Cerinju miljons / 23. (4) Baptistu   draudzes mantojums

© Antons Benjamiņš

 

Iemesls simpatizēt ar baptistu draudzi hernhūtiešiem nāca arī no tā, ka augšējā saite [23 (2)] skaidro, agrīnās baptistu draudzes darbojās ka visai haotiska kustība. Tas iederējās hernhūtiešu sapratnē par ticību dievam, kura sapratne iztika bez oficiālās ortodoksālās baznīcas iemaisīšanās ar saviem birokrātiem (t.s. mācītājiem). Vai šī attieksme joprojām pastāvētu mūsdienās ir apšaubāms sekojošo iemeslu dēļ:

 

1)    Šo blogu rakstītājs uzskata, ka kristietības pirmsākumi ir jāmeklē tautu reliģijās, kādas pastāvēja mutiskās kultūras laikmetā (par to spējigi liecina latviešu tautas dziesmas, kuru saturs atbalsta agrīnās kristietības uzskatus, uz kuriem tā arī ir celta). Mutiskās kultūras, neskatoties uz rakstu kultūras savtīgiem uzskatiem par savu pārākumu, nebija tik ‘stivas’, kad skaidroja likumus. Varbūt, tāpēc ka saprata, ka skaidrojumi likumiem var būt daudz un dažādi, tie parasti uzticējās skaidrojumu kādam vecājam, kam ilga un iedziļināta pieredze sabiedrībā darbojoties.

 

2)    Es uzskatu, ka agrīnai kristiešu ticībai (Austrumos vai Rietumos) uz pleciem ir uzkāpusi ortodoksālā kristīgā baznīca (varam atcerēties nostāstu par svēto Kristapu, kurš uzņēmās pāri Daugavai pārcelt mazu bērnu vārdā Jānis, kas pārcelšanās gaitā kļust arvien smagāks kā varēja sākumā iedomāties, jo viņa pretestība nodokļu (toll) iekasētājiem (Kristapam) ar vien palielinājās;

 

3)    Domāju, ka Jesus Christus (krīvu krīvs, pašupuru vadonis un agrīnās kristietības kungs lūdu (ļaužu) vidē) ir domāts ka Ķēniņa  Jāņa (Jāna Kristītāja) atvietojums, kuru uguns bedrē sadedzināja Bizantīnu emperors Alexis I, vai mūsdienās, Latvijas Saeima, kura sārta bederes malā stāv un degošos izsmej par “vaimanātājiem” http://apollo.tvnet.lv/zinas/aboltinu-uztrauc-sausmiga-vaimonologija-un-cilveku-biedesana/661395 .

 

4)    Līdz ar ‘augšāmcelšās’ retorikas paaugstinašanos un pilnveidošanos ortodoksālā ticībā, kura retorika pats par sevi saprotami laika gaitā zaudēja ietekmi laicīgai varai par labu (te ieskaitama arī baptistu draudze), cilvēks kļuva par lielāku vai mazāku mehānisku ierīci, kuram ‘gars’ ar vien vairāk izsīka, vai kuru ar vien vairāk sevī iesūca Latvijas laicīgās varas amorālie līderi.

 

5)    Kamēr tiek uzstādīts jautājums “Kāpēc latvieši tik mazspējīgi sevi aizstāvēt”, nevaram neievērot, ka latviešu tā sauktie politologi ir noskaņoti pret publiku, izsakoties visai negatīvi par populismu, pret kuru ārzemnieku filozofi nemaz tik negatīvi noskaņoti nav un tādu latviešu novirzi pat uzskatītu par stulbumu. Pa piemēram, slavenais filozofs Ernesto Laclau un nelaiķe Chantal Mouffe http://vimeo.com/48866093 vērtē populistu devumu pozitīvi.

 

6)    Acim redzot, hernhūtieši prata izmantot parastā cilvēka interesi būt vairāk kā ‘kaila būtība’, par kādu viņus uzskatīja baronu elite, kuru brāļu draudze panāca savedot šos ‘parastos’ cilvēkus kopā ar Dievu. Lai šāds kontakts būtu veiksmīgs, viņi izmantoja lūdu tautas Kabalu un citus esotēriskus uz sinhronicitāti pavērstus sakaru tīklus.

 

Kā jebkurš, kurš ir lasījis Jauno Derību zina, agrīnie Jaunās Derības rakstītāji, Rietumu catoļu ticības ideoloģijai piekritīgi rakstnieki, piesaka Jēzu kā draudzigu savās attiecībās un sakaros ar nodokļu vācējiem. Par nožēlu, lielākā daļa cilvēki kuri pieņem taksāciju kā ‘normālu’ fenomenu mūslaiku sabiedrībā, šo draudzīgo attieksmi uzskata ka pieņemamu, kaut Jānis Kristītājs, mežu un lauku vīrs, iespējams galdnieks, krēslu (katedru) darinātājs, būtu uzkatījis nodokļus par kaiteklīgiem mežvides un lauku ļaužu kultūrai, un nebūtu nekādi piekritis Rietumu konsensa vēsturei.

