Cerinju miljons / 23. (1) Meliņš Doliņš Minhauzena krustdēls

© Antons Benjamiņš

Koments 27: Kad ciemojos pie N.N. [skat cm22 (3)], blakus istabā iedziedājās mobītis. Kamer N. aizkliboja atbildēt, es caurskatīju grāmatu plauktu un izvilku vienu, kuras nosaukums „Tēvu zemes novads” (stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni), kuru sarakstījis nelaiķis autors Laimonis Liepnieks, likās interesants. Lūdzu N. man grāmatu aizdot, jo ticu sinhronitātei, un tāda pārliecība radās, cilājot šo grāmatu. 

Grāmata iesākas ar anonīma autora dzejoli, kuru iespieda laikraksts „Brīvā zeme”, Nr. 192, 1936. g. 6. maijā. Pirmais pantiņš:

 

„Par brīvību kas miris, Tam kapā nonorimt. Tam atdzimt jaunā ciltī, Tam jaunai kaujai dzimt.”

 

Pēdējais pants: „Tā nolikusi Laima, Tā novēlējis Dievs: Par savu tevu zemi Mums mūžam cīnīties.”

 

Grāmata pārpilna ar nostāstiem iz Valmieras un kaimiņu rajonu pagātnes. Te pirmo reizi iepazinos ar man pazīstama trimdinieka, aktiera un t. dz. ilustrētāja, Raiņa Birzgaļa biogrāfiju (164 lpp.). Rainis, manos pusaudža gados, Esslingenas bēgļu nometnē, Vācijā, kādā nometnes teātra uzvedumā, izvēlējās mani Sprīdīša lomai. Birzgali pazinu arī pēcāk, kad bijām ASV, un dažreiz neparko, neparšo dabūjām saskrieties, un saskrējušies kāda āža dēļ šķīrāmies.

 

Grāmatu šķirstot atcerējos, ka jaunībā man patika melst. Kad vienpadsmit gadu vecumā biju Weimārā, atceros stāstiju Jurim (Juris Ūdris, prezidenta Zemgaļa mazdēls manos gados, kuram dzīvību atņēma autokatastrofa, Bostonas apkaimē) pasaciņu par vienu no maniem piedzīvojumiem, kad biju aizgājis zvejot pie kāda purva ezeriņa. Gadījās, kamēr meklēju vietu, lai atrastu skaidru ūdeni, kur mest āķi, bija jāiet pāri biezai sūnu un alģu pāraugušai piekrastei, kas nežēlīgi šūpojās. Pēkšņi viena kāja iekrita āliņģī, un tai tūlīt sekoja arī otrā kāja un vis, kas toreiz biju es. Sekundes laikā atrados ezera dibenā, kur par laimi, bija tīras smiltis, tā tad cieta pagrīde. Būdams apķērīgs puišelis, es turpat izgudroju uz kuru pusi atrodas krasts, un pa ezera dibenu sāku daļēji rāpot un peldēt uz tur, no kur biju nācis. Dūņām segts izkāpu krastā un tā izglābos no gandrīz vai garantētas nāves.

 

Laimoņa Liepnieka grāmatā, 290. lpp., zem nodaļas nosaukuma „Minhauzena krustdēls” atradu sekojošo anekdoti iz Ziemeļvidzemes vēstures:

 

„Citreiz ziemā grāfs [Morics] Mengdens ar savu draugu un līdzvērtīgu melsēju, Vidzemes gubernatoru Augustu fon Ettigenu (Oettingen) braukuši pār Burtnieku ezeru, kurā izkaisīti rēgojušies zvejnieku izcirstie āliņģi. Morics tā starp citu izmetis: ‘Nesen es te vienā tādā āliņģi nejauši iebraucu, bet par laimi ar izveicību caur nākamo atkal izbraucu ārā!’ ‘Jā,’ nopietni atteicis Ettigens—Jums, grāf, ir bijuši lieliski zirgi. Man pirms pāris gadiem tas pats atgadījās uz Peipusa, bet man nožēlojami kleperi.’ Pēc krietnas pauzes Mengdens vaicājis: ‘Nu, un??’ ‘Protams, es toreiz paliku apakšā!’ atteicis Ettingens. ‘Jūs nu gan esat muldētājs!’ ar skaudīgu apbrīnu konstatējis grafs.”

 

Koments 28: Ne tikai stāsts par Minhauzena dēkām, liecina, ka ‘melšana’ bija Ziemeļvidzemes kultūras tradīcija, un ne tikai. Pēc man kādas māmiņas nostāsta saprotu, ka melšana sākas bērnībā, kad bērni sev iztēlo ‘draugus’, kuri dzīvo tikai viņu fantāzijā. Māmiņas jaunākam dēlam, četri gadīgam Aleksim, esot draugs, kuru dēls sauc par „Meliņu Doliņu”, un Aleksis reiz rādijis mežu, kur Meliņš Doliņš dzīvo. Senākos laikmetos, šādu cilvēces īpatnību vēl varēja izmantot, lai radītu iespaidīgu kultūras avotu, bet ko šodien?

 

Šodienas tradīcija ved pretējā virzienā. Kas tagad skaitās kā kultūras mantojums ir viens otra ‘noēšana’, kuru izplata interneta platformas (ar to izceļas šāda platforma, re Apollo), kur kā lipīgs ebola vīrus vairojas par nežēlību pārvērsts svešlatvisks latviešu raksturs.

 

Koments 29: Ja mēs uzskatam latviešu demoralizāciju pēc Jersikas ķēniņa Visvalža pazemošanas (1209) kā pirmo Demoralizāciju, kurai sekoja dziļāka otrā Demoralizācija pēc Lielā Ziemeļu kara (1700), un prezidenta Kārļa Ulmaņa padošanās (1940) kā trešo, kam pamatus lika luderāņu liekulība un brāļu draudžu padzīšana un viņu panākumu pazemošana, un kā ceturto pašreizējo laikmetu, tad nav ko brīnīties, ka t.s. trešā Atmoda (?1986), kam sekoja Rietumu slepeno dienestu atbalstīta Latvijas valsts atjaunošana un tās nodošana ‘demokrātiski’ iedvesmotu komjauniešu vadībā, šobrīd beidzas ar ceturto Demoralizāciju.

 

Kādi spēki glābs latviešus pašreizējā situācijā? Ceru, ka atbildi jautājumam lasītājs atradīs šī etapa (iepriekšējās un sekojošās) lapas pusēs.

 

Cecilia Bartoli, aria "Cools the blood in his veins", no operas "Farnache", Antonio Vivaldi komponists, concertā Parīzē (1999). Es saklausu: „Ai, mana Tēvu zeme, ko viņi ar Tevi....”  http://www.youtube.com/watch?v=hgQabhCvg40