Kirti
Muķa (Svētā seja)
By © E. Antons
Benjamiņš, 2016
8.
Kirti Muķa (Svētā seja). Akts 4
1.
Cēliens: Ziņas no Korintas.
(Uznāk ziņnesis no Korintas)
Ziņnesis:
Labdien, labie
ļautiņi.
Vai esmu Rīgā?
Vai šeit valda
Varenais Ķēniņš
Jānis Klīvnags?
Uzsvars:
Esi sveicināts Rīgā,
Esi sveicināts Rīgā,
ceļotāj. Jā,
šeit valda
Ķēniņš Jānis Klīvnags.
Visi Rīgas
ļautiņi
viņu slavē.
Ziņnesis:
Vai kāds no jums
ies pasaukt Ķēniņu?
Nesu viņam
steidzīgas ziņas.
Atsvars:
Kādas ziņas, ceļiniek?
Kādas ziņas, ceļiniek?
Ziņnesis:
Nesu viņam ziņas
par tēvu.
Uzsvars (pārsteigts):
Tik ātri!? Ak, Dievi!
Tik ātri!? Ak, Dievi!
Ceļotāj,
Mēs tevi gaidam.
Tu esi Merkūrijs,
kas esi zīlīte,
kas redzēta
smeļamies bučas
pie Saules vaiga.
Ziņnesis:
Es nāku no Korintas.
Esmu jūsu kaimiņš
no viņpus Gaiziņkalna.
Atsvars::
Sargi! Steidzīgi!
Sargi! Steidzīgi!
Ziņojat Ķēniņam
Jānim,
Ka pie mums ir
atskrējis
Ziņnesis no Korintas.
(Uznāk ķēniņš Jānis Klīvnags)
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ziņas no Korintas
pie mums ir
vienmēr gaidītas.
Kā veicas
Korintas
Ķēniņam un
Ķēniņienei?
Ziņnesis:
Augsti godātais
Ķēniņ Jāni Klibkāj!
Lai bērni tevi mīl
līdz pasaules galam!
Cilvēce nekad neaizmirsīs
tavus varoņdarbus.
Neaismirstules zied un
piemin Tevi ar
prieku!
Es lūdzu tavu
piedošanu.
Es nesu bēdīgas
ziņas.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Man jau tā daudz
bēdu.
Mūsu zeme cieš
no pēcpadomijas
sausuma.
Lietus kā nenāk
tā nenāk!
Ķēniņiene RaŽanna
vaid
no
mēneškrampjiem.
Latvieši ir
sākuši devēt Rīgu
par Liģi.
Stasti man
vispirms
labās ziņas.
Ziņnesis:
Protams, Ķēniņ!
Ja Saule spīd
aiz melniem
mākoņiem,
tiem apkārt viz
un tos rotā
zelta vilnas
kronis.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tas ir skaists
skats.
Bet vai tur
vairāk,
ka māņu burvja
teika?
Ziņnesis:
Ķēniņ Jāni,
Korinta vēlās,
lai Jūsu augstība
būtu mūsu Ķēniņš.
Esmu sūtīts cerībās,
ka atgriezīšos ar ziņām,
ka Jūsu augstība
piekrīt nākt
mūs svētīt.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kas ir noticis ar
manu tēvu,
Ķēniņu Polinagu?
Vīņš ir Jūsu valdnieks,
Vīņš ir Jūsu valdnieks,
vai ne?
Ziņnesis:
Ķēniņ Jāni,
Te nu nāk tās
bēdu ziņas:
Ķēniņš Polinags
ir miris.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ak Dievi!
Kas ir viņa nāves
cēlonis?
Ziņnesis:
Tas notika negaidīti!
Kad pienāk vecums,
tur nevajaga gaidīt
ielūgumu,
lai nāve nāktu ciemos.
Uzsvars (pārtrauc ziņnesi):
Ai! Ai! Līgo vaimanas!
Ai! Ai! Līgo vaimanas!
Nāve beidz
dzīvību.
Tomēr, tiek
teikts:
nāve saista
cilvēkus vienu
pie otra
tuvāk.
Tāpēc
Mīļotais Ķēniņ Klibkāj,
Iedomājies!
Gandrīz vai neticami!
Ziņas vēsta, ka
Korinta un Rīga
tiks saistītas!
Tava ķēniņvalsts
dubultosies.
Dubultosies mūsu
skaitlis.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Sargi, sauciet
Ķēniņieni
RaŽannu!
Ceļotāj, ziņnesi,
es savu tēvu mīlu.
Bet zelta apmale
viņa nāves gultai spīd gaiši.
Ziņnesi, Merkūr!
Tu tiksi algots ar zeltu.
(uznāk Ķēniņiene RaŽanna!)
Dārgā RaŽanna,
ievelc elpu dziļi.
