Eso’s Chronicles 365
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 16. Latvijas ‘demokrātija’ (iekavās)
© Antons Benjamiņš

Atverot interneta platformas ziņu lapu, redzu http://apollo.tvnet.lv/zinas/latvijai-iespejams-drizuma-bus-savs-ieksejas-drosibas-dienests/655083 vēsti, ka Iekšlietu ministram drīz tiks pakļauts Iekšējās Drošības Dienests. Citāts:

„[Paredzēts]...ka Iekšējās drošības biroja kompetencē ietilps noziedzīgo nodarījumu, kurus izdarījušas Valsts policijas, Valsts robežsardzes un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, atklāšana, izmeklēšana un novēršana. Vienlaicīgi tiks saglabātas arī Valsts robežsardzes tiesības izmeklēt robežsarga kā valsts amatpersonas izdarītus noziedzīgus nodarījumus, ja tie nav saistīti ar vardarbību.”

Bet vai pie birokrātijas vairošanas nav vainīga panglosa garu cienošā Latvijas demokrātija, t.i., parlamentārās varas locekļi, kuri vairāk ka 20. gadus strādā optimistiski, bet bez mugurkaula it kā latviešu kopienas labā? Manā formulējumā ‘it kā’ izcelsme ir meklējama šaubās, ka Iekšējais drošības birojs nodarbosies ar amatpersonām, kuras izceļas ar „speciālajām dienesta pakāpēm”, bet vērsīsies pret to mazumu latviešu, kuri pretojas, šīs valdības iepriekš slepenībā lemtai darbībai pret valsts iedzīvotājiem.

Bet tomēr, varbūt tomēr ‘dienesta pakāpēs’ patvērumu (no CIA, DP, FBI, IDD, Interpolu, u.c.) atrod kādi patrioti sazvērnieki? Personīgi gan atbalstu tikai nevardarbīgu civilo pretestību (skat Cm 17+). Ja panglosu vadītai valdībai būtu griba, kāda nepieciešama, lai vadītu suverenu valsti, tā parlamentāro demokrātiju, lai cik neticami, vadītu ar piemēru. Ulmanis izjuta šo nepieciešamību [kāpēc viņa vadītais apvērsums gāza parlamenta Kasperli (bērnu leļļu teātra varoni http://www.burgberg.de/files/kasperl.jpg)], bet nespēja izprast situāciju visā pilnībā, un izšķirošā momentā sevi neattaisnoja, kāpēc mums acu priekšā tagad parlamenta farsa otrais akts.

Dotos apstākļos, kad valsts nebrīdina pilsoņus par valsts suverenitātes bojā eju, latviešu sabiedrība nebūs pirmā, kura padodas liktenim kļūstot letarģiska, jo gaidāmos juku laikos, kad kopienai nāve lūr no visiem kaktiem, viens otrs indivīds paliek resns kā Finks. Varam atcerēties K. Ulmaņa runu no 1939. gada oktobra*:

„Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radījusi... vāciešu masu izceļošanas kustība.... Viens satraukuma veids... ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot.... lai brauc (Ilgi vētraini aplausi), bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir... uz neatgriešanos (Ilgi, nerimstoši aplausi).” Kā šodien dara ASV un NATO, valsts var ‘likumīgi’ pret visiem izturēties, ka ‘teroristiem’.

Ir svarīgi, ka Satversmē tiek ierakstīts nosacījums, ka ja prezidents vai sabiedrība attiecīgā referentā pieprasa veikt kādu kopienai svarīgu aktu, un parlamentārā ‘demokrātija’ turpina tam pretoties, prezidents var pieteikt zvērestā izteikto gribu, „veltīt savu likteni tautas labā”, bet ja viņš par gļēvu līdzīga autoritāte pienākas jeb kuras 47 samūru saimes (skat Cm 17+) pašupurim, pēc kam Saeima tiek atstādināta uz 20 gadiem, un tiek ievēlēts jauns prezidents.

Latvieši par šo nepieciešamībām zina kopš 1940. gada, kad Kārlis Ulmanis, kam nebija zverasts līdzīgi augšā ieteiktam, nebrīdinot tautu, to nodeva Lielinieku rokās bez pretestības. Vara šodien šo padošanos pārveido par tradīciju, un saka esam latviešu raksturā.

Līdzīgi filosofam Paulam Virilio, neatbalstu valdību, kura ar ‘endokolonizāciju’** sadrupina tautas kopienu dažādos ‘individuālistiskos’ kumosos komerciālās varas rijējiem par prieku.

Latvijas varas iestāžu izvairīšanās atbalstīt tautas piedalīšanos kopienai svarīgu jautājumu lemšanas procesā, rada jaunu fašisma formulējumu. Tas ir: šodien fašisms nepieder tautu masās eksistējošos grupējumos, bet valsts augstākās varas aprindās, kur Iekšlietu ministri, u.c.--demoralizē kopienu ar meliem vai dažādām vajāšanas procedūrām, kā uz to norāda augšā minētais paredzējums veidot Latvijā Iekšējās drošības dienestu. Vai Latvijā birokrātiju jau sen nav par daudz?

Kā raksta Virilio: [Mūsdienu] „...Sabiedrība ir zaudējusi spēju pašregulēties. Šī kapacitāte šobrīd ir multinacionālo kompāniju [un to nopirkto] rokās. Tā vēl varētu pastāvēt mazu grupu pasākumos, lielu apmēru līmenī vairs nepastāv tādas grupas, kuras spēj sevi sekmīgi [radīt un—AB] regulēt.”***

*M. Vulfsons, „100 dienas....”, 75 lpp.

**Paul Virilio, „Pure War”, The MIT Press, 2007, p. 111.
***Endokolonizācija==kas notiek, pēc politiskie spēki vēršas pret ‘savējiem’. http://afterthefuture.typepad.com/afterthefuture/2011/01/word-of-the-day-endo-colonialism.html

Eso’s Chronicles 364
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 15. Savrupe, Amatniecība, Mauciba, un... (2)
© Antons Benjamiņš

Tā kā audēju amatnieku pirmsākums senā Jersikā varēja ienākt ar katāru (ķeceru) kristīgo aprindu ietekmi, kuras, domājams, arī dibināja Jersikas ķēniņvalsti, ir iespējams, ka slavenā Lielvārdes josta ir sinkrētisma (kombinācija, kas savieno seno Dievu rakstus ar pirmās kristietības ierosinātājiem, kuri meklējami mūsu tautas valodas attīstības procesā) rezultāts. Turklāt sinhronizācija (synchronicity) to savieno ar Čakstes dzimtas audējiem un Jan Hussa-herrnhūtiešu garīgiem pēcnācējiem no Benjamiņu ģimenes puses. Ģimenes apvienojās precību gaitā, 20. gadsimta sākumā, ar vēsturu sinhronizācijas negaidītu izpalīgu.

A Kad ‘svētais’ un ‘labais’ tika sākts turēts par vienu un to pašu fenomenu, un garīgo erotismu nostādīja uz pazemojuma zemākās pakāpes, tad pasaulē ienāca sabiedrība, kurā pārkāpumu sodīšanai nebija nozīmes un pārkāpums zaudēja savu mistiku, jēgu un vērtību. Tad vienīgais glābiņš bija bezcerīgā nabadzībā un degradācija maucības un vardarbības klaušās. Kā redzam fotogrāfijā no Rio (skat zemākā linkā), tur ‘svētām’ bildēm ielu bodītēs vēl ir sava vērtība. Daudz gadus secen, Indijā no ielas mākslinieka, es nopirku ūdens krāsu gleznu, kur Dieve ‘Melnā govs’ joprojām diriģē pasaules notikumus.

B Mūsdienu Latvijas valdības vīri un sievas, un mēdiji, latviešus nostāda ne tikai uz izmisuma sliekšņa, bet nodarbojas ar vispārīgu Latvijas pilsonības--tagadnes un nākotnes nozīmē--degradāciju.

C Pamatojumā B ir redzama Latvijas Valdības iedomīgā uzstājība, kura neatbalstīja referentu atturēties no lata valūtas apmaiņas pret eiro; un atbalsta bezprincipu kapitālismu. Tā tad, maksimāli atbalstot makro tirgu un autoritāri liekot atteikties no mikro tirga, kas ir meža ļaužu kultūras pamats, noved latviešu esību (ir) uz nebūtību.

A Netīrie (jēlie) vārdi noved mūs uz tiem slepeniem sakariem (ar maucību un vardarbību), kuru faktorus mēs uzturam vienlaicīgi ar augstākiem morāles principiem. Nepieminamos vārdus [kuri atgriežas ar iespaidīgu teroru interneta necenzētā valodā un gūst ievērojamu vietu militārismā], kurus ieved ASV stratēģija uzturēt ‘mieru’ ar tā saukto ‘miers ar militāru draudu teroru’ ievieš divdomīgu pretestību, ja vien mēs jau nepiederam trūcīgāko nabagu aprindās, kuras, ka liecina sekojošās fotogrāfijas, dzīvo Rio favelās http://www.dailymail.co.uk/news/article-2592613/Brazilian-government-storm-one-Rios-largest-slums-today-clean-operation-ahead-World-Cup.html .

