Eso’s Chronicles 350
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 4. Kā pareizāk: Cerinju miļons vai miljons?
© Antons Benjamiņš

Šobrīd (30. maijs) man dārzā zied ceriņi. Kopš agrās bērnības esmu pieradinājies ceriņu ziedu pušķos, vairākuma 4 stariņu ķekara vietā meklēt ‘brīnumu’ ziediņu ar 5 stariņiem. Ja tādu atrodu, tas no ķekara ir jāizplūc un jāapēd, un tajā pašā mirklī kaut kas ir jāvēlas. Es parasti vēlos „miljonu”, kaut zinu, ka nauda nav viss [īpaši laikmetā, kad lielvalstis (ASV) drukā „naudiņu (kā vārdinju raksta sms zinju sūtītāji Latvijā, jo burtinjsh ‘ņ’ nav tele-fonā ieprogrammēts)] uz bezbēdu, bet trūcīgām valstīm to aizdod ar procentu pieskaiti], arī zinu, ka naudinja rokā ir kā burvja stabulīte pie lūpām: tikai uz lapiņām papūš un galdinjs klājas.

Iepriekšējos blogos rakstīju par realitātes atvietošanu ar virtualitāti (situācija, kas arī pazistama kā Stokhomas sindroms http://en.wikipedia.org/wiki/Stockholm_syndrome ), jo ar laiku cilvēks šai slimībai pieķeras kā dabīgai realitātei), un „te” (Latvijā) nozīmi pārprot kā „tur” (Rietumos, ASV) aiz kalniem un jūrām.

Ja pretējas nozīmes var būt tik spēcīgas, ka viena otru neitralizē, līdz ar to arī mīlestība var neitralizēt, un visiem stāstīt ka tas „okei”. Bet varbūt, ka tomēr vārdu patiesā nozīme ir „not okay” (nav viss labi). Tad rodas jautājums kāpēc tā? Un kāpēc Latvijas valdība turas pie ASV valdības sludinājumiem, it kā ASV pilsoņi vēl dzīvotu pēc-otrā kara laikmeta (kurš laikmets ilga no 1945. gada līdz 1975. gadam). Bet tie laiki pagājuši, un ASV dolārs vairs nav uz zelta pamatots, un ASV, skaidri redzams, nav brīnuma valsts.

Šos gadus (1945-75) ASV, es atceros (tur ierados 1949. g.), ka ziedu laikus. Kaut laiku pa laikam pazemē varēja dzirdēt dobjākas vibrācijas (Prezidenta Eisenhovera atvadas runas brīdinājums par militārās-industriālās varas sadarbību bija viens no tādiem, un Prezidenta Kenedija atentāts bija otrs), visumā ASV zēģelēja ar pilnām būrām zem zilām debesīm.

Tas bija laiks, kad cilvēki, kuru senči nāca no Afrikas, sev izcīnīja tiesības sēdēt autobusu priekšpusē, turpat aiz šofera sēdekļa. Tolaik mēdijos arī tika daudz kas rakstīts par „brīvlaiku sabiedrību” (leisure society), par kuru man—kā kara pārdzīvotājam—gan rādās daudz jautājumu zīmes. Kaut pazinu amerikānieti no naudīgas ģimenes, kura prieka pēc ar ģimeni aizbrauca pāris gadus dzīvot Hawajas salās, nevarēju piemirst, ka ASV salu vietējiem atsavināja, un kā Pearl Harbora (Pērļu osta) kļuva par kara kuģu bāzi. http://en.wikipedia.org/wiki/History_of_Hawaii#Discovery_and_settlement .

Nevaru noliegt, ka Otrā Pasaules kara iespaidā, es ar zināmu ‘pārliecību’ iestājos (1952.gadā) ASV jūras desantnieku ierindās un nodienēju pusotru gadu Korejā, bet pēc trim gadiem interese dienestu pagarināt bija izgaisusi. Kad iesākās Vjetnamas kaŗš, biju jau 30. gadu vecs, un pietiekami izglītojies politikā, lai pārietu kara skeptiķu pusē. Izteiktu lomu šādam domu virzienam deva pārdomas par Otrā Pasaules kara patiesiem cēloņiem, kā dotā brīdī (1963) savu lomu spēlēja budistu mūks Thich Quang Ducs, kurš upurējot savu dzīvību Saigonā (tagad Ho Chi Min City) mudināja domāt par ASV ģeopolitiskas patiesiem nolūkiem. Vēl lielākas šaubas un pārdomas izraisīja nepārtrauktā un agresīvā kapitālisma  „progresa” reklamēšana mēdijos.

Lielu lomu manai skepsei deva pieredze, kuru guvu dzīvojot Latvijas lauku viensētā [(acīm redzami kādreizējā izcirtumā meža vidū, kur mans tēvs savu ģimeni aizveda mēģinot to glābt no iespējamiem lielinieku vardarbības nodomiem]. Līdz astoņu gadu vecumam biju lielāko tiesu dzīvojis tikai Rīgā un Jūrmalā, pēdējā, kas gandrīz bija vienīgā saskarsme ar tā sauktām ‘ārēm’ vai ‘laukiem’. Nākošie četri gadi (1941-1944) mainīja manu izpratni par dzīvi un tās dzīvošanu. Šī pieredze izraisīja dziļas domstarpības—toreiz vēl neizteiktas—starp lielāko daļu bēgļu saimi un tiem, kuri jau bija pārcēlušies uz ārzemēm un ASV un sevi drīz uzskatīja par ASV pilsoņiem un ASV padotiem.

Domstarpību pamatā bija tas, ka lielākā daļa latvieši, kuri pēc kara emigrēja uz ārzemēm, nāca no pilsētnieku aprindām un tāpēc bija ar pilsētnieku perspektīvi. Viņiem, tāpat kā man (līdz astoņu gadu vecumam), nebija padziļināta saprašana par latviešu lauku dzīvi, izņemot kā atvaļinājumu vai ietekmēta no skolā lasītās Edvarda Virzas grāmatas „Straumēni”. Viņu pieredzējumu dzīvē bija maz no tā, kas dotu tiešu saprašanu par laukiem un to realitāti, kaut, neapšaubāmi, nemitīgās runas par latviešu izcelsmi no „zemnieku tautas” paaugstināja iemīlēšanos laukos šī vārda romantiskā, ja ne patiesā nozīmē.