Mans tēvs,
Korintas Ķēniņš
Ir miris.
Ķēniņiene RaŽanna:
Man žēl
mums viņu zaudet.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Korintas ļaudis
vēlās
mani par ķēniņu.
Ķēniņiene RaŽanna:
Vai tad es
neteicu,
ka viss beigsies
labi?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Bet mana māte
Joprojām ir dzīva.
Kaut arī viņu
nāve būtu parāvusi.
Atsvars:
Ķēniņ, esi
uzmanīgs,
ko tu saki.
Ķēniņiene RaŽanna:
Ķēniņ Jāni,
vai tad tu mani
nesauci,
lai dotu labas ziņas?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Labās ziņas
deva man aizmirst
raganas lāstu.
Ziņnesis:
Ķēniņ Jāni,
vai Jūs kopojāt savu māti
ar vārdu ‘lāsts’?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Jā, savu māti,
Un, jā, ar vārdu
lāsts.
Ziņnesis:
Jūsu māte, Ķēniņ
Jāni,
Korintas
Ķēniņiene,
vienmēr par Jums
izsakās mīļi.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Mana tēva nāve
man atgādina
kādu man
sen aizmirstu
raganas lāstu.
Ziņnesis:
Atvainojos,
ja tas nav
noslēpums,
kas tā par
raganu?
Kas tas par
lāstu?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Sen sen,
kad vēl dzīvoju
Korintā,
mani apciemoja
kāda ragana ar
pareģojumu,
ka es pārgulēšu
ar savu māti,
un nogalināšu
savu tēvu.
Ķēniņiene RaŽanna:
Ziņas no Korintas
stāsta.
Ka lasts nav spēkā.
Tava māte sēro
Ķēniņa nāvi,
un tev, viņas
dēlam,
jābūt viņai
blakām.
Ķēniņš Polinags
valdīja
savu ļaužu valsti
miera garā.
Korintas pagrabu
bagātības
gaida
inventarizāciju.
Kas attiecas uz
pārgulēšanu ar
māti,
par to daudz dēli,
atvilkti
no mates krūts pāragri,
sapņo.
Neuztraucies.
Ziņnesis:
Vai tas patiešām
Ķēniņu satrauc?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kad es pametu
Korintu,
es to darīju,
jo nevēlējos
nogalināt
savu tēvu, vai
pārgulēt ar savu
māti.
Ziņnesis:
Vareno Ķēniņ Jāni Klīvkāji,
klausies!
Lai Ķēniņiene
RaŽanna
man piedod!
Man tiešām
ir labas ziņas.
Tam raganas
stāstam
nav nekāda patiesība.
Tev nav nemazākā
iemesla baidīties.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ka tu uzdrošinies
mani pārsaukt!
Ziņnesis:
Piedod man,
vareno Ķēniņ Jāni.
Korintas valdnieki nav
tavi vecaki.
Kaut tu esi
viņu mantinieks,
tu esi tikai
viņu audžu dēls.
Tavi audžu vecāki
tevi saņēma
no nezināmas mātes.
Korintas
valdnieki
tevi pieņēma
kā Dievu dāvanu.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Es tikko tev
soliju zeltu.
Tu jau tagad
liec savu kaklu
uz derībām?
Ziņnesis:
Es zvēru,
Es zvēru,
ka stāstu
patiesību.
Vareno Ķēniņ Klīvkāji,
Korintas Ķēniņam un
Ķēniņienei nebija bērni.
Bet Dievi
(nesaprotama ir
viņu darbība)
viņu rokās ielika
tevi.
tikpat droši,
ka tu tiki ielikts
manās.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tu putekļainais
Suds tāds!
Kas ielika mani
tavās rokās?
Ziņnesis:
Tas bija briežu
gans,
mans draugs,
kurš tevi atrada
uz kāda
Gaiziņkalna
akmens altāra.
Es Tevi paņēmu
no viņa,
un ar Dievu
izpalīgu
atnesu uz
Korintu.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kāds velns tevi nesa
uz Gaiziņkalnu?
Ziņnesis:
Kad biju jauneklis,
es arī biju gans.
Tu biji atstāts
uz kalna altāra
kā ziedojums
Sumpurnim.
Mans draugs tevi
atrada,
un atbrivoja no
cilpas
kas saistīja
tavas potītes.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kas mani sasēja?
Ziņnesis:
Tajās dienās
bērnu upuri
nebija retums.
Daudzi vecāki,
padzīti no meža
un ģērbti skrandās
bija izmisumā.
Daudzi no viņiem
upurēja
savus bērnus
Dieviem.
Tā radās paraša,
ka arī diži
ķēniņi
atstāja savus
mantiniekus
mežonīgās vides
pārbaudē,
lai redzētu
vai Dievi tos
pieņems
par piemērotiem
pēctečiem.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Vai tavs draugs ir
vēl dzivs?
