Cerinju miljons / 23 (3) Kur pazuda hernhūtieši?
© Antons Benjamiņš

Rakstot iepriekšējos blogus, domāju par latviešu drosmes un bezbailīguma izcelsmi, kuru var izskaidrot ar hernhutiešu absolūto ticību

Dievam. Jau esmu citējis un rakstījis par hernhūtiešu bezbailīgumu no nāves kā Krievijas revolūcijas laikmetā, tā pašu brīvības cīņas laikā. Nesaprotams ir tas, ka oficiālie avoti šo pagātni un brāļu drodzes ietekmi nekad neatceras.

Arī pašai brāļu draudzei šis drosmes avots un vēsture varētu būt interesanta. Vispirms, tā jau izsakās Jāņa Husa drošsirdībā uz uguns sārta, kur degdams sedza sāpes dziedādams. Pēc viņa nāves izcēlās ticības kari arī starp viņa mantiniekiem, husiešiem, kuri sadalijās mīkstos (ultrakvisti, kas nozīmē ‘abēji’, kurus pārstāvēja galveno kārt elite, un radikālos vai stingros (Taboristi, pēc Bībeles kalna Tabor, kur bija visvairāk zemnieki). Šo frakciju starpā izcēlās karš, kuru uzvarēja ultrakvisti (elite), kuri pēc tam sadarbojās ar katoļu popu un atgāja katoļu ticībā. http://www.newworldencyclopedia.org/entry/Hussite .

Šai vēsturei ir liela nozīme latviešiem, jo hernhutieši šo vēsturi nebija aizmirsuši un izmantoja veidojot latviešu identitāti, tāpat kā iepriekš to izmantoja radot čehu identitāti. Tomēr, savā ziņā, šī vēsture noderēja arī luterāņiem, kuri gala rezultātā pierunāja herrnhutiešus atkāpties viņu labā. Tā nu arī sanāca, ka latviešu identitāte nodota luderiešu ziņā, ar laiku pārgāja uz katolisku un  globalizētu identitāti. Mūsdienās latviešu identitāte ir pakļauta ES federācijas ideālam, kas pieļauj liela izmēra personiskas brīvības izteiksmi, bet grauj kopienas identitāti, centralizētai varai (miers ar gatavību karam, kāpēc milzīgi izdevumi uzturot kara industriju) par labu.

Herrnhūtiešu starpā arī Latvijā nevaldija vienprātība. Kamēr vieni piekāpās elites interešu priekšā, otri pārgāja pie radikāļiem, vēlāk arī komunistiem.

Sekojot visas kopienas iziršanai Vidzemē pēc Lielā ziemeļu kara (1700-1721)] , Valmieras baronu lūgti, herrnhutieši ieradās Valmierā un jau 1738 nodibināja (Valmierā) skolu, kur apmācija zemniekus (un mežu

ļaudis), un ar baroneses Halertes izpalīgu uzcēla pirmo saieta ēku. Hernhutieši bija tik sekmīgi, ka jau 1743. gadā, Krievijas tsariene Elizabete noliedza sektam pulcēties* . hernhūtieši pārgāja uz tā saukto ‘kluso gājienu’, citiem vārdiem pazuda pagrīdē, bet, joprojām, viņu panākumi latviešu pašapziņas celšanā bija lieli—līdz luderāņi viņiem pieteica karu. Karš nebija visai asiņains, bet neizpalika krogu dedzināšana [Hernhutieši izmantoja krogu ‘vācu istabas’ par saietu istabām, kādu krogu uzturēja arī mans vecvectēvs Jānis Benjamiņš un viņa sieva Abiņa (dz. Kaktiņa), mana vecvecmāte] un privāto īpašumu konfiskēšanu. Iespējams, ka pēdējais varētu būt iemesls kāpēc mana vectēva Antona Benjamiņa darba rīku veikals (hardware store) Skrīveros bankroptēja, t.i. luterāņu baznīca viņu boikotēja, līdz ar ko viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu, kur, līdz uzsāka pats savu avīzi (Jaunākās Ziņas), kalpoja vairākiem uzņēmumiem par redaktoru.

Nekad netiek minēts, ka miermīlīgie herrnhūtieši, kuri piekāpās luterāņu  baznīcai (katoliskai teoloģijai) par labu, luterāņi izmantoja un pieteica sev Hernhūtiešu sasniegumus vai nu par saviem, bet ja tieši tā nevarēja, tad,  mazākais, tos noliedza, pie kuriem noliegumiem bija latviešu identitātes radīšana, kuru cik zinu nenoliedz viņu priekštečiem Čehija.

Ar 1746. gadu, Krievijas emprese atceļ noliegumu, bet Herrnhūtieši vairs īsti neatkopjas, jo viņu vidū acīmredzot valda ultrakvisti (tie kuri vēlās salīgt ar abām pusēm), kuru sadalīšanos izmanto luterāņu mācītāji, un saduļķo latviešu prātus pietiekami, lai tie vairs nevarētu saprast savu īsto izcelsmes gājienu. Līdz ar to par latviskās identitātes izcelšanu piesakās jaunlatvieši un, mazliek vēlāk, Jaunā strāva.

Ir interesanti ievērot, ka kad notiek pirmie vai proto dziesmu svētki Dīkļos (Valmieras novadā), par to organizētāju tiek pieteikts kāds neizteiktas denominācijas mācītājs Juris Neikens, un herrnhūtieši nekur netiek pieminēti. http://the4thawakening.blogspot.com/2010/10/full-or-partial-entries-of-my-blogs-may_29.html .

* Andres Kasekamp, A History of the Baltic States . p. 59-60.