EC 574 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Ķēniņš Klīvnags

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

1. Kriksis, Kristus, Kirti, vai Klīvnags?

Ievadā esmu mēģinājis lasītājam sniegt nojautu par mūsu sabiedrības pamatos kusejošām aizmirstām un vēsturnieku neievērotām apakšzemes upēm—āderēm. Šajā nodaļā mazliet par vārdu un stāstu kriptoloģiju.

Viena no āderēm ir baltu senkristietības pamati, kurus noliedz nevien mūsdienu kristieši, garīdznieki, un ar akadēmiskiem grādiem apkarinātie piparkūku teologi, bet turpat visi vēsturnieki. Vienpusīgiem uzskatiem un paviršiem domu gājieniem (īpaši latviešu izglītības iestādēs) par pamatu ir daudz un dažādi laicīgi kārdinājumi: valdības atzinība, akadēmiskie un politiskie posteņi, iesēdusies domāšana, vairāk kārt pārkrāsotas potemkina fasādes, vienpusīga izglītība, atkarība no cukura un bonbongām, 1648 gada Vestfālijas miera līgums, Romas garīgās teoloģijas nevarība laicīgās varas paspārnē, ieaudzinātā bailība no pseido autoritātēm, tumsonīga ierēdniecība („Ko tas mainīs—ja uzzinam, ka K. Ulmanis nodeva Latviju?”), valdības atkarība no nodokļiem, utt.

Visievērojamākais iemesls modernās cilvēces gara trūcībai ir Romas Kristietības sentimentalitāte un izvairīšanās aktualizēt pretestību laicīgās varas uzbrukumiem cilvēcei un Dabai. Tā ir īpašība pie kādām nonāk visas birokrātijas, kas nosaka sev privilēģijas. Lai cik baznīcnieki izceļ Jēzus lomu Jaunā Derībā (JD), jautājums ir un paliek, kur viņi tādu Jēzus lomu ņēma? Vai tikai paši to izgudroja, vai tā no citu dienu aktuāliem apstākļiem?

Lai no kādiem apstākļiem tā cēlās, gadu simtu maiņā, JD tā īsti neko uz mūsu planētas nav mainījusi. Šodien no tās ir pārpalikuši tikai jauki, bet tukši vārdi. Par galveno iemeslu tam ir Romas apzināta pakļaušanās laicīgai varai un Upurkristiešu nepieciešamības noliegšana. Sanāk, ka JD tika rakstīta kā jauka pasaciņa, lai pakļaušanos laicīgai varai varētu izpildīt ar nicinošu bezkaunību. Protams, tā nav tikai mūsdienu parādība, bet tās infekcija ir redzam kopš sen.

Mūslaiku latviešu kristīgās ticības Ahiļa papēdis ir meklējams pat viņas atdzīvinātājos. Baznīcnieki vairs tikai daļēji atcerās, ka MieraJāņu [senāk saukti ‘Merovingi’’ (Miera enģēļi)] misija nebija valdīt, bet valdību apstiprināt upurējot kopienas labā savas dzīvības (par šo tēmu vairāk turpmāk).

Par nožēlu maldu slazdā ievainojumu papēdī (Ahila) guva arī ievērojamais Cepurnieku kustības veicinātājs grāfs Cinzendorfs. Grāfs neatteicās ne no katoļu teoloģijai pakļautās Luterticības, ne no sava tituļa. Cinzendorfa nevainības un neapzinātības gala rezultāts inficēja Cepurnieku kustību visā Livonijā. Kustība vienmēr jutās kā skicofrēniska būtne, šķelta starp senkristietības upurķēniņu suverenitāti (kura lomu atbalstīja draudzes-tautas brīvprātīgie ziedojumi) un kristīgās ticības katoļu teoloģijai pakļauto varu (kāda balstijās uz obligatiem nodokļiem un laicīgās varas spējām tādus iekasēt).

1937 gadā, pēc Latvijā nomira ievērojams skaitlis suverēni domājoši un vēsturē iesakņojušies cepurnieki*, cepurnieku pārpalikums pakļāvās divkosīgai Luterticībai. Ar to pienāca gals, ne tikai (minimālai) senkristietības kustībai Latvijā, bet draudzei, kas no pirmsākuma uzskatīja sevi un latviešus par tautu ar īpašu misiju; re vācbrāļu novērojums (1844 g) par Vidzemītes latviešu ļaudīm: “Ideja par viņiem kā par Dieva tautu ir tik stipra, ka tie pie tās turēsies kā kādreiz husīti un valdieši….”**

*Gundars Ceipe, „Latvijas brāļu draudzes vēsture”.137 lpp+. **Gvido Straube (skat pēdējo 7 video sižetu), „Latviešu brāļu draudzes diārijs”, 113 lpp..

