EC 577 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeisus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

4. Haoss latviešu iekšīgā un ārīgā dzīvē?

 I  Uzticība uz drāts.

Kad tēvs droši zināja*, ka viņam no kāda stobra gala Padomijā (katoļu teoloģijas laicīgā pēctece) draud nāve, viņš savu sievu Mariju vai Maņu (pēc krievu tradicionālā vārda saīsinājuma) iesāka saukt par Solveigu

*Padomju ‘Revolūcijas’ laikā, tēvs karoja ‘baltās’ armijas pusē. Viņš pats par to nekad neko nestāstija. Kāds čekas ierēdnis gan kaut kur izmeta, ka esot bijis Generāļa Kolčaka ‘denčiks’**. Ir zināms, ka ‘sarkanie’ ģenerāli Kolčaku pakāra. Viens no denčiku pienākumiem bija piegādāt virsniekiem meitas ar kurām pārgulēt. Tā tad tēvs varbūt arī darbojās kā sūteris?  **Denchiks—krievu vārds, parasti lietots militārās aprindās ar nicinošu nozīmi, re kalpiņš. Protams, ‘kalpiņš’ var arī but padomdevējs vai citādi.

Solveigas vārdu un tēlu tēvs aizņēmās no norvēģu rakstnieka Ibsena lugas “Pērs Gints”. Vārds Solveiga ir divu vārdu salikums: Sol (saule) + vega (ceļš), tā tad ‘Saules ceļš’. Tēvs pēkšņi saprata, ka tad, kad viņš būs Viņsaulē, visa atbildība par ģimenes nākotni paliek mātes rokās.

Ibsena lugas varonis bija klaidonis un sieviešu izmantotājs (brunču ķērājs). Vārdam Gints ir tuva līdzība latviešu vārdam Jānis, jo sarunas valodā līdzskanis G bieži pārvēršās par J vai pretēji. Tā sanāk, ka Gints ir pārnesums no Jints/ Jānis, kāds ir mana tēva vārds. Gintam līdzīga, arī bija tēva atieksme pret sievietēm, vienai no kurām gadījās būt manai mātei.

Ne vienmēr cerībām ir dots realizēties. Tas var gadīties dažādu iemeslu dēļ. Tēvam nebija ne jausma, kas sekos viņa cerībai. Cerība ir tāda kā klusa lūgšana.

Visbiežāk cerība nerealizējas, jo valda neuzticība. Divus gadus pēc tēva naves (13 aprīlis, 1942 g), (par tēva nāvi vēl droši neko nezinādama), mate iesāka mīlestības dēku ar kādu vācu Wehrmahta virsnieku. Vācu virsnieks bija frontes pasta rotai vadītājs. Tas notika laikā, kad vācu fronte Austrumos atradās sabrukuma stāvoklī, un kaujas linija vairs bija tikai pāris desmit kilometrus no mājas durvīm.

Mātes ‘mīlestības’ afēra notika viņas bērnu acu priekšā, bet tikai ‘es’ par to kaut ko apzinājos. Māsa un brālis bija par jauniem, lai ko ievērotu vai saprastu.

Kad jau bijām devušies bēgļu gaitās, mēs pārnakšņojām kāda sienu šķūņa bēniņos netālu no Kokneses dzelzceļa stacijas un kad lidmašīnas pa nakti bumboja dzelzceļu, es dzirdēju šī pāra čukstus un zenīta šāviņu sprādzienu apgaismojumā, pa reizei saskatīju viņu attēlus tai bēniņu daļā, kas atradās sķūņa durvju otrā pusē.

Esmu pārliecināts, ka vācu virsnieka drošsirdība paņemt māti ar bērniem savai komandai līdz uz pastam paredzēto dzelzceļa vagonu, izglāba mūsu dzivības.

Kad vilciens iebrauca Rīgā, bija nakts. Ja blakus stāvēja cilvēks to varēja pateikt tikai no fosfora podziņām, kādas visi valkāja piespraustas pie krekliem vai jakām. Pēc iznācām no stacijas, iela veda gārām Operas namam. Gājām taisni līdz sasniedzām Valdemāra ielu un Nacionālo teātri, kur pagriezāmies pa labi līdz nonācām otrā puse ielai, pretīm bijušai Latvijas kara ministrijai.

Tur vācu virsnieks un māte pēdējo reizi viens otru noskūpstīja un šķīrās. Quid deinde?

