Eso’s Chronicles 349
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 3. Latvijas valsts bezapziņa
© Antons Benjamiņš

Mazu ķermeņu spēja mainīt virzienu ātri un samērā viegli prasa daudz mazāk enerģijas patēriņu, ka apgriezt biezu betona vāku. Tāpat, muša zina izbēgt pļaukas vēzienu pārsteidzoši veikli, kamēr dabas pētnieks saņem bailēs sastingušu vaboli pirkstos. Tas liek domāt, ka mazu nāciju valdības šādus piemērus zinātu stāstīt daudzās variācijās. Bet tā tas nav. Mani pārsteidz, cik maz tādi pats par sevi saprotami piemēri ir pieķērušies mazās valsts līderiem Latvija. Kāpēc?

Kāpēc pastāv valstis un kopienas, kuras izvirza saviem mācekļiem stāstus kā Dāvids un Goliāts, bet Latvijā kādreiz pazīstamais Annas Brigaderes Sprīdītis un tautas pasaku Gudrais Jānis ir pazudināti?

No vienas perspektīvas atbilde varētu likties vienkārša—ja Latvijā pār literatūru nevalda cenzūra, tad to nosaka traģiskais lasītāju kritums, kuru veicina augstās grāmatu cenas, ko visu var uzskatīt par netiešu cenzūru. Ja ar ‘preambulas’ palīdzību ‘pretvalstiski’ nodefinētie mēdiji par lasītāju pazušanu neko neminēs, gan jau mēmums iestāsies pats no sevis, un publika automātiski sapratīs, ka Sprīdīši un Dāvidi sabiedrībā vairs neiederas. Taču dabiski, jo gudri Čomi (Jāņi sen pazuduši) izgudro tele-vizoru, tele-fonu, un citas tele- ierīces. Šo ierīču lietotāji tiek ierauti citā vidē un atbrīvoti no savas iepriekšējās ikdienišķās, tā sauktās, tautiskās vides. Tas dod viņu smadzenēm iedomāties, ka viņi vienmēr dzīvo kaut kur ‘citur’, bet tikai ne ‘te’.

Bet ja tomēr mēs esam ‘te’ un ne citur, vai tad, ja domājam esam citur, mēs neatsakāmies no realitātes, bet pieņemam, ka realitāti kā virtualitāti?

Īru dzejnieks Yeats aprakskstīja līdzīgu situāciju dzejolī „Sailing to Byzantium” http://en.wikipedia.org/wiki/Sailing_to_Byzantium („Ar būrām uz Bizantiju”) viņs raksta (manā tulkojumā): „Ai gudrie, kas stāvat Dieva svētās ugunīs kā zelta ikoni pie sienas, pārņemiet manu sirdi, kura ir slima no  aizraušanās aiz (nesasniedzamām) vēlmēm, taču ir saistīta pie mirstoša ķermeņa, kurš, es nezinu, kas tas tāds; un ieņemat mani mākslas virtuālā mūžībā....] Ievērosim, ka Yeats skaidro „tele-” nozīmi kā „Dieva svētās ugunis”.

Man negribās atzīt, ka Latvija vairs nestāv ‘svētā uguns’ telpā, bet šī telpa šobrīd ir aprakstāma ka ‘tele’ vai attālināta realitāte, virtualitāte.

Vēl Ulmaņa laikos, kad Latvijas radio savus raidījumus reklamēja, kā nākam no „Rīgas, Kuldīgas, un Liepājas...” un vācu ‘Rundfunks’ bija uztverams tikai ar speciālu (dārgāku) VEF tālo signālu uztvērēja aparātu, latviešiem ‘te’ bija pašsaprotams ‘te’. Mūsdienu politiķi dara visu, lai ‘te’ (‘Rīga’, vai ‘Latvija’), ‘te’ nebūtu, bet būtu citur, varbūt ‘Briselē’, jo saviem delegātiem ‘tur’ Latvija algu nemaksā, bet to maksā Eiropas Savienība, kur algas ir krietni augstākas, ka to spēj maksāt Latvijas valdība. Gribas derēt, ka vis Saeimas simtnieku bars alks komandējumu strādāt tur, kas atrodas ‘citur’.

Šodien Latvijas pilsoņi, tie kuri cerēja uz patiesu suverenitāti, tiek iestumti situācijā, kas nekādi neatbilsts ne ‘suverenitātei’, ne svētai ugunij, ne patiesai sajūtai, ka „gods kalpot Latvijai” ir nopietni ņemams sauklis. Patiesa mīlestība ‘Tēvzemei’ nav vairs iespējama, jo tēvzeme vairs tikai ES guberņa un tās prezidents nekas vairāk ka gubernators.

Tātad latviešiem ir pašjāapmierinājas ar ‘neatgrieztu mīlestību’ (unrequited love) jau 23. gadus pēc kārtas. Kā puisis, ASV guberņā, Kalifornijā, kurš no tiešas saskarsmes ar cilvēkiem, jau tik tālu attālinājies, ka paķēra ieroci un blieza uz to pusi, kur viņam iemīlētā, bet viņa mīlestību noraidošā sieviete likās tuvāk. Tikai slepkavība un vainības sajūta par nāves izraisi vairs šodien mūs tuvina tam, kas ir ‘te’ acu priekšā.

Sen jau Latvijas valsts izmanto DP (Drošības Policija) rotas, lai atbalstītu valsts dogmu, ka ‘te’ ir ‘tur’. Viens no pirmajiem (pirmais bija Adolfa Buķā nāves—1993. g. pie Brīvības pieminekļa--iemeslu noklusināšana) gadījumiem, kad valsts vardarbīgi atrāva savējos, kuri protestēja valdības rīcību, notika, kad DP pārtrauca slimnīcas darbinieku demonstrāciju pie Bauskas tilta 2009. gadā. Tagad, valdības aicināti, Latviju jau mij NATO karaspēku zābaki.

Lai kā būdams, iespaids rodas, ka šai ‘zābaku parādei’’ ir maz sakars ar latviešiem, bet notiek pēc no ‘turienes’ pieteiktas vizītes—lai pieradinātu vietējos netrakot par suverenitātes zaudēšanu, jo redz cik federālie zābaki ir mīlīgi un nevienam dibenā vēl nav iespēruši, un, re, kā latviešu ministri to slavē.

Citiem vārdiem, rīt no 'tur' uz ‘te’ reti brauks 'bijušie' latvieši, bet drīzāk NATO karaspēks, vai Polijas paspārnē perināti ukraiņi.