Kirtti
Mukķa (Svētā seja)
By © E. Antons
Benjamiņš, 2016
9. Akts
5. Cēliens 2. Tiresija stāsts
(Skatuves dziļumā
parādās Tiresijs. Viņš rāpo uz visām četrām un ir, acīm redzami, smagi
ievainots. Tirēsija seja un drēbes ir asiņainas. Kori (Uzsvars un Atsvars) ir
pa pusei pagriezušies un Ķēniņa Jāņa pusi, bet ierauga Tirēsiju un no
pārsteiguma aizrauj elpu. Kori iestenās: “O! O! O! O!”.)
Uzsvars (koris) un Atsvars (koris):
O! O! O! O!
Jānis
(brēc
un ķēniņu):
Tava māte un sieva!
Tava māte un sieva!
Viņa,
kas tevi izglāba
No meža,
Uz kur tevi
sūtīja
tavs tēvs,
Dieviem raudzīt.
.
Notika
negaidītais!
Tava māte,
nozaga tevi
ne tikai no
Ķēniņa,
bet Dieviem.
Kad galma kalpi
atrada amestu
zīdaiņa līķi,
(tas it kā tavs)
tavs tēvs,
jau ievērojamos
gados,
izdūra sev acis
no žēlabām.
Tava māte
deva rīkojumu,
man tevi aiznest
uz tempļa mauku
māju,
kur mauku
nobriedušās krūtis
pilina pienu
saviem
zem grīdas
apraktiem
zīdaiņiem.
Tāds ir tas
piens,
kas, Ķēniņ Jāni,
tevi turēja
pie dzīvības.
Tagad tava māte
nezin, kā tevi no
sevis paša glābt.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Cik tev
par šo stāstu
tiek maksāts?
Jānis:
Kamēr tu
vēl mācījies
staigāt,
tava māte
bieži brauca
uz Korintu
tevi apciemot.
Kad viņa nebija
Rīgā ,
tavas mates
bijušās draudzenes,
tempļa maukas
bija tavas
tantes.
Kad tu zināji
staigāt,
tavas mates māsa,
ķēniņiene Eiropa
un Ķēniņš Polinags,
pieņēma tevi
par audžu dēlu.
Uzsvars
(koris) un Atsvars (koris):
Ak, mīļie Dievi!
(Tiresijs rāpjas
Uz skatuves priekšpusi.)
Tirēsijs:
Ķēniņ Jāni,
vai tu tiešām
domā,
ka tas, kam nav
pieredze
zin atpazīt
patiesību?
Tu vari sapņot
cik tu vēlies,
bet ja Dievi
tev nedod iespēju
vinnēt loteriju
biežāk kā citiem,
viņš tomēr
no tevis prasa
vairāk,
ka no citiem.
Tas kāpēc
arī Dievs mirst
šajā pasaulē
sevi caur tevi
šeit ieguldot.
Mēris vārdzina
Rīgu,
Un slimi prāti
Pa Liģes ielām
auļo.
Sevis dēļ,
Ķēniņ Jāni,
Tu nogalināji,
Ne tikai mūsu
Dievus,
Bet savu
Aklo tēvu.
Lai pasaule
tiktu attīrīta
no taviem nedarbiem,
ir nepieciešama
patiesība,
kas griež un
kaulos graiza
neatmināmus rakstus.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Es izglābu Rīgas bērnus
No Sumpurņa
Un izcirtu mežu,
Kur viņš slēpās,
Es nosausināju purvu,
Kur Sumpurnim templis,
Un padzinu čūskas
un mošķus.
Odzes vairs nemitinās
ogu krūmājos.
Rīdzinieki ir man
pateicīgi.
Tagad ziemā
viņus silda
Centralā apkure.
Un prātus mierina
zelta pods,
slēpts
Tirdzniecības
altārī.
Ko nozīmē tavs
apvainojums,
Ka esmu
nogalinājis
Savu tēvu?
Vienīgais
cilvēks, kuru
Jebkad esmu
nogalinājis
Ir tas kurš noliedza,
Ka zin ko dara.
Tas bija akls
bērnu upuru
tirgotājs.
Nāve viņu
pārsteidza.
Varbūt pat šodien
Vēl nezina,
Ka viņa vairs
nav.
Tirēsijs:
Tu piedzimi
dēls Ķēniņam.
Tev bija lemts
kļūt
viņa vietniekam.
Paskaties
uz sevi!
Skat kāds
necieņa
tu esi tagad.
Ko gans Jānis
tev nodarīja,
ka tu
pret viņu tā?
Protams,
mēs priecājāmies,
kad tu izglābi
mūsu bērnus
no Sumpurņa
nagiem.
Bet no sevis
tu mums
vai mūsu Dieviem
vairs nepiedāvā
neko.
bet sūrus
mālā ceptus
likumus.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Tu monstr!