B Kapitālistiskā Latvija vēl nav redzamas augšējās ainas, bet tas tikai tāpēc, ka Latvija paātrinātā gaitā a) izcērt ‘dabas veltes’: mežus un iznīcina tur kādreiz dzīvojošo dabu; b) veicina iedzīvotāju izceļošanu; un c) nekautrējas ieķīlāt nākotnes jaunatni parādos; d) un aicina, kā to dara jūdi (terorizēto lūdu pēcnācēji), svešu varu parašas, zābakus un bruņoto mašīnu riepas, mīt savu zemi. Citiem vārdiem, mūsu vara cer, ka drīz arī mēs būsim vareni un ‘vienoti’ ar ūdens lielgabala un bruņotu bezpilota lidmašīnu izpalīgu.

C Šī rakstiņa autors cer, ka atgriešanās pie amatniecības un tai piederošās pašdisciplīnas, Latvija var paspēt novērst virtuālās Izraēlas vardarbīguma ieviešanu kādreizējo meža ļaužu pēcnācēju vidē, ar to kļūstot par ievēru cienīgu piemēru virtuālā trakumsērgā iestigušai Eiropas sabiedrībai.

Tomēr jāatzīstas, ka sabiedrības elite (kura kā tāda nebūt negarantē, ka ir izglītota vai vēlās vadīt sabiedrību tiesiskuma vārdā) neliek domāt, ka ir ieguvusi savu vietu bez meliem.  Drīzāk valdība tiek radīta ar varas un likumu manipulāciju un monopolizāciju (politika ar miljardistu atbalstu), un iekļaušanos Rietumu sabiedrības vardarbīgākās (un, diemžēl, spēcīgākās) varas struktūrās.

D Atmosfēra, kādu uztur Latvijas mēdiji, neliecina, ka nepieciešamo Revolūciju atbalsta izceltā latviešu sabiedrība. Drīzāk tā seko dziļas demoralizācijas pēdās, kāda seko urbānu veidotai tabulai rasai. Vismaz tā Pauls Virilio, kurš stāsta, ka pusi no 2002. gada. ugunsgrēkiem Sidnejas, Austrālija, apkaimē****, radīja huligāni, kuri darīja tikai to, kas viņiem dabiski.

* Pa piemēram, vārds ‘degredācija’ tiek aizvietots ar vārdu ‘nabadzība’; vārds ‘ļaunums’ (evil) tiek aizstāts ar ‘labums’, u.t.t. Pēdējais ir pamatots uz kristietībai raksturīgo parašu uzskatīt erotismu par grēku, kurš paradums radikāli maina mūsu izpratni par seno vēsturi un to cilvēku, mūsu senču un tautas, vērtībām.

** Anatoly Fomenko http://en.wikipedia.org/wiki/New_Chronology_(Fomenko), „History: Fiction or Science?” Vol. 1.
*** Kaspars Kļaviņš, vēsturnieks un autors, „apSTAIGĀŠANA”.
**** Paul Verilia, City of Panic, Berg, 2005.

Eso’s Chronicles 363
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 15. Savrupe, Amatniecība, Maucība, un....
© Antons Benjamiņš

Franču filozofs Georges Bataille http://en.wikipedia.org/wiki/Georges_Bataille , grāmatā „Erotisms” (City Lights Books, 1962, pgs 137 ff.) argumentē, ka erotismam nav sveša meklēšanās (quest) pēc nāves. Kamēr seksualitāte ir tālu no manu piezīmju tēmas [i.e., Latvijas iedzīvotāju pašvērtības zaudējums], izrādās, ka, ja mēs pieņemam, ka erotismu var aizstāt ar vārdiem ‘kāre pēc dzīvi veicinošas  kopienas’, tad mūsdienu ‘latviešiem’ tāda trūkst. Tam ir sakars ar šīs burtnīcas tēmu.

Raksts-blogs parafrāzē Bataille domas, bet es aizstāju vairākus Batailla lietotos vārdus (pēc augšējā paragrāfa piemēra) ar citu vārdu nozīmi. Tomēr ja tas nav pārāk liels pārkāpums, tad pamatojums tam pieder rakstniekam Bataille, ne man.

Vēlos atgādināt lasītājam, ka arguments, kuru izmantoju, ir tas, ka mūsu dienās Latvijas un pasaules vēsture ir pamatota uz viltotu vēsturi, kāpēc mūsu vēsturi raksturo garlaicīgs sevī iesprostots konsenss. Savukārt šāds pieņēmums izmanto krievu matemātiķa un vēsturnieka (citi viņu sauktu par pseido vēsturnieku http://en.wikipedia.org/wiki/New_Chronology_(Fomenko) ) Anatolija Fomenko tēzi, ka Rietumu vēstures hronoloģija neatbilst notikumu patiesai hronoloģijai,** bet ir ap tūkstoš vai vairāk gadiem pagarināta uz pagātnes rēķina. Citiem vārdiem, Jēzus krustā sišanas gads, re: 33., pēc A. Fomenko domām ir tikai vai nu 1085tais vai 1185tais gads.

Citējot Bataillu: „Nabagiem, kuri atrodas sabiedrības sociālo trepju zemākā pakāpē, nav nekādu mērķu.” No tā izriet, ka

A Ļaunums--kas ir pretrunīgs eņģelis--izceļas ar savas pretrunības pārspīlētām krāsām, un tāpēc īsā laikā zaudē pievilcību, kam seko izmisums. Tas liek secināt, ka nabadzība, kura nav pieņemama nevienam, kaut tā izceļas ar dažādību, ar to zaudē savu izņēmuma raksturu; t.i., tai seko neatrisināms izmisums.

B Kamēr pārkāpums spēj sevī atrast prieku (kā bērns, kurš veikalā ir nočiepis konfekti) un tam ir sava pievilcība, izmisums ved uz ar vien lielāku izmisumu. Tas ir iemesls, kāpēc nabagi spēj neapzinīgi vārtīties savā nabadzībā, kā cūkas sūdos.

C Seko, ja latvieši savos pirmsākumos bija meža ļaudis, kuri pārtika no ‘meža veltēm’, tad mežu savrup ekspluatācija noveda mežu ļaudis uz ar vien lielāku atkarību no meža, tā tad, uz ar vien lielāku neatkarības apziņu savā raksturā; kāpēc „savādi tie savā garā” (skat CM14.)

A Daudz latvieši un svešlatvieši nesaskata mežā ļaudīs kaut ko vairāk, ka ‘primitīvismu’. Senākās kristietības pasaulē pašapziņa (=pašvērtību uzturēšana; morality) un nabadzība viens otru atbalstīja, bet mūslaikos daba un tās iemītnieki pilsētniekiem liek domāt par jēlām (kailām) parādībām. Atceros, ka kādā lauksaimnieku izstādē ASV, kāds mazs zēns uzkāpa uz žoga, kura viducī gulēja liela cūka, un skaļi nokrekšķinājās: „Ječ, ječ!” Tā varēja tikai pilsētnieks (jaunkristietības pēdās staigājot), nevis gans vai gane (Annele, Jannele).

B Kad meža ļaudis tika padzīti uz pilsētu, kur meža veltes un to iedvēsme uz neatkarību vairs nebija pieejamas mantas, meža ļaužu sievietes sāka nodarboties ar maucību. Meža ļaužu vīrieši iestājās bīskapa Alberta bruņinieku ierindās par vardarbnieku kalpiem un iemācījās runāt jēlības.

C Tā kā vienmēr ir kāds izņēmums, viens otrs priekš-latvietis (kā vīrieši, tā sievietes) sāka nodarboties ar aušanu. Laika gaitā, audēja amats noveda arī pie citiem amatiem. Tāpēc K. Kļaviņa*** novērojums (skat CM13.), ka: „Amatniecība kā pilsētās, tā laukos jau 17. gadsimtā bija lielas latviešu daļas iztikas un peļņas avots.”

D Nevaru apgalvot stāsta patiesību, bet esmu dzirdējis, ka pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste (viņa dēls, Mintauts, arī jurists, bija mans krusttēvs),viens no agrīniem latviešu juristiem, nāca no audēju dzimtas. Viņa lauku mājas, „Auči”*, Jelgavas novadā, Zemgalē, iespējams, atbalso vārdu ‘audēji’. Tas liecina, ka amatniecība varēja būt bijusi Čakstu dzimtas turības avots, kas ļāva pēcnācējiem izglītoties universitātēs, un vienam, Jānim, kļūt par suverēnas Latvijas valsts pirmo prezidentu.

Jānis Čakste arī argumentēja par Latviju, ka suverēnu valsti. Diez vai viņš būtu pieņēmis prezidenta posteni, ja, kā šodien, tas nozīmē nevairāk, ka de facto pavalsts gubernatora posteni. Varbūt arī todien bija savas neskaidrības pār vācu ietekmi un mūsu pakļautību tiem, jo Čakste tika ievēlēts par prezidentu neklātienē un par Latvijas dibināšanas aktu, neizskaidrojami, liecina tikai viena, varbūt viltota, fotogrāfija.

