Eso’s Chronicles 359
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 11. Jānis Jersiks Visvaldis
© Antons Benjamiņš

Vēstures zinātnieks Kaspars Kļaviņš savā grāmatā „apSTĀVĒŠANA” (2009.g., Mansards) stāsta, ka Latvija ir vāji pārstāvēta kā vēsturi apzinīga vai atbalstītāja valsts. Savādais grāmatas nosaukumu ir grūti izskaidrojams. Savā prātā, es tos aizstāju ar vārdu ‘apstaigāt’, t.i., apstaigājot stabu vai istabu, es pievēršu stabam un istabai īpašu uzmanību. Apstāvot Latvijas vēsturi, tiek pievērsta uzmanība tās nāvei, kuru varbūt var novērst ar apgaismošanu. Es mēģinu to darīt ‘pārrakstot’ ne tikai Latvijas, bet arī pasaules vēsturi no vēl nedzirdētas perspektīvas.

Ko latvieši nesaprot, ir, ka vēsture ir pārpotējama no vienas kultūras uz citu tikpat labi, ka augļu koki. Ja kādai šķirai izdodas iestāstīt citai, ka Dieva dēlam Jēzum ir pieņemami nodokļi, kādi nebija pieņemami Dieva dēlam Jānim, tad Jēzus maina vēsturi tā, kā to agrāk cilvēki nevarēja iedomāties. Tāpat, ja nodedzina Jersiku, un to atvieto ar Rīgu, tad gribot negribot visi skrien meklēt brīnumus uz Rīgu.

Tātad bīskaps Alberts ienāca Livonijā un nodibināja Rīgu (Līvas vietā), lai izmantotu paredzēto uzbrukumu Jeruzalemei—Bizantijā. Piekritējus karam sauca pieteikties par klaušām bruņiniekiem un iet atriebt Krīvu Krīva Jāņa nāvi, kuru viņam bija piedzīvot, kad Bizantijas Imperators Aleksis I deva pavēli Jāni Bāsilu iemest uguns bedrē. Pēc tam, Jāni atvietoja ar stāstu par Jēzu Kriksi.

Jānis Bāsils nebija priesteris Bizantijā-Jeruzalemē, bet nāca no lielajiem apkārtnes mežiem. Šo sakarību var redzēt, kad vēlāk, viņu aizvietotāja ar Jēzu, kuru teica esam amatnieku, kurš eksperti apstrādā koku (varbūt darina krēslus), ka galdnieks. Bet Jāni bija jānovāc no krīva lomas, jo viņš bija padomdevējs maraļu ganiem un neatbalstīja kažoku nodokļu slogu, kas samazināja ne tikai maraļu ganāmpulkus, bet arī saraustīja maigās attiecības, kādas kopš senvēstures bija izveidojušās starp dabu un cilvēci.

Kad 1204. gadā iesākās Pirmais Krusta karš (pēc krievu matemātiķa un vēsturnieka Anatolija Fomenko domām), Rīgai bija trīs gadi kopš tās dibināšanas. Tūlīt pēc Jeruzaleme (Bizantijā) bija ieņemta, izlaupīta, un svētie priekšmeti, kaut cik vērti bija pārvākti uz Aviņonu, franku-gotu Francijā, sekoja Krusta kara otrā epopeja.

Krusta karš pret Langvedokas katariem (tagadējās Francijas dienvidos) un viņu brāļiem Jersikā iesākās vienlaicīgi 1209. gadā, un, domājams, ka ‘jaunā (katoļu) kristietība’ bija tos saskaņojusi tikpat labi, ka svešlatviešu ietekmētā valdība Rīgā šobrīd saskaņojas ar Briseli.

Iemesls saskaņojumam ir vienkāršs: pēc viņus sakāva, Langvedokas katariem* nebija kur pārbēgt, un nebija kur pārbēgt Jersikas katariem. Daudz ir rakstīts par katoļu (tā laikmeta globalizētājiem) uzbrukumu Langvedokai, bet maz ir rakstīts par uzbrukumu Jersikas katariem, kurus pēc padzīšanas aizstāja dominikāņu un jezuītu mūki.

Pēc bīskapa Alberta rīkojuma jebkāda informācija par katariem ir izravēta no mūsu tautas atmiņas. Alberts ne tikai negaidīti un viltīgi, uzbruka Jeruzalemes (Jersikas) ķēniņam Visvaldim, to sagūstīja un pārveda uz Rīgu, kur viņu daudzu augstmaņu priekšā pazemoja. Kaut nav ziņu, ir jādomā, ka Alberts deva rīkojumu, ka dzīvi palikušie Jersikas katari, tāpat kā Lagvedokas katari ir jāiesprosto un jānonāvē viņu apdzīvotā pilsētā, kamēr tā vēl dega.

Par Jersiku, pēc Kļaviņa rakstītā, pirmie kas sūta mums ziņu ir poļi, kuri, paši pārpotēti slāvi, senāk valdīja pār Latgali, kuras telpā bija atradusies ķēniņvalsts Jersika. Raksta Kļaviņš:  „...1842. gada pirmā periodiska izdevuma ‘Rubon’ sējumā tika publicēta Mihala Borha (Michel Borch, 1806-1861) poema-fantāzija ‘Jersika’ (‘Gercike’)....