Vai tad tu nebiji
Tas kučieris,
kurš bērnus
pie Sumpurņa alas
pieveda?
Lupatās,
lai luši tevi
saplēš!
ne par velti
bērni tevi sauc
Humbaba, kam ciči
līdz nabai karājas.
Tirēsijs:
Ja tu būtu
pārdzīvojis
jel vienu nakti
Gaiziņkalna
virsotnē,
tev būtu tiesības
uz Rīgas troni.
Taču, kad es tevi
nesu
uz kalnu,
tava māte brēca,
ka pati nelabā.
un bija ar mieru
celt bruņķus
jebkuram,
kas tevi atbrīvos
no nakts
uz Dievu paplātes.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Tu nesi mani uz mežu?
Tirēsijs:
Tirēsijs:
Kā sena tradīcija
Un tavs tēvs,
Ķēniņš Visvaldis,
to pieprasīja.
Tava māte
Lūdza
mani
tevi pieskatīt.
Es teicu: “Labi!
Ja tu izģērbsies
Un atdosies Sumpurnim,
Ja tas nāks.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Un vēl ko?
Tirēsijs:
Ķēniniene RaŽanna
piekrita.
Pa nakti
Uznāca liels vējš
Un sniega
putenis.
Kamēr es snaudulēju,
viņa tevi paķēra
un ieskrēja gana
būdā,
kur gans Jānis,
toreiz liels āzis
savu dancināja
viņas kājstarpē.
Ražānna viņam
atmaksāja
ar tavu
potīšu slēģi,
un kāda miruša
zīdaiņa līķi,
ko no rīta
aiznest
Ķēniņam.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Vai tad
tas aklais vecis vagonā
bija mans tēvs?
Tirēsijs:
Tu satiki viņu mežā,
krustcelēs.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Man trūkst vārdi.
Tirēsijs:
Klausies, Ķēniņ
Jāni.
Man tev vēl
daudz kas,
ko stāstīt.
Tava māte un
māsa,
abas bāreness,
nez pa kādiem
likteņu ceļiem,
pelnija savu
iztiku,
kā maukas
Korintas Dievu tempļos.
Abas apraka zīdaiņus
zem tempļa
grīdas.
Tas mātēm bija
darbs
šausmīgāks kā
mans.
Abas māsas
saprata,
kāpēc Dievi
deva Ķēniņiem mirt
bet sievietēm
viņus mierināt.
Es par to,
Esmu tikai
atgādinātājs.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Tā tad,
nevainigs un
pūkains,
ka tikko
izšķēlies
dzeguzēns?!
Tirēsijs:
Māsai Eiropai laimējās.
Viņa iepatikas
Ķēniņam Polinagam.
Kad Ķēniņs Visvaldis
bija ielūgts piedalīties
medībās, Eiropa
viņu iepazīstināja
ar RaŽannu,
kura tā iepriecināja
Visvaldi, ka viņš
Lūdza Ķēniņu Polinagu
Dot viņam ņemt
RaŽannu sev līdz
uz Rīgu.
Tu piedzimi Rīgā.
Ražanna stāstīja
Ķēniņam
Visvaldim,
ka esi viņa dēls,
Kaut var arī būt,
ka tu jau biji
viņas dzemdē,
kad viņa vēl
Korintā.
Kā pats zini
Templī Dievs
Cilvēkus pēc
kājstarpēm
nešķiro.
Tur prāts pēc
dabas
kārs un prasts.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Tu gribi mani
pazemot
vēl vairāk,
stāstot
ka esmu raibs
kā kakis?
Vai tad tiešām
tikai tāpēc,
ķa māte nepieļāva
Dieviem novērtēt,
vai esmu dzimis
ar ķēniņa raksturu,
man bija nogalināt tēvu,
un kratināties
ar māti?
Tirēsijs:
Vai zini,
kur atrodas
zelta stienis,
kas saistīja
tavas potītes?
Laika gaitā
tava māte
atpirka stieni
no gana Jāņa,
piedāvājot viņam
ar sevi vēl pārgulēt
(viņš nebija
noraujams)
vairāk ka reizi.
Vien.
Tad viņa
cilpu dāvināja
tev.
Kā kāzu dāvanu.
Zelta meistari
cilpu bija pārstrādājuši
Par kakla rotu,
Kas tev pat
šobrīd
ap kaklu.
Ķēniņš
Jānis Klīvnags:
Ak, mīļie Dievi!
Tirēsijs:
Bieži vien,
pirms es vakaros
aizveru acis,
es nopūšos:
“Ak Dievi, Dievi,
Dievi!”
(Tirēsijs mirst. Ķēniņš Jānis noiet
noskatuves.)
No comments:
Post a Comment