II  Pirmā Latvijas prezidenta dzīvoklis

Nezinu vai tante Marta mūs gaidīja. Bet to nakti mēs pavadījām Latvijas pirmā Prezidenta Jāņa Čakstes dzīvoklī. Mana gulta bija matracis uz krusttēva dzīvokļa grīdas. Protams, atrasties piederīgo vidū bija daudz patīkamāk, ka snaust starp maisiem, kuri pildīti ar piederīgo vēstulēm karavīriem, kuri, Dievs zin, vai vēl dzīvi.

Nākošajās dienās tante Marta, prezidenta vedekla, atrada mums bērniem naktsmājas Meža parkā. Vectēva (Martas tantes tēva) virtuves saimniecei Matildei, kuru vectēvs pazina no cepurnieku un jaunības laikiem Smiltenē, Meža parkā piederēja māja ar dārzu. Māja bija netālu no zooloģiskā dārza tāpēc zooloģiskais dārzs uz nedēļām divām trim pārvērtās par mūsu spēļu laukumu. Es zooloģisko dārzu labi pazinu, jo tur pavadīju daudz laika pirms kara, kad mani un māsu tur veda mūsu vācbaltu auklītes. Biju liels palaidnis un no zvēriem atceros tikai tīģerus un mērkaķus. Taisnību sakot, gandrīz neko neatceros, jo gados jaunam puikam vēl visa dzīve var likties kā piedzīvojums. Kaut Padomija un karš ar savu teroru pienāc pēkšņi, man rūpes jaunībā bija maz, un auklītes zināja audzināt gandrīz bez rājieniem.

Taču atceros, ka karš un frontes tuvošanās vedināja puikas uz paviršību un uzvešanos pēc visatļautības standartiem. Tas man gandrīz vai maksāja dzīvību. Braucot at tramvāju, es ’drošsirdīgi’ karājos uz āru un skatījos uz pretpusi. Gadijās, ka tramvajs brauca garām kādam stabam, kurā ietriecās mans pakausis. Ja tramvajs būtu uzņēmis ātrumu būtu nosists. Bet par laimi, tas bija tikai iekustējies. Tāpēc tagad tūkstoš mēnešus pēc dzimšanas (7.1933 – 11.2016) vēl esmu dzīvs.

Māte palika Rigā pie tantes un krusttēva, un ‘kārtoja lietas’ par kādām man nebija nekāda jausma. Laiks skrēja. Soli pa solim, fronte tuvojās Rīgai. Kā pāris nedēļas iepriekš, tālumā varēja dzirdēt lielgabalu dunoņu, kas ar katru dienu nāca tuvāk.

Te iespraudīšu mazliet neparastu stāstu, ka tas gadījās, ka atrados Latvijas pirmā prezidenta dzīvoklī.

Kaut mana krusttēva tēvs, Latvijas valsts pirmais prezidents, bija jau 17 gadus miris un man bija tikai vienpadsmit gadi, neskatoties uz ciparu nesaskaņām, es par savu krusttēvu uzskatīju ne tikai onkuli Mintautu, bet arī viņa tēvu. Kaut biju gados jauns, es jau sapratu, ka kaķa šūpulis netiek pīts velti, un ja tas tiek pits, to pin ar nolūku.

Kāķu šūpulim var būt dažādas nozīmes. No vienas puses, tam bija sakarība ar tēva Don Žuāna lomu, kāpēc viņš kavējās precēties, un kāpēc (iespējams) manā vietā piedzima mana oficiāli neatzītā pusmāsa Jolanta (Tamara apgalvo, ka viņa man pusmāsa no diviem trim gadiem pirms Jolantas). Jolanta piedzima 1927 gadā, kad nomira Latvijas pirmais prezidents, un ne es, ne māte bijām tēva domās.

Notiek arī tā, ka sarežģītu apstākļu dēļ ar nolūku pītie tīkliņi saveļas mezglos un ir jāpamet, lai balinās kā makšķernieka šņore krastmalas aļģēs. Varbūt kāds garām gājējs ievēros šņorē iepīto sarkano pludiņu un to pacels, varbūt nē.

Mana vectēva kapam, kur viņš tika apglabāts 1939 gadā, un kuru pakalniņu viņš bija nopircis netālu no Prezidenta Čakstes pieminekļa, nebija pieminekļa akmens. Esmu dzirdējis, ka dzīvs būdams, vectēvs esot sev un savējiem iedomājies greznu atdusas vietu. Bet Padomijas iebrukuma dēļ, plāni nepiepildījās. Mazu laukakmens pieminekli viņam iegādāja (caur pagrīdes sakariem) daudz gadus pēc viņa nāves, tad jau Zviedrijā dzīvojošā tante Marta.

