Eso’s Chronicles 355
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 9. Bakurētainās Klibās Vecenes stāsts
© Antons Benjamiņš

Ja kaut kur Latvijā senču tradīcijas tika piekoptas bez starpnieku formalitātēm, to nevarēja manīt. Bija cilvēki, kuri vēlējās tradīcijas atcerēties, bet tie bija pilsētnieki, kam atmiņa bija pārkaļķojusies ar novecojošu akadēmismu.

Kad reiz Jurjānu muzejā, Ērgļos, vēlējos kaut ko par Jāņiem izteikt kādam žurnalistam, tikko bija saprasts, ka tas varētu būt pretrunīgs pieņemtam akadēmismam un zombētai kristietībai, kāda pazīstama dziesminiece izmantoja savu ‘slavu’, mani pārtrauca un lūdza mani tālāk neko neteikt.

Sapratu, ka latvieši Latvijā bija kļuvuši sev sveši. Latvijas lauku kultūra bija iznīcināta un pārvērsta ‘modernizētos’ svētkos un pozitivismā, gan dziesmās, gan dančos. Kaut Latvija atradās Rietumu ‘demokrātijas’ aplokā, tomēr Padomju Latvijas izdarība pārvērst laukus par agrikultūras fabriku, bija pārņemts vietējo ‘kultūras darbinieku’ ierindās, kā attaisnojams un tradīciju patiess atspoguļojums.

Pēc mana prāta, šāda sadarbība ar moderno laikmetu nav attaisnojama un slēp dziļi kompromitētu un neatdzīvināmu, Padomju pēc-kultūras iespaidā radītu kultūru, kura nesaprot, ka atrodas stagnācijas stāvoklī.

Te ir vieta pieminēt visiem pazīstamo vārdu „pagāns”. Visi ir pieņēmuši Rietumnieku skaidrojumus par vārda izcelsmi, skat http://www.merriam-webster.com/dictionary/pagan. Tomēr, bez sarežģījumiem šo pašu vārdu tam sekojošā vārda nozīmi, kamēr ‘gans’ ir redzami veidojies pēc līdzskanis ‘J’ maina izteiksmi un tiek izrunāts kā līdzskanis ‘G’. Tātad pa-gāns ir neviens cits, ka Jānis pazemināts pa-Jāņa lomā.

Vārds Jānis ir sastopams, ka kognāts daudzās valodās, ne tikai latviešu, vai indo-eiropiešu. Re: Ivan, Ian, Jan, Gans, Gen-, Gio, Han, Hannapu, Huan, Jean, Joan, Johann, John, Dion, Don, Dyonisius, Van, Von, Žan, Zhen, Zhena, Xian, u.t.t. Vārds ir sastopams daudz vietu nosaukumos, re: Donava (Jaunava), Daugava (tāpat), dungeon (tumšais Jānis), domjon (pils centrālais tornis), u.c.

Manuprāt Jāņus var izskaidrot līdzīgi Azteku svētkiem senos laikos, kad ar venēriskām slimībām daudz-pumpotais Dievs Nanauatzins bija viens no drosmīgākiem, un Saulgriežu vakarā ieleca liesmojošā uguns bedrē, lai garantētu, ka cilvēce redz Jāņu rītā uzaustam Sauli. Ne par velti latviešu priekšteči pastāvēja, ka Jāņu bērniem jāsagaida Jāņu rīts nomodā, lai liecinātu, ka Saule ir patiesi uzaususi. Kas zina, korumpēti politiķi ar meliem ir kustību ierobežojuši tik tālu, ka Saule aust vairs tikai virtuāli, bet ne kā reāls notikums.

Kā esmu minējis, mēs dzīvojam laikmetā, kur nodevība ir izteikta ne tikai pret seniem Dieviem, bet tā izsakās ar nodevību pret mūsu pašu dienām, noliedzot mums par jaunu pieteikt devaines, bet turpināt tās saukt par ‘dienām’. Tieši tāpēc seno laiku brīvdienas, šodien izsakās ar nežēlīgu ikdienas darba tempu un cilvēki par sevi runā kā par ‘pusbeigtiem’ (walking dead).

Ja mēs meklējam, tad varam atrast saskarsmi starp Azteku Nanauatzinu un pareizticīgo Jāni Bāsilu, kuru uguns un ogļu sārtā iemeta Bizantijas Emperors Aleksis Pirmais. Manā skatījumā, Jānis Bāsils tas pats Jānis Kristītājs (Krišjānis) vien ir. Senāk laicīgu politisku iemeslu dēļ viņš bija jānovāc no skatuves un jāatvieto ar laicīgāku tēlu, pa piemēram, Jēzu Kriksi vai Krišu, kuram nebija iebilde pret nodokļiem un nodokļu iekasētājiem. Nodokļi tajos laikos tika maksāti zvēru ādās, un izraisīja lielas pretrunas cilvēkos, kuru lielāko tiesu dzīvoja mežā un pārtika no meža veltēm.

(turpinājums seko....)