 

Ar baptistu draudzes sekmīgo attīstību, luderāņu valdītā sabiedrība tika kūdināta baptistus uzskatīt par provinciāļiem, pat svešiem latviešu raksturam, kura vēsturi un tālāko veidošanu vēlējās uzņemties šī pašievēlētā un garīgo varmācību pielietojošā latviešu elite. Drīz baptisti uzsāka sekmīgāko latviešu kultūras pārcelšanos uz Brazīliju un citām Dienvidamērikas valstīm http://en.wikipedia.org/wiki/Latvian_Brazilian . Ja šodien šī latviešu kultūras vide ir panīkusi, tā tomēr varētu daudz ko pamācīt pastāvošai latviešu kultūrai—kā saglabāt savu latvisko identitāti globalizētā vidē—ja vien pastāvošai Latvijas kultūras ministrijai tas interesētu. Ja 19tā g.s. pirmajā pusē uz Brāzīliju devās vairāki tūkstoši latviešu, šodien no Latvijas jau izceļojuši vairāki simtu tūkstoši, kurus uz izceļošanu nevedināja pārliecība, ka cilvēks var labāk piekopt attiecības ar Dievu, bet vien paša kailās miesas labklājība.

Cerinju miljons / 23 (3) Kur pazuda hernhūtieši?
© Antons Benjamiņš

Rakstot iepriekšējos blogus, domāju par latviešu drosmes un bezbailīguma izcelsmi, kuru var izskaidrot ar hernhutiešu absolūto ticību

Dievam. Jau esmu citējis un rakstījis par hernhūtiešu bezbailīgumu no nāves kā Krievijas revolūcijas laikmetā, tā pašu brīvības cīņas laikā. Nesaprotams ir tas, ka oficiālie avoti šo pagātni un brāļu drodzes ietekmi nekad neatceras.

Arī pašai brāļu draudzei šis drosmes avots un vēsture varētu būt interesanta. Vispirms, tā jau izsakās Jāņa Husa drošsirdībā uz uguns sārta, kur degdams sedza sāpes dziedādams. Pēc viņa nāves izcēlās ticības kari arī starp viņa mantiniekiem, husiešiem, kuri sadalijās mīkstos (ultrakvisti, kas nozīmē ‘abēji’, kurus pārstāvēja galveno kārt elite, un radikālos vai stingros (Taboristi, pēc Bībeles kalna Tabor, kur bija visvairāk zemnieki). Šo frakciju starpā izcēlās karš, kuru uzvarēja ultrakvisti (elite), kuri pēc tam sadarbojās ar katoļu popu un atgāja katoļu ticībā. http://www.newworldencyclopedia.org/entry/Hussite .

Šai vēsturei ir liela nozīme latviešiem, jo hernhutieši šo vēsturi nebija aizmirsuši un izmantoja veidojot latviešu identitāti, tāpat kā iepriekš to izmantoja radot čehu identitāti. Tomēr, savā ziņā, šī vēsture noderēja arī luterāņiem, kuri gala rezultātā pierunāja herrnhutiešus atkāpties viņu labā. Tā nu arī sanāca, ka latviešu identitāte nodota luderiešu ziņā, ar laiku pārgāja uz katolisku un  globalizētu identitāti. Mūsdienās latviešu identitāte ir pakļauta ES federācijas ideālam, kas pieļauj liela izmēra personiskas brīvības izteiksmi, bet grauj kopienas identitāti, centralizētai varai (miers ar gatavību karam, kāpēc milzīgi izdevumi uzturot kara industriju) par labu.

Herrnhūtiešu starpā arī Latvijā nevaldija vienprātība. Kamēr vieni piekāpās elites interešu priekšā, otri pārgāja pie radikāļiem, vēlāk arī komunistiem.

Sekojot visas kopienas iziršanai Vidzemē pēc Lielā ziemeļu kara (1700-1721)] , Valmieras baronu lūgti, herrnhutieši ieradās Valmierā un jau 1738 nodibināja (Valmierā) skolu, kur apmācija zemniekus (un mežu

ļaudis), un ar baroneses Halertes izpalīgu uzcēla pirmo saieta ēku. Hernhutieši bija tik sekmīgi, ka jau 1743. gadā, Krievijas tsariene Elizabete noliedza sektam pulcēties* . hernhūtieši pārgāja uz tā saukto ‘kluso gājienu’, citiem vārdiem pazuda pagrīdē, bet, joprojām, viņu panākumi latviešu pašapziņas celšanā bija lieli—līdz luderāņi viņiem pieteica karu. Karš nebija visai asiņains, bet neizpalika krogu dedzināšana [Hernhutieši izmantoja krogu ‘vācu istabas’ par saietu istabām, kādu krogu uzturēja arī mans vecvectēvs Jānis Benjamiņš un viņa sieva Abiņa (dz. Kaktiņa), mana vecvecmāte] un privāto īpašumu konfiskēšanu. Iespējams, ka pēdējais varētu būt iemesls kāpēc mana vectēva Antona Benjamiņa darba rīku veikals (hardware store) Skrīveros bankroptēja, t.i. luterāņu baznīca viņu boikotēja, līdz ar ko viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu, kur, līdz uzsāka pats savu avīzi (Jaunākās Ziņas), kalpoja vairākiem uzņēmumiem par redaktoru.

Nekad netiek minēts, ka miermīlīgie herrnhūtieši, kuri piekāpās luterāņu  baznīcai (katoliskai teoloģijai) par labu, luterāņi izmantoja un pieteica sev Hernhūtiešu sasniegumus vai nu par saviem, bet ja tieši tā nevarēja, tad,  mazākais, tos noliedza, pie kuriem noliegumiem bija latviešu identitātes radīšana, kuru cik zinu nenoliedz viņu priekštečiem Čehija.

Ar 1746. gadu, Krievijas emprese atceļ noliegumu, bet Herrnhūtieši vairs īsti neatkopjas, jo viņu vidū acīmredzot valda ultrakvisti (tie kuri vēlās salīgt ar abām pusēm), kuru sadalīšanos izmanto luterāņu mācītāji, un saduļķo latviešu prātus pietiekami, lai tie vairs nevarētu saprast savu īsto izcelsmes gājienu. Līdz ar to par latviskās identitātes izcelšanu piesakās jaunlatvieši un, mazliek vēlāk, Jaunā strāva.