„Visvaldis, saskaņā ar 13. gadsimta latiņu valodā sarakstīto ‘Indriķa hroniku’, pārcēlās ar laivu pāri Daugavai, un, no Daugavas otrā krasta ieraudzījis ugunsgrēku, viņš smagi nopūtās un sāka vaimanāt un kliegt, un teica: ‘Ai, Jersika, mīļotā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, negaidītā manas tautas bojā eja! Vai man! Ka piedzimu, lai skatītu savu pilsētu liesmās, lai skatītu savas tautas izdeldēšanu!”

Kļaviņs: „Mūsu priesteriem ar Krīvu Krīvu priekšgalā nācās bēgt.”

Mūsu tautas izdeldēšana turpinās līdz šai dienai ar Latvijas valdības izpalīgu. Valdībā ir iesēdusies gara virkne „vārdotāji” vīri un sievas. Kamēr dzīvoju Latvijā, neviens no viņiem nav upurējis ne savu dzīvību, ne labklājību, bet, ja ir bijis iespējams, ir izmantojuši amatu kā likumdevēji, ap sevi saraut mantu, samazināt tautu to padzenot strādāt ārzemēs, un it kā nemanot izārdīt mūsu saknes, kuras kopš mežu laikiem uzturēja pašcienīgu suverenitāti.

*Katars = līdzīgs vārdam katedrāle, nāk no vārda ‘svētais tronis’, katedra, krēsls.

 

Eso’s Chronicles 358
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 10. Nogrimušās Jeruzalemes (2)
© Antons Benjamiņš  (turpinājums)

Redzēdami, ka rūriki (iepriekš varbūt lūdiki), kā vietējie sevi atpazina, netaisijās savus briežus tūlīt kaut, vikingi turpinot sirotāju parašas, pieprasīja no mežu ļaudīm briežu kažokus par nodokli. Nodoklis bija jānodod ekspluatācijā gada laikā, kad tie teicās atkal nākt ciemos. Citādi, ja pieprasītais nebūs, goti sola nolaupīt meža ļaudīm bērnus. Kirgīzu teika atspoguļo šos notikumus. Kad Ragainā Briežumāte stāsta Bakurētainai Klibai Vecenei, ka cilvēki ir nogalinājuši viņas dvīņu briedelēnus, un, ka viņas tesmenis ir pilns piena bērniem, mēs dzirdam lakonisku ziņojumu par vēsturiskiem notikumiem. Enesejas upe ir uz ziemeļaustrumiem no Kirgistanas, uz kurieni katru pavasari kirgīzu priekšteķi dzina savus mareļu briežus ganīties, bet rudenī tos dzina uz mājām, kuras atradās pie Isikkula vai Isik ezera.

Seno nodokļu vārds saucās ‘jasaks’. Tas līdz šai dienai ir sastopams vārdā jaka. Nav neiedomājams, ka līdzskanī ‘K’ atbalsojas svētā ezera vārds. Mana kaimiņiene laukos stāsta, ka viņa atceras savu vecmāti saucam savu aitas ādas vesti par jasaku: „Kur mans jasaks?”

Pienāca laiks, kad vietējie iedzīvotāji saniknojās, sadumpojās, un padzina apspiedējus no Bizantijas-Israēlas-Kazārijas apkaimes. Jodi bēga uz ziemeļrietumu Eiropu, kur tagad atrodas Beniluksa valstis. Ir iespējams, ka ganu ‘apmaldīšanās’ notika tāpēc, ka sagadījās vienlaicīgi ar Storegga krasta nobrukumu pie Norvēģijas, kurš izsauca tsunami, kurš noslīcināja tā saukto Doggerlandi http://en.wikipedia.org/wiki/Doggerland , kas apmēram 6000-8000 gadus secen savienoja Eiropu ar Angliju un Skandināviju.

Šie ‘citi’ brauca sirot uz Melno jūra ne pa Daugavu, Dniepru, Donu, vai Volgu, bet  pa Reinas un Donavas upēm. Esmu redzējis Ķēniņa Ludviga kanālu, kas savieno Reinu un Donavu, Vācijā, Bambergā, kur kā bēglis (atstājot krievu zonu, lai nonāktu t.s. Amerikāņu zonā) uz mēnesi pārnakšņoju kādas skolas telpās.

Atraduši patvērumu brāļu zemēs, goti (pārmainījuši savu cilšu nosaukumu no ‘jodi’ uz patīkamāku vārdu), sapņoja par atgriešanos pie Melnās jūras un drīz plānoja karu. Plāni nebija viegli izpildāmi, jo zemēs, kuras mēs tagad saucam par Bulgāriju, Rumāniju, un Ukrainu nāca ar citādāku garīguma  apziņu). Nodokļu vietā viņi saviem valdniekiem nesa ‘dāvanas’. Mēs šai vārdā redzam „dav, dev” ieskaņas, kas liecina par ‘dāvanu’ saistību ar lūgšanām un ziedojumu nevis nodokļu dienu (tax deadline), bet dievainēm.

