Kirti
Muķa (Svētā seja)
By © E. Antons
Benjamiņš, 2016
9.
Ķēniņš Jānis Klīvnags. Akts 5
I cēliens.
Spītīgais PaJāns
Sargi:
Šeit, Ķēniņ, ir
tas vīrs.
Mēs viņu atradām
slēpjamies
pie sūdu būdas,
vecās liepas
dobumā.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
(apskata veco
vīru):
Kaulains vecis šis.
Kaulains vecis šis.
Bet nekas.
Iztiksim.
Vis, ko no viņa
gribu,
ir izknābt
no viņa smadzenēm
atmiņu graudus.
Uzsvars (koris):
Mēs upurējām
savus bērnus
atstājot viņus
dziļi mežā, kur bites
tos nodzēla,
jo bija saldi kā medus.
Pēc tam kā sirseņi,
mēs uzcēlām Rīgu.
kur dzīvojam
un dziedam
kā circeņi papes kastē
līdz rudenī mirstam.
Lai slava Ķēniņam Jānim!
Mums bērni ir
droši.
Bet vairs neviens
no pieaugušiem
ir tik drošsirdīgs,
ka sevi upurēs
viņu vietā.
Mēs uzaugam
gļēvuļi,
un īkšķa vietā
sūcam tabaku.
Taču Dievi
pieprasa upuri,
jo grib zināt,
cik liela mums
griba
lai Jēruzālemīte
zaļa un dzīva
būtu.
Diemžēl,
mēs barojam
Dievus
ar sarkanu gaļu.
Nabaga meža
cūkas!
Pazemota latviešu
tauta.
Atsvars
(koris):
Nāve nāk,
kad tā vēlās.
Mēs mirstam
neziņā
Neziņas pavalstī.
Kurš no mums
kādam uz naves
gultas
vairs roku glāsta
vai apmīļo?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Klau! Ziņnesi!
Vai šis ir tas vīrs,
Kas tev bija prātā?
Ziņnesis:
Jā, es viņu
atpazīstu.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kāds tev vārds,
Veco puis!
Vai kādreiz biji
gans
Ķēniņam Visvaldim?
Gans:
Mans vārds ir Gans.
Mans vārds ir Gans.
Mani draugi mani
sauc
par Jāni. Mani
ienaidnieki
par pajāni.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kur tu dzini
Ķēniņa Visvalža
Ganāmpulkus?
Jānis:
Tas bija labu gabalu
No šejienes, tur
Kur Rīgas robežas
Satiekas ar seno Jersiku,
pie Gaiziņkalna.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Jāni, vai
kādreiz esi
ticies ar šo
putekļaino
vīru,
kas stāv man
blakus?
Jānis
(skatās
uz ziņnesi):
Droši nevaru
teikt.
No tik sen
atpakaļ,
Maz ko atceros.
Ziņnesis:
Ķēniņš Jāni,
ir pagājis ilgs laiks,
Un prāta saturs
Izklīst kā migla.
Bet teikšu, ka
Jānis pazīst
kalnu labāk kā es.
Mēs kādreiz ganījām
Savus briežu ganāmpulkus
Viens otram blakus
Ielejās
Trīs gadu garumā.
No pavasar
Līdz rudenim.
Kad pienāca
ziema,
Mes dzinām
ganāmpulkus
Atpakaļ uz
Savu Ķēniņu
laidariem.
Jānis:
Velns ar tevi,
dieveliņ!
Tu nejautāji man,
vai vari runāt
manā vārdā.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tu kādreiz
pasniedzi
šim vīram kādu
bērnu.
Paskaties uz
mani!
Tas bērns biju
es.
Bet šodien
es esmu tavs
Ķēniņš.
Jānis:
Pie visiem
Rīgas un Liģes Dieviem,
kaut zibens todien
būtu mani nospēris,
un šo idiotu no Korintas
kalnu kaza
būtu iestūmusi aizā.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ja turpināsi tā runāt,
Varam sarunāt
Tev bēres.
Jānis:
Ja ķēniņi atskās
Ziedot savas
dzīvības
Saviem ļaudīm par
labu.
Es atsakos būt
Par tiem pārāks.
Drīzāk es
sasaukšu
latviešus uz
tiesu,
Kur dzirdēsi viņu
patiesās domas.
Rezultāts būs,
Ka tikai bērzi
augs
Rīgas drupās.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Šis vecais mais,
pilns ar vecu ādu un
smirdošu kažoku,
ir stūrgavīgs āzis.
Jānis:
Es esmu no
Jersikas,
Kur man reiz bija
māja.
Esmu devis, tev
Ķēniņ,
Savu atbildi.
Es jau biju
gados, kad
Šis korintiets
Vēl nebija
divdesmit.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kur tu atradi to bērnu,
Kuru tu nodevi šim vīram?
Kas nodeva vinu tavās rokās?
Vai manas potites saistīja
Kārklu zars
Vai zelta stienis?
Jānis:
Es redzeju zelta
stieni
Un atdāvināju to
Ķēniņienei.
Viņa man par to
Atmaksāja dāsni.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kā bērns biju es?
Jānis:
Tu nebiji
manējais.
Es tikai tevi
padevu
tālāk.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kas bija mani vecāki?
Vai kāds,
kas te
mums tuvumā?
Jānis:
Tava uzruna, Ķēniņ,
ir apvainojoša.
Es esmu cēlies
meža ļaudiņš.
Tu valdi
ar manu piekrišanu.
Manu senču mājas
drupas
atrodas Jersikas
mežā.
Viņi tur dzīvoja,
kopš Ķēniņš
Kadmus
ziedoja
svētās Beates mēli,
lai tev tagad
šeit
būtu valstība.
Kaut Ķēniņš
Visvaldis
atņēma man manu
pirmdzimto,
Es palieku Viņam
uzticīgs.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ja, Jāni,
tu tā turpināsi,
iedomājies, ka esi
jau beigts.
Jānis:
Ja tu mani
nogalini,
vai tu domā,
ka ļaudis
jeb kad vairs
tev uzticēsies?
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Vai tu esi pašnāvnieks, Jāni?
Jānis:
Ja man tev
noticēt,
Tu esi kādreiz
bijis
Kāda ķēniņa dēls.
Reiz sen varbūt
Es būtu tavai
gribai
Padevis savu
dzīvību.
Bet tagad es vairs
nezinu,
Kas tu tads esi.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Kā tu uzdrošinies!
Sargi, palociet
Šim vecim roku uz augšu.
Lai skaidrojas valoda
vai sūdiem pildās bikses.
Driģenes alus
ir no
latviešu nelaimēm.
Jānis:
Es, Ķēniņ Jāni,
par tādiem sūdiem
zinu no viņas.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Viņa!?
Kas ir viņa?
No comments:
Post a Comment