* Vārdam ‘Auči’ ir tuvs sakars ar vārdiem, kuri sākas ar ‘au-’. Re: audzēt, aust, augt, auļot, aurot, auka, aut, utt.—visos gadījienos ‘au’ iezīmē kāda procesa paaugstinajumu.

Eso’s Chronicles 362
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 14. Bija, būs, un trauceklis ‘Ir’
© Antons Benjamiņš

Uzskatu, ka senāk latvieši bija ‘meža ļaudis’. Nākot mūsu gadsimtam, meža ļaudis pamazām izzuda. Vēl manā jaunatnē, Latvijā bija meži, kuri atļāva fantazēt, ka tur dzīvo raganas un sumpurņi, kaut aktuāli tie slēpa partizānus un ‘meža brāļus’. Runājot par meža ļaudīm, 13. gadu simta „Atskaņu hronikā” par latgaļiem raksta:*:

Savādi tie savā garā:

Nedzīvo tie vienā barā,
Bet savrup meža mājas ceļ.

Seno savrup māju atliekas es joprojām redzu visapkārt. Tagad viņas stāv mazā ar lieliem kokiem apdēstītu kvadrātu vidū. Lielie meži, kuri kādreiz auga tūlīt aiz koku aizžoga tagad sen izcirsti, un vairs ir lauks, bieži vien brūnas zemes tuksnesis, kuru vējš, lietus, un sniegs lēnām izkāsē, pārvērš sāļu un notecina uz jūru. Strautiņi, kuri kādreiz tecēja pa mežu, tagad ir pārvērsti iztaisnotos grāvjos un garlaiko acis.

Vārds ‘savrup’, starp citu, vedina domāt par tagad necieņā turēto savrup ekonomiju, kuru vārdnīcā sauc par autarķiju. Lai kā, savrup meža mājās, kur iedzīvotāji gatavojās uz ziemu vācot un pārstrādājot ‘meža veltes’, valdīja suverenitāte, un pašapzinīga pašnoteikšana. Tas ir, kāpēc „Atskaņu hronika” senos Latgaļus sauc par ‘savādniekiem’, re tie veidoja paši savu kultūru, kur, ja kaut kas pietrūka, paši klāt piegudroja. Citiem vārdiem, iztika bez BMW un lētiem importiem no Ķīnas.

Par to, kas ‘būs’ Latvijā nākotnē mēs skaidri zinām: garā nabadzīgi celtnieki nodod Rīgas ‘Gaismas pili’ ekspluatācijā, tomēr ne ar godu izpildītu darbu http://apollo.tvnet.lv/zinas/buvvalde-konstatejusi-nepilnibas-gaismas-pils-jaunbuve/654640 .

Vēl lielāka problēma ir tā, ka, kas bija vai tagad jau ir bijis, ieved mūs tur kur ir ‘ir’, bet kur ‘ir’ vairs neatceras, ka tas kas ‘bija’ ir izbijis.

Bērnībā nesapratu, kāpēc starp frančiem un vāciešiem pastāvēja sliktas attiecības. Iemeslu uzgāju, kad uzdrošinājos iedomāties konsensa vēsturniekiem pretīgus notikumus: ka kāds sens līgums starp frankiem un ģermāņiem (ādu dīrītājiem?), kad tie vēl bija bēgļi no Bizantijas, netika turēts, ar goda vārdu (jo rakstītais vārds arvien vairāk aizstāja Wahrsteinu). Wahrsteins bija akmens, pie kura deva ‘svētu’ zvērastu, ka vārds tiks turēts. Tagad tas ir vārds uz alus pudeles. Mēģinot viens otru pārspēt, franki pārcēla papu no Bizantijas uz Aviņonu, pēc tam uz Romu, kamēr vāci sacerēja Kazārijas lūdu ‘Derību’ par jaunu (nosaucot to par ‘Jauno Derību’). Tie arī devēja savu valstību par Svētās Romas impēriju, un mēģināja telpas izmēru dubultot pārņemot savās rokās lielo mežiem pārklāto valstību—Krīvu zemi.

Viens no Pirmā Krusta kara iemesliem bija iznīcināt Krīvu mežos paslēpto Jeruzalemi pie Melnās jūras iztekas un to pārcelt uz Rietumiem (? Rīgu), un piespiest Krīvus pieņemt „Jauno Derību”, kurā Jānis Bāsils, Krīvu Krīvu Krīvs, tiek apmainīts ar Jēzu Kriksi, vai kā viņu drīz piespieda lūdus saukt: Jēzu Kristu.

Nevaram noliegt, ka gotu ieviestais nodoklis kļuva par tik populāru fenomenu, ka to steidzīgi pieņēma visu tautību prinči, kuri par šo lietu dabūja dzirdēt. Klaušas bija nodokļiem līdzīgs fenomens, jo ja kāda ģimene bija bez mareļu briežu ganām pulka, viņa varēja ‘nodokļus’ izpildīt, rokot ap prinču pili aizsardzības ūdens baseinu vai valni. Protams, aiz nodokļa un klaušām stāvēja drauds: neviens vien gans dabūja sēdēt ar rokām un kājām iesprostotu dēļos, kuru ierīci, ar tur ieslēgto, varēja ērti pārnest uz ugunskuru.

Laika gaitā pilis izveidojās par pilsētām. Par to liecina Ham-burga, Lim-burga (Lvov), Pēter-burga, Stras-burga. Pielikums ‘burga’ nozīme ‘pils’. Kā nodokļus, tā klaušas sedza mistifikācija, kas veicināja baronu starpā skaudību, kuru, ar jezuītu mūku palīdzību, ierakstīja, svētos rakstos uz neatsaukšanu. Kamēr klaušas ir it kā beigušās, tās joprojām sastopamas valstīs, kur obligātais militārais dienests vēl spēkā. Diemžēl, pie mums vairs nav Krīvi, kas mūs mācītu, ka ir pienācis laiks aizstāvēt mežus, ne Briselburgas cietoksni.

Zaudējot mežus mēs esam zaudējuši savu noteikšanu par ‘ir’, t.i., tagadni, jo kā rakstīja Georgs Orwells: „Tas kurš pārvalda pagātni pārvalda nākotni. Tas kurš pārvalda tagadni, pārvalda pagātni.” Kurš no mums nezin, ka tagadni (realitāti) Latvijā pārvalda mežu cirtēji, kurus rīko Latvijas Valsts Meži (LVM), iestāde, kura ir viena no Latvijas un mūsu planētas lielākām ienaidniecēm. Lai cik nevainīgi nebūtu meža strādnieki (Finnforesteri), tie, tāpat kā latviešu leģionāri, izpilda savtīgas varas gribu http://en.wikisource.org/wiki/Slash_and_burn , kura ir pakļauta Brisel-burgai.  Mēs tiekam vesti uz nākotni, kur ‘suverenitātei’ tāda pat ne-nozīme ka ‘autarķijai’.

*Kaspars Kļaviņš, „apSTĀVĒŠANA”, Mansards, 2009, lpp156.

 

Eso’s Chronicles 361
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 13. Mūsu garīgie priekšteči
© Antons Benjamiņš

Slaveni teologi un psihologi joprojām skatās uz garīgo ticību ar Konsensa impērijas atbalstītāju acīm. Tam par iemeslu ir globalizācijas (iepriekš katoliskās) diktatūras dziļi iecirstās brūces un iesvītrotās rētas mūsu pašapziņā. Latviešu psihe nes no šīm rētām sāpīgas iezīmes.

Vieni no brūču un rētu izcilākiem izmantotājiem ir ‘svešlatvieši’, kuru Latvijai ir daudz, un kurus latvieši nav iemācījušies izmantot sev par labu. Iemesli šai nelaimei ir daudz un dažādi, un ne visi ir pašapzinīgi radīti, bet seko vardarbību laikā demoralizētai un apjukušai tautai pirms tā spēj pati savas sabiedrības vidē atrast cilvēkus, kuri spēj analizēt, kas ar tautu notika un joprojām notiek.

Šobrīd viena no kliedzošākām rētām atspoguļojas namā, kas veidots pēc kādas stikla kaudzes piemēra. Šis nams meklējams Daugavas kreisajā krastā, iepretī izbijušai valsts pilij. To ir ieplānojis kāds pasaulē slavens, bet latviešu gaumes vēsturē neiedziļinājies un neieinteresējies svešlatviešu arhitekts. Bez šaubām, celtne ir ‘moderna’ un pielāgota urbānisma minimālistu gaumei. Tomēr piekrītu vēsturniekam-profesoram Kļaviņam, ka „tieši nacionālā romantika ir unikālākais, individuālākais, ko piedāvā Rīgas jūgendstils.” Vēsturnieks sauc jūgendstilu par „Rīgas fenomenu”, bet cik latvieši zina saprast to kā latviešu arhitektu (Konstantīna Pekšēna, Eižena Laubes, Jāņa Alksņa, u.c.) darbu? Latviešu kultūras darbinieki un ministri, redz visu virspusīgi, un nav brīnums, ka ‘Gaismas pils’ arhitekts nav iedziļinājies Latvijas arhitektūras īpatnībās. Nav jau, ka ‘jūgendstils’ vai ‘jaunības stils’, ir bez iespējām tālāk attīstīties. Tomēr, tie kas ir atbildīgi par Rīgas arhitektūras ārējo izskatu, ir bijuši vienaldzīgi vai nezinoši attiecībā uz ‘modernisma’ (stikls un lēts betons) saskarsmi ar pašu tautas vēsturi vai tautu.