Aitmatova stāstā, mēs redzam kaut ko no senās kristietības iz ļaužu vides, re: Ragainās Briežumātes mēģinājuma atrunāt Bakurētaino Klibo Veceni no bērnu upurēšanas mareļu briežu mednieku nodokļu ievākšanai par labu. Līdzīga attieksme redzama iestrādāta baltu valodā, kurā mīkstinātais ‘mīlinātājs’ vārds spēlē īpašu lomu. Baltiem nav Bībele, ne Jaunā Derība, bet ir valoda, kurā kopš senatnes, garīgā ticība ir ieminusi cilvēka vēl neaizkārtās subjektivitātes uzticību Saulei, ka Visuma mātes simbolam. Latviešu priekšteči izmantoja savas valodas īpatnību sacerot tautas dziesmas, kur vienā pantiņā dažkārt sastopami līdz pat pieci mīlinātāji vārdi.

Nodokļi, kā ienākumu avots kļuva gotiem par patstāvīgu ienākumu avotu, un goti no tiem nevarēja atteikties. Bija jāizdomā, ka pārvarēt bizantīniešu lūdu (ļaužu) iebildumus. To varēja panākt tikai, ja izveidoja jaunu ticību, kura pieņēma nodokļu maksāšanu kā ‘normālu’ parādību un spēja aizstāt senās Jeruzalemes un Dievam veltītas, zelta ikoniem greznotas, svētnīcas ar pils torņiem un pazemē ieraktiem ‘tumšo Jāņu’ pagrabiem (dungeon), kur slēpa zeltu un dārgakmeņus. Šai ‘jaunai ticībai’ arī vairs nederēja Jeruzaleme kā visu ‘svēto’ ķēniņu troņpilsēta (tsargrada) koncepts, bet bija nepieciešams nosaukumu pārnest uz tik vienu vien Jeruzalemi*.

Nupar ‘mūžīgā’ Jeruzaleme tiek apliecināta ar Dieva lūgšanām pie pussagruvušas sienas, kuru ‘faktu’ nesen Pops Francis apstiprināja bučojot vecus akmeņus izdomātās Izraēlas iedomātā galvas pilsētā Jeruzalemē. Joku, ko Rietumu kultūra, sāka sev stāstīt līdz Napoleons ieņēma Vidus jūras austrumu krastu un savās militārās kartēs iezīmēja pilsētiņu ‘Jeruzaleme’, kura tur iepriekš bija bijusi tikai fantāzijā*.

Īru dzejnieks Yeats šos melus saprata, jo viņa dzejolis „Sailing to Byzantium” (Būrojot uz Bizantīnu) ir veltīts Bizantijai, ne Jeruzalemei. Citēju: „...Un tāpēc esmu būrojis pāri jūrām un jūrām, lai nonāktu / Pie svētās pilsētas Bizantijas vārtiem....”

*Laicīgā vara nostiprināja Jeruzalēmes ģeogrāfisko vietu tikai 1948. gadā ar Harija Trumana atbalstu dibināt Israelu Palestīnā http://fpif.org/genesis-harry-truman-israeli-palestinian-conflict/

 

Eso’s Chronicles 357
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 10. Nogrimušās Jeruzalemes (1)
© Antons Benjamiņš

Kad vācu biskaps Alberts no Brēmenes iezēģelēja Rīgā, viņa vēlme bija pārvērst mazpilsētu Rīgu (iepriekš ‘Līva’ vai ‘Lība’) par Ziemeļaustrumu Eiropas Jeruzalemi. Pēc krievu matemātiķa un vēsturnieka Anatolija Fomenko domām, senāk Jeruzaleme bija vairāku seno pilsētu nosaukums, galvenā no kurām bija tā, kuru tagad sauc Istanbula, bet pirms tam bija saukta Bizantija vai Jeruzaleme. Šī Jeruzaleme atradās zemē, kuru Kazārijas lūdi (arī ļaudis=jūdi) sauca par Izraēlu.

Kad bīskaps Alberts vienpusīgi, un steidzīgi, pārkristīja Līvu par Rīgu, viņš to darīja, lai pieteiktu savu varu, jo bija pārsteigs, ka Livonijā viņu sagaidīja kāda sena baltu cilts, kuras ievērojamākā pilsēta arī atradās Daugavas malā, bet garu sprīdi iekšzemē, patālu no jūras, kuras galvenā pilsēta saucās Jersika, t.i., baltu valodas idiomātiskā—Jeruzaleme. Tieši šis vārds bija tas, ar kuru Alberts bija iecerējis pagodināt līvu Rīgu. Līdzskanis R, kas atvietoja līdzskani L, varbūt tāpēc, ka gotu valodā R bija ilglaicīgi iegājies, un viņi arī jau bija mainījuši Amsteldamas nosaukumu uz Amsterdamu.

