EC 589 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirtti Mukķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

12. Pēcvārds

Blogs 288 izlaists; publicējams tikai pēc manas nāves.

Viena no šīs grāmatiņas tēzēm ir/ bija, ka jau tūkstoš gadus Rietumu pasaules imadžs ir Kaunu kalns, kur samestas izcirstas mēles. Mēles loca nemitīgu virkni kaunu dziesmu. Kaunu dziesmas ir ilgušas vismaz 12,000 gadus, par ko liecina Eģiptes piramidas un sfinks. Protams, ne jau piramidas ir melu kalni, bet mūsu pašu latviešu ordoksālo ierēdņu un akadēmiķu stāsti, kādi līdzinās mūsu ēras dominikāņu ordas rīcībai ap 13^to gadu simtu. Par meliem var uzskatīt patiesu notikumu noklusēšanu. Nesen Latvijas nacionālās bibliotēkas direktoram aizmirsās pieminēt, ka pirmās latviešu grāmatas bija rokrakstu grāmatas, kuras rakstīja cepurnieki/ hernhūtieši. Ne jau kāds luterticīgais pieminēs, ka šīs grāmatas atņēma un dedzināja* viņu ‘mācītāji’.

*Skat  “1743.gada 16.aprīlī cariene Elizabete aizliedz Brāļu draudzes darbību Krievijas impērijā, slēdz un aizzīmogo Jērakalnu [Valmierā] u.c. Brāļu draudzes saiešanu vietas, atņem grāmatas, sākas vajāšanas.”.

Manas grāmatas vēstures posms interesejās gan tikai par vikingu ieviesto posta laikmetu. Tāds laikmets, domājams sākās pēc Ledus laikmeta atkušņa un tā sekām (jaunā akmens laikmetā), ka piemēram Storrega tsunamis,  Dogerlandes nogrimšana, un Anglijas atdalīšanās no Eiropas zemes masas. Katastrofāli plūdi ieslodzīja neskaitāmus ganus ar visiem ganāmpulkiem Baltijas jūras ziemeļu pusē. Gani un ganāmpulki bija tur iestaigājuši no Melnās jūras apkaimes, kur pa ledus laikmetu bija pulcējusies liela daļa no Afrikas izceļojusī cilvēce.

 Nespēdami pēc ledus ūdens plūdiem atgriezties mājās, gani (G=J; Jāņi) palika ziemeļos un tur nodibināja gaļas ēdāju un ādas ģērātāju kultūru.* Šī kultūra sevi atzīmēja ar nosaukumu  ‘vikingu (upes staigātāju) kultūra’. No tās izcēlās kā rietumu, ta austrumu (Volgas) ģermāņi. Reaktīvi ārī izcēlās krievu un tā sauktās baltu tautas, kuras bija spiestas atstāt Dniepras upes apvidi.

*Cilvēks nav pēc dabas nežēlīgs. Nežēlība ir iemācīta, ka to pierāda nepieciešamība ‘kulturizētiem’ vecākiem ‘palīdzēt’ bērniem pārvarēt drebuļus un nospiest šautenes gailīti, lai nošautu briedi.

Laika gaitā, vikingi centās atgriezties savās bijušās mājās pie Melnās jūras. Par nožēlu, kad tie tur atgriezās, tie bija pārvērtušies drausminiekos. Velāk, lai novērstu uzmanību savai nežēlībai, vikingu vēsturnieki sevi pārsauca par mongoļiem. Sekoja melu kultūra, kura turpinās līdz šai dienai. Baltu ciltis Dniepras upes notekā bija pirmās kuras pārcieta iebrucēju brutalitāti; ebreju tauta Kazīrijā bija otrā; krievi trešie; tie kurus tagad sauc par musulmaņiem bija ceturtie.

Vikingu melu dziesmu pirmās atskaņas nāca (tads mans minējums, jo precīza hronoloģija ir sen iznīcināta*) no kāda vikingu pilī darināta zobena cirtiena, ar kura izpalīgu kāds senlaiku gangsters no ziemeļiem izgudroja veidu kā aplaupit cilvēci ar tā saucamiem ‘nodokļiem’, kas radīja vergus, un iznīcināja kultūras, kuras balstijās uz miermilīgi audzinātiem ganām pulkiem un viņu valodās ieslēgtām garīgām vērtībām. Būtībā vikingi radija divas cilvēces grupas: a) iedomīgas valdības (karu attaisnotājas); un b) pazemotus pārpalikušus vergus-populistus, kādi izsaka situācijas patieso stāvokli prastā valodā.