Lielu lomu Kristīgās ticības norietā Latvijā ieņēma ne tikai katoliskā teoloģija, bet arī citas maldus ‘kultūras’ vērtības—Tautas dziesmas un Dievturība. Pēdējās uznāca uz skatuves pēc Luterticība bija nonicinājusi un padzinusi Cepurnieku draudzes. Pret maldus vērtībām labvēlīgi izturējās kā Katoļticība, tā Luterticība (pēdējā kura uz īsu laiku uzņēmās Latvijas valsts ticības lomu, tāpat kā tas bija Zviedrijā)*. Ja arī Tautas dziesmām un Dievturībai nebija pārliecinoši skaidrojumi vai pamatojumi**, abi fenomeni atrada atbalstu dažādu fanātiķu vidū, jo šie fenomeni kā idejas it kā pierāda, ka vēstures pamestā latviešu inteliģence pārstāv arhaisku kopienu ar izteiktām īpatnībām un nepārtrauktu identitati.

*Luterisms kā liecina nepārliecinošu apgalvojumu pārpildītais raksts, atsakās dot tuvāku informāciju par savām vardarbīgām tendencēm, līdz ar ko Luterisms veicina patiesu latviskas identitātes represiju. Neskatoties uz to, ka Luterticībai Latvijā tiek pierakstīti pāri par 700K biedriem, tā ir bez efekta draudze.  **Ir interesanti ievērot, ka dzejnieka Pumpura pseido epikai „Lāčplēsis” (kā to apgalvo vēsturnieks Kaspars Kļaviņš intervijā žurnālā ‘Kabinets’, 87 nr., 2010 g, novembrī) pamats var nebūt Latvijā, bet Langvedokā, Francijā. Kā šis stāsts nokļuva Livonijā? Vai varbūt arī no Livonijas Langvedokā? Protams caur Jersikas ķēniņvalsti, kur bija nodibinājies Langvedokas Katāru ticības atzars.

Tautas dziesmu vākšana Livonijas vai Latvijas valdības laikā, sākās ap 19 gs vidu, un notika apmēram 60 gadu (1880-1940) garumā. Ir aizdomīgi, ka tautas dziesmās latviešu dzīve mežā ir trūcīgi atspoguļota, bet tā sauktā ‘arāju’ tautas dzīve, kam vēsture nesākās neko agrak par 15-16 gadu simtu, kļūst uzbāzīga. Nedrīkstam aizmirst, ka viens no pirmiem latviešu valodas dzejniekiem, Ķikuļu Jēkabs, neko par tautas dziesmām nezin, bet drīzāk savā dzejā atspoguļo tā sauktos ‘mīļināmos’ vārdus (skat: Vidzemīte, dvēselīte), kuru garīgo nozīmi latviešu gramatiķi slēpj, atvasinot vārdu kā ‘pamazināmo’ vai diminutīvu. Kamēr zinātniski kritiski raksti par Tautas dziesmām nav parādījušies, pēcpadomijas Latvijā tautas dziesmas ir praktiski pamestas, un bērni un skolēni par tautas dziesmām reti ko dzird vai tās dzied. Ir jāsecina, ka pēcpadomijas latviešu laicīgā gara kultūra no tautas dziesmām kaunās.

Attiecībā uz Dievturību, jāsaka, ka neskatoties uz kustības autora (Brastiņu Ernesta) entuziasmu, tāda nebutu bijusi, ja Luterticība nebutu tanī saskatījusi iespēju likt šķērsli cepurnieku kustībai un tās draudžu cerībai izveidot no latviešiem ‘Dieva tautu’ un ‘tautas baznīcu’. Represiju metodes ir dažādas. Viena ir Luterticības nevarība (ne jau bailība) atbalstīt augša minētā Ķikuļu Jēkaba centienus veidot latviešu pašapzinību un pretoties viņam piešķirtam sodam: ”... vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ar labu garu siekstu pie abām kājām — kā ļoti bīstamu noziedznieku.” Otra ir neinformētība par citu tautu folkloru*. Citiem vārdiem, Dievturību veicināja Luterticības iekšpolitika un Romas Kristīgās ticības teoloģijs kriptoloģija. Patiesā latviešu identitāte, pie kā piederās senvēstures kristīgā ticība, tiek noliegta, jo katoļu vai jaunkristiešu teoloģija Kristīgās ticības senvēsturi noliedz.