Līvas nākotnes nozīmi iespaidoja notikumi, kuriem cēlonis bija Eiropas rietumos. Ne jau Alberts nonāca Livonijā pats aiz savas iedvesmas, bet viņu sūtīja Rietumu Eiropas laicīgie varas vīri http://en.wikipedia.org/wiki/Albert_of_Riga , kuri gatavojās krusta karam pret Jeruzalemi (tagad Istanbula), kura atradās pie Melnās jūras. Sakritība ar Rīgas dibināšanu nebija nejauša; jo tā, ka gotu īpašums, tā varētu pastāvēt kā alternatīva, ja kāds no gotu nedarbs dienvidos sastaptos ar kādu neparedzētu un nepārvaramu šķērsli. Katrā ziņā Rīga, izbijusī Līva, bija izdevīgs tirdzniecības centrs.

Kaut nav pierādīts, nevar noliegt, ka varētu būt, ka Rietumeiropas varas vīri ir cēlušies no vikingu pēcnācējiem senās Bizantijas apkaimē, kur viņi (Vikingi) nonāca pēc ilgu gadu maldīšanās pa Skandināviju, kur bija pārdroši sadzinuši savus mareļu  briežus ganībās. Tikai pēc pienāca laiks iet uz mājām, viņi atjēdzās, ka nebija visai labi iegaumējuši atpakaļ ceļu vai to bloķēja kāda iepriekš neiedomājama dabas katastrofa.

Pēc ganu pēcnācēji atrada ceļu atpakaļ uz savu izcelsmes vietu, varēja redzēt, ka dzīve ziemeļos un nabadzība bija viņus ievērojami mainījusi. Viena no nozīmīgākajām pārmaiņām bija tā, ka gani, kuri iepriekš izmantoja maraļus, lai no dzīvniekiem iegūtu pienu un to blakus produktu (sviestu, sieru, garu iepriecinošu dzērienu), nonākuši ziemeļos pie bada sliekšņa, viņi bija sākuši maraļus kaut un ēst. Vēl dzīvnieku slaktiņam par izdevīgu piedevu klāt nāca silts un skaists ādas kažoks.

Kad maraļu ganu pēcnācēji atgriezās Melnās jūras apkaimē, viņi uzvedās kā sirotāji un vairs ne kā gani. Trūcība bija pārveidojusi viņu dabu par psiho patoloģisku, kas ir iemesls tam, kāpēc viņi nekautrējās pieprasīt savus kādreizējos brālēnus pieņemt viņu parašas bez iebildumiem, un izmantot maralienes ne tikai par piena devējām, bet par kautiem, dīrātiem, un kažokā pārtaisītiem priekšmetiem. Mareļu jaundzimušie bija īpaši pieprasīti.

Kā mēs zinām, kažoki ir ātri pārvēršami tirdzniecības produktā. Nokaut briedi, kur nu vēl briedelēnu, var īsā laikā.  Nodīrāt brieža ādu arī neprasa daudz stundu. Pārvērst kažoku mīkstā apmetnī vai jakā, tas gan prasa vairāk, bet ar gadu pietiek. Mēs tā laika cenas nezinām, bet zinām, ka zelta gredzeni tika izmantoti kā valūta.

Vikingi (tie kam upe ir ceļš, re: angļu val., darbības vārds—wading, upju staigātāji), kuri bija atgriezušies mājās, diemžēl jau bija kļuvuši par svešiniekiem un vairs neiederējās ‘savējo’ lokā. Šī attālināšanās, atļāva viņiem izturēties pret kādreiz savējiem, ka svešiem. Drīz vien goti, jodi (varbūt domāti Dieva Odiņa dēli)—kā izbijušos ganus sauca vietējie—izgudroja kā no vietējiem gūt uzturu, pašiem neatgriežoties pie strādnieku ļaužu parašām.

(turpinājums seko....)

 

Eso’s Chronicles 356
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 9. Bakurētainās Klibās Vecenes stāsts (2)
© Antons Benjamiņš (turpinājums...)

Senāk lielākā no mežu veltēm bija maraļi, briežu sugas dzīvnieki, kuri cilvēkiem deva pienu, un no kuriem sastāvēja pirmie cilvēces ganu pulki, domājams arī latviešu. Ievērojamais kirgīzu rakstnieks Čingīzs Aitmatovs savā grāmatiņā „Kad pasaka beigusies” (Baltais Kuģis; Liesma, 1971, tulkojis Hugo Rukšāns) apraksta kirgīzu tautas izcelšanos ar maraļu Briežu mātes izpalīgu:

„—Apskatiet, bērniņi, pēdējo reizīti, atvadieties—sacīja Bakurētainā Klibā Vecene. Bet pati jau piedurknes atrotījusi, lai varētu viņus vieglāk nogrūst no kraujas [pie Enesejas upes....].

„Līdzko viņa pateica šos vārdus, tā blakus atskanēja balss:

„—Uzgaidi lielā gudrā sieviete, nenogalini nevainīgus bērnus.

„Pagriezās Bakurētainā Klibā Vecene, paskatījās un aiz brīnumiem acis vien iepleta: viņas priekšā stāv Briežumāte, maraliene. Acis milzīgas, un lūkojas ar pārmetumu un skumjām. Bet pati Briežumāte balta kā pirmpienes zīdals, vēders ar brūnu vilniņu noklāts kā jaunam kamielēnam. Un ragi—skaisti, ka nenoskatīties: Žuburoti, ka koka zari rudenī. Bet tesmenis tīrs un gluds, ka zīdītājas krūtis....

