Eso’s Chronicles 354
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 8. Rīgas trepju telpu tvans
© Antons Benjamiņš

Rīgā izdemolēto Latviju varēja saost trepju tēlpu mīzalu smakā, laukos varēja satikt divreiz (piecdesmit gados) izdemolētās Latvijas esību atklātā formātā.

Pirmā Latvijas demolizācija notika, kad Padomju vara likvidēja viensētas. Otrā, kad kolhozus likvidēja ‘atjaunotā’ Latvija, un balstoties uz Harvardas Universitātes (ASV) ekonomistu ieteikuma ieviesa ‘prihvatizāciju’.

Prihvatizācijas sekas bija cilvēku demoralizācija iz nabadzības, bezdarbības, un līdz galējībai alkohola lietošana. Izmisums vedināja uz pašnāvībām, kuras nenotika kaut kur patālā nogalē, bet kurās mira cilvēki, ar kuriem bija bijušas darīšanas ne visai sen. Dainis sev darīja galu, pēc es viņa lūgumu palīdzēt otrreiz biju spiests noraidīt, jo nevarēju palīdzību vairs atļauties.

Prihvatizācija notika plašos apmēros. Aiz mana īpašuma bija paliels mežs, bet vienā pavasara dienā, kad atgriezos laukos no pilsētas, mani sagaidīja vairāki milzu traktori, kuri mežu bija izzāģējuši desmit un vairāk hektāru izmērā. Kad jautāju, kas notiek, atbilde bija, ka mežs pieder pagastam, un ‘darījums’ ir pagasta rīkots. Tikai vēlāk sāku dzirdēt runas, ka pagasts no meža izciršanas nav neko ieguvis. Gāja runas, ka ap 100,000 latu esot aizgājuši ‘prihvāhtās’ kabatās. Kad vienai pagasta paziņai lūdzu uzzināt vairāk un sākt virzīt izmeklēšanu, drīz nāca atbilde: ka atbildigās iestādes tiesāšanos noraida, jo taču nevar izmērīt katru nocirstā koka celma apmēru, lai uzzinātu prihvatizācijas skādi kubik metros.

Tāpēc ka cilvēku ausis dzirdēja mani runājam ar ārzemniecisku pieskaņu, tiku saistīts ar ārzemēm, ar naudiņu un aizdevumiem, kādus lūdza daudzi, bet gandrīz visi lika saprast, ka atmaksa varētu notikt tikai pēc gadiem. Neviens, ieskaitot mani, īsti nesaprata, kas notiek. Notiekošais izteicās dusmu lēkmēs, kuras liecināja par pārsteigumu redzēt tādu haosu sabiedrības vidē. Cilvēki vēla vainu no sevīm uz citiem.

Valsts atbalstīti ‘ruksīši’ nenāca vienskaitlī. Viens premjers aizbrauca zēģelēt pa pasaules okeāniem, cits mācījās spēlēt golfu ASV, cits solīja tautai ko vien varēja izdomāt solīt, jo „kā gan var nesolīt”, cits klusēja, Kad iespēja zēģelēt beidzās, vietu aizstāja ‘deputātisms’, t.i., deputāta krēsli Briselē, kur atalgojums par ‘sēdēšanu’ ir labs. Vienu deputāti, kura pretojās lata apmaiņai pret eiro, mēdiji gandrīz vai noēda, lai segtu citu deputātu gļēvumu atzīt, ka lats tomēr ir labāks (savrup) finansiāls līdzeklis ka eiro http://www.zerohedge.com/news/2014-05-27/speaking-truth-monetary-power .

Pēc Ādolfa Bučā nesekmīgās (valdības neievērotās) pašnāvības Brīvības pieminekļa piekājē (1993.g.) latvieši sāka saprast, ka glābiņš dzīvībai un liktenim ir jāmeklē ārpus Latvijas robežām. Tajā laikā es emigrantus nesapratu, jo nevarēju iedomāties, ka ‘dziesmotā’ revolūcija beidzas tik ātri un bēdīgi. Neizpratne man maksāja dārgi, jo es turpināju ‘pumpēt’ līdzekļus dažādos vietējos ‘kultūras’ pasākumos, laikā, kad cilvēku skaitlis laukos katru gadu strauji samazinājās.

Mani īpaši interesēja Jāņi, kuru tradīcija bija tuvu saistīta ar lauku dzīvi, un bija uz mani atstājuši dziļu iespaidu kopš bērnības. Tā kā laukos no pirmā iebraukšanas brīža (1940. g.) man bija paredzēts gana ‘darbs’, un mana atbildība Jāņu vakarā bija katrai govij uz ragiem uzlikt (25 x) vainagu. Es atceros mazā puikas satraukumu sajūtu (par tradīcijas godīgu izpildīšanu). Tante Emma, Soklēnu saimniece, sūtīja meitas, piena slaucējas, lai man izpalīdzētu. Kaut būtu es bijis Dieva Krishna vecumā!

Atgriezies Latvijā, ievēroju, ka Jāņi atradās tā saukto ‘kultūras darbinieku’ rīcībā. Tas zaudēja Jāņiem spontanitāti, un līdz ar to jēgu. Pacēlās jautājums: kur Jāņi cēlušies, kāda to oriģinālā nozīme? Lasīju visu ko varēju atrast bibliotēkās.

Viens autors minēja, ka Jāņi ir sintēze starp kristīgo un pagānu svētkiem. Otrs apgalvoja, ka tie ir Jāņa Kristītāja piemiņas svētki. Bija raksti, kur varēja manīt, ka autors atbildi īsti nezin. Iespaidīgs bija filologā Jansona raksts (no 1920tiem gadiem) par Jāņiem, kā latviski noskaņotiem traģēdijas svētkiem. Jansons saskatīja līdzības starp latviešu Jāni un grieķu Dionīsu. Viņa tēlojumā, lielu lomu spēlēja lauku pirtiņa, kur latvieši ne tikai dzima, bet arī sagaidīja veļus Veļu dievainēs. Ja aizdomājamies, pirtiņās slieksnī var saskatīt vietiņu, kur veci ļaudis, valsts kristietības nerepresēti, nāca. un ar gavēņa izpalīgu aizgāja (pēc ķeceru tradīcijs) pašapzinīgā nāvē. Atjaunotā Latvijā neko no šādām tradīcijām nevarēja lasīt, jo interese ir iznīcināta un par tās atjaunošanu neviens tele-patērētāju sabiedrības locekli neinteresējas.