EC 575 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirti Muķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

2. Ja stāsts ir aizmirsts vai paliek spoks?

Grieķu mitoloģijā Ķēniņš Kadmus ir Tēbas dibinātājs un tās pirmais valdnieks. Aiz mita slēpjas patiesi, bet tagad sen aizmirsti notikumi. Mits ir kā filma uz ekrāna. Ja latviešu mitoloģijā ir līdzīgs stāsts, tad Tēbu sauktu par Jersiku. Mits ir mūžam parstāstams stāsts, kāpēc sekojošais atšķirās no enciklopēdiju versijām.

Kadmus ir Ķēniņa Edipa (Jāņa Klīvkāja) vectēvs. Kadmusa tēvs. Ķēniņš Agenors (latviešu valodā Aižens), sūtīja Jāni meklēt māsu, kuru bija izvarojis kāds balts bullis, kuram vārds bija Neznokur. Īstenībā Neznokur ir skatuves vārds Dievam Zevam, kas ir visu Neznokur Dievu tēvs. Interesanti, ka pēc Zevs viņu izvaroja, princese Eiropa uzkāpa Zevam uz muguras un atļāva sevi nest uz Rietumiem. Ar to stasta stāstītāji skaidro, ka Eiropa no izvarošanas sekām vai nu mira, vai pārgāja dzīvot tā sauktā citā, virtuālā, vai ‘zilā’ realitātē. Varbūt Eiropa vēlējās kļūt kādas citas Dievu saimes māte. Vismaz viena no mita versijām tā varētu apgalvot.

Baltā krāsa tiek uzskatīta par nevainības krāsu. Tāpēc sēdēt uz balta buļļa muguras nozīmē izaicināt uz kauju pašu nevainību. Kā rāda rodeo kovboji, tāds izaicinājums ir garants, ka izaicinātājai virsroka, ja tāda gadās, ir tikai īslaicīga. Tā tad, ar baltas krāsas pieminēšanu, mita stāstītāji dod mājienu, ka Princesei Eiropai mīlestības prieks ir īslaicīgs un pēc pirmā ‘notikuma’ viņai pēc mīlestības prieka niez mūžīgi. Mita autori, gribēdami mūs uzjautrināt, tā stāstīja vai dziedāja.

Kritisks ieskats mita dod mums zināt, ka mēģināt atrast Princesi Eiropu nebija iespējams, jo Eiropa ir simbols, kāds var pārstāvēt vairāk nekā vienu meiteni. Tā tad, kad Zevam uznāk dzimtkāre, viņš ēd visu, kas uz gada. No citiem stāstiem mēs zinām, ka izvarot svešas cilts sievietes un tās pēc tam nolaupīt sev par līgavām, ir sena tradīcija ar ko bāleliņi, Zeva vārdā, atzīmē kādas cilts sakāvi, izzudināšanu, un tās vīriešu pazemošanu*.

*Šajos mitos ir redzama vīriešu tendence būt sautīgiem un turēties pie savu tēvu apdzīvotām teritorijām dažkārt līdz nāvei, ka neatdalāmu daļu no kopienas veidošanas procesa. Mūsdienās, šim procesam šahu piesaka patērētāju un globalizatoru tirgus kārdinājumi, pie kuriem kārdinājumiem pieder stāsti no ‘Dekamerona’. Tādos apstākļos vīrieši vairs kļust par ganu zēniem, kuri pavasarī no kārklu zariņiematsit mīksto mizu un veido kārklu stabulītes, kas ar svilpīti uz mežu vilina Annelīti.

Tas, ka Kadmus iet meklēt māsu ir pasaciņa, aiz kuras slēpjas kāda sen aizmirsta kauja, kuru Ķēniņam Aiženam ir lemts zaudēt. Lai atbrīvotu ķēniņu no pazemošanas, kas seko zaudētai kaujai, izbijušā galma priesteri palaiž stāstu par ķēniņa meitas izvarošanu. Šī stāsta aizsegā Princis Kadmus iet dibināt jaunu valsti, nevis atrast māsu. Māsa ir zem velēnām vai aizbizojusi ar Neznokur uz Nezinkur.