„—Ko tu, Briežumāte, vēlies?

„—Atlaid bērnus brīvē, lielā gudrā sieviete. Es tevi lūdzu—atdod viņus man.

„—Kam viņi tev vajadzīgi?

„—Cilvēki nogalināja manus dvīnīšus, divus briedelēnus. Es meklēju sev bērnus....

„Nerunā vis tā, Briežumāt, tu cilvēkus nepazīsti. –un Bakuretainā Klibā Vecene šūpoja galvu. –Viņi jau paši cits citu nežēlo, kur nu vēl žēlos meža zvērus....

„—Es aizvedīšu bērnus uz tālu malu, kur viņus neviens neuzies. Pažēlo bērnus, tu, lielā gudrā sieviete, atlaid viņus brīvē. Es viņiem būšu laba māte. Mans tesmenis ir pierietējis. Mans piens raud pēc bērniem. Mans piens lūdz pēc bērniem....

„...Nekur tālu viņi netiktu, ja Briežumāte nebarotu viņus ar savu pienu un pa naktīm nesildītu ar savu augumu. Viņi gāja ilgi, ilgi.... Vasaru un ziemu, pavasari un vasaru, un rudeni... pa irdenām smiltīm, pāri augstiem kalniem un straujām upēm. Viņiem pakaļ dzinās vilku bari, bet Ragainā Briežumāte uzsēdinājusi bērnus sev mugurā, izglāba viņus no rijīgiem zvēriem. Viņiem pakaļ jāšus dzinās mednieki, šāva bultas un kliedza: ‘Briežumāte nozagusi cilvēku bērnus! Ķeriet! Turiet!’ un atkal šāva bultas.... [Ragainā Briežumāte] skrēja ātrāk par bultu, un visu laiku čukstēja: ‘Turieties stiprāk, mani bērni, --mums dzenas pakaļ!

„Beidzot Ragainā Briežumāte atveda savus bērnus uz Isikkulu http://en.wikipedia.org/wiki/Issyk_Kul .... Šī te ir jūsu jaunā dzimtene.... Lai aug un vairojas jūsu dzimta. Un lai jūsu pēcnākamie neaizmirst valodu, ko jūs šurp atnesāt, un lai viņiem tīk runāt un dziedāt dziesmas savā valodā. Dzīvojiet kā cilvēkiem jādzīvo. Bet es būšu kopa ar jums un jūsu bērniem uz laiku laikiem...

„Tā zēns un meitene, pēdējie no kirgīzu cilts, ieguva pie svētītā un mūžīgā Isikkula [‘karsta’ un mežos ieskauta ezera] sev jaunu dzimteni.”

Eso’s Chronicles 355
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 9. Bakurētainās Klibās Vecenes stāsts
© Antons Benjamiņš

Ja kaut kur Latvijā senču tradīcijas tika piekoptas bez starpnieku formalitātēm, to nevarēja manīt. Bija cilvēki, kuri vēlējās tradīcijas atcerēties, bet tie bija pilsētnieki, kam atmiņa bija pārkaļķojusies ar novecojošu akadēmismu.

Kad reiz Jurjānu muzejā, Ērgļos, vēlējos kaut ko par Jāņiem izteikt kādam žurnalistam, tikko bija saprasts, ka tas varētu būt pretrunīgs pieņemtam akadēmismam un zombētai kristietībai, kāda pazīstama dziesminiece izmantoja savu ‘slavu’, mani pārtrauca un lūdza mani tālāk neko neteikt.

Sapratu, ka latvieši Latvijā bija kļuvuši sev sveši. Latvijas lauku kultūra bija iznīcināta un pārvērsta ‘modernizētos’ svētkos un pozitivismā, gan dziesmās, gan dančos. Kaut Latvija atradās Rietumu ‘demokrātijas’ aplokā, tomēr Padomju Latvijas izdarība pārvērst laukus par agrikultūras fabriku, bija pārņemts vietējo ‘kultūras darbinieku’ ierindās, kā attaisnojams un tradīciju patiess atspoguļojums.

Pēc mana prāta, šāda sadarbība ar moderno laikmetu nav attaisnojama un slēp dziļi kompromitētu un neatdzīvināmu, Padomju pēc-kultūras iespaidā radītu kultūru, kura nesaprot, ka atrodas stagnācijas stāvoklī.

Te ir vieta pieminēt visiem pazīstamo vārdu „pagāns”. Visi ir pieņēmuši Rietumnieku skaidrojumus par vārda izcelsmi, skat http://www.merriam-webster.com/dictionary/pagan. Tomēr, bez sarežģījumiem šo pašu vārdu tam sekojošā vārda nozīmi, kamēr ‘gans’ ir redzami veidojies pēc līdzskanis ‘J’ maina izteiksmi un tiek izrunāts kā līdzskanis ‘G’. Tātad pa-gāns ir neviens cits, ka Jānis pazemināts pa-Jāņa lomā.

