Eso’s Chronicles 358
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 10. Nogrimušās Jeruzalemes (2)
© Antons Benjamiņš  (turpinājums)

Redzēdami, ka rūriki (iepriekš varbūt lūdiki), kā vietējie sevi atpazina, netaisijās savus briežus tūlīt kaut, vikingi turpinot sirotāju parašas, pieprasīja no mežu ļaudīm briežu kažokus par nodokli. Nodoklis bija jānodod ekspluatācijā gada laikā, kad tie teicās atkal nākt ciemos. Citādi, ja pieprasītais nebūs, goti sola nolaupīt meža ļaudīm bērnus. Kirgīzu teika atspoguļo šos notikumus. Kad Ragainā Briežumāte stāsta Bakurētainai Klibai Vecenei, ka cilvēki ir nogalinājuši viņas dvīņu briedelēnus, un, ka viņas tesmenis ir pilns piena bērniem, mēs dzirdam lakonisku ziņojumu par vēsturiskiem notikumiem. Enesejas upe ir uz ziemeļaustrumiem no Kirgistanas, uz kurieni katru pavasari kirgīzu priekšteķi dzina savus mareļu briežus ganīties, bet rudenī tos dzina uz mājām, kuras atradās pie Isikkula vai Isik ezera.

Seno nodokļu vārds saucās ‘jasaks’. Tas līdz šai dienai ir sastopams vārdā jaka. Nav neiedomājams, ka līdzskanī ‘K’ atbalsojas svētā ezera vārds. Mana kaimiņiene laukos stāsta, ka viņa atceras savu vecmāti saucam savu aitas ādas vesti par jasaku: „Kur mans jasaks?”

Pienāca laiks, kad vietējie iedzīvotāji saniknojās, sadumpojās, un padzina apspiedējus no Bizantijas-Israēlas-Kazārijas apkaimes. Jodi bēga uz ziemeļrietumu Eiropu, kur tagad atrodas Beniluksa valstis. Ir iespējams, ka ganu ‘apmaldīšanās’ notika tāpēc, ka sagadījās vienlaicīgi ar Storegga krasta nobrukumu pie Norvēģijas, kurš izsauca tsunami, kurš noslīcināja tā saukto Doggerlandi http://en.wikipedia.org/wiki/Doggerland , kas apmēram 6000-8000 gadus secen savienoja Eiropu ar Angliju un Skandināviju.

Šie ‘citi’ brauca sirot uz Melno jūra ne pa Daugavu, Dniepru, Donu, vai Volgu, bet  pa Reinas un Donavas upēm. Esmu redzējis Ķēniņa Ludviga kanālu, kas savieno Reinu un Donavu, Vācijā, Bambergā, kur kā bēglis (atstājot krievu zonu, lai nonāktu t.s. Amerikāņu zonā) uz mēnesi pārnakšņoju kādas skolas telpās.

Atraduši patvērumu brāļu zemēs, goti (pārmainījuši savu cilšu nosaukumu no ‘jodi’ uz patīkamāku vārdu), sapņoja par atgriešanos pie Melnās jūras un drīz plānoja karu. Plāni nebija viegli izpildāmi, jo zemēs, kuras mēs tagad saucam par Bulgāriju, Rumāniju, un Ukrainu nāca ar citādāku garīguma  apziņu). Nodokļu vietā viņi saviem valdniekiem nesa ‘dāvanas’. Mēs šai vārdā redzam „dav, dev” ieskaņas, kas liecina par ‘dāvanu’ saistību ar lūgšanām un ziedojumu nevis nodokļu dienu (tax deadline), bet dievainēm.

Aitmatova stāstā, mēs redzam kaut ko no senās kristietības iz ļaužu vides, re: Ragainās Briežumātes mēģinājuma atrunāt Bakurētaino Klibo Veceni no bērnu upurēšanas mareļu briežu mednieku nodokļu ievākšanai par labu. Līdzīga attieksme redzama iestrādāta baltu valodā, kurā mīkstinātais ‘mīlinātājs’ vārds spēlē īpašu lomu. Baltiem nav Bībele, ne Jaunā Derība, bet ir valoda, kurā kopš senatnes, garīgā ticība ir ieminusi cilvēka vēl neaizkārtās subjektivitātes uzticību Saulei, ka Visuma mātes simbolam. Latviešu priekšteči izmantoja savas valodas īpatnību sacerot tautas dziesmas, kur vienā pantiņā dažkārt sastopami līdz pat pieci mīlinātāji vārdi.

Nodokļi, kā ienākumu avots kļuva gotiem par patstāvīgu ienākumu avotu, un goti no tiem nevarēja atteikties. Bija jāizdomā, ka pārvarēt bizantīniešu lūdu (ļaužu) iebildumus. To varēja panākt tikai, ja izveidoja jaunu ticību, kura pieņēma nodokļu maksāšanu kā ‘normālu’ parādību un spēja aizstāt senās Jeruzalemes un Dievam veltītas, zelta ikoniem greznotas, svētnīcas ar pils torņiem un pazemē ieraktiem ‘tumšo Jāņu’ pagrabiem (dungeon), kur slēpa zeltu un dārgakmeņus. Šai ‘jaunai ticībai’ arī vairs nederēja Jeruzaleme kā visu ‘svēto’ ķēniņu troņpilsēta (tsargrada) koncepts, bet bija nepieciešams nosaukumu pārnest uz tik vienu vien Jeruzalemi*.

Nupar ‘mūžīgā’ Jeruzaleme tiek apliecināta ar Dieva lūgšanām pie pussagruvušas sienas, kuru ‘faktu’ nesen Pops Francis apstiprināja bučojot vecus akmeņus izdomātās Izraēlas iedomātā galvas pilsētā Jeruzalemē. Joku, ko Rietumu kultūra, sāka sev stāstīt līdz Napoleons ieņēma Vidus jūras austrumu krastu un savās militārās kartēs iezīmēja pilsētiņu ‘Jeruzaleme’, kura tur iepriekš bija bijusi tikai fantāzijā*.

Īru dzejnieks Yeats šos melus saprata, jo viņa dzejolis „Sailing to Byzantium” (Būrojot uz Bizantīnu) ir veltīts Bizantijai, ne Jeruzalemei. Citēju: „...Un tāpēc esmu būrojis pāri jūrām un jūrām, lai nonāktu / Pie svētās pilsētas Bizantijas vārtiem....”

*Laicīgā vara nostiprināja Jeruzalēmes ģeogrāfisko vietu tikai 1948. gadā ar Harija Trumana atbalstu dibināt Israelu Palestīnā http://fpif.org/genesis-harry-truman-israeli-palestinian-conflict/