Noguris no pils kalna meklēšanas, Kadmus nonāk pie kādās mežmales, kura atrodās kāda attāla kalna pakājē. Bez kavēšanās Kadmus sāk celt sev nakts māju. Kamēr viņš un daļa no viņa pavadoņiem ceļ nojumi, citi iet meklēt ūdeni. Gadās, ka ūdens avotu, sargā pūķis Sumpurns. Pūķis ir Zemes mātes, Artēmas, aizsargs. Pūķis iznirst no avota un norij Kadmusa pavadoņus.

Izrādās, ka kamēr vieni meklē ūdeni, Kadmus ir uzkāpis kalngalā, un kur atrod piemērotu vietu savai jaunai pilij. Tāpēc nekavējoties viņš upurē savu mīļoto piena devēju, melno slaucamo govi Boetu. Kad Zemes Dieve Artēma par upuri uzzina viņa ir sašutusi, un lai izteiktu nepatiku, dod rīkojumu Sumpurnim norīt Kadmusa pavadoņus.

Kad pavadoņi neatgriežās, ūdeni meklēt iet pats Kadmus. Arī viņš satiek Sumpurni. Izceļas domstarpības, un Kadmusam (kā Zeva pārstāvim) izdodās pūķi pārvarēt. Drošs paliek drošs, Kadmus pūķim izlauž zobus, un tos izkaisa pa zemi. Pa kreisi Kadmus izmet pūķa apakšējā žokļa zobus, pa labi viņš samet pūķa augšējā žokļa zobus. Kadmus ir pārsteigts, kad pēc brīža zobi pārvēršas divās bruņotās kaujas grupās, kuras sāk vienu otru aprunāt un nicināt.

Tā kā Kadmus atrod sevi stāvam starp abām grupām vai žokļiem, viņš saprot, ka Sumpurns nekādā ziņā nav beigts, un Dieve Artēma nav viņam piedevusi par viņai svētas vietas apgānīšanu. Nevēlēdamies krist par upuri ne vienai, ne  otrai zobu rindai, Kadmus gudro kā izlavīties no iespējamā kaujas laukuma. Viņam ienāk prātā savā vietā atstāt Boetas mēli*. Bet Boetas mēle turās pie dzīvības nemazāk sīksti, ka zobi, kāpēc tā pievērš uzmanību uz sevi ar skaļu baurošanu. Bruņotie vīri iedomājas, ka mēle viņus zaimo, un tai uzbrūk, lai apklusinātu. Kamēr bruņotie vīri sit mēli, Kadmusam izdodās aizmukt. Pēc kaujas, lauks pie mežmales ir pārpildits ar karavīru līķiem.

No kaujiniekiem, tikai pieci puiši, kas cēlušies no gudrības zobiem, paliek dzīvi. Skaitlis ‘pieci’ liek domāt par pentagramu, kas ir piec-staraina zvaigzne un varas simbols. Kopā ar šiem pieciem vīriem, Kadmus uzceļ pili, kuru viņš nosauc par Jersiku (Jēruzālemi) un ieceļl sevi par tās valdnieku. Lai nevienam nebūtu šaubu par viņa nolūkiem, Kadmus sevi pārkrista par Ķēniņu Visvaldi.

Laika gaitā, Ķēniņš Visvaldis, atrod mežu, kas aug apkārt pilskalnam, pilnu ar sēnēm. Vietējie iedzīvotāji sauc šīs sēnes par mušmīlēm. Būdams izsalcis Visvaldis iet sēņot un apēd spaini pilnu ar mušmīlēm. Tajā pašā naktī viņš sapņo dīvainu sapni.

Visvaldis sapnī redz to pašu Sumpurni, kuru viņš iepriekšējā vakarā bija it kā nogalinājis. Pūķis locās gar zemi kā čūska un cenšas noķert savu asti. Kad aste ir noķerta, čūska sāk to ēst. Ar katru kumosu, riņķis, kuru veido čūskas ķermenis, sarūk ar vien mazāks līdz riņķis pazūd pūķa vēderā. Noēdis sevi lidz sejai, Sumpurņa zobi tālāk netiek.

Lai kā Sumpurnis cenšas sevi pazudināt, sevi noest viņam neizdodas. Nespēdams sasniegt savu seju,  puķis kļūst nikns, un seja pārvēršas neizsakāmi drausmīgos vaibstos.

Tālo austrume zemēs, šo seju sauc par Kirti mukha, kas nozīmē Slavenā vai Svētā seja. Seja atspoguļo šausmas, mokas, un ierobežojumus kādus cilvēkam ir jāpieņem kamēr dzīvo uz Zemes.

