Eso’s Chronicles 361
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 13. Mūsu garīgie priekšteči
© Antons Benjamiņš

Slaveni teologi un psihologi joprojām skatās uz garīgo ticību ar Konsensa impērijas atbalstītāju acīm. Tam par iemeslu ir globalizācijas (iepriekš katoliskās) diktatūras dziļi iecirstās brūces un iesvītrotās rētas mūsu pašapziņā. Latviešu psihe nes no šīm rētām sāpīgas iezīmes.

Vieni no brūču un rētu izcilākiem izmantotājiem ir ‘svešlatvieši’, kuru Latvijai ir daudz, un kurus latvieši nav iemācījušies izmantot sev par labu. Iemesli šai nelaimei ir daudz un dažādi, un ne visi ir pašapzinīgi radīti, bet seko vardarbību laikā demoralizētai un apjukušai tautai pirms tā spēj pati savas sabiedrības vidē atrast cilvēkus, kuri spēj analizēt, kas ar tautu notika un joprojām notiek.

Šobrīd viena no kliedzošākām rētām atspoguļojas namā, kas veidots pēc kādas stikla kaudzes piemēra. Šis nams meklējams Daugavas kreisajā krastā, iepretī izbijušai valsts pilij. To ir ieplānojis kāds pasaulē slavens, bet latviešu gaumes vēsturē neiedziļinājies un neieinteresējies svešlatviešu arhitekts. Bez šaubām, celtne ir ‘moderna’ un pielāgota urbānisma minimālistu gaumei. Tomēr piekrītu vēsturniekam-profesoram Kļaviņam, ka „tieši nacionālā romantika ir unikālākais, individuālākais, ko piedāvā Rīgas jūgendstils.” Vēsturnieks sauc jūgendstilu par „Rīgas fenomenu”, bet cik latvieši zina saprast to kā latviešu arhitektu (Konstantīna Pekšēna, Eižena Laubes, Jāņa Alksņa, u.c.) darbu? Latviešu kultūras darbinieki un ministri, redz visu virspusīgi, un nav brīnums, ka ‘Gaismas pils’ arhitekts nav iedziļinājies Latvijas arhitektūras īpatnībās. Nav jau, ka ‘jūgendstils’ vai ‘jaunības stils’, ir bez iespējām tālāk attīstīties. Tomēr, tie kas ir atbildīgi par Rīgas arhitektūras ārējo izskatu, ir bijuši vienaldzīgi vai nezinoši attiecībā uz ‘modernisma’ (stikls un lēts betons) saskarsmi ar pašu tautas vēsturi vai tautu.

Pēc Padomju varas sabrukuma, „svešlatvieši” salasījās Latvijā no visām pasaules malām un pieteica sevi esam lieli Latvijas patrioti, kaut reāli nekad tādi nebija bijuši, un iepriekš Latvijai bija devuši iedziļinātu uzmanību reti. Kamēr latvieši, kuri dzīvoja Latvijā visus (46) Padomju gadus, mēģināja attapties—kā tad komunistu varas celtne spēja tik pēkšņi nogrimt, it kā tā būtu Dr. Doolitla sala, kur lielais akmens vulkāna malā, beidzot sašūpojās, iekrīt krāterī un pārsit burbuli zem salas, kurš peldošo salu tur uz vilņu virsmas? Cik varu uzzināt izmantojot internetu, salas tūristu gidam vārds bija Williams Shakespīrs 10^tais. Viņš pārzināja peldošās salas vēsturi tikpat labi, ka bruņu rupuči, kuri atcerējās savas olas dēt salas smilšainos krastos un tāpēc neļāva salai izpeldēt no silto klimatu joslas.

Latvijas nelaime ir, ka te nav palicis dzīvs neviens, kurš zina savilkt starp punktiņiem līniju, kura uzzīmē māju, nevis svešlatvieti ar pumpu degungalā, kuras pumpas unikālās tiesības viņš aizstāv ar lielu pašpārliecību un visiem cilvēktiesību likumiem.

Ir interesanti, ka ‘svešlatviešu’ fenomens, pēc profesora Kļaviņa domām, nebija piesities baltvāciešiem. Raksta Kļaviņš:

„Ģermanizējoties prāvai lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, un sēļu pilsētnieku daļai un ieplūstot jauniem zemniekiem pilsētās, vācu un nevācu jēdzieni nacionāli kļuva arvien precīzāki, līdz 16. gadsimtā ar latviešu valodas izveidošanos un reliģisko draudžu dalīšanos pēc nacionālā principa, ko noteica reformācija, jau noteikti var runāt par ‘latviešiem’ un ‘vāciešiem’.... Interesantu liecību par latviešu valodas lielo nozīmi tā laika Rīgā sniedz jezuītu kolēģijas ziņojums, kur teikts [ka...] lielākā daļa vāciešu latviski saprot.”

Tā tad, latviešu valoda tiek iznēsāta no bīskapa Alberta radītās Rīgas pa visu Latviju? Tas paceļ jautājumu: vai Rīga pārlējusi latviešu asinis un tautā reiz iegājies ‘mīlināmais’ vārds šodien tiek pamests?

Neizmantojot iespēju ieskatīties vai 1209. gada Krusta kari pret Langvedoku un Jersiku ir saistīti ar karu pret vienu un to pašu sen seno krīvu  veidoto kristīgo ticību, un neievērojot centienus no globalizētāju (katoļu) puses universalizēt garīgo ticību, vai mums nepaiet garām iespēja ievērot, ka mūsu slaveno Lielvārdes jostu auda, iespējams, mūsu pašu savrupnieki, ķeceri (katari)? Varbūt, ka latviešu īstie krēsli nav atzveltnes krēsli, bet tie, kuri atrodami pie stellēm, ķeceru audēju soli?

Tie kas ir apmeklējuši Brīvdabas muzeju, Rīgā, un sezonā attiecīgos pasākumos, būs tur redzējuši ķecerus staigājam ar dažādu dzīvnieku un ķēmu maskām. Citiem vārdiem, kā var iedomāties, ka tie paši ir mūsu senči pirms Ernests Brastiņš izgudroja un „Jaunākās Ziņas” popularizēja urbānu vienkāršoto, mežu ļaužu Saules radīto Dievturību?