Vārds Jānis ir sastopams, ka kognāts daudzās valodās, ne tikai latviešu, vai indo-eiropiešu. Re: Ivan, Ian, Jan, Gans, Gen-, Gio, Han, Hannapu, Huan, Jean, Joan, Johann, John, Dion, Don, Dyonisius, Van, Von, Žan, Zhen, Zhena, Xian, u.t.t. Vārds ir sastopams daudz vietu nosaukumos, re: Donava (Jaunava), Daugava (tāpat), dungeon (tumšais Jānis), domjon (pils centrālais tornis), u.c.

Manuprāt Jāņus var izskaidrot līdzīgi Azteku svētkiem senos laikos, kad ar venēriskām slimībām daudz-pumpotais Dievs Nanauatzins bija viens no drosmīgākiem, un Saulgriežu vakarā ieleca liesmojošā uguns bedrē, lai garantētu, ka cilvēce redz Jāņu rītā uzaustam Sauli. Ne par velti latviešu priekšteči pastāvēja, ka Jāņu bērniem jāsagaida Jāņu rīts nomodā, lai liecinātu, ka Saule ir patiesi uzaususi. Kas zina, korumpēti politiķi ar meliem ir kustību ierobežojuši tik tālu, ka Saule aust vairs tikai virtuāli, bet ne kā reāls notikums.

Kā esmu minējis, mēs dzīvojam laikmetā, kur nodevība ir izteikta ne tikai pret seniem Dieviem, bet tā izsakās ar nodevību pret mūsu pašu dienām, noliedzot mums par jaunu pieteikt devaines, bet turpināt tās saukt par ‘dienām’. Tieši tāpēc seno laiku brīvdienas, šodien izsakās ar nežēlīgu ikdienas darba tempu un cilvēki par sevi runā kā par ‘pusbeigtiem’ (walking dead).

Ja mēs meklējam, tad varam atrast saskarsmi starp Azteku Nanauatzinu un pareizticīgo Jāni Bāsilu, kuru uguns un ogļu sārtā iemeta Bizantijas Emperors Aleksis Pirmais. Manā skatījumā, Jānis Bāsils tas pats Jānis Kristītājs (Krišjānis) vien ir. Senāk laicīgu politisku iemeslu dēļ viņš bija jānovāc no skatuves un jāatvieto ar laicīgāku tēlu, pa piemēram, Jēzu Kriksi vai Krišu, kuram nebija iebilde pret nodokļiem un nodokļu iekasētājiem. Nodokļi tajos laikos tika maksāti zvēru ādās, un izraisīja lielas pretrunas cilvēkos, kuru lielāko tiesu dzīvoja mežā un pārtika no meža veltēm.

(turpinājums seko....)

 

Eso’s Chronicles 354
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 8. Rīgas trepju telpu tvans
© Antons Benjamiņš

Rīgā izdemolēto Latviju varēja saost trepju tēlpu mīzalu smakā, laukos varēja satikt divreiz (piecdesmit gados) izdemolētās Latvijas esību atklātā formātā.

Pirmā Latvijas demolizācija notika, kad Padomju vara likvidēja viensētas. Otrā, kad kolhozus likvidēja ‘atjaunotā’ Latvija, un balstoties uz Harvardas Universitātes (ASV) ekonomistu ieteikuma ieviesa ‘prihvatizāciju’.

Prihvatizācijas sekas bija cilvēku demoralizācija iz nabadzības, bezdarbības, un līdz galējībai alkohola lietošana. Izmisums vedināja uz pašnāvībām, kuras nenotika kaut kur patālā nogalē, bet kurās mira cilvēki, ar kuriem bija bijušas darīšanas ne visai sen. Dainis sev darīja galu, pēc es viņa lūgumu palīdzēt otrreiz biju spiests noraidīt, jo nevarēju palīdzību vairs atļauties.

Prihvatizācija notika plašos apmēros. Aiz mana īpašuma bija paliels mežs, bet vienā pavasara dienā, kad atgriezos laukos no pilsētas, mani sagaidīja vairāki milzu traktori, kuri mežu bija izzāģējuši desmit un vairāk hektāru izmērā. Kad jautāju, kas notiek, atbilde bija, ka mežs pieder pagastam, un ‘darījums’ ir pagasta rīkots. Tikai vēlāk sāku dzirdēt runas, ka pagasts no meža izciršanas nav neko ieguvis. Gāja runas, ka ap 100,000 latu esot aizgājuši ‘prihvāhtās’ kabatās. Kad vienai pagasta paziņai lūdzu uzzināt vairāk un sākt virzīt izmeklēšanu, drīz nāca atbilde: ka atbildigās iestādes tiesāšanos noraida, jo taču nevar izmērīt katru nocirstā koka celma apmēru, lai uzzinātu prihvatizācijas skādi kubik metros.

Tāpēc ka cilvēku ausis dzirdēja mani runājam ar ārzemniecisku pieskaņu, tiku saistīts ar ārzemēm, ar naudiņu un aizdevumiem, kādus lūdza daudzi, bet gandrīz visi lika saprast, ka atmaksa varētu notikt tikai pēc gadiem. Neviens, ieskaitot mani, īsti nesaprata, kas notiek. Notiekošais izteicās dusmu lēkmēs, kuras liecināja par pārsteigumu redzēt tādu haosu sabiedrības vidē. Cilvēki vēla vainu no sevīm uz citiem.