*Turpat visiem latviešiem pazīstamā tautas dziema ‘Saulīt tecē’, stāsta par kāda bērna centieniem ‘panākt’ Aizsaulē aizgājušo māmiņu. Lai cik bērns māmiņu sauc, viņš/viņa nespēj māmiņu ne sasaukt, ne panākt. Nekur neesmu lasījis, ka t.dz. atspoguļo seno ēģiptiešu redzējumu, ka dzīve nebeidzās ar navi, bet ar aizietu Viņsaulē. Cik man zināms, seniem ēģiptiešiem nebija vards ‘nāve’, jo to aizstāja vārds ‘rietums’.

Tas nenozīmē, ka nevar notikt Kristīgās senticības Atmoda. Arī Dievturībai ir iespēja tādu veicināt, ja uzdrošināsies pētīt senās ķēniņvalsts Jersikas patieso lomu proto-Livonijas laikmetā, un sapratīs, ka vārda ‘pagāns’ patiesā nozīme ir ‘pa-Jānis’ un, ka vārds tika ieviests kā katoļu teologu pazemojums senKristietībai. Neatzīts paliek arī vārds ‘Jersika’, kurš ir Livonijas un proto-Livonijas latviešu vārds Jeruzalemei. Vai tāda radikāla reforma laikmetā, kad ‘izglītotās’ valsts aprindās pat Kristīgā Jaunticība tiek nievēta ir cita runa.

Par nožēlu, katoļu teoloģijas un pilsētnieku virtuālās realitātes ietekme pieprasa baznīcu nostādīt dabas zaļo realitāti vienā līmeni ar virtuālo vai zilo realitāti. Rezultāts ir zili vai zaļi duļķaina pelēka krāsa.

Rodas jautājums: Kāpēc pirms Vesfālijas miera līguma vēl pastāvēja suverēni darbīgas Kristīgās ticības draudzes, bet drīz pēc miera līguma tās iznīka? Vai tam kāda sakarība ar laicīgo varu diktātiem, un garīgā vārda atvietošanu ar tirgus reklāmām, kur ievērojamu lomu ieņem Dekamerons? Kā zināms, Dekamerona pirmais stāsts ir par Ferrari auto pārdevēju Klapeleto, kas atrodas uz naves gultas. Klapeleto, savā grēksūdzē atzīstas, ka viņš zin, ka zem puskaili ģērbtām meitenēm, kuras reklamē automobīļus, tās ir patiesi kailas, par ko viņš esot pārliecinajies, pirms viņš ļāvis viņām piesēsties pie automašīnas stūres. Nopietnāk: Vai tam kāda sakarība ar Upurdieveļu* padzīšanu un atvietošanu ar vienreizīgu un vienlaicigu Upurdievu?

*Domāju, ka angļu valodas vārds ‘devil’ (velns) ir cēlies no latviešu vārda ‘dieveļi’, kurš vārds 18 gs varēja nozimēt apmēram to pašu ko angļu valodā nozīmē holy rollers , un iekļuva angļu valodas leksikā caur Cepurniekiem Amērikā. Nav noliedzama iespēja, ka starp Betlēmes dibinātājiem Amērikā, līdzās grāfam Cinzendorfam  bija Cepurnieki no Livonijas. Tas neskatoties uz to, ka Wikipēdija sniedz moku pilnu atvasinājumu, ka vārds cēlies no vidus-angļu valodas ‘devel’, kas savukārt no sen angļu ‘deofol’, un ar akadēmiķu sapņu pareidolijas izpalīgu no Grieķu diábolos. Toties skat antropologu un valodnieku neatklāto „Dīvaliņu” kapsētu, Valmierā.

Ja lasītāji pieņem iespēju, ka Cepurnieku kustība ir viena no pēdējām senkristiešu draudzēm Rietumos, kurām atmiņā Austrumu senkristiešu sadzīves veids vēl spēlē savu senātnisko lomu, tad viņi sapratīs, ka cepurnieku atzinīgā pieņemšana Livonijas vidē ir liecība, ka austrum Eiropas pagātne ir bijusi ievērojami atšķirīga no tās, kāda līdz šim tā ir tēlota.