Ir interesanti ievērot, ka kad notiek pirmie vai proto dziesmu svētki Dīkļos (Valmieras novadā), par to organizētāju tiek pieteikts kāds neizteiktas denominācijas mācītājs Juris Neikens, un herrnhūtieši nekur netiek pieminēti. http://the4thawakening.blogspot.com/2010/10/full-or-partial-entries-of-my-blogs-may_29.html .

* Andres Kasekamp, A History of the Baltic States . p. 59-60.

 

Cerinju miljons / 23. (2) Ķoņi (Konyi)
© Antons Benjamiņš

Mazliet no sekojošā linka kopigots apakšā

http://esoschronicles.blogspot.com/2014/07/the-following-30-or-so-blogs-will-be.html

Dotā brīdī pārskatu divas grāmatas: “The Jannisaries”, kuru sarakstījis Godfreys Goodwins http://www.theguardian.com/news/2005/sep/06/guardianobituaries.obituaries1 un “Tēvu zemes novads”, re L. Liepnieks. Kamēr pārskatīju pirmā autora grāmatu, manu uzmanību pievērsa divas piezīmes: 1) ka vārds ‘Jannisaries’ izceļas no turku valodas ‘Yenicheri’, un 2) Anatolijā, Turcijā, ir pilsēta kuru sauc Konja http://en.wikipedia.org/wiki/Konya , kuru Bizantīņu laikmetā sauca Iconium, vārds, kurš manās ausīs satur vārdus Jānis, Jan, Ivan, utt, kuru vārdu iespējams varam saklausīt ari Constantinopole, t.i. ‘onium’ no kura vēlāk ‘opole’, re skan jānium, utt.

Pēdējais novērojums izceļas ar to, ka vārdu ‘Jeničeri’ var pārtulkot latviešu valodā ka ‘Jāņu čaļi’ (?koris), kurš savukārt atgādina, ka laiku laikos, vārds varējis nozīmēt ‘skan’ vai ‘skandināt’. Šāda pareidoliska asociācija ir interesanta arī tādēļ, ka Goodwins domā, ka Jeničeru pirmsākums meklējams kristiešu gūstekņos, kuri pārgāja uz Islamas ticību. Tas atkal saskan ar manu uzskatu, ka Islams sākas ar seno mežvidus ļaužu cenšanos izbēgt to zvērīgiem nodokļiem (burtiski viņu briežu ganāmpulku āda) un agrīno kristiešu izvairīšanos no prinčiem un baroniem, tā tad elites, radītas kristietības, kura sludināja, ka šādi nodokļi ir mežvidus, ļaudīm jāpieņem.

Man vēl nozīmīgāk ir tas, ka Goodwins asociē čaļus Jāņus ar ‘more plebeian order’, t.i., ‘zemniecisku šķiru’, kuru izcelsmi viņš saskata laukos un mežos. Nozīmīgi man arī ir sava asociācija ar pilsētu ‘Konya’.

Pirms dodos tālāk, vēlos pieteikt dažus vārdus par vārda ‘ļaudis’ izcelsmi. Man liekas, ka vārds ‘Iūdaeōrum’ (Jūdeja), kuru lasām plakātā INRI, kurš rēgojas virs Jēzus galvas pēc viņš tiek sists krustā, un kuru burtu pilnīgā nozīme ir no latiņu valodas: Iēsus Nazarēnus, Rēx Iūdaeōrum (Jēzus no Nazarejas, Jūdu ķēniņš), patiesībā ir kļudains lasījums, jo Iūdaeōrum ir rakstāms, ka Lūdaeōrum, ar L, ne I. Tas ievērojami maina plakāta nozīmi, jo īstenībā nozīmē: Jēzus no Nazarejas, Ļaužu (cilvēku) ķēniņš. Par varda ‘ļaudis’ izcelsmi iesaku izprast http://en.wikipedia.org/wiki/Ludi .

Tulkojuma atšķirības ir meklējamas dažādu ticību konfliktos. Pa piemēram, vācu valodā vārds ‘ļaudis’ skan ‘Leute’, no kura ceļas vārdi ķēniņš Ludwigs (Luis). Tā tad, senos laikos vārdu ‘jūds’ varētu būt izrunāts ka ‘lūds’, kuru ļaunprātīgi cilvēki pārvērta uz ‘sūds’ no kura, lai slēptu savu ļaunprātību, izcēlās  ‘žīds’. Arī elitiskās kristietības reformatora Martiņa Lutera uzvārds satur šo līdzskaņu maiņu, re iepriekšējais D tiek mainīts uz T. Tātad pirms vēstures kropļošanas Lūtera priekšteči bija Luderi.

Kādus divdesmit kilometrus no kur pašlaik dzīvoju (Alojas novads) ir muiža kura saucas Ķoņi. Esmu vairāk kārt mēģinājis izgudrot šī vārda izcelsmi. Parastais ieskats (ieskaitot minētā L. Liepnieka) ir, ka tas cēlies no vārda ‘ķēniņš’, ‘Koenig’ vācu valodā. Tomēr atceroties kaut ko no Latvijas vēstures ar pareidolijas atbalstu, un saklausot ķēniņvalsts Jersikas vārdā vārdu Jeruzalēme, Ķoņi, iespējams, atzīmē šīs ķēniņvalsts tālāko pilsētu ziemeļu virzienā. Vēlreiz iesaku pārlasīt informāciju linkā

http://en.wikipedia.org/wiki/Konya , lai saprastu vārda dziļāko vēsturi.

