Eso’s Chronicles 371
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 20. Pasaules mēmie
© Antons Benjamiņš

Pauls Virilio pārsteidza, kad rakstīja* (parafrāzēju), ka sureālisms dzima iz kara terora, un André Bretons un viņa līdzdarbnieki kļuva par tam padevīgiem upuriem; un galu galā izvēlējas amnēziju, kuru izmanto modernais un pēc(post)-modernais laikmets.... Kopš Aukstā kara beigšanās, mēs to saucam par terorismu.

Amerikāņu rakstnieks Sauls Bellows, jautāts par sirreālistu atkāpšanos uz New Yorku, atbildēja: „Man ir viena nožēla, kuru es varu izteikt precīzi: visās savās grāmatās (novelēs) es atteicos rakstīt par mūsu laika lieliem notikumiem. Es nemēģināju dot vietu tām jūtām, kuras šie notikumi izsauca. Šo izvairīšanos es dziļi nožēloju.”

Virilio turpina (parafrāzēju): Kad viss ir pateikts, šī vilšanās sevī pierāda simptoma esību un ‘izvairīšanās stratēģiju’, kuru ‘gudri’ izmanto mūsdienīgā māksla, dodot iespēju Pop mākslai un bruģējot ceļu Andijam Worholam... tikt uzskatītiem par ‘revolucionāriem’ uz Vecās Eiropas kultūras un mākslinieku rēķina, kuri no kara izpostītās Eiropas vēl mēģināja pretoties.... Ši ir dīvaina sadarbošanās [ar terorismu] momentā, kad lielās slaktētavas Eiropā atver durvis....

Iepriekš (CM7) minu amerikāņu slepenā dienesta (CIA) izpalīgu ieviest Amerikā ‘abstrakto mākslu’ un manu, toreiz, nespēju saprast iemeslu kāpēc tāda slepenība bija vajadzīga.

Toties, šobrīd, labi saprotu, kāpēc psihologa Kārļa Junga teorijas par sinhronicizāciju aizstāj ‘uzvedības (behavioral) psiholoģija’. Re: pēdējā pieņem moderno pasauli bez kritikas vai tās esības rakstiskiem skaidrojumiem, kamēr Jungs, liekas, aizstāv iespēju, ka tāds skaidrojums vēl gaida apstiprinājumu no attiecīgas un sinhronizēta atbalsa.

Virilio man simpātisks, jo mēs abi esam dzimuši gandrīz vienā un tai pašā laikā: viņš 1932. un es 1933. gadā. Virilio zina stāstīt par bumbvedēju uzlidojumiem un Nantes pilsētas (Francijā) ‘novākšanu’, kamēr mani šaušalīgākie piedzīvojumi bija vācu bumbvedēju bumbu terors Latvijas laukos, kad viens sameta 43 bumbas upītes Naružiņas šaurā ielējā (un lauku mājas logu stikli sabira pie kāda astoņgadīga zēna kājām); otrs radīja divus milzu krāterus dzelzceļa malā un no sliedēm (blakus Skroderu mājām) nogāza lokomotīvi; un, trešais, kad amerikāņu bumbas deļ, ja man nebūtu dotas 5 neizskaidrojamas ekstra sekundes, būtu nogalināti mana māte, māsa, brālis, es, un gabalos saplosīta ābele (zem kuras zariem uz brītiņu bijām apsēdušies) kādā Weimāras priekšpilsētas laukā.

 

Kamēr Virilio nodarbina  „(sterilizēti) Tīrs karš” [Pure War], mani nodarbina Latvijas pēc kara ‘nevarība’ un daudzu latviešu apslāpētais (mēmais) niknums (Latvijas valdības un politiķu kūdīts) pret krieviem, kuri nebūt nav vainīgi par lielinieku radīto teroru—tāpat ka latviešu leģionāri personīgi nav vainīgi par to, ka skaitlis krievu (ar Krievijas valdības izpalīgu) viņus sauc par ‘fašistiem’.

 

Visi šie faktori, lai cik tuvu tie mūs neskar un lai cik mēs vēlamies zvērēt „nekad vairs!” tomēr atkārtojas kā sirreālistiska līdzdarbība, kā tas atbalsojas Eiropas sirreālistu (Marcels Duchamps, u.c.) galu galā seklā mākslā New Yorkā, ASV. Kamēr kara izraisītais terora mēmums neskar Virilio, tas tomēr—ilgu laiku neapjausts—skāra mani. Labi atceros momentu, kad stāvot meža malā (jo govis, palaidnes un nepaklauses, bija uzlikušas maniem rīkojumiem ‘veto’ un sagājušas mežā), es no turienes dzirdēju nākam vairākus šāvienus. Panikas un terora pārņemts (no iepriekšējās dienās atstātā iespaida) es, domādams šāvienus vērstiem pret mani, skrēju uz mājām, un vairākas dienas nespēju parunāt un nebiju pierunājams bez pavadoņa atsākt iet ganīt man uzticētās govis.

 

Tāds mēmums ir protests, kuru es un citi vēršam pret moderno valdību un viņu atbalstīto Industriālā laikmeta industrijas un militārisma postu. Vissāpīgāk tas izsakās karavīru (veterāņu) alkoholismā, no kura, pēc kara, bojā iet desmitiem tūkstošiem.

 

Karu terora sekas ir, cilvēces ‘padošanās’. Mēģinot šo ‘padošanos’ izskaidrot, mani mēģinājumi vedina atgriezties ne tikai pie jautājumu par mēmuma izcelsmi, bet arī pie Kārļa Junga skaidrojumiem kuri ir viņa sinhronizācijas teorijas pamatos: terora skārtie paliek kā nikni, tā mēmi: palīgs viņiem nāks tikai tad, kad Dievu svētītā vabole http://www.carl-jung.net/cetoniaaurata.jpg vairs neielido tik pa logu un nokrīt viņu priekšā uz datora kauliņiem, bet tai pašā momentā nāk pastardiena.

 

Terora skarto niknumu spējīgi izsaka  Johnnys Cash savās neatkārtojamās dziesmās „The Man Comes Around” un „Sam Hall”. http://www.youtube.com/watch?v=6xFttJAKajA.

http://www.youtube.com/watch?v=Ss_KyPfM1es

 

* Paul Virilio, „City of Panic”, Berg, 2000, pgs 47-49.