Ziņnesis:
Ziņnesis:
Viņš bija gans
Ķēniņa Visvalža
galmā.
Rīdziniekiem
vajadzētu zināt,
vai dzīvs
un kur dzīvo.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
RaŽanna
Vai tu atceries
Kaut ko tadu?
Vai tu
šo ganu pazini?
Ķēniņiene RaŽanna:
Kopš kura laika, Ķēniņ Jāni,
ziņneši tev stāsta,
ko darīt?
Aizmirsti šo stulbo pasaku.
Uzvelc mastā sēru karogu,
dod rīkojumu
staļļu zeļļiem
Iejūgt karieti,
un sargiem pulcēties.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Lai sargi pagaida.
Ja gans vēl ir dzīvs,
es drīz zināšu patiesību.
Varbūt viņam vēl ir
cilpa, kas saistīja
manas potītes.
Ķēniņiene RaŽanna:
Ķēniņ Jāni,
lūdzu,
tevi gaida bēres
un jauna
ķēniņvalsts.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Man laiks uzzināt
vai esmu maukas
dzemdēts,
vai manī
ķēniņu cilts
asinis kūsā.
Ķēniņiene RaŽanna:
Ķēniņ Jāni, lūdzu
Beidz tā runāt.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ziņnesi, vai
cilpa
Bija darināta no
zelta
vai kārklu zara?
Ziņnesis:
Es cilpu
neredzēju.
Kad tevi nesu,
Tev kājas
Ar cilpu nebija
sietas.
Ķēniņiene RaŽanna:
Ķēniņ Jāni,
lūdzu,
padomā par savu
ģimeni.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Neesmu prasījis
Tavu padomu.
Uzsvars:
Ir sens teiciens:
Ķēniņš,
kas ir lielā
steigā,
var paskriet
garām Dieviem,
un drīz apzināties,
ka ir viens.
Tāds drīz
zaudē līdzsvaru.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Sargi, steigšus!
atrodied man šo
sendienu ganu.
Atvedied viņu pie manis.
Ķēniņiene RaŽanna:
Ķēniņ Jāni, tu bāz
Savu galvu
Sumpurņa žokļos.
Atsvars (it kā turpinot Ķēniņienes domas):
Vai tad Ķēniņš Jānis
Vai tad Ķēniņš Jānis
jau vienreiz mūs
neizglāba
no pašupuru
naves?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
(ķircinošā tonī): viens gans nomira
citi gani raudāja
cūka raka dobīti
augstajā kalnā
dzeguze zvanīja
līkajā bērzā
dzenis kala krustu
sausajā eglē
sīki mazi putniņi
pātarus skaitīja
lielais dundurs
sprediķi sacīja
zīle nesa ziņu
tēvam mātei
kaza kāpa debesīs
Dievam sūdzēt
Dievs paņēma pātagu
un bargi norūca:
‘kic kaza zemē!
Kur tev zelta bārda?
Kazai nebūs
debesis bakstīt!’
(Iziet Ķēniņiene RaŽanna)
Uzsvars un Atsvars:
Mums bail,
ka tūlīt,
kaut kas
drausmīgs
notiks.
Uzsvars:
Kas, bērniņ, tava
māte?
Kas tevi dzemdēja?
Kas tevi dzemdēja?
Atsvars:
Kur, bērniņ,
ir tava māte?
Vai vēl bija nevainīga,
kad tai
uz muguras uzleca
un ribas kutināja
kazu gans?
Ko viņš viņā meklēja?
Vai nemirstības mētru?
Vai gans atrada
gan tikai mauku
meža baznīcā
grēkus sūdzam?
Bet kas zin!
Varbūt tava māte
tomēr
atrada piekrišanu
Ķēniņa gultā?
[Pēķšņi liela
brēka. Princeses Evelīnas auklīte Iananna
(skat Prologu) uzskrien uz skatuves:
Auklīte Iananna:
Ak Dievi! Dievi!
Palīgā!
Ak briesmas!
Avārija! Avārija!
Prinči Eteokls
and Poliniks
graiza vien otru
ar nažiem.
Abiem no rokām
Asinis pil.
Kur ir Ķēniņš
Jānis?
Kur Ķēniņiene RaŽanna?
Palīgā! Glābiet!
Kur Ķēniņiene RaŽanna?
Palīgā! Glābiet!
Glābiet!
Uzsvars un Atsvars:
Visa pasaule
trako!
Neiedomājama
katastrofa rit!
Auklīte Iananna:
Auklīte Iananna:
Poliniks iespēra
māsai Antigonei
vēderā.
Dzirdēju
viņas dzemdē
bērnu raudam.
No comments:
Post a Comment