Eso’s Chronicles 356
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 9. Bakurētainās Klibās Vecenes stāsts (2)
© Antons Benjamiņš (turpinājums...)

Senāk lielākā no mežu veltēm bija maraļi, briežu sugas dzīvnieki, kuri cilvēkiem deva pienu, un no kuriem sastāvēja pirmie cilvēces ganu pulki, domājams arī latviešu. Ievērojamais kirgīzu rakstnieks Čingīzs Aitmatovs savā grāmatiņā „Kad pasaka beigusies” (Baltais Kuģis; Liesma, 1971, tulkojis Hugo Rukšāns) apraksta kirgīzu tautas izcelšanos ar maraļu Briežu mātes izpalīgu:

„—Apskatiet, bērniņi, pēdējo reizīti, atvadieties—sacīja Bakurētainā Klibā Vecene. Bet pati jau piedurknes atrotījusi, lai varētu viņus vieglāk nogrūst no kraujas [pie Enesejas upes....].

„Līdzko viņa pateica šos vārdus, tā blakus atskanēja balss:

„—Uzgaidi lielā gudrā sieviete, nenogalini nevainīgus bērnus.

„Pagriezās Bakurētainā Klibā Vecene, paskatījās un aiz brīnumiem acis vien iepleta: viņas priekšā stāv Briežumāte, maraliene. Acis milzīgas, un lūkojas ar pārmetumu un skumjām. Bet pati Briežumāte balta kā pirmpienes zīdals, vēders ar brūnu vilniņu noklāts kā jaunam kamielēnam. Un ragi—skaisti, ka nenoskatīties: Žuburoti, ka koka zari rudenī. Bet tesmenis tīrs un gluds, ka zīdītājas krūtis....

„—Ko tu, Briežumāte, vēlies?

„—Atlaid bērnus brīvē, lielā gudrā sieviete. Es tevi lūdzu—atdod viņus man.

„—Kam viņi tev vajadzīgi?

„—Cilvēki nogalināja manus dvīnīšus, divus briedelēnus. Es meklēju sev bērnus....

„Nerunā vis tā, Briežumāt, tu cilvēkus nepazīsti. –un Bakuretainā Klibā Vecene šūpoja galvu. –Viņi jau paši cits citu nežēlo, kur nu vēl žēlos meža zvērus....

„—Es aizvedīšu bērnus uz tālu malu, kur viņus neviens neuzies. Pažēlo bērnus, tu, lielā gudrā sieviete, atlaid viņus brīvē. Es viņiem būšu laba māte. Mans tesmenis ir pierietējis. Mans piens raud pēc bērniem. Mans piens lūdz pēc bērniem....

„...Nekur tālu viņi netiktu, ja Briežumāte nebarotu viņus ar savu pienu un pa naktīm nesildītu ar savu augumu. Viņi gāja ilgi, ilgi.... Vasaru un ziemu, pavasari un vasaru, un rudeni... pa irdenām smiltīm, pāri augstiem kalniem un straujām upēm. Viņiem pakaļ dzinās vilku bari, bet Ragainā Briežumāte uzsēdinājusi bērnus sev mugurā, izglāba viņus no rijīgiem zvēriem. Viņiem pakaļ jāšus dzinās mednieki, šāva bultas un kliedza: ‘Briežumāte nozagusi cilvēku bērnus! Ķeriet! Turiet!’ un atkal šāva bultas.... [Ragainā Briežumāte] skrēja ātrāk par bultu, un visu laiku čukstēja: ‘Turieties stiprāk, mani bērni, --mums dzenas pakaļ!

„Beidzot Ragainā Briežumāte atveda savus bērnus uz Isikkulu http://en.wikipedia.org/wiki/Issyk_Kul .... Šī te ir jūsu jaunā dzimtene.... Lai aug un vairojas jūsu dzimta. Un lai jūsu pēcnākamie neaizmirst valodu, ko jūs šurp atnesāt, un lai viņiem tīk runāt un dziedāt dziesmas savā valodā. Dzīvojiet kā cilvēkiem jādzīvo. Bet es būšu kopa ar jums un jūsu bērniem uz laiku laikiem...

„Tā zēns un meitene, pēdējie no kirgīzu cilts, ieguva pie svētītā un mūžīgā Isikkula [‘karsta’ un mežos ieskauta ezera] sev jaunu dzimteni.”