Ja atceramies senos ģeoloģiskos apstākļus, kādi valdīja pār baltu teritoriju, tad tagadējās Latvijas teritorijai maz līdzības ar to, kāda te bija tūkstoš vai piecsimts gadus secen. Visa ziemeļVidzemes teritorija ir pakļauta tā sauktam ‘atsperes efektam’, jo kad pār mūsu zemi klīda ledutājs vairāku kilometru biezumā, tā svars iespieda zemi dziļi mūsu globa garozā. Tagad mēs no garozas ceļamies ārā. Detalizēta topoloģiska karte iespējams rādītu, ka senāk Baltijas jūra pārklāja daļu no mūsu ziemēļVidzemes telpas, un Ķoņi bija tāpēc daudz tuvāk jūrai, kas dod iespēju iedomāties, ka Ķoņi kādreiz varētu būt bijuši izklaides centrs matrožiem. https://www.youtube.com/watch?v=UFtLNa3kOss , ne mazāk tēmu izceļ https://www.youtube.com/watch?v=t-52nxxzSjo .

Ja mēs turpinām vilk pareidoliskas asociācijas, tad: Ķoņi - Kuņa < Kuce  - Cunt (Kunt). Vai varbūt nomierināties un saskatīt vārdā -; conyaks vai

-; Konjic, pilsēta Bosnijā, kādreiz katāru (ķeceru) centrs? Šīs saskarsmes ar vārdu izcelsmi, liek man domāt, ka agrīnie tautu veidota kristietība dzīvoja arī senā Livonijā.

 

Cerinju miljons / 23. (1) Meliņš Doliņš Minhauzena krustdēls

© Antons Benjamiņš

Koments 27: Kad ciemojos pie N.N. [skat cm22 (3)], blakus istabā iedziedājās mobītis. Kamer N. aizkliboja atbildēt, es caurskatīju grāmatu plauktu un izvilku vienu, kuras nosaukums „Tēvu zemes novads” (stāsti par Valmieras pilsētas un novada pagātni), kuru sarakstījis nelaiķis autors Laimonis Liepnieks, likās interesants. Lūdzu N. man grāmatu aizdot, jo ticu sinhronitātei, un tāda pārliecība radās, cilājot šo grāmatu. 

Grāmata iesākas ar anonīma autora dzejoli, kuru iespieda laikraksts „Brīvā zeme”, Nr. 192, 1936. g. 6. maijā. Pirmais pantiņš:

 

„Par brīvību kas miris, Tam kapā nonorimt. Tam atdzimt jaunā ciltī, Tam jaunai kaujai dzimt.”

 

Pēdējais pants: „Tā nolikusi Laima, Tā novēlējis Dievs: Par savu tevu zemi Mums mūžam cīnīties.”

 

Grāmata pārpilna ar nostāstiem iz Valmieras un kaimiņu rajonu pagātnes. Te pirmo reizi iepazinos ar man pazīstama trimdinieka, aktiera un t. dz. ilustrētāja, Raiņa Birzgaļa biogrāfiju (164 lpp.). Rainis, manos pusaudža gados, Esslingenas bēgļu nometnē, Vācijā, kādā nometnes teātra uzvedumā, izvēlējās mani Sprīdīša lomai. Birzgali pazinu arī pēcāk, kad bijām ASV, un dažreiz neparko, neparšo dabūjām saskrieties, un saskrējušies kāda āža dēļ šķīrāmies.

 

Grāmatu šķirstot atcerējos, ka jaunībā man patika melst. Kad vienpadsmit gadu vecumā biju Weimārā, atceros stāstiju Jurim (Juris Ūdris, prezidenta Zemgaļa mazdēls manos gados, kuram dzīvību atņēma autokatastrofa, Bostonas apkaimē) pasaciņu par vienu no maniem piedzīvojumiem, kad biju aizgājis zvejot pie kāda purva ezeriņa. Gadījās, kamēr meklēju vietu, lai atrastu skaidru ūdeni, kur mest āķi, bija jāiet pāri biezai sūnu un alģu pāraugušai piekrastei, kas nežēlīgi šūpojās. Pēkšņi viena kāja iekrita āliņģī, un tai tūlīt sekoja arī otrā kāja un vis, kas toreiz biju es. Sekundes laikā atrados ezera dibenā, kur par laimi, bija tīras smiltis, tā tad cieta pagrīde. Būdams apķērīgs puišelis, es turpat izgudroju uz kuru pusi atrodas krasts, un pa ezera dibenu sāku daļēji rāpot un peldēt uz tur, no kur biju nācis. Dūņām segts izkāpu krastā un tā izglābos no gandrīz vai garantētas nāves.

 

Laimoņa Liepnieka grāmatā, 290. lpp., zem nodaļas nosaukuma „Minhauzena krustdēls” atradu sekojošo anekdoti iz Ziemeļvidzemes vēstures:

 

„Citreiz ziemā grāfs [Morics] Mengdens ar savu draugu un līdzvērtīgu melsēju, Vidzemes gubernatoru Augustu fon Ettigenu (Oettingen) braukuši pār Burtnieku ezeru, kurā izkaisīti rēgojušies zvejnieku izcirstie āliņģi. Morics tā starp citu izmetis: ‘Nesen es te vienā tādā āliņģi nejauši iebraucu, bet par laimi ar izveicību caur nākamo atkal izbraucu ārā!’ ‘Jā,’ nopietni atteicis Ettigens—Jums, grāf, ir bijuši lieliski zirgi. Man pirms pāris gadiem tas pats atgadījās uz Peipusa, bet man nožēlojami kleperi.’ Pēc krietnas pauzes Mengdens vaicājis: ‘Nu, un??’ ‘Protams, es toreiz paliku apakšā!’ atteicis Ettingens. ‘Jūs nu gan esat muldētājs!’ ar skaudīgu apbrīnu konstatējis grafs.”