Pēc Padomju varas sabrukuma, „svešlatvieši” salasījās Latvijā no visām pasaules malām un pieteica sevi esam lieli Latvijas patrioti, kaut reāli nekad tādi nebija bijuši, un iepriekš Latvijai bija devuši iedziļinātu uzmanību reti. Kamēr latvieši, kuri dzīvoja Latvijā visus (46) Padomju gadus, mēģināja attapties—kā tad komunistu varas celtne spēja tik pēkšņi nogrimt, it kā tā būtu Dr. Doolitla sala, kur lielais akmens vulkāna malā, beidzot sašūpojās, iekrīt krāterī un pārsit burbuli zem salas, kurš peldošo salu tur uz vilņu virsmas? Cik varu uzzināt izmantojot internetu, salas tūristu gidam vārds bija Williams Shakespīrs 10^tais. Viņš pārzināja peldošās salas vēsturi tikpat labi, ka bruņu rupuči, kuri atcerējās savas olas dēt salas smilšainos krastos un tāpēc neļāva salai izpeldēt no silto klimatu joslas.

Latvijas nelaime ir, ka te nav palicis dzīvs neviens, kurš zina savilkt starp punktiņiem līniju, kura uzzīmē māju, nevis svešlatvieti ar pumpu degungalā, kuras pumpas unikālās tiesības viņš aizstāv ar lielu pašpārliecību un visiem cilvēktiesību likumiem.

Ir interesanti, ka ‘svešlatviešu’ fenomens, pēc profesora Kļaviņa domām, nebija piesities baltvāciešiem. Raksta Kļaviņš:

„Ģermanizējoties prāvai lībiešu, latgaļu, kuršu, zemgaļu, un sēļu pilsētnieku daļai un ieplūstot jauniem zemniekiem pilsētās, vācu un nevācu jēdzieni nacionāli kļuva arvien precīzāki, līdz 16. gadsimtā ar latviešu valodas izveidošanos un reliģisko draudžu dalīšanos pēc nacionālā principa, ko noteica reformācija, jau noteikti var runāt par ‘latviešiem’ un ‘vāciešiem’.... Interesantu liecību par latviešu valodas lielo nozīmi tā laika Rīgā sniedz jezuītu kolēģijas ziņojums, kur teikts [ka...] lielākā daļa vāciešu latviski saprot.”

Tā tad, latviešu valoda tiek iznēsāta no bīskapa Alberta radītās Rīgas pa visu Latviju? Tas paceļ jautājumu: vai Rīga pārlējusi latviešu asinis un tautā reiz iegājies ‘mīlināmais’ vārds šodien tiek pamests?

Neizmantojot iespēju ieskatīties vai 1209. gada Krusta kari pret Langvedoku un Jersiku ir saistīti ar karu pret vienu un to pašu sen seno krīvu  veidoto kristīgo ticību, un neievērojot centienus no globalizētāju (katoļu) puses universalizēt garīgo ticību, vai mums nepaiet garām iespēja ievērot, ka mūsu slaveno Lielvārdes jostu auda, iespējams, mūsu pašu savrupnieki, ķeceri (katari)? Varbūt, ka latviešu īstie krēsli nav atzveltnes krēsli, bet tie, kuri atrodami pie stellēm, ķeceru audēju soli?

Tie kas ir apmeklējuši Brīvdabas muzeju, Rīgā, un sezonā attiecīgos pasākumos, būs tur redzējuši ķecerus staigājam ar dažādu dzīvnieku un ķēmu maskām. Citiem vārdiem, kā var iedomāties, ka tie paši ir mūsu senči pirms Ernests Brastiņš izgudroja un „Jaunākās Ziņas” popularizēja urbānu vienkāršoto, mežu ļaužu Saules radīto Dievturību?

 

Eso’s Chronicles 360
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 12. Latvju valodas rēgs
Copyright Antons Benjamiņš

Konsensa vēsturnieki uzskata, ka tā sauktie ‘reliģiskie kari’ Eiropā notika no 1525. gada (kad iesākās vācu zemnieku nemieri un sacelšanās), līdz 1648. gadam, kad noslēdza tā saukto Westfālijas miera līgumu. Tomēr lielāka daļa patiesības varētu būt tiem, kuri uzskata, ka šo karu sākums nav gados izskatāms, jo sākumu var uzskatīt līdz ar Pirmo Krusta karu vai agrāk, un tas turpinās joprojām—ja par iemesliem ieskaitam Rietumu lūdu-ļaužu izdzīves problēmas un pie nemierniekiem ieskaitam Johanmeda sekotājus.

 

Vikingu sirotāji Melnās un Kaspijas jūru apkārtnēs, laikmetā, kuru mēs nespējam izteikt gados, ienesa mežu ļaužu vidē drausmīgu jaunu varas parašu: kažoku nodokļus, tā saukto ‘’jasaku’. Jasaks  bija viens no pirmiem nodokļu veidiem. Vikingi piespieda meža ļaudis nogalināt savus iemīļotos maraļu briežu ganām pulkus un šī nodarbība arī viņiem pielipināja drausmīgo vikingu-gotu gara slimību: viņi saslima ar psiho patoloģisko sērgu: nežēlību pret dzīvo dabu. Ganus, kuri pretojās, sodīja ar nežēlīgu nāves sodu: vai tos tupināja cietumā, vai iemeta un sadedzināja dzīvus uguns bedrēs.

 

Tāpēc, ka manā skatījumā, traģiski patētiskais Jēzus Kriksis ir radīts ar nodomu atvietot Jāni Bāsilu (vai Ķēniņu Jāni Jersiku Visvaldi), jo jezuītu mūki Svētos rakstus redaktēja, un tajos ierakstīja, ka Iesus ir tik ‘labs’, ka draudzējās ar kažoku nodokļu vācējiem. Tā kā stāsts par Jēza ciešanām parādījās, kad rakstīšana jau bija plaši izplatījusies, ‘jaunais’ stāsts arī plaši izplatījās. Valdnieku ieceltie priesteri (bieži valdnieku pašu ģimenes locekļi) aicināja klausītājus, pēc drāmas uzvešanas (jezuīti izmantoja teātri) slēgt uz mūžu saistošu derību un ar zvērestu (kristīšanos) atbalstīt Jēzu, stāstā izcelto fiktīvo cietēju.

 

No stāsta, kuru sauca „Jaunā derība”, Jāņa Bāsila tēls netiek izrediģēts, jo viņš, ka mitoloģisks tēls (Kēniņš Jānis, Jānis Presters, Pravietis Johanmeds, Gengis Khans, Tsars Ivans Briesmīgais, u.c.) bija tautās iegājis un neatsaucams. Pat Azteku Dievs Nanauatzins, ja mēs atļaujamies izmantot paraidolijas atbalss efektu http://www.chimeralinsight.com/2013_10_01_archive.html , var tikt izrunāts kā Jaun-atzins. Gan jāievēro, ka Dieva svētā uguns, Jēzus stāstā ir vairs parasts ugunskurs (Marks 15:54), pie kura Jēzus sēž, lai būtu liecinieks savu darināto krēslu sadedzināšanai, pēc viņu apcietina.

 

Mūku ievesto īpatno gara slimību mēs šodien neatpazīstam pēc tās īstā vārdā, bet slavējam ar vārdu „kapitālisms”. Latvieši, šo slimību īpaši ciena, un būtībā ar to pārvērš savu vēsturi un senčus par ziedojumu ciniskai attieksmei. Nav brīnums, ka mūsdienu izbijušās suverēnās Latvijas Gubernators ziedo savu algu trūcīgiem, bet savu Latvijā lielāko pensiju atsakās dalīt ar trūcīgu māmiņu bērniem. Var jau būt, ja ziedotu, no tā nekāds ‘liels materiāls’ labums nesanāktu, jo trūcība Latvijā pastāv lielā apmērā. Tomēr simboliskais tuvinājums valdības un tautas attiecībās varētu būt reāls.

 

Latvijā ‘reliģiskie kari’ kaut noklusēti un paslaucīti zem tepiķa, iespaido ne tikai latviešu vēsturi, bet arī pašu daudzināto valodu, kuru reklamē, ka krievu apdraudētu, bet kuru patiesībā apdraud pašu aklums un pret senču dievainēm vērstais ateisms.

