzaleme bija vairāku seno pilsētu nosaukums, galvenā no kurām bija tā, kuru tagad sauc Istanbula, bet pirms tam bija saukta Bizantija vai Jeruzaleme. Šī Jeruzaleme atradās zemē, kuru Kazārijas lūdi (arī ļaudis=jūdi) sauca par Izraēlu.

Kad bīskaps Alberts vienpusīgi, un steidzīgi, pārkristīja Līvu par Rīgu, viņš to darīja, lai pieteiktu savu varu, jo bija pārsteigs, ka Livonijā viņu sagaidīja kāda sena baltu cilts, kuras ievērojamākā pilsēta arī atradās Daugavas malā, bet garu sprīdi iekšzemē, patālu no jūras, kuras galvenā pilsēta saucās Jersika, t.i., baltu valodas idiomātiskā—Jeruzaleme. Tieši šis vārds bija tas, ar kuru Alberts bija iecerējis pagodināt līvu Rīgu. Līdzskanis R, kas atvietoja līdzskani L, varbūt tāpēc, ka gotu valodā R bija ilglaicīgi iegājies, un viņi arī jau bija mainījuši Amsteldamas nosaukumu uz Amsterdamu.

Līvas nākotnes nozīmi iespaidoja notikumi, kuriem cēlonis bija Eiropas rietumos. Ne jau Alberts nonāca Livonijā pats aiz savas iedvesmas, bet viņu sūtīja Rietumu Eiropas laicīgie varas vīri http://en.wikipedia.org/wiki/Albert_of_Riga , kuri gatavojās krusta karam pret Jeruzalemi (tagad Istanbula), kura atradās pie Melnās jūras. Sakritība ar Rīgas dibināšanu nebija nejauša; jo tā, ka gotu īpašums, tā varētu pastāvēt kā alternatīva, ja kāds no gotu nedarbs dienvidos sastaptos ar kādu neparedzētu un nepārvaramu šķērsli. Katrā ziņā Rīga, izbijusī Līva, bija izdevīgs tirdzniecības centrs.

Kaut nav pierādīts, nevar noliegt, ka varētu būt, ka Rietumeiropas varas vīri ir cēlušies no vikingu pēcnācējiem senās Bizantijas apkaimē, kur viņi (Vikingi) nonāca pēc ilgu gadu maldīšanās pa Skandināviju, kur bija pārdroši sadzinuši savus mareļu  briežus ganībās. Tikai pēc pienāca laiks iet uz mājām, viņi atjēdzās, ka nebija visai labi iegaumējuši atpakaļ ceļu vai to bloķēja kāda iepriekš neiedomājama dabas katastrofa.

Pēc ganu pēcnācēji atrada ceļu atpakaļ uz savu izcelsmes vietu, varēja redzēt, ka dzīve ziemeļos un nabadzība bija viņus ievērojami mainījusi. Viena no nozīmīgākajām pārmaiņām bija tā, ka gani, kuri iepriekš izmantoja maraļus, lai no dzīvniekiem iegūtu pienu un to blakus produktu (sviestu, sieru, garu iepriecinošu dzērienu), nonākuši ziemeļos pie bada sliekšņa, viņi bija sākuši maraļus kaut un ēst. Vēl dzīvnieku slaktiņam par izdevīgu piedevu klāt nāca silts un skaists ādas kažoks.

Kad maraļu ganu pēcnācēji atgriezās Melnās jūras apkaimē, viņi uzvedās kā sirotāji un vairs ne kā gani. Trūcība bija pārveidojusi viņu dabu par psiho patoloģisku, kas ir iemesls tam, kāpēc viņi nekautrējās pieprasīt savus kādreizējos brālēnus pieņemt viņu parašas bez iebildumiem, un izmantot maralienes ne tikai par piena devējām, bet par kautiem, dīrātiem, un kažokā pārtaisītiem priekšmetiem. Mareļu jaundzimušie bija īpaši pieprasīti.

Kā mēs zinām, kažoki ir ātri pārvēršami tirdzniecības produktā. Nokaut briedi, kur nu vēl briedelēnu, var īsā laikā.  Nodīrāt brieža ādu arī neprasa daudz stundu. Pārvērst kažoku mīkstā apmetnī vai jakā, tas gan prasa vairāk, bet ar gadu pietiek. Mēs tā laika cenas nezinām, bet zinām, ka zelta gredzeni tika izmantoti kā valūta.

Vikingi (tie kam upe ir ceļš, re: angļu val., darbības vārds—wading, upju staigātāji), kuri bija atgriezušies mājās, diemžēl jau bija kļuvuši par svešiniekiem un vairs neiederējās ‘savējo’ lokā. Šī attālināšanās, atļāva viņiem izturēties pret kādreiz savējiem, ka svešiem. Drīz vien goti, jodi (varbūt domāti Dieva Odiņa dēli)—kā izbijušos ganus sauca vietējie—izgudroja kā no vietējiem gūt uzturu, pašiem neatgriežoties pie strādnieku ļaužu parašām.

(turpinājums seko....)