 

Koments 28: Ne tikai stāsts par Minhauzena dēkām, liecina, ka ‘melšana’ bija Ziemeļvidzemes kultūras tradīcija, un ne tikai. Pēc man kādas māmiņas nostāsta saprotu, ka melšana sākas bērnībā, kad bērni sev iztēlo ‘draugus’, kuri dzīvo tikai viņu fantāzijā. Māmiņas jaunākam dēlam, četri gadīgam Aleksim, esot draugs, kuru dēls sauc par „Meliņu Doliņu”, un Aleksis reiz rādijis mežu, kur Meliņš Doliņš dzīvo. Senākos laikmetos, šādu cilvēces īpatnību vēl varēja izmantot, lai radītu iespaidīgu kultūras avotu, bet ko šodien?

 

Šodienas tradīcija ved pretējā virzienā. Kas tagad skaitās kā kultūras mantojums ir viens otra ‘noēšana’, kuru izplata interneta platformas (ar to izceļas šāda platforma, re Apollo), kur kā lipīgs ebola vīrus vairojas par nežēlību pārvērsts svešlatvisks latviešu raksturs.

 

Koments 29: Ja mēs uzskatam latviešu demoralizāciju pēc Jersikas ķēniņa Visvalža pazemošanas (1209) kā pirmo Demoralizāciju, kurai sekoja dziļāka otrā Demoralizācija pēc Lielā Ziemeļu kara (1700), un prezidenta Kārļa Ulmaņa padošanās (1940) kā trešo, kam pamatus lika luderāņu liekulība un brāļu draudžu padzīšana un viņu panākumu pazemošana, un kā ceturto pašreizējo laikmetu, tad nav ko brīnīties, ka t.s. trešā Atmoda (?1986), kam sekoja Rietumu slepeno dienestu atbalstīta Latvijas valsts atjaunošana un tās nodošana ‘demokrātiski’ iedvesmotu komjauniešu vadībā, šobrīd beidzas ar ceturto Demoralizāciju.

 

Kādi spēki glābs latviešus pašreizējā situācijā? Ceru, ka atbildi jautājumam lasītājs atradīs šī etapa (iepriekšējās un sekojošās) lapas pusēs.

 

Cecilia Bartoli, aria "Cools the blood in his veins", no operas "Farnache", Antonio Vivaldi komponists, concertā Parīzē (1999). Es saklausu: „Ai, mana Tēvu zeme, ko viņi ar Tevi....”  http://www.youtube.com/watch?v=hgQabhCvg40

Cerinju miljons / 22. (9) Dažādi papildinājumi
© Antons Benjamiņš

Koments 24: Identitātes pašnāvība. Pirmā mūslaiku Latvijas demolizācija notika, kad Padomju vara likvidēja viensētas un tās atvietoja ar kolhoziem; otrā demolīzācija, kad nostabilizētos kolhozus likvidēja ‘atjaunotā’ Latvija un ieviesa tā saukto ‘prihvatizāciju’. Prihvatizācijas sekas bija cilvēku demoralizācija ar nabadzību, bezdarbu, paaugstinātu alkohola lietošanu (Īpaši lauku jauniešu vidū), un izmisumu, kas vedināja uz zaglīgu, negodīgu attieksmi visos apjomos, un pašnāvībām, kuras nenotika kaut kur rajona nogalē, bet kurās piedalījās cilvēki, kuri dzīvoja tepat, ‘netālu’, ar kuriem visiem bija bijušas darīšanas ne visai sen.

 

Uz politiķiem tautas demoralizācija neatstāja nekādu iespaidu. Viens premjers aizbrauca zēģelēt pasaules okeānus un aprakstīja savas dēkas pasaules malās, kuras Padomju laikmetā nebija pieejamas, cits mācījās spēlēt golfu ASV, cits solīja tautai ko vien varēja izdomāt solīt, jo „kā gan var nesolīt”, cits klusēja, jo ne jau mēdiji rīkoja izmeklēšanas.

 

Pēc Ādolfa Bučā nesekmīgās (un valdības neievērotu) pašupurēšanos Brīvības pieminekļa pakājē (1993.g.), latvieši arvien labāk saprata, ka glābiņš savai dzīvībai un liktenim par labu ir jāmeklē ārpus Latvijas robežām. Tajā laikā es emigrantus nesapratu, jo nevarēju iedomāties, ka ‘dziesmotā’ revolūcija beidzas tik ātri un bēdīgi. Neizpratne man maksāja dārgi, jo turpināju ‘pumpēt’ līdzekļus dažādos vietējos ‘kultūras’ pasākumos, laikā, kad cilvēku skaitlis laukos strauji samazinājās.

 

Koments 25: Kā vienam no latviešiem, kas atgriezās Latvijā, kurš ārzemēs interesējās par dažādu tautu mitoloģijām un ticībām, mani īpaši interesēja Jāņi, kuru tradīcija manā bērnībā bija tuvu saistīta ar lauku dzīvi, un bija atstājušas uz mani dziļu iespaidu. Tā kā laukos (1941) man tika piešķirts gana ‘darbs’, un gana atbildība Jāņu vakarā bija uzlikt govīm uz ragiem vainagus, es līdz šai diena atceros maza puikas atbildības sajūtu (neskaitāmu senču paradumu priekšā) par tradīcijas izpildīšanu.