Pieminot kapa vietas, vēlos te pieminēt manas izcelsmes ģimenes (tai ir vairākas atzari) senāko kapa vietu Ēveles kapos, Vidzemē. Kaps atrodas pie Ēveles kapsētas ieejas, netālu no sabrukušās vecās kapličas. Tur guļ 37 gadu vecumā, 1887 gadā mirusī Evelīna (Liene) Buša. Evelīna ir kādreizējā Ēveles baznīcas Luterticības mācītāja Buša sieva. Ir iespējams, ka Lieni pārkristīja par Evelīnu, lai viņas vārda pieminētajiem atgādinātos vārds Evanģelīna—Dieva vārda sludinātāja.

Uzgāju Evelīnas kapu nejauši, reiz pēc sastrīdējos ar brāli, kas ciemojās Latvijā no ASV. Es vedu brāli uz Vecjercēniem un Rencēniem (?varbūt iepriekš Jercēni), kur gribēju viņam rādīt tur izbijušās muižas, kurās mūsu priekšteči kādreiz bija darbojušies kā starasti.*

*Starasti—cepurnieku draudžu ‘vecāji’. Latviešu vēsturnieki (ar Garlība Merķeļa, Brāļu draudzes panākumu ienīdēja, starpniecību) viņus vēlāk pazemoja un nosauca par ‘vagariem’.

Brālis, par mani gados jaunāks, bija mātes audzināts un neko par tēva priekštečiem nezināja un par viņiem neinteresējās. Arī māte par viņiem neko nezināja un neinteresējās. Brāli vairāk interesēja mātes tēva liktenis, kuram dzīve arī beidzās ar lodi pakausī Maskavā, Ļubļankas cietuma pagrabā.

Ir iespējams, ka Sv. Staļins (Sv. = laicīgā gara nozīmē) šo lodi pasūtīja personīgi, jo uzskatīja vectēvu (mātes tēvu) par krievu vērtslietu izvedēju un tirgotāju. Staļins bija pārliecināts, ka Padomijas pirmajos gados vectēvs izmantoja savu Latvijas sūtņa posteni, lai sūtņa portfelī no Padomju Krievijas izvestu turīgo krievu vērtslietas.*

*Ģimenē klīda nostāsts, ka starp vērtslietām esot bijušas vairākas Faberže olas. Kad Padomija ielauzās Latvijā, vectēvs nodeva divus koferus pildītus ar šādām vērtlietām Zviedru sūtnim Latvijā. Koferu saturs netika inventarizēts, un it kā nogrima ar kuģi kādā vētrā, kad daudzus gadus pec kara sūtnis tos  itkā sūtīja no Zviedrijas manas mātes brālim, kas arī bija pārcēlies dzīvot ASV. Vai vērtslietām bija kāds sakars ar Staļina konkurentu politikā , Leonu Trotski (nogalināts atentātā 1940 gadā, Meksikā), nezinu, kaut par to ir aizdomas. Ir zināms, ka Staļins vainoja Trotski par krievu vērtslietu zagli. Ja Trotskis no Krievijas slepeni izveda vērtslietas, viņš to iespējams darīja, lai nodrošinātu līdzekļus savam iespējamam eksīlam, kas īstenojās 1927 gadā. Man joprojām ir aizdomas un jautājums: Vai nebija vērts kuģi nogremdēt, lai Faberže olas un koferu saturs paliktu un perinātos kādā Zviedru muzeja pagrabā?

Brīdī, kad ar brāli strīdējos, mēs atradāmies netālu no Ēveles baznīcas. Tā kā biju pie stūres, es apturēju mašīnu pie baznīcas un aicināju brāli nākt to apskatīt. Ēvele atrodas tikai pāris kilometrus no Vecjercēniem, kāpēc ir domājams, ka Ēveles baznīcu savā laikā apmeklēja arī mūsu priekšteči. Pēcāk gājām apskatīt Ēveles kapsētu, un tikai pa pusei nopietni sākām lasīt uz pieminekļiem un krustiņiem rakstītos uzvārdus.

Evelīna Buša, bija mums abiem negaidīts pārsteigums. Nebūšu izbrīnīts, ja atradīsies līdzīgi piemirsti priekšteči, kuri guļ citos kapos Latvijā. Viņu patreizējā anonimitāte liecina par tagad aizmirstām politiskām un garīgām nesaskaņām kā ģimenes, tā ģimenes un sabiedrības institūciju starpā.*

*Luterāņu baznīca ar neatlaidīgu trenkāšanu panāca, ka Brāļu draudzes tika pieskaitītas pie Luterticīgo baznīcas un būtiski likvidētas. Oficiāli ar parakstu Brāļu draudzi likvidēja Vilis Lācis 1948 gadā.