Ķēniņš Visvaldis jūt sejas mokas, un sapnis sāk kļut par murgu, līdz pats sapnis atrod mokām atrisinājumu. Sejas apakšējie zobi sāk augt arvien garāki. Tie neapstāj augt, līdz izaug caur žokļiem, tad caur pieri, virs kuras tie pārvēršas ragos. Tikko ragi ir izauguši tie pārvēršas par bruņotiem dvīņiem, kuri savā starpā uzsāk kautiņu. Gadās, ka dvīņi cērt ar zobenu viens otram vienlaicīgi, kāpec uz Zemes vienlaicīgi nokrīt divas galvas. Momentā Svētā seja pārvēršas dūmos un izgaist.

Princis Visvaldis pamostas dziļi satricināts.

Ko gan sapnis var nozīmēt? Vai aiz tā slēpjas kāds brīdinājums? Pārdomājot sapni, Ķēniņš Visvaldis sāk atcerēties vairākus stāstus.

Viens no stāstiem ir par diviem milžiem, dvīņiem, ar vārdiem Otis un Efilts. Dvīņi ir iemīlējišie Zemes dievē Artemē, un vēlās ar Dievi dzimum sakarus. Bet Artēme brāļiem neatdodās un bēg. Brāļi paķēr šķēpus un dodas Dievi ķert. Kad Dieve redz brāļus nākam tuvāk, viņa pārvēršas par stirnu un ieskrien mežā, kur kādā dārzā zālājs ir brīvs no kokiem. Nonākuši pie dārza, Otis un Efilts ieņem vietas katrs savā dārza pusē, un sviež šķēpus uz dārza vidū stāvošo stirnu vienlaicīgi. Brīdi pirms šķēpi krustojas pie stirnas sirds, stirna izgaist, bet šķēpi turpina ceļu līdz pretējā pusē katrs iedūrās pretējā brāļa sirdī.

Līdzīgs stāsts nāk no Indijas. Tur stāsts ir par putnu, kam ir divas galvas, bet tikai viens vēders. Putna vārds ir Pančatantra. Pančantras galvas (viena vīriešu, otra sieviešu) sāk strīdēties. Strīds ir par to, kura no galvām būs pirmā, kas ēdīs pasaules gardāko ābolu. Galva kura pirmā iekodīs ābolā dabūs noēst visu ābolu. Vai nu sieviešu, vai vīriešu dzimta iegūs priekšrocības uz mūžību. Kamēr galvas strīdās, viņu garie kakli aptinās viens ap otru, un tā Pančatantra, pats un pate, viens otru nožņaudz, un nonāk pie mīlestības akta kaislākā momenta.

Trešais stāsts ir atrodams sengrieķu rakstnieka Sofokļa lugā ‘Ķēniņš Jānis Klīvnags’, kurā Ķeniņa dēli, Eteokls un Poliniks, arī uzsāk savā starpā strīdiņu. Strīds ir par kurš no brā’’liem būs pirmais, kas pārņems tēva un Jersikas troni. Pie Jersikas septītiem vārtiem brāļi viens otru nogalina.

Ir vērts ievērot, ka šī stāsta pirmā daļa, kurā atklājas Svētās sejas izcelsme, nav zināma Rietumos. Toties tālos Austrumos netiek atcerēta sejas ciešanu atrisinājums.

Bet vai tad Gorgonas/Medusas sejai tiešām nav cita izeja? Vai cilvēcei tiešām ir lemts sevi atkārtoti iznīcināt un vienīgais atrisinājums ir cerēt, kā budistam, uz dzīves kaisles iznīcināšanu un neatdzimšanu?

Garīgie mācītāji uz jautājumu atbildēs ar ”Nē”. Tāpēc nākamais stāsts ir par Ķēniņa Kadmusa/Visvalža mazdēlu Edipu vai (šī autora versijā) Jāni Klibkāji.

Stāsts par Ķēniņa Klibkāja nāves iemesliem (par kuriem stāsta Sofokļa luga) ir pamatots uz spēcīgām āderēm. Vai šīs āderes var iespaidot tagadni?. Par šo tēmu, mazliet līku loču un apmeklējot dažādus stāstus, tērzēsim turpmāk.

Esam brīdināti, ka attiecībā uz Latviju, āderes atbild ir JĀ!