 

Atgriežoties Latvijā, ievēroju, ka Jāņi bija nokļuvuši tā saukto ‘kultūras darbinieku’ rīcībā, kuriem par Jāņiem, ka kādreiz spontāniem svētkiem nebija nedz jausma, nedz jēga. Novērojums izsauca paaugstinātu jautājumu: Kur tādi Jāņi cēlušies, kāda ir to oriģinālā nozīme? Lasīju visu, ko varēju atrast bibliotēkās. Viens autors minēja, ka Jāņi ir sintēze starp kristīgo un pagānu svētkiem. Otrs apgalvoja, ka tie ir Jāņa Kristītāja piemiņas svētki. Īpaši iespaidīgs bija filologā Jansona raksts (no 1920tiem gadiem) par Jāņiem, kā latviski noskaņotiem traģēdijas svētkiem. Jansons saskatīja līdzības starp latviešu Jāņiem un grieķu Dionīsu. Viņa tēlojumā, lielu lomu spēlēja lauku pirtiņa, kur latvieši ne tikai dzima, bet kur tie arī gaidīja veļus nākam ciemos Veļu dievainēs, un paši aizgāja nāvē bada gavēņos (janvēņos).

 

Atjaunotā Latvijā neko par šīm tradīcijām vairs nevarēja dzirdēt, jo valsts ‘kultūras’ struktūras tās bija sen dekonstruktējušas un noliegušas.

 

Koments 26: Kad reiz Jurjānu muzejā, Ērgļos, vēlējos kaut ko par Jāņiem izteikt kādam žurnalistam, tikko bija saprasts, ka tas varētu būt pretrunīgs pieņemtam akadēmismam, kāda dziesminiece izmantoja savu ‘slavu’, lai ieteiktu man tālāk neko neteikt. Biju nepatīkami pārsteigts, jo piedalījos pasākumā kā savas vecmātes (dzimusi Jurjāns) pārstāvis.

 

Notikums man lika saprast, ka latvieši Latvijā ir kļuvuši sev sveši, jo Latvijas lauku kultūra bija ne tikai iznīcināta, bet ‘modernizēta’ gan tulkojumos, gan dziesmās, gan dančos. Padomju Latvijas politika, kas centās pārvērst laukus par agrikultūras fabriku, bija pārņēmusi ‘kultūras darbinieku’ sapratni, kā tradīciju patiess atspoguļojums. Diemžēl es to sapratu, ka dziļi kompromitētas kultūras parādību un, iespējams, neatdzīvināmu sapratni par latvietību Mežvidus un lauku dzīves sakarībā.

 

Pieminēšu labi pazīstamo vārdu „pagāns”. Rietumnieku skaidrojums par vārda izcelsmi, skat http://www.merriam-webster.com/dictionary/pagan tiek pieņemts bez dziļākas analīzes, kamēr šo pašu vārdu varam izskaidrot ar baltu valodu, re: pa-gāns, kur ‘pa-’ loma ir samazināt vai nonievāt tam sekojošā vārda nozīmi, kamēr ‘gans’ ir redzami veidojies pēc tam, kad līdzskanis ‘J’ ir mainījis izteiksmi un tiek izrunāts kā līdzskanis ‘G’. Tātad pa-gāns ir neviens cits, ka Jānis pazemināts.

 

Šo argumentu var atbalstīt ar norādījumu, ka Jānis ir sastopams gandrīz  visās valodās un ne tikai latviešu. Re: Ivan, Ian, Ion, Jan, Gen-, Gans, Huan, Jean, Joan, Johann, John, Dion, Don, Dyonisius, Van, Von, Žans, Zhens, Zhena, u.t.t. Vārds ir arī sastopams dažādu vietu nosaukumos, re: Donava, Daugava, dungeon, (Jaunava, Jaunava, kā arī pazemes Jānis vai mironis) u.c.

 

Cerinju miljons / 22. (8) Dažādi papildinājumi

© Antons Benjamiņš

 

Koments 18: Latviešu identitāte, pasaulē, kuru, ir pārskrējusi individuālisma sērga, nevar iedomāties, ka ir tāda lieta, ka kopienas identitāte, kurā indivīdi nejūt, ka viņi būtu, ko īpaši zaudējuši no savas individualitātes. Taču, kopienas identitāti ir neiespējami veidot, demokrātiski noskaņotā sabiedrībā, kura savos pamatos ir pilsētnieciska, virtuāla, un kura uztur savu turību uz mākslīgi un ar varu saražotiem finansiāliem resursiem.

 

Nenoliedzami, kopienas identitāti veicina (un reiz to veicināja) nepieciešamība vienam (iespējams autarķiski noskaņotam) sabiedrības loceklim izpalīdzēt otram. Ne par velti, viens no bargākiem sodiem sabiedrībā, kur valda kopienas identitāte, ir zaglim nocirst roku (kaut es savā personā šādu sodu sāktu ar mazā pirkstiņa zaudēšanu). Kopienas identitāte nebūt nav cilvēces garu stindzinoša, kā to pauž individuālisma fanātiķi, Reiz sabiedrība tiek atgriezta vecaju atbildībā, izmaiņas pašsaprotami samazinās un palēninās. Latviešu vidē, par kopienas radošo garu liecina daudzie tautas dziesmu varianti un savrup dzīves apstākļi. Autarķija pieprasa reālas radības spējas ikdienas dzīvē, un tās sabiedrība vērtē radošo mentalitāti pilsētnieku sabiedrībā nevis par radīt spēju, bet par fantazēšanu.