Valsts atbalstīti ‘ruksīši’ nenāca vienskaitlī. Viens premjers aizbrauca zēģelēt pa pasaules okeāniem, cits mācījās spēlēt golfu ASV, cits solīja tautai ko vien varēja izdomāt solīt, jo „kā gan var nesolīt”, cits klusēja, Kad iespēja zēģelēt beidzās, vietu aizstāja ‘deputātisms’, t.i., deputāta krēsli Briselē, kur atalgojums par ‘sēdēšanu’ ir labs. Vienu deputāti, kura pretojās lata apmaiņai pret eiro, mēdiji gandrīz vai noēda, lai segtu citu deputātu gļēvumu atzīt, ka lats tomēr ir labāks (savrup) finansiāls līdzeklis ka eiro http://www.zerohedge.com/news/2014-05-27/speaking-truth-monetary-power .

Pēc Ādolfa Bučā nesekmīgās (valdības neievērotās) pašnāvības Brīvības pieminekļa piekājē (1993.g.) latvieši sāka saprast, ka glābiņš dzīvībai un liktenim ir jāmeklē ārpus Latvijas robežām. Tajā laikā es emigrantus nesapratu, jo nevarēju iedomāties, ka ‘dziesmotā’ revolūcija beidzas tik ātri un bēdīgi. Neizpratne man maksāja dārgi, jo es turpināju ‘pumpēt’ līdzekļus dažādos vietējos ‘kultūras’ pasākumos, laikā, kad cilvēku skaitlis laukos katru gadu strauji samazinājās.

Mani īpaši interesēja Jāņi, kuru tradīcija bija tuvu saistīta ar lauku dzīvi, un bija uz mani atstājuši dziļu iespaidu kopš bērnības. Tā kā laukos no pirmā iebraukšanas brīža (1940. g.) man bija paredzēts gana ‘darbs’, un mana atbildība Jāņu vakarā bija katrai govij uz ragiem uzlikt (25 x) vainagu. Es atceros mazā puikas satraukumu sajūtu (par tradīcijas godīgu izpildīšanu). Tante Emma, Soklēnu saimniece, sūtīja meitas, piena slaucējas, lai man izpalīdzētu. Kaut būtu es bijis Dieva Krishna vecumā!

Atgriezies Latvijā, ievēroju, ka Jāņi atradās tā saukto ‘kultūras darbinieku’ rīcībā. Tas zaudēja Jāņiem spontanitāti, un līdz ar to jēgu. Pacēlās jautājums: kur Jāņi cēlušies, kāda to oriģinālā nozīme? Lasīju visu ko varēju atrast bibliotēkās.

Viens autors minēja, ka Jāņi ir sintēze starp kristīgo un pagānu svētkiem. Otrs apgalvoja, ka tie ir Jāņa Kristītāja piemiņas svētki. Bija raksti, kur varēja manīt, ka autors atbildi īsti nezin. Iespaidīgs bija filologā Jansona raksts (no 1920tiem gadiem) par Jāņiem, kā latviski noskaņotiem traģēdijas svētkiem. Jansons saskatīja līdzības starp latviešu Jāni un grieķu Dionīsu. Viņa tēlojumā, lielu lomu spēlēja lauku pirtiņa, kur latvieši ne tikai dzima, bet arī sagaidīja veļus Veļu dievainēs. Ja aizdomājamies, pirtiņās slieksnī var saskatīt vietiņu, kur veci ļaudis, valsts kristietības nerepresēti, nāca. un ar gavēņa izpalīgu aizgāja (pēc ķeceru tradīcijs) pašapzinīgā nāvē. Atjaunotā Latvijā neko no šādām tradīcijām nevarēja lasīt, jo interese ir iznīcināta un par tās atjaunošanu neviens tele-patērētāju sabiedrības locekli neinteresējas.

Eso’s Chronicles 353
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 7. Otrreiz Latvijā
© Antons Benjamiņš

20. gadu simta beigās (1995) daudz kas par Rietumu (īpaši ASV)  ‘demokrātiju’ vēl bija slēpts aiz skatuves aizkara, un Rietumos visumā labvēlīgie ekonomiskie apstākļi joprojām pieļāva to pieņemt bez kritiskas apskates, kur nu iedziļināties un kritiski par to rakstīt.

Kaut uzskatu sevi par izglītotu cilvēku ar dzīves iepotētu skepsi, tomēr pilnībā es vēl nesapratu dubulto vai 3xzējo grāmatvedību un vienpusīgās demokrātiskās  politikas ierobežotību. Sanāk, kā daudzi citi, savā attieksmē biju bijis pārāk ideālistisks, biju uzticējies cilvēces ‘labumam’ un pieņēmis, ka asiņainas sadursmes notiek tikai tad, kad izvirst atklāts uzbrukums ar ieročiem kāda psihopātiska līdera vadībā.

