Cerinju miljons / 23. (4) Baptistu   draudzes mantojums

© Antons Benjamiņš

 

Iemesls simpatizēt ar baptistu draudzi hernhūtiešiem nāca arī no tā, ka augšējā saite [23 (2)] skaidro, agrīnās baptistu draudzes darbojās ka visai haotiska kustība. Tas iederējās hernhūtiešu sapratnē par ticību dievam, kura sapratne iztika bez oficiālās ortodoksālās baznīcas iemaisīšanās ar saviem birokrātiem (t.s. mācītājiem). Vai šī attieksme joprojām pastāvētu mūsdienās ir apšaubāms sekojošo iemeslu dēļ:

 

1)    Šo blogu rakstītājs uzskata, ka kristietības pirmsākumi ir jāmeklē tautu reliģijās, kādas pastāvēja mutiskās kultūras laikmetā (par to spējigi liecina latviešu tautas dziesmas, kuru saturs atbalsta agrīnās kristietības uzskatus, uz kuriem tā arī ir celta). Mutiskās kultūras, neskatoties uz rakstu kultūras savtīgiem uzskatiem par savu pārākumu, nebija tik ‘stivas’, kad skaidroja likumus. Varbūt, tāpēc ka saprata, ka skaidrojumi likumiem var būt daudz un dažādi, tie parasti uzticējās skaidrojumu kādam vecājam, kam ilga un iedziļināta pieredze sabiedrībā darbojoties.

 

2)    Es uzskatu, ka agrīnai kristiešu ticībai (Austrumos vai Rietumos) uz pleciem ir uzkāpusi ortodoksālā kristīgā baznīca (varam atcerēties nostāstu par svēto Kristapu, kurš uzņēmās pāri Daugavai pārcelt mazu bērnu vārdā Jānis, kas pārcelšanās gaitā kļust arvien smagāks kā varēja sākumā iedomāties, jo viņa pretestība nodokļu (toll) iekasētājiem (Kristapam) ar vien palielinājās;

 

3)    Domāju, ka Jesus Christus (krīvu krīvs, pašupuru vadonis un agrīnās kristietības kungs lūdu (ļaužu) vidē) ir domāts ka Ķēniņa  Jāņa (Jāna Kristītāja) atvietojums, kuru uguns bedrē sadedzināja Bizantīnu emperors Alexis I, vai mūsdienās, Latvijas Saeima, kura sārta bederes malā stāv un degošos izsmej par “vaimanātājiem” http://apollo.tvnet.lv/zinas/aboltinu-uztrauc-sausmiga-vaimonologija-un-cilveku-biedesana/661395 .

 

4)    Līdz ar ‘augšāmcelšās’ retorikas paaugstinašanos un pilnveidošanos ortodoksālā ticībā, kura retorika pats par sevi saprotami laika gaitā zaudēja ietekmi laicīgai varai par labu (te ieskaitama arī baptistu draudze), cilvēks kļuva par lielāku vai mazāku mehānisku ierīci, kuram ‘gars’ ar vien vairāk izsīka, vai kuru ar vien vairāk sevī iesūca Latvijas laicīgās varas amorālie līderi.

 

5)    Kamēr tiek uzstādīts jautājums “Kāpēc latvieši tik mazspējīgi sevi aizstāvēt”, nevaram neievērot, ka latviešu tā sauktie politologi ir noskaņoti pret publiku, izsakoties visai negatīvi par populismu, pret kuru ārzemnieku filozofi nemaz tik negatīvi noskaņoti nav un tādu latviešu novirzi pat uzskatītu par stulbumu. Pa piemēram, slavenais filozofs Ernesto Laclau un nelaiķe Chantal Mouffe http://vimeo.com/48866093 vērtē populistu devumu pozitīvi.

 

6)    Acim redzot, hernhūtieši prata izmantot parastā cilvēka interesi būt vairāk kā ‘kaila būtība’, par kādu viņus uzskatīja baronu elite, kuru brāļu draudze panāca savedot šos ‘parastos’ cilvēkus kopā ar Dievu. Lai šāds kontakts būtu veiksmīgs, viņi izmantoja lūdu tautas Kabalu un citus esotēriskus uz sinhronicitāti pavērstus sakaru tīklus.

 

Kā jebkurš, kurš ir lasījis Jauno Derību zina, agrīnie Jaunās Derības rakstītāji, Rietumu catoļu ticības ideoloģijai piekritīgi rakstnieki, piesaka Jēzu kā draudzigu savās attiecībās un sakaros ar nodokļu vācējiem. Par nožēlu, lielākā daļa cilvēki kuri pieņem taksāciju kā ‘normālu’ fenomenu mūslaiku sabiedrībā, šo draudzīgo attieksmi uzskata ka pieņemamu, kaut Jānis Kristītājs, mežu un lauku vīrs, iespējams galdnieks, krēslu (katedru) darinātājs, būtu uzkatījis nodokļus par kaiteklīgiem mežvides un lauku ļaužu kultūrai, un nebūtu nekādi piekritis Rietumu konsensa vēsturei.

 

Ar baptistu draudzes sekmīgo attīstību, luderāņu valdītā sabiedrība tika kūdināta baptistus uzskatīt par provinciāļiem, pat svešiem latviešu raksturam, kura vēsturi un tālāko veidošanu vēlējās uzņemties šī pašievēlētā un garīgo varmācību pielietojošā latviešu elite. Drīz baptisti uzsāka sekmīgāko latviešu kultūras pārcelšanos uz Brazīliju un citām Dienvidamērikas valstīm http://en.wikipedia.org/wiki/Latvian_Brazilian . Ja šodien šī latviešu kultūras vide ir panīkusi, tā tomēr varētu daudz ko pamācīt pastāvošai latviešu kultūrai—kā saglabāt savu latvisko identitāti globalizētā vidē—ja vien pastāvošai Latvijas kultūras ministrijai tas interesētu. Ja 19tā g.s. pirmajā pusē uz Brāzīliju devās vairāki tūkstoši latviešu, šodien no Latvijas jau izceļojuši vairāki simtu tūkstoši, kurus uz izceļošanu nevedināja pārliecība, ka cilvēks var labāk piekopt attiecības ar Dievu, bet vien paša kailās miesas labklājība.