 

Koments 19:
Ļaunprāts—militārisma veicinātājs. Viena no ievērojamākām parādībām pēc-Padomju Latvijā ir militārisma un vardarbības celšana goda krēslā. Ja senāk latviešu amatnieki izcēlās kā krēslu (iespējams mantojums no Jersikas katedru laikmeta) un koka ratu ražotāji, kuri brauca šīs preces tirgot uz Tērbatu un Pēterburgu, šodien mēs dzirdam kādu izbijušu padomju jaunatnes līderi, kurš kļuvis par Ventspils mēru un vienu no vairākiem Latvijas oligarhiem, kurš apaudzis ar individuālisma pumpām iesaka Latvijai celt labklājību ar ieroču ražošanu. Šis ieteikums jāsalīdzina ar latviešu tautas dziesmās izteikto garu, kas iekapsulēts tā sauktā mežvidus ļaužu ‘mīlināmā’ vārdā, re: akmentiņš, ūdentiņš, kociņš, bērziņš, utt. Nevar noliegt iespēju, ka mērs cer pārvērst Latviju par valsti, kura ir līdzīga militāri noskaņotai Izraēlai, kuras iedzīvotāji pēc vardarbības piedzīvojuma noliedz mieru pašupura ceļā, bet atbalsta ASV ticību, ka miers sasniedzams tikai ar militāro varu un sevis izcelšanu. Šodien līdzīgu dogmu pieņem Latvijas Ārlietu un Aizsardzības ministrs Rinkevics, vēlviens glob-Latvietis, kurš ir sasapņojis Latviju, ka soverenu valsti pats savā mākoņainā fantāzijā.
Koments 20: Viena no šīs ‘pasakas’ iespējamām dogmām: Mežvidus ļaudis neēd cūkas gaļu, jo izmanto meža cūkas, ka Mežvides karaspēku.

 

Koments 21: Nāve ir ierocis, kas ienaidnieku nenogalina, bet palīdz drošsirdīgiem tos pazemot. Tādu ‘nāvi’ ienaidniekam jācieš visu ‘dzīvi’.

 

Koments 22: Ganu krusta karš http://en.wikipedia.org/wiki/Shepherds'_Crusade_(1251) . Šo karu angļu valodā apzīmē ar aitu ganu (shepherds’, arī pastoureaux) krusta karu, bet kuru tik pat labi, ja ne labāk varētu saukt par Jāņu krusta karu, jo Jāņi jau kopš dziļas senatnes bija saukti par Jāņiem, Žaniem. Ja mēs meklējam vārdus, kas veidoti iz Jāņiem, tie varētu atspoguļoties vārdu tūkstošos.

 

Interesanti, ka Jāņu krusta kara kustība iesākās jau 1320 gadā, mazliet pēcāk ka simts gadus pēc Krusta kara, kas bija vērsts pret Jersiku un Langvedoku (1209) un beidzās ar Žannas de Arkas upuri (1431). Rietumu elites radītā Kristīgā ticība stāsta, ka Krusta kari ir cīņa pret herētiķiem, tajā pašā laika nepieļaujot iespēju, ka Kristīgā ticība pastāvēja simtiem gadu pirms kristīgā elite apmeloja Ķēniņu Jāni un viņam pierakstīja Ģengis Khana un Jāņa Briesmīgā raksturu, lai labāk viņu atvietotu ar debesu brīnumu Jēzu Kriksi.

 

Ja pieņemam, ka Jāņu ticība pastāvēja simtiem gadu pirms Betlēmes brīnuma, nav grūti iedomāties, ka senie Jāņu bērni (agrīnā Bīble ir viņu pirmā rakstiskā izpausme) izplatījās pa visu Eiropu un Āziju; un tā sauktie Krusta kari pret herētiķiem īstenībā bija pseido kristīgās ticības karš, kuru piesauca elite, lai iznīcinātu senatni. Šie kari bija nepieciešami, lai ieviestu nodokļu sistēmu elites uzturam un diktatūrai par labu.

 

Koments 23: Varam uzskatīt, ka tā sauktais ‘Antī Krists’ patiešām pastāv senās kristietības represētās psihes līmenī. Kamēr rietumnieku konsensa vēsturnieki domā, ka represētā pagātne jau pagalam un nav atdzīvināma, longue durée vēsture nav franču murgs, bet sniedz ilgtermiņa sabiedrības struktūrām prioritāti pār virspusīgiem notikumiem. Tā tad, mēs gaidām dienu, kad senatne atklāsies par jaunu. Tas varētu notikt vien tāpēc, ka industriālais laikmets pierāda sevi, ka īslaicīgu fenomenu, kam jau šodien redzams gala punkts. Ir interesanti redzēt, ka nodokļu un kapitālisma sākums Bizantijas impērijā, nekad nav aizmirsts, bet šodien iebrūk senās Bizantijas telpā par jaunu.

Cerinju miljons / 22. (7) Dažādi papildinājumi

© Antons Benjamiņš
Koments 16: Demokrātijas nevarība. Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa pučs 1933. g., pret Latvijas demokrātisko Parlamentu, pierāda, vismaz latviešiem, ka Weimāras republikas parlamentārās demokrātijas paraugs, nedarbojās. To pašu spējīgi argumentēja pazīstamais vācu jurists Karls Schmitts http://en.wikipedia.org/wiki/Carl_Schmitt . Demokrātijas de fakto nespēja (kaut nespēja nav pieņemta de jure) ir mūsdienu politikas un ekonomijas haosa pamatā.