 

Šo pavasari šoferēju mazu zēnu, bērnu dārza gados, ar viņa māti un vecmāti uz diviem mazu bērnu dziesmu pasākumiem. Kaut visi bērni dziedāja brīnišķi un ir prieks redzēt, ka sabiedrība piedāvā viņiem skatuves pieredzi un, līdz ar to, drosmi nākotnē stāties publikas priekšā, bija žēl ievērot, ka abos koncertiņos nebija dzirdāma neviena tautas dziesma. Atkal palīgā saucu Kārli Skalbi (Jaunākās Ziņas, Dainu prieks, 1939. g., 4. februārī, Nr. 29):

 

„Runājot par latvju kultūras vērtībām, dzirdu lidojam mazas dainu bultas, kas tik viegli spārno un tik saldi ievaino.

 

„Viņu uzdevums ir iznēsāt tautā augstākās tikumiskās atziņas. Labs ar daiļu viņās iet roku rokā. Smalkas liriskas glezniņas ir it kā spārni, kuri nes atziņas bultu....

 

„Tālu viņām jāiet, tām jāaplido latvju zeme un garīgi jāapaugļo visa tauta.

 

„Tautai, kurai bija tikai ģimenes un saimes iekārta, kurai nebija [un joprojām nav—AB] savu vadoņu, latvju dainas kļuva par augstāko tikumiski vadošu spēku. Pie dziesmu pavediena turēdamās, tauta pa mežiem un lauku malām [un pilsētu ielām--AB] meklējās kopā. Jāņos tās kā brīnišķīga ozollapu un lauku puķu vija apkampa visu zemi. Līdz ar puķu kātiem Jāņa vainagā latvji cits pie cita ar dziesmām bija saistīti savā tautā....”

 

Hmm. Interesanti ievērot, ka t.s. nacionālistu politiskās partijas, u.c., par t. dz.-ām ir mēmas un pašu valoda viņiem vairs tikai rēgs, kuru viņi vedina kā sarkanu karogu paši savas un citu tautu izcelsmes cilvēku acu priekšā.

 

Eso’s Chronicles 359
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 11. Jānis Jersiks Visvaldis
© Antons Benjamiņš

Vēstures zinātnieks Kaspars Kļaviņš savā grāmatā „apSTĀVĒŠANA” (2009.g., Mansards) stāsta, ka Latvija ir vāji pārstāvēta kā vēsturi apzinīga vai atbalstītāja valsts. Savādais grāmatas nosaukumu ir grūti izskaidrojams. Savā prātā, es tos aizstāju ar vārdu ‘apstaigāt’, t.i., apstaigājot stabu vai istabu, es pievēršu stabam un istabai īpašu uzmanību. Apstāvot Latvijas vēsturi, tiek pievērsta uzmanība tās nāvei, kuru varbūt var novērst ar apgaismošanu. Es mēģinu to darīt ‘pārrakstot’ ne tikai Latvijas, bet arī pasaules vēsturi no vēl nedzirdētas perspektīvas.

Ko latvieši nesaprot, ir, ka vēsture ir pārpotējama no vienas kultūras uz citu tikpat labi, ka augļu koki. Ja kādai šķirai izdodas iestāstīt citai, ka Dieva dēlam Jēzum ir pieņemami nodokļi, kādi nebija pieņemami Dieva dēlam Jānim, tad Jēzus maina vēsturi tā, kā to agrāk cilvēki nevarēja iedomāties. Tāpat, ja nodedzina Jersiku, un to atvieto ar Rīgu, tad gribot negribot visi skrien meklēt brīnumus uz Rīgu.

Tātad bīskaps Alberts ienāca Livonijā un nodibināja Rīgu (Līvas vietā), lai izmantotu paredzēto uzbrukumu Jeruzalemei—Bizantijā. Piekritējus karam sauca pieteikties par klaušām bruņiniekiem un iet atriebt Krīvu Krīva Jāņa nāvi, kuru viņam bija piedzīvot, kad Bizantijas Imperators Aleksis I deva pavēli Jāni Bāsilu iemest uguns bedrē. Pēc tam, Jāni atvietoja ar stāstu par Jēzu Kriksi.

Jānis Bāsils nebija priesteris Bizantijā-Jeruzalemē, bet nāca no lielajiem apkārtnes mežiem. Šo sakarību var redzēt, kad vēlāk, viņu aizvietotāja ar Jēzu, kuru teica esam amatnieku, kurš eksperti apstrādā koku (varbūt darina krēslus), ka galdnieks. Bet Jāni bija jānovāc no krīva lomas, jo viņš bija padomdevējs maraļu ganiem un neatbalstīja kažoku nodokļu slogu, kas samazināja ne tikai maraļu ganāmpulkus, bet arī saraustīja maigās attiecības, kādas kopš senvēstures bija izveidojušās starp dabu un cilvēci.

Kad 1204. gadā iesākās Pirmais Krusta karš (pēc krievu matemātiķa un vēsturnieka Anatolija Fomenko domām), Rīgai bija trīs gadi kopš tās dibināšanas. Tūlīt pēc Jeruzaleme (Bizantijā) bija ieņemta, izlaupīta, un svētie priekšmeti, kaut cik vērti bija pārvākti uz Aviņonu, franku-gotu Francijā, sekoja Krusta kara otrā epopeja.

Krusta karš pret Langvedokas katariem (tagadējās Francijas dienvidos) un viņu brāļiem Jersikā iesākās vienlaicīgi 1209. gadā, un, domājams, ka ‘jaunā (katoļu) kristietība’ bija tos saskaņojusi tikpat labi, ka svešlatviešu ietekmētā valdība Rīgā šobrīd saskaņojas ar Briseli.

Iemesls saskaņojumam ir vienkāršs: pēc viņus sakāva, Langvedokas katariem* nebija kur pārbēgt, un nebija kur pārbēgt Jersikas katariem. Daudz ir rakstīts par katoļu (tā laikmeta globalizētājiem) uzbrukumu Langvedokai, bet maz ir rakstīts par uzbrukumu Jersikas katariem, kurus pēc padzīšanas aizstāja dominikāņu un jezuītu mūki.

Pēc bīskapa Alberta rīkojuma jebkāda informācija par katariem ir izravēta no mūsu tautas atmiņas. Alberts ne tikai negaidīti un viltīgi, uzbruka Jeruzalemes (Jersikas) ķēniņam Visvaldim, to sagūstīja un pārveda uz Rīgu, kur viņu daudzu augstmaņu priekšā pazemoja. Kaut nav ziņu, ir jādomā, ka Alberts deva rīkojumu, ka dzīvi palikušie Jersikas katari, tāpat kā Lagvedokas katari ir jāiesprosto un jānonāvē viņu apdzīvotā pilsētā, kamēr tā vēl dega.

Par Jersiku, pēc Kļaviņa rakstītā, pirmie kas sūta mums ziņu ir poļi, kuri, paši pārpotēti slāvi, senāk valdīja pār Latgali, kuras telpā bija atradusies ķēniņvalsts Jersika. Raksta Kļaviņš:  „...1842. gada pirmā periodiska izdevuma ‘Rubon’ sējumā tika publicēta Mihala Borha (Michel Borch, 1806-1861) poema-fantāzija ‘Jersika’ (‘Gercike’)....

„Visvaldis, saskaņā ar 13. gadsimta latiņu valodā sarakstīto ‘Indriķa hroniku’, pārcēlās ar laivu pāri Daugavai, un, no Daugavas otrā krasta ieraudzījis ugunsgrēku, viņš smagi nopūtās un sāka vaimanāt un kliegt, un teica: ‘Ai, Jersika, mīļotā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, negaidītā manas tautas bojā eja! Vai man! Ka piedzimu, lai skatītu savu pilsētu liesmās, lai skatītu savas tautas izdeldēšanu!”

Kļaviņs: „Mūsu priesteriem ar Krīvu Krīvu priekšgalā nācās bēgt.”

Mūsu tautas izdeldēšana turpinās līdz šai dienai ar Latvijas valdības izpalīgu. Valdībā ir iesēdusies gara virkne „vārdotāji” vīri un sievas. Kamēr dzīvoju Latvijā, neviens no viņiem nav upurējis ne savu dzīvību, ne labklājību, bet, ja ir bijis iespējams, ir izmantojuši amatu kā likumdevēji, ap sevi saraut mantu, samazināt tautu to padzenot strādāt ārzemēs, un it kā nemanot izārdīt mūsu saknes, kuras kopš mežu laikiem uzturēja pašcienīgu suverenitāti.

*Katars = līdzīgs vārdam katedrāle, nāk no vārda ‘svētais tronis’, katedra, krēsls.

