Eso’s Chronicles 372
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 20. Vilks aitādas kažokā (2)
© Antons Benjamiņš

Šodien mani modina mobītis, kur paziņa sūta Vasarsvētku sveicienu. Viņai dēls cieš no kritumkaites (epilepsijas). Tūlīt pēc sms, dzirdu rūcam Pērkonu. Vēl tikai 7ņi no rīta. Pērkons sinhronizē un apstiprina šo dieniņu kā dievaini.

Par zvanītāju daudz nezinu. Viņu satiku laiciņu atpakaļ, kad pie Īguma, viņa kopā ar dēlu, štopēja satiksmi, lai tiktu uz Valmieras slimnīcu. Sākām sarunāties. Viņa lasa kārtis, bet kārtīm šodien nav liela piekrišana. Notikumu sinhronizācija pazuda līdz ar hernhūtiešu padzīšanu. Dēlam ir nepieciešama palīdzība. Operācija, kas maksā apmēram 2000 eiro, varētu puisi paglābt no nelaimes. Viņam padodoties rasēšana, interesē darboties ar koku. Sievietei vārds ir Indra, Dieva Indara vārds http://en.wikipedia.org/wiki/Indra .

Šodien (vairāk ka mēnesi vēlāk), Jāņu vakars, kad pārrakstu šīs piezīmes, viņa man sūta sveicienu: „Lai līst vissiltākais lietus, Visdzidrāko rasu dod rīts, Un kaut ko no Saulgrieža brīnuma, lai katrs paņem sev līdz.... ”

Reiz es lūdzu Indru atnākt uz manu ‘Melnā Jāņa’ templi. Kāda svešlatviete no Rīgas, trūcībā un skaudībā perināta, man vēlāk zina stāstīt, ka Indaras baltais krekls esot bijis uzvilkts otrādi. Rīdziniece arī zināja stāstīt Valmieras kriminālai policijai, ka es audzinu marihuānu. To viņa dara aiz pateicības, pēc es samaksāju viņas tūkstoš latu parādu, kuru viņa bija sakrājusi, nenomaksājot Rīgas dzīvokļa īri. Neko darīt, rīdzinieci, pasūtīju atpakaļ uz Rīgu.

Pagājušā gada rudenī, kad plosījās vētra, tā norāva nojumei pie ‘Melnā Jāņa’ tempļa, tās sarkano plastikāta apvalka jumtu. Tā kā man pietrūka naudinja jumtu uzvilkt atkal, un mans tuvākais izpalīgs turpat ‘uzkāpa uz korķa’, jumts, līdz šim  brīdim karājas, atpakaļ neuzvilkts. Nepieciešamības dēļ, es nolēmu, ka Dievi laikam to lēmuši, kā sinhronizācijas piemēru. Mans daudzrocīgais Melnais Jānis (zarains ozolkoka stumbrs) stāv uz savas platformas, astoņu dzeltenu bezzarainu koku stumbros ieskauts. Jāņa rokas, ar nocirstām locītavām, sniedzas pret debesīm, un par sevi liecina: visapkārt templim Ziemeļvidzemes  kādreizējā ‘biosfērā’, meži tiek izcirsti.

Jēkabs Janševskis, „Mežvidus ļaudis”, savas grāmatas (1929. gada izdevuma) Priekšvārdā, raksta:

„....tēlotais laikmets pieder pie visdrūmākiem Kurzemes pagātnē, kad mēris, bads, karš un iekšējas jukas... bija izpostījušas zemes labklājību, kad zemniekiem bija nesams ne vien smags dzimtbūšanas jūgs, bet kad tiem lielā mērā bija jācieš arī no svešiem karapulkiem un apkārt klīstošu sirotāju bandām–maroderiem. Nezinādami, kā citādi līdzēties, zemnieki, kur vien varēdami, glābās plašajos mežos. Lai gan bēgšana un slēpšanās mežos (tāpat kā bēguļošana no viena novada otrā) bija aizliegta ar nāves sodu, tomēr daudzos mežos dzīvoja bēgļi, ar neizsakāmām grūtībām dibinādami tur sev jaunas iedzīves.... Ķemeru apvidū [tāda] vieta bijuse pazīstama mežļaužu iedzīve, ar nosaukumu Antiņu Rozas....”

„....Vidzemē, ko kara posts vēl vairāk piemeklēja nekā Kurzemi, bēgšana un dzīve mežos notikuse arī plašos apmēros.... Vēl astoņpadsmitā gadusimteņa trīsdesmitos gados [kad Livonijā ieradās mani senči—AB] pirmie brāļu draudzes sludinātāji [hernhūtieši] Vidzemē, iedami tautā un pa malu malām uzmeklēdami vientulībā dzīvojošos un garīgā ziņā neapkoptos zemnieku cilvēkus, uzgājuši mežos dažas nevienam nezināmas mežaļaužu iedzīves....”

Zemnieku atgriešanās mežos, lai tur paglābtos no posta liecina, ka, iespējams, viņus savulaik no mežiem padzina jasaka vācēju ‘mednieku  bandas. Varam atcerēties, ka pirmās lauku eces ir egļu zari, sasieti viens pie otra, uz kuriem tupēja bērni (lai dotu ierīcei smagumu) kurus, saimnieka vadīts, pāri izbijušo mežu iedzīves vietām, vilka zirdziņš.

Šobrīd ‘jasaku’ laikmets nav beidzies ne Latvijā, ne kur citur. Latvijas valdība prasa no savējiem arvien lielāku nodokli, un nekaunas ādu plēst ne no zemes, ne no iedzīvotājiem. Ja meži izcirsti un to vietā aug zāle, valsts apgalvo, ka tas liecina, ka īpašnieks nedara visu  iespējamo, lai atbalstītu—ar sevis un ‘dabas velšu’ izmantošanu—valsti valdošos kastrātus. Iespējams, ka pēdējie radušies Sibīrijā, kur mednieki, tāpat kā iznīcināja dzīvo dabu http://en.wikipedia.org/wiki/Yasak un to saudzējošo kultūru.

Tā tad, aitu āda un Jāņu zāle ir jāvelta valsts Finanšu ministrijas vilkiem par labu, kamēr meža ļaudīm nepārcelties uz Rīgu, bet Latviju no sevīm attīrīt. Man šaubas, ka tie aizlidos līdz mēnesim, bet uzsāks gavēni, kurš tos—tāpat kā ķecerus—īsā laikā novedīs Mātes Mēnesnīcas valstībā.

Nekur koku paēna nav tik svēta, kā dzimtenē: Handels, Ombra mai fu:

http://www.youtube.com/watch?v=N7XH-58eB8c