*Iznīcināta hronika vai hronikas pārvērtēšana ir durvis, kādas mums (ieskaitot šim autoram) paver krievu matēmatiķis un vēsturnieks AnatolijsFomenko.

Nav taisnība antropologu apgalvojumiem, ka cilvēces senči dzīvoja kā “mednieki un dabas veltes vācēji” (hunters-gatherers). Šajā apgalvojumā atbalsojās mūsu nāvējošā laikmeta bezkaunīgais sevis attaisnojums. Pilnīgi pretēji, cilvēces priekšteči bija GANI/ [Jāņi, (J)Anneles], dabas velšu vācēji, un dārznieki. Mūsdienu vardarbīgā civilizācija, izraisījās no pils-fortu kultūras, kura šodien atspoguļojas civilizācijā, kas pārbūveta ar pilsētām, kurās dzīvo neapzinīgi-‘radīgi’ patērētāji/ laupītāji.

Kamēr nevar noliegt, ka laiku pa laikam čimpanzi (īpaši no vīriešu dzimtas) noslepkavo kādu cilts robežu pārkāpēju, pēc kam to apēd, tas vēl nenozīmē, ka cilvēce ir cēlusies no slepkavām, gaļas ēdājiem, vai karotājiem. Tādi apgalvojumi nāk no tipiskiem slēp-kavu kultūras valdoņiem.* Īstenībā cilvēces agrīnā iztika bija ragainās briežu mātes vai govs piens-asinis, saknes, un augļi, bet pēc dzīvnieks nomira arī kažoki.

*Nenoliedzami, ja dzīvniekiem viņu ierastā pārtika pietrukst, tie spēj pārvērsties par gaļas ēdājiem. Šini gadījienā, gani no Melnās jūras apkaimes pārvēršas par vikingu plēsoņām, tāpat kā Eiropas kāmis, kura dabisko uzturu iznīcina pilsētnieku uzspiestā lauksaminiecība, sāk ēst savus mazuļus. Ievērosim, ka šajos kāmjos kanibalizāciju izsauc mūsdienu cilvēces kultūra, kamer tas nekādi nav pašu kāmju dabā.

Dabas velšu vākšana neved uz lauksaimniecību, ka to šodien stāsta ar dabu nesaistīti pilsētās audzināti antropologi. Mūsu senču laikos, cilvēki drīzāk dzīvoja mežā un piekopa dārznecību. Par šādu  dzīves stilu joprojām liecinā tūkstsošiem pamestas mājvietas (r(R)omas), kādas var redzēt Latvijas tīrumos gandriz no katra lauku ceļa. Tur ir tās vietas, kur senos laikos radās vārds ‘paradīze’, tas ir ‘dārzs’, kas pār-spēj dabu. Tur pat dārzā ar laiku arī sāka sēt graudus (auzas, miežus), no kā auzu putra un alus. Graudkopība mūsdienu āpmēros iesākās ar kungu šķiras iesēšanos, kura izmantoja un piesavinājās graudus kā sava veida nodokli. Protams, tas arī veicināja mežu izciršanu. Mūsdienās tūristi, kas braukā pa lauku ceļiem, uzskata pamesto māju kaudzes par meliorizācijas rezultātā pamestām akmens čupām.

Vikingi iznīcināja baltu un slāvu valodas, kurās slēpās kā baltu, tā slavu senkristietības mīlestības avots, tā sauktie, mīkstināmie vai mīļinātie vārdi. Mīļinātie vārdi varēja rasties tikai ilgi pastāvošu tautu kultūrās. Kā zināms, latviešu valodā mīkstināmie un  mīļināmie vārdi ir darināmi no katra priekšmetu un darbības vārda: re: akmens < akmentiņš; iet < sasaiet. Modernās valodās, kā piemēram mūslaiku angļu, šādi vārdi sastopami vairs tikai personas vārdos: Džon < Džony (John < Johnny, utt.). Valodās ierakstīto garīgo raksturu turpina iznīcināt kā baltu, tā slāvu valodnieki un mēdiji, kuri tajos vairs nesaredz nekādu jēgu.

Līdz ar baltu un slāvu tautu valodu pazemošanu tika pazemināta šo tautu pašapziņa un garīgā ticība, kuru šis autors sauc par senkristietību.