 

Eso’s Chronicles 358
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 10. Nogrimušās Jeruzalemes (2)
© Antons Benjamiņš  (turpinājums)

Redzēdami, ka rūriki (iepriekš varbūt lūdiki), kā vietējie sevi atpazina, netaisijās savus briežus tūlīt kaut, vikingi turpinot sirotāju parašas, pieprasīja no mežu ļaudīm briežu kažokus par nodokli. Nodoklis bija jānodod ekspluatācijā gada laikā, kad tie teicās atkal nākt ciemos. Citādi, ja pieprasītais nebūs, goti sola nolaupīt meža ļaudīm bērnus. Kirgīzu teika atspoguļo šos notikumus. Kad Ragainā Briežumāte stāsta Bakurētainai Klibai Vecenei, ka cilvēki ir nogalinājuši viņas dvīņu briedelēnus, un, ka viņas tesmenis ir pilns piena bērniem, mēs dzirdam lakonisku ziņojumu par vēsturiskiem notikumiem. Enesejas upe ir uz ziemeļaustrumiem no Kirgistanas, uz kurieni katru pavasari kirgīzu priekšteķi dzina savus mareļu briežus ganīties, bet rudenī tos dzina uz mājām, kuras atradās pie Isikkula vai Isik ezera.

Seno nodokļu vārds saucās ‘jasaks’. Tas līdz šai dienai ir sastopams vārdā jaka. Nav neiedomājams, ka līdzskanī ‘K’ atbalsojas svētā ezera vārds. Mana kaimiņiene laukos stāsta, ka viņa atceras savu vecmāti saucam savu aitas ādas vesti par jasaku: „Kur mans jasaks?”

Pienāca laiks, kad vietējie iedzīvotāji saniknojās, sadumpojās, un padzina apspiedējus no Bizantijas-Israēlas-Kazārijas apkaimes. Jodi bēga uz ziemeļrietumu Eiropu, kur tagad atrodas Beniluksa valstis. Ir iespējams, ka ganu ‘apmaldīšanās’ notika tāpēc, ka sagadījās vienlaicīgi ar Storegga krasta nobrukumu pie Norvēģijas, kurš izsauca tsunami, kurš noslīcināja tā saukto Doggerlandi http://en.wikipedia.org/wiki/Doggerland , kas apmēram 6000-8000 gadus secen savienoja Eiropu ar Angliju un Skandināviju.

Šie ‘citi’ brauca sirot uz Melno jūra ne pa Daugavu, Dniepru, Donu, vai Volgu, bet  pa Reinas un Donavas upēm. Esmu redzējis Ķēniņa Ludviga kanālu, kas savieno Reinu un Donavu, Vācijā, Bambergā, kur kā bēglis (atstājot krievu zonu, lai nonāktu t.s. Amerikāņu zonā) uz mēnesi pārnakšņoju kādas skolas telpās.

Atraduši patvērumu brāļu zemēs, goti (pārmainījuši savu cilšu nosaukumu no ‘jodi’ uz patīkamāku vārdu), sapņoja par atgriešanos pie Melnās jūras un drīz plānoja karu. Plāni nebija viegli izpildāmi, jo zemēs, kuras mēs tagad saucam par Bulgāriju, Rumāniju, un Ukrainu nāca ar citādāku garīguma  apziņu). Nodokļu vietā viņi saviem valdniekiem nesa ‘dāvanas’. Mēs šai vārdā redzam „dav, dev” ieskaņas, kas liecina par ‘dāvanu’ saistību ar lūgšanām un ziedojumu nevis nodokļu dienu (tax deadline), bet dievainēm.

Aitmatova stāstā, mēs redzam kaut ko no senās kristietības iz ļaužu vides, re: Ragainās Briežumātes mēģinājuma atrunāt Bakurētaino Klibo Veceni no bērnu upurēšanas mareļu briežu mednieku nodokļu ievākšanai par labu. Līdzīga attieksme redzama iestrādāta baltu valodā, kurā mīkstinātais ‘mīlinātājs’ vārds spēlē īpašu lomu. Baltiem nav Bībele, ne Jaunā Derība, bet ir valoda, kurā kopš senatnes, garīgā ticība ir ieminusi cilvēka vēl neaizkārtās subjektivitātes uzticību Saulei, ka Visuma mātes simbolam. Latviešu priekšteči izmantoja savas valodas īpatnību sacerot tautas dziesmas, kur vienā pantiņā dažkārt sastopami līdz pat pieci mīlinātāji vārdi.

Nodokļi, kā ienākumu avots kļuva gotiem par patstāvīgu ienākumu avotu, un goti no tiem nevarēja atteikties. Bija jāizdomā, ka pārvarēt bizantīniešu lūdu (ļaužu) iebildumus. To varēja panākt tikai, ja izveidoja jaunu ticību, kura pieņēma nodokļu maksāšanu kā ‘normālu’ parādību un spēja aizstāt senās Jeruzalemes un Dievam veltītas, zelta ikoniem greznotas, svētnīcas ar pils torņiem un pazemē ieraktiem ‘tumšo Jāņu’ pagrabiem (dungeon), kur slēpa zeltu un dārgakmeņus. Šai ‘jaunai ticībai’ arī vairs nederēja Jeruzaleme kā visu ‘svēto’ ķēniņu troņpilsēta (tsargrada) koncepts, bet bija nepieciešams nosaukumu pārnest uz tik vienu vien Jeruzalemi*.

Nupar ‘mūžīgā’ Jeruzaleme tiek apliecināta ar Dieva lūgšanām pie pussagruvušas sienas, kuru ‘faktu’ nesen Pops Francis apstiprināja bučojot vecus akmeņus izdomātās Izraēlas iedomātā galvas pilsētā Jeruzalemē. Joku, ko Rietumu kultūra, sāka sev stāstīt līdz Napoleons ieņēma Vidus jūras austrumu krastu un savās militārās kartēs iezīmēja pilsētiņu ‘Jeruzaleme’, kura tur iepriekš bija bijusi tikai fantāzijā*.

Īru dzejnieks Yeats šos melus saprata, jo viņa dzejolis „Sailing to Byzantium” (Būrojot uz Bizantīnu) ir veltīts Bizantijai, ne Jeruzalemei. Citēju: „...Un tāpēc esmu būrojis pāri jūrām un jūrām, lai nonāktu / Pie svētās pilsētas Bizantijas vārtiem....”

*Laicīgā vara nostiprināja Jeruzalēmes ģeogrāfisko vietu tikai 1948. gadā ar Harija Trumana atbalstu dibināt Israelu Palestīnā http://fpif.org/genesis-harry-truman-israeli-palestinian-conflict/

 

Eso’s Chronicles 357
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 10. Nogrimušās Jeruzalemes (1)
© Antons Benjamiņš

Kad vācu biskaps Alberts no Brēmenes iezēģelēja Rīgā, viņa vēlme bija pārvērst mazpilsētu Rīgu (iepriekš ‘Līva’ vai ‘Lība’) par Ziemeļaustrumu Eiropas Jeruzalemi. Pēc krievu matemātiķa un vēsturnieka Anatolija Fomenko domām, senāk Jeruzaleme bija vairāku seno pilsētu nosaukums, galvenā no kurām bija tā, kuru tagad sauc Istanbula, bet pirms tam bija saukta Bizantija vai Jeruzaleme. Šī Jeruzaleme atradās zemē, kuru Kazārijas lūdi (arī ļaudis=jūdi) sauca par Izraēlu.

Kad bīskaps Alberts vienpusīgi, un steidzīgi, pārkristīja Līvu par Rīgu, viņš to darīja, lai pieteiktu savu varu, jo bija pārsteigs, ka Livonijā viņu sagaidīja kāda sena baltu cilts, kuras ievērojamākā pilsēta arī atradās Daugavas malā, bet garu sprīdi iekšzemē, patālu no jūras, kuras galvenā pilsēta saucās Jersika, t.i., baltu valodas idiomātiskā—Jeruzaleme. Tieši šis vārds bija tas, ar kuru Alberts bija iecerējis pagodināt līvu Rīgu. Līdzskanis R, kas atvietoja līdzskani L, varbūt tāpēc, ka gotu valodā R bija ilglaicīgi iegājies, un viņi arī jau bija mainījuši Amsteldamas nosaukumu uz Amsterdamu.

Līvas nākotnes nozīmi iespaidoja notikumi, kuriem cēlonis bija Eiropas rietumos. Ne jau Alberts nonāca Livonijā pats aiz savas iedvesmas, bet viņu sūtīja Rietumu Eiropas laicīgie varas vīri http://en.wikipedia.org/wiki/Albert_of_Riga , kuri gatavojās krusta karam pret Jeruzalemi (tagad Istanbula), kura atradās pie Melnās jūras. Sakritība ar Rīgas dibināšanu nebija nejauša; jo tā, ka gotu īpašums, tā varētu pastāvēt kā alternatīva, ja kāds no gotu nedarbs dienvidos sastaptos ar kādu neparedzētu un nepārvaramu šķērsli. Katrā ziņā Rīga, izbijusī Līva, bija izdevīgs tirdzniecības centrs.

Kaut nav pierādīts, nevar noliegt, ka varētu būt, ka Rietumeiropas varas vīri ir cēlušies no vikingu pēcnācējiem senās Bizantijas apkaimē, kur viņi (Vikingi) nonāca pēc ilgu gadu maldīšanās pa Skandināviju, kur bija pārdroši sadzinuši savus mareļu  briežus ganībās. Tikai pēc pienāca laiks iet uz mājām, viņi atjēdzās, ka nebija visai labi iegaumējuši atpakaļ ceļu vai to bloķēja kāda iepriekš neiedomājama dabas katastrofa.