 

Mans arguments (Cm6), kurā norādu, ka Ulmanis pierādīja savu nespējību pasargāt Latvijas iedzīvotāju godu, jo atteicās izpildīt sava amata simboliku visā pilnībā. Uzņemoties atbildību par puču, K. Ulmanis uzņēmās upurēt savu dzīvību Latvijas labā. No šīs atbildības prezidents bēga, līdz ar ko zaudējot ne tikai savu personīgo godu (ciešot anonīmu nāvi kaut kur Sibirijā), bet arī Latvju tautas godu.

 

Ulmaņa gļēvums šodien ir izraisījis veselu virkni dažādi nekvalificētus prezidentus. Pirmā nekvalificētā prezidente bija (ka jau iepriekš norādīts, K 14) Vaira Viķe-Freiberga, jo savas orientācijas pamatā ir svešlatviete; starp kuriem ieskaitams pēdējais nekvalificētais Latvijas prezidents, Andris Bērziņš http://en.wikipedia.org/wiki/Andris_B%C4%93rzi%C5%86%C5%A1_(Latvian_President) . Bērziņš ir audzis PSRS dogmas paēnā un nav manāmi izrādīji ne interesi, ne dziļāku izpratni par latviešu vai Latvijas vēsturi. Pārsteidz (bet varbūt ka ne), ka tāds karjerists un nebūtība var sevi iedomāt par valsts līderi. Lai tas notiktu, ir jāpazemina kopienas vērtība līdz ^-2 un jāpaceļ individuālā vērtība līdz ⁺². Acīm redzot, gļēvuļu politiskā orientācija, šādu iespēju pieļauj, un, to pieļaujot, veicina latviešu kopienas iznīci.

 

Pretstats ‘demokrātijai’ ir ‘ķēniņvalsts’, kāda latviešiem bija 13. g.s. Jersikā. Kristiešu globalizācijas pārstāvji stāsta, ka ‘jaunkristieši’ nodedzināja Jersiku, pēc kam ķēniņš Visvaldis cieš pazemojumu, un tiek padzīts uz kādu nomales muižu, pēc kam mēs neko tālāk par viņa likteni nezinām. Tomēr latvieši nevar izslēgt iespēju, ka ķēniņš Visvaldis, neskatoties uz sev piešķirto anonimitāti, un izrādot respektu pret saviem Jersikas iedzīvotājiem (kurus, iespējams, turpat ar pilsētu sadedzināja iebrucēji) izvēlējās pašupura nāvi, kādu likteni praktizēja Dieva izredzētie (ieskaitot Jāni Baseli), tā sauktie Dieveļi, kurus tagadējie jaunkristieši (bīskapa Alberta un Lūdera pēcnācēji) sauc par Sātaniem.

 

Ir vērts ievērot, ka Ulmanim līdzīgu gļēvulību izrādīja arī Staļins, kuru, iespējams, noindēja Padomju slepenā dienesta priekšnieks Bērija, līdz ar kura sakāvi, gļēvulību pierādīja un pieredzēja boļševisms, ka tāds. Tikai Hitlers—kaut Eiropas aptumšotās vēstures mantinieks—instinktīvi izprata savas sakāves sekas—un bija spējīgs sevi upurēt pazemes bunkurā (dungeonā) Berlīnē. Lai kā mēs šodien sodam Hitleru par viņa varmācībām, viņa izvēlētais nāves veids paglāba vācu tautu no negoda. Diemžēl šodienas vācieši, aptumšotas vēstures un aizmirstības mantinieki (ne mazāk kā Hitlers), sava goda paglābšanas iemeslu nesaprot un būtībā paliek nacisti (cerams jaunā izpratnē).

 

Šī autora neatlaidīgā pastāvēšana uz to, ka, ja demokrātija netiek papildināta ar ķēniņam raksturīgu autoritāti, kurā gadījumā Parlaments darbojas kā ķēniņa padomdevējs, valdība, ka laicīgās varas instruments, noved valsti uz haosu un iziršanas sliekšņa—tieši tādu, kādu šobrīd piedzīvo Latvija un pasaule.

 

Koments 17: Realitāte augšpēdus. Kamēr izrāde „Pasaules bojā eja” sākās ar Industriālo revolūciju, tikai mazliet vairāk kā 200 gadus pirms mūsu dienām, izrādes pirmsākumi meklējami kādi tūkstoš gadi secen, kad dāvanas tautas valdniekiem tika aizstātas ar obligātiem nodokļiem, kuri garantēja nāvi dzīvai dabai, re: jasaks; kurš katru gadu veda cilvēci ar vien tuvāk virtuālai realitātei, kurā mēs ne tikai drukājam naudu bez nekādas ievērības tās reālai vērtībai, kura attieksme mūs noved pie tā, ka mēs cilvēces radītos tuksnešus domājam pārvarēt, drukājot ūdeni.

 

Kā vēsta endokolonizācija (skat Pauls Virilio, Cm 16) ar kuras palīdzību valsts grauj savas izcelsmes tautu, virtuālās realitātes brutalitāte pārsniedz (un pārsteidz) visus cilvēcības mērus, jo šo faktu, arī noliedz ar drukas izpalīgu. Ej nu, izpēti, ar kādiem paņēmieniem Latvijas valdība kontrolē savus iedzīvotājus, pensionārus, bērnus, kamēr tās ierēdņi, kam zemapziņa skan kā tukša skārdas bundža, pieprasa sev augstākas algas un tādas arī saņem.