Senkristietībai pamatos ir vairāki pieņēmumi: 1. Prāts ir mūžīgs un tā galvenā sastāvdaļa ir mīlestība; 2. Prāts ienāk Mūspasaulē no Vispasaules ar Dabas starpniecību; 3. Daba ir prāta sastāvdaļa;

4. Tomēr cilvēces vēl sevi neapzinīgam prātam piemīt īpašība, kura to no Dabas attālina, ja, kā augšējā saitē pieminētam kāmim, prātam tiek atņemta Dabas evolūcijas gaitā dotā iztika. Tādi prāts ieaug matērijā (un līdz ar to mirstībā), kas atklājās kā rēgs un neatmināma mistērija;

5. Lai apturētu attālināšanos no Davas/Dabas, senlaiku civilizācijas piekopa pašupuri; 6. Pašupuris, kāds parastiem ļaudīm likās varonīgs akts, iedvēsmoja tos uzticēties pašupuru drosmei un (it kā) bezbailībai; 7. Pašupuru akts turpināja kopienu veidošanos morfiskas resonances telpā (+). Šī telpa ir viena daudzām kopienām. Šie ‘daudzie’ tad sāk sevi uzskatīt par ‘visiem’, kas var izraisīt sadursmes ar citiem ‘visiem’, ja pašupuris tiek noliegts. Nepārprotami, ‘visiem’ ir viens Dievs, kura raksturu mūsdienās vairs nenosakam mēs paši, bet Vatikāns un tur sludinātā ortodoksālisma priesteri, vai.universitātes un akadēmiķi.

Kamēr cilvēces mājvieta bija Dabā/Davā vai mežā, Visuma robeža bija kustīga. Šādas kustīgas robežas joprojām pastāv dzīvnieku pasaulē, kuras sargā un uztur nepārrauta vīrišķīgā dzimuma jaunieši, kurus no svētā ķēniņa galma uz robežām padzen sieviešu dzimums, kurš ķeniņu dievina viņa pašupura auras dēļ. Šāda sabiedriskā kārtība bieži pajūk riesta laikā, kad dzimumorģijas līksmošana Visuma centrā sasniedz jauniešu ausis pie Visuma robežām. Tad gadās, ka Upurķēniņa autoritāte tiek parbaudīta. Līdzīga situācija ir aprakstīta antropologa Fraziera gramatā “Zelta zars” (The Golden Bough), kad ķēniņš aizstāv savu autoritāti Dabas Dieves Diānas svētā birzī, Itālijā, Nemi ezera malā.

Mūsdienās, morfisko resonances telpu mēģina ieņemt un aizstāt militāra vara. Militārā vara panāk savu upurējot lielu skaitli karsavīru un civil iedzīvotājus, kuru upurēšana veicina morfiskās telpas iziršanu, jo publika netiek pārliecināta, ka šaušalīgais upuris, ir nepieciešams, bet pastāv kā represijas instruments militāru kliķu rokās.

Rietumu civilizācijā upurķēniņa metamorfoze [< nodokļi < katoliska laicīgā vara (kuru atbalsta vikingu galms) < globalisms] līdz nāves augšāmcelšanās (jo prāts nāvi nepieņem), būtībā iznīcina Dieva un Dieves [Davas/Dabas] radību.

Vardarbības valstībā cerība atcelt katastrofālā pieņēmuma  rezultātu vairs nav cilvēces rokās. Morfiskās resonances telpa izirst, un kā mūsdienas pierāda, šodien ir izirusi. Šo telpu var tikt atdzīvināta tikai pēc tam, pēc cilvēks atdzīvojas no nāves uz operācijas galda. Šādi gadījieni muslaikos notiek diezgan bieži.

Ir iespējams, ka līdzīga augšāmcelšanās ir senatnes Kristigas ticības pamatos. Skat: kāds sens upurķēniņs vārdā Jānis Klīvkājis (pārdzīvo nāvi i galēju izgāšanos sabiedrības gaiteņos, i pašnavības rezultātā, un atgriežās šai pasaulē, lai stāstītu, ka Aizsaulē valda bez nosacījumu mīlestība. Tā viņam to esot apstiprinājis pats Dievs.

Jau no seniem laikiem garīgā literatura pareģo (varbūt tikai cer), ka nākotnē var notikt kāds masveida mīlestību apstiprinošs notikums, kas atjaunos, ar morfiskās resonances izpalīgu, upurķēniņa valdību. Tādā gadījienā ‘daudziem’ atkārtosies iespēja turpināt savas kopienas ‘Visumu’’ telpā, kur visiem “... ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt?” (Jāņa ev. 14:2). Varētu būt interesanti uzzināt vai morfiskā resonance skudrām turpina pastāvēt, ja tām atņem viņām raksturīgās ķimiskās atpazīšanās smaržas.

-     30 -