Pēc ganu pēcnācēji atrada ceļu atpakaļ uz savu izcelsmes vietu, varēja redzēt, ka dzīve ziemeļos un nabadzība bija viņus ievērojami mainījusi. Viena no nozīmīgākajām pārmaiņām bija tā, ka gani, kuri iepriekš izmantoja maraļus, lai no dzīvniekiem iegūtu pienu un to blakus produktu (sviestu, sieru, garu iepriecinošu dzērienu), nonākuši ziemeļos pie bada sliekšņa, viņi bija sākuši maraļus kaut un ēst. Vēl dzīvnieku slaktiņam par izdevīgu piedevu klāt nāca silts un skaists ādas kažoks.

Kad maraļu ganu pēcnācēji atgriezās Melnās jūras apkaimē, viņi uzvedās kā sirotāji un vairs ne kā gani. Trūcība bija pārveidojusi viņu dabu par psiho patoloģisku, kas ir iemesls tam, kāpēc viņi nekautrējās pieprasīt savus kādreizējos brālēnus pieņemt viņu parašas bez iebildumiem, un izmantot maralienes ne tikai par piena devējām, bet par kautiem, dīrātiem, un kažokā pārtaisītiem priekšmetiem. Mareļu jaundzimušie bija īpaši pieprasīti.

Kā mēs zinām, kažoki ir ātri pārvēršami tirdzniecības produktā. Nokaut briedi, kur nu vēl briedelēnu, var īsā laikā.  Nodīrāt brieža ādu arī neprasa daudz stundu. Pārvērst kažoku mīkstā apmetnī vai jakā, tas gan prasa vairāk, bet ar gadu pietiek. Mēs tā laika cenas nezinām, bet zinām, ka zelta gredzeni tika izmantoti kā valūta.

Vikingi (tie kam upe ir ceļš, re: angļu val., darbības vārds—wading, upju staigātāji), kuri bija atgriezušies mājās, diemžēl jau bija kļuvuši par svešiniekiem un vairs neiederējās ‘savējo’ lokā. Šī attālināšanās, atļāva viņiem izturēties pret kādreiz savējiem, ka svešiem. Drīz vien goti, jodi (varbūt domāti Dieva Odiņa dēli)—kā izbijušos ganus sauca vietējie—izgudroja kā no vietējiem gūt uzturu, pašiem neatgriežoties pie strādnieku ļaužu parašām.

(turpinājums seko....)

 

Eso’s Chronicles 356
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 9. Bakurētainās Klibās Vecenes stāsts (2)
© Antons Benjamiņš (turpinājums...)

Senāk lielākā no mežu veltēm bija maraļi, briežu sugas dzīvnieki, kuri cilvēkiem deva pienu, un no kuriem sastāvēja pirmie cilvēces ganu pulki, domājams arī latviešu. Ievērojamais kirgīzu rakstnieks Čingīzs Aitmatovs savā grāmatiņā „Kad pasaka beigusies” (Baltais Kuģis; Liesma, 1971, tulkojis Hugo Rukšāns) apraksta kirgīzu tautas izcelšanos ar maraļu Briežu mātes izpalīgu:

„—Apskatiet, bērniņi, pēdējo reizīti, atvadieties—sacīja Bakurētainā Klibā Vecene. Bet pati jau piedurknes atrotījusi, lai varētu viņus vieglāk nogrūst no kraujas [pie Enesejas upes....].

„Līdzko viņa pateica šos vārdus, tā blakus atskanēja balss:

„—Uzgaidi lielā gudrā sieviete, nenogalini nevainīgus bērnus.

„Pagriezās Bakurētainā Klibā Vecene, paskatījās un aiz brīnumiem acis vien iepleta: viņas priekšā stāv Briežumāte, maraliene. Acis milzīgas, un lūkojas ar pārmetumu un skumjām. Bet pati Briežumāte balta kā pirmpienes zīdals, vēders ar brūnu vilniņu noklāts kā jaunam kamielēnam. Un ragi—skaisti, ka nenoskatīties: Žuburoti, ka koka zari rudenī. Bet tesmenis tīrs un gluds, ka zīdītājas krūtis....

„—Ko tu, Briežumāte, vēlies?

„—Atlaid bērnus brīvē, lielā gudrā sieviete. Es tevi lūdzu—atdod viņus man.

„—Kam viņi tev vajadzīgi?

„—Cilvēki nogalināja manus dvīnīšus, divus briedelēnus. Es meklēju sev bērnus....

„Nerunā vis tā, Briežumāt, tu cilvēkus nepazīsti. –un Bakuretainā Klibā Vecene šūpoja galvu. –Viņi jau paši cits citu nežēlo, kur nu vēl žēlos meža zvērus....

„—Es aizvedīšu bērnus uz tālu malu, kur viņus neviens neuzies. Pažēlo bērnus, tu, lielā gudrā sieviete, atlaid viņus brīvē. Es viņiem būšu laba māte. Mans tesmenis ir pierietējis. Mans piens raud pēc bērniem. Mans piens lūdz pēc bērniem....

„...Nekur tālu viņi netiktu, ja Briežumāte nebarotu viņus ar savu pienu un pa naktīm nesildītu ar savu augumu. Viņi gāja ilgi, ilgi.... Vasaru un ziemu, pavasari un vasaru, un rudeni... pa irdenām smiltīm, pāri augstiem kalniem un straujām upēm. Viņiem pakaļ dzinās vilku bari, bet Ragainā Briežumāte uzsēdinājusi bērnus sev mugurā, izglāba viņus no rijīgiem zvēriem. Viņiem pakaļ jāšus dzinās mednieki, šāva bultas un kliedza: ‘Briežumāte nozagusi cilvēku bērnus! Ķeriet! Turiet!’ un atkal šāva bultas.... [Ragainā Briežumāte] skrēja ātrāk par bultu, un visu laiku čukstēja: ‘Turieties stiprāk, mani bērni, --mums dzenas pakaļ!

„Beidzot Ragainā Briežumāte atveda savus bērnus uz Isikkulu http://en.wikipedia.org/wiki/Issyk_Kul .... Šī te ir jūsu jaunā dzimtene.... Lai aug un vairojas jūsu dzimta. Un lai jūsu pēcnākamie neaizmirst valodu, ko jūs šurp atnesāt, un lai viņiem tīk runāt un dziedāt dziesmas savā valodā. Dzīvojiet kā cilvēkiem jādzīvo. Bet es būšu kopa ar jums un jūsu bērniem uz laiku laikiem...

„Tā zēns un meitene, pēdējie no kirgīzu cilts, ieguva pie svētītā un mūžīgā Isikkula [‘karsta’ un mežos ieskauta ezera] sev jaunu dzimteni.”

Eso’s Chronicles 355
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 9. Bakurētainās Klibās Vecenes stāsts
© Antons Benjamiņš

Ja kaut kur Latvijā senču tradīcijas tika piekoptas bez starpnieku formalitātēm, to nevarēja manīt. Bija cilvēki, kuri vēlējās tradīcijas atcerēties, bet tie bija pilsētnieki, kam atmiņa bija pārkaļķojusies ar novecojošu akadēmismu.

Kad reiz Jurjānu muzejā, Ērgļos, vēlējos kaut ko par Jāņiem izteikt kādam žurnalistam, tikko bija saprasts, ka tas varētu būt pretrunīgs pieņemtam akadēmismam un zombētai kristietībai, kāda pazīstama dziesminiece izmantoja savu ‘slavu’, mani pārtrauca un lūdza mani tālāk neko neteikt.

Sapratu, ka latvieši Latvijā bija kļuvuši sev sveši. Latvijas lauku kultūra bija iznīcināta un pārvērsta ‘modernizētos’ svētkos un pozitivismā, gan dziesmās, gan dančos. Kaut Latvija atradās Rietumu ‘demokrātijas’ aplokā, tomēr Padomju Latvijas izdarība pārvērst laukus par agrikultūras fabriku, bija pārņemts vietējo ‘kultūras darbinieku’ ierindās, kā attaisnojams un tradīciju patiess atspoguļojums.

Pēc mana prāta, šāda sadarbība ar moderno laikmetu nav attaisnojama un slēp dziļi kompromitētu un neatdzīvināmu, Padomju pēc-kultūras iespaidā radītu kultūru, kura nesaprot, ka atrodas stagnācijas stāvoklī.

Te ir vieta pieminēt visiem pazīstamo vārdu „pagāns”. Visi ir pieņēmuši Rietumnieku skaidrojumus par vārda izcelsmi, skat http://www.merriam-webster.com/dictionary/pagan. Tomēr, bez sarežģījumiem šo pašu vārdu tam sekojošā vārda nozīmi, kamēr ‘gans’ ir redzami veidojies pēc līdzskanis ‘J’ maina izteiksmi un tiek izrunāts kā līdzskanis ‘G’. Tātad pa-gāns ir neviens cits, ka Jānis pazemināts pa-Jāņa lomā.