Neskatoties uz to, biju aizdomājies tik tālu, ka sapratu, kad sākas psihopātisks akts, tad par vēlu ko labot (Otrais pasaules karš bija mani uz šo attieksmi sagatavojis), un tāpēc biju iedziļinājies ar domām ‘primitīvās’ cilvēces praksē ziedot Dieviem cilvēku upurus, ka mēģinājumu šo patoloģiju apturēt. Biju pārrakstījis grieķu traģēdiju „Ķēniņš Edips” (http://oedipusrexrewritten.blogspot.com). Manā redzējumā, Edipa ‘grēks’ nav tas, ka viņš piepilda pareģojumu, un nogalina tēvu un pārguļ ar māti, bet, ka mātes mudināts, viņš pieņem valdnieka lomu bez zvēresta sevi upurēt ķēniņvalsts saimes labā. Tieši otrādi, Edips pret tautu (ludi = ļaudīm) izturas augstprātīgi un izraisa traģēdiju, kurā vis viņa galms, izņemot jaunāko meitu Ismeni, pieredz nāvi.

Biju dzirdējis runas, ka ASV Centrālās Inteliģences Aģentūra (CIA) ar viltu paņēmieniem un paslēptu atbalstu bija veicinājusi ‘abstraktās’ mākslas iepludināšanu Amerikas mākslas aprindās. Tādā darbībā es tomēr neuztvēru neko īpaši kaitīgu, jo personīgi man šis mākslas pavediens likās interesants un intelektu izaicinošs. Tikai krietni vēlāk ar iespēju atskatīties, sapratu, ka aiz aktivitātes varēja slēpties nodomi, kurus pilnībā saprata tikai tālredzīgi notikumu režisori un cilvēku psiholoģijas izpratēji.

Pēc atgriezos Latvijā, man būtiski mainījās vide, no kuras vērst skatu uz pasauli. Ikdienas aizņemtība ASV ar maizes peļņu bija iepriekš ierobežojusi redzesloku, ka sacīkstes zirgam skatu ierobežo acu aizsegs. Tāpēc nebiju pievērsis uzmanību dažādu privāto organizāciju nodarbībām ar politiku. Kaut zināju par Sorosa Fondu, neieskatījos fonda atbalstīto organizāciju nodarbībā ar analītisku aci http://www.infowars.com/soros-admits-responsibility-for-coup-and-mass-murder-in-ukraine/ .

Kaut Latvijas mēdiji nevalstisku organizāciju (NVO=NGO) darbībai nepievērš uzmanību, nav grūti iedomāties rezultātus, kad lasām par ‘Pussy Riot’ jandāliņa saistību ar anarhistiskām cilvēktiesību (Human Rights Watch) struktūrām, aiz kurām vēl var stāvēt CIA. Par šedevru—kādu redzam, kad ASV diplomāte pasniedz pīrādziņus fašistiskām organizācijām Ukrainā, nemaz nerunājot par histēriskām, pret Krieviju vērstām aģitācijām, kur runas iet par pro-krievu valodas referendu Latvijā—nevar būt daudz šaubu. Kamēr publicētās ziņas, kā policista baltais cimds rada Maskavas virzienā, neviens mēdijs, vismaz Latvijā, neļāvās iedomāties, ka  aiz  diplomātes Nulandes http://www.informationclearinghouse.info/article37599.htm stāsta rēgojās 5 miljardu dolāru ASV atbalsts Ukrainas nemiernieku organizēšanā. Vai tas tā patiesi bija vai nebija, to reti kāds zina no A līdz Z, bet ka visu lielvalstu psihopataloģija nodarbojas ar sarkanas lupatas vicināšanu, tām nenoticēt ir gandrīz neiespējami. Tā tad, tur varēja darboties tā sauktais ‘viltus karogs’, aiz kā slēpās mēģinājums destabilizēt sabiedrību un veidot militāri orientētu valdību.

Pirmos gadus Latvijā pavadīju Rīgā. Manas tantes Emmas lauku sēta, Ērgļos, kur biju pavadījis kara gadus un kuri mani savienoja ar Latviju kā fizisku un dzīvu (sentient) būtni, tobrīd nabadzīgu ļaužu apdzīvoti, bija kļuvuši par graustu. Lielā rupjmaizes krāsns, kur reiz cepa plāceņus, lielus rupjmaizes kukuļus, rupjmaizes mīklā ietītus šķiņķus, bija nojaukta, un līdz ar to lielā saimes istaba bija zaudējusi savu pievilcību un  mājīgumu. Izņemot dzīvojamo māju, neviena no pārējām ēkām vairs nestāvēja. Kāda ‘trakā Trīne’ esot visām tām pielaidusi uguni. Naružiņa, upīte ar dzidru ūdeni, reiz pilna vēžiem un vēdzelēm, bija ar koku stumbriem pārklāta, kamēr vietējie zināja stāstīt, ka dzīvību tur vairs neatrast.

Pēc laiciņa mans paziņu loks Latvijā palielinājās un līdz ar to radās iespēja iepazīties ar laukiem Alojas, Mazsalacas, un Burtnieku nogalē. Ar laiku pārgāju uz šo nogali dzīvot. Sākās mana iepazīšanās ar Latvijas lauku patieso stāvokli.