Lielākais trieciens pret senKristīgo ticību tika vērsts Melnās jūras apkaimē. To izraisīja vikingi (par kuriem propagandē gan zviedri, gan norvēģi, gan latvieši), kuri izvandīja un iznīcināja, iespējams, tūkstošiem gadu senas civilizācijas, Baltu un Lūdu* ieskaitot. Protams, pēc vikingi kļuva ‘civilizēti’ (t.i., socializēti), viņi darīja visu iespējamo, lai cilvēce viņu ieviesto haosu aizmirstu: seni dokumenti tika dedzināti, senas grāmatas tika pārrakstītas, burti tika mainīti**, vēstures notikumi tika pārcelti kā laikā, tā telpā, vardarbības tika slēptas ar cerību tās tiks aizmirstas, un Nobeļa un citas prēmija ar naudu pārklāja visus grēkus.

*/**Lūdi, re jūdi. Jezum pie krusta, virs galvas ir zīme ‘INRI’, kas latiņu valodā lasāma kā ”Iesvs Nazarenvs Rex Ivdaeorvm”.Ievērosim, ka burts I pie vārda Ivdaeorum, senā skriptā ir tik pat labi lasāms kā burts L, kurā gadījienā vārds kļūst Ludaeorum, un frāze tagad lasāma ka Iesus Nazarenus Rex Ludaeorum—Ļaužu (nevis Jūdu) Ķeniņš no Nazarēnas”. Starp citu, šāda burtu apmaiņa darbojas kā sena kriptoloģijs ierīce.

Tomēr no vardarbīgi mainītās vēstures kaut kas pārpalika.

Pārpalika viena no slavenākām seno Grieķu lugām, kuru it kā sarakstījis Sofokls, un kura saucas „Ķēniņš (P)Edifus” (manā tulkojumā .’Ķēniņš Klīvnags’). Daudzi ir par šo lugu prātojuši.

Kas, pa piemēram, ir mīklainā ķimera, pa pusei lauva, pa pusei maitas putns ar cilvēka seju? Kāpēc šī drausmīgā būtne, Sfinks (kuru Rietumu mākslinieki vienmēr attēlo profila, nekad ģīmetnē), prasa tik viegli atmināmu mīklu (Kas vispirms staigā uz četrām, tad uz divām, tad trim kājām? Atbilde: cilvēks)? Taču patiesībā mīkla nav atminēta līdz mūsdienām. Varbūt luga ir sava veida Sfinks/ Kirti Muķa (Svētā seja), kas gaida atklājumu?

Tagad jau trīsdesmit (ja ne vairāk) gadus secen autoram prātā iešāvās doma, ka luga ir pārrakstīta. Varbūt pārrakstītājs (ne jau sen aizmirstais aktuālais autors) ir tas pats Sofokls, jo uzvārds cēlies no vārda ‘sofists’: filozofs, kas māk veikli locīt un mainīt vārdu un argumentu nozīmi.

Doma, ka luga ir pārrakstīta, palika autoram prātā un vedināja uz domu to pārrakstīt vēlreiz, šoreiz atgriežoties uz iespējamo oriģinālā stāsta versiju, kuru bija iespējams saskatīt Sofokļa lugā. Bet pēc pirmās pārrakstīšanas, prātā vienmēr nāca jauni atklājumi un iespējami varianti. Nav noliedzama iespēja, ka šīs lugas versijai (kas pievienota šīs grāmatiņas pēcpusē) nākotnē būs vēl citas maiņas.

Viens no atklājumiem, kas veicināja lugas pārrakstīšanu ir stāsts par pilsētās Tēbas dibināšanu. Stāstā lielu lomu ieņem Ķēniņš Kadms, kura pēctecis ir ne tikai Ķēniņš Klīvnags, bet Ķēniņiene RaŽanna, domājams, cēlusies no Ķēniņa Agenora pazudušās meitas Eiropas. RaŽanna, kopā ar māsu Meiropu (?Eiropa), vairākus gadus, pirms tās apprecēja Korintas un Tēbas ķēniņus, nodarbojās kā tempļa maukas Korintijā. Vairāk par šo stāstu (un kāpēc tas tāds) nākošās nodaļās.