Vārds Jānis ir sastopams, ka kognāts daudzās valodās, ne tikai latviešu, vai indo-eiropiešu. Re: Ivan, Ian, Jan, Gans, Gen-, Gio, Han, Hannapu, Huan, Jean, Joan, Johann, John, Dion, Don, Dyonisius, Van, Von, Žan, Zhen, Zhena, Xian, u.t.t. Vārds ir sastopams daudz vietu nosaukumos, re: Donava (Jaunava), Daugava (tāpat), dungeon (tumšais Jānis), domjon (pils centrālais tornis), u.c.

Manuprāt Jāņus var izskaidrot līdzīgi Azteku svētkiem senos laikos, kad ar venēriskām slimībām daudz-pumpotais Dievs Nanauatzins bija viens no drosmīgākiem, un Saulgriežu vakarā ieleca liesmojošā uguns bedrē, lai garantētu, ka cilvēce redz Jāņu rītā uzaustam Sauli. Ne par velti latviešu priekšteči pastāvēja, ka Jāņu bērniem jāsagaida Jāņu rīts nomodā, lai liecinātu, ka Saule ir patiesi uzaususi. Kas zina, korumpēti politiķi ar meliem ir kustību ierobežojuši tik tālu, ka Saule aust vairs tikai virtuāli, bet ne kā reāls notikums.

Kā esmu minējis, mēs dzīvojam laikmetā, kur nodevība ir izteikta ne tikai pret seniem Dieviem, bet tā izsakās ar nodevību pret mūsu pašu dienām, noliedzot mums par jaunu pieteikt devaines, bet turpināt tās saukt par ‘dienām’. Tieši tāpēc seno laiku brīvdienas, šodien izsakās ar nežēlīgu ikdienas darba tempu un cilvēki par sevi runā kā par ‘pusbeigtiem’ (walking dead).

Ja mēs meklējam, tad varam atrast saskarsmi starp Azteku Nanauatzinu un pareizticīgo Jāni Bāsilu, kuru uguns un ogļu sārtā iemeta Bizantijas Emperors Aleksis Pirmais. Manā skatījumā, Jānis Bāsils tas pats Jānis Kristītājs (Krišjānis) vien ir. Senāk laicīgu politisku iemeslu dēļ viņš bija jānovāc no skatuves un jāatvieto ar laicīgāku tēlu, pa piemēram, Jēzu Kriksi vai Krišu, kuram nebija iebilde pret nodokļiem un nodokļu iekasētājiem. Nodokļi tajos laikos tika maksāti zvēru ādās, un izraisīja lielas pretrunas cilvēkos, kuru lielāko tiesu dzīvoja mežā un pārtika no meža veltēm.

(turpinājums seko....)

 

Eso’s Chronicles 354
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 8. Rīgas trepju telpu tvans
© Antons Benjamiņš

Rīgā izdemolēto Latviju varēja saost trepju tēlpu mīzalu smakā, laukos varēja satikt divreiz (piecdesmit gados) izdemolētās Latvijas esību atklātā formātā.

Pirmā Latvijas demolizācija notika, kad Padomju vara likvidēja viensētas. Otrā, kad kolhozus likvidēja ‘atjaunotā’ Latvija, un balstoties uz Harvardas Universitātes (ASV) ekonomistu ieteikuma ieviesa ‘prihvatizāciju’.

Prihvatizācijas sekas bija cilvēku demoralizācija iz nabadzības, bezdarbības, un līdz galējībai alkohola lietošana. Izmisums vedināja uz pašnāvībām, kuras nenotika kaut kur patālā nogalē, bet kurās mira cilvēki, ar kuriem bija bijušas darīšanas ne visai sen. Dainis sev darīja galu, pēc es viņa lūgumu palīdzēt otrreiz biju spiests noraidīt, jo nevarēju palīdzību vairs atļauties.

Prihvatizācija notika plašos apmēros. Aiz mana īpašuma bija paliels mežs, bet vienā pavasara dienā, kad atgriezos laukos no pilsētas, mani sagaidīja vairāki milzu traktori, kuri mežu bija izzāģējuši desmit un vairāk hektāru izmērā. Kad jautāju, kas notiek, atbilde bija, ka mežs pieder pagastam, un ‘darījums’ ir pagasta rīkots. Tikai vēlāk sāku dzirdēt runas, ka pagasts no meža izciršanas nav neko ieguvis. Gāja runas, ka ap 100,000 latu esot aizgājuši ‘prihvāhtās’ kabatās. Kad vienai pagasta paziņai lūdzu uzzināt vairāk un sākt virzīt izmeklēšanu, drīz nāca atbilde: ka atbildigās iestādes tiesāšanos noraida, jo taču nevar izmērīt katru nocirstā koka celma apmēru, lai uzzinātu prihvatizācijas skādi kubik metros.

Tāpēc ka cilvēku ausis dzirdēja mani runājam ar ārzemniecisku pieskaņu, tiku saistīts ar ārzemēm, ar naudiņu un aizdevumiem, kādus lūdza daudzi, bet gandrīz visi lika saprast, ka atmaksa varētu notikt tikai pēc gadiem. Neviens, ieskaitot mani, īsti nesaprata, kas notiek. Notiekošais izteicās dusmu lēkmēs, kuras liecināja par pārsteigumu redzēt tādu haosu sabiedrības vidē. Cilvēki vēla vainu no sevīm uz citiem.

Valsts atbalstīti ‘ruksīši’ nenāca vienskaitlī. Viens premjers aizbrauca zēģelēt pa pasaules okeāniem, cits mācījās spēlēt golfu ASV, cits solīja tautai ko vien varēja izdomāt solīt, jo „kā gan var nesolīt”, cits klusēja, Kad iespēja zēģelēt beidzās, vietu aizstāja ‘deputātisms’, t.i., deputāta krēsli Briselē, kur atalgojums par ‘sēdēšanu’ ir labs. Vienu deputāti, kura pretojās lata apmaiņai pret eiro, mēdiji gandrīz vai noēda, lai segtu citu deputātu gļēvumu atzīt, ka lats tomēr ir labāks (savrup) finansiāls līdzeklis ka eiro http://www.zerohedge.com/news/2014-05-27/speaking-truth-monetary-power .

Pēc Ādolfa Bučā nesekmīgās (valdības neievērotās) pašnāvības Brīvības pieminekļa piekājē (1993.g.) latvieši sāka saprast, ka glābiņš dzīvībai un liktenim ir jāmeklē ārpus Latvijas robežām. Tajā laikā es emigrantus nesapratu, jo nevarēju iedomāties, ka ‘dziesmotā’ revolūcija beidzas tik ātri un bēdīgi. Neizpratne man maksāja dārgi, jo es turpināju ‘pumpēt’ līdzekļus dažādos vietējos ‘kultūras’ pasākumos, laikā, kad cilvēku skaitlis laukos katru gadu strauji samazinājās.

Mani īpaši interesēja Jāņi, kuru tradīcija bija tuvu saistīta ar lauku dzīvi, un bija uz mani atstājuši dziļu iespaidu kopš bērnības. Tā kā laukos no pirmā iebraukšanas brīža (1940. g.) man bija paredzēts gana ‘darbs’, un mana atbildība Jāņu vakarā bija katrai govij uz ragiem uzlikt (25 x) vainagu. Es atceros mazā puikas satraukumu sajūtu (par tradīcijas godīgu izpildīšanu). Tante Emma, Soklēnu saimniece, sūtīja meitas, piena slaucējas, lai man izpalīdzētu. Kaut būtu es bijis Dieva Krishna vecumā!

Atgriezies Latvijā, ievēroju, ka Jāņi atradās tā saukto ‘kultūras darbinieku’ rīcībā. Tas zaudēja Jāņiem spontanitāti, un līdz ar to jēgu. Pacēlās jautājums: kur Jāņi cēlušies, kāda to oriģinālā nozīme? Lasīju visu ko varēju atrast bibliotēkās.

Viens autors minēja, ka Jāņi ir sintēze starp kristīgo un pagānu svētkiem. Otrs apgalvoja, ka tie ir Jāņa Kristītāja piemiņas svētki. Bija raksti, kur varēja manīt, ka autors atbildi īsti nezin. Iespaidīgs bija filologā Jansona raksts (no 1920tiem gadiem) par Jāņiem, kā latviski noskaņotiem traģēdijas svētkiem. Jansons saskatīja līdzības starp latviešu Jāni un grieķu Dionīsu. Viņa tēlojumā, lielu lomu spēlēja lauku pirtiņa, kur latvieši ne tikai dzima, bet arī sagaidīja veļus Veļu dievainēs. Ja aizdomājamies, pirtiņās slieksnī var saskatīt vietiņu, kur veci ļaudis, valsts kristietības nerepresēti, nāca. un ar gavēņa izpalīgu aizgāja (pēc ķeceru tradīcijs) pašapzinīgā nāvē. Atjaunotā Latvijā neko no šādām tradīcijām nevarēja lasīt, jo interese ir iznīcināta un par tās atjaunošanu neviens tele-patērētāju sabiedrības locekli neinteresējas.