Kirti
Muķa (Svētā seja)
By © E. Antons
Benjamiņš, 2016
7.
Ķēniņš Jānis Klīvnags. Akts 3
I Nedabiskie zilie mākoņi pār Rīgu
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Mīļie ļautiņi!
Mīļie ļautiņi!
Man
sāk trūkt pacietība.
Tak neklausaties
baumās!
Esat
pacietīgi.
Gaidiet
ziņas
no
manis.
Jūs
neatklāsiet neko jaunu
klausoties
virtuves
kalpoņu
klačās.
Es
neienesu Rīgā
juku
mēri.
Jūs visi
zinat,
ka
neesmu atstājis Rīgu
gadiem ilgi,
lai jūs
zinātu,
ka esmu rīdzinieks.
Mēs rīdzinieki esam
paši par sevi
pietiekoši
ievērojami,
lai svešzemju
prinči
brauktu pie mums
ciemoties.
Mēs esam
kļuvuši bagāti
no viņu dāvanām.
Mums pūri pilni
ziemeļbriežu mātes
pavēderiņu segām,
kuru mīkstumā
briedelēni
mierina
savas tramīgās
sirsniņas
un barojas
ar ragainās
briežu mātes
pienu.
Kā Sumpurņa bende
(jā, es viņu
notriecu uz
ceļiem),
kā mežu cirtējs
un
muižu parku
dārznieks,
es esmu gandrīz
vai mēms,
redzot jūsu
lētticību.
Es, saucu jūs visus
troņa priekšā
un stāstīt man visu,
ko vien jūs zināt
par notikumiem Rīgā.
Kas
tā par Liģi,
kas esot
redzēta
staigājam
pa
mūsu ielām?
Es
neaizskāršu nevienu,
kas
stāstīs patiesību.
Bet,
ja kāds melos,
tad
jūsu āda
būs kā
cūkas pūšļa plēve
pils
logos.
Grēcinieki,
lai
viņi nolādēti
uz
visiem laikiem,
un to
ģimetņu ikoni
tiek
pakārti
pie
spļaujamā akmens,
līdz
svētais
ūdens no debesīm
un jūsu
siekalu plūdi
izdzēš
to sejas.
Mūsu nelaimes
nedrīks
palikt neatzītas
un
nedrīkst nest
mums tumsonību.
Kopš
laika, kad
Ķēniņiene
RaŽanna un es
guļam
vienā gultā
mūsu
galms ir viens.
Ja RaŽannai
un
pazudušajam
Kēniņam
būtu bijuši
bērni,
tie
šodien
būtu
arī mani.
Es
būtu bērniem
kā
tēvs.
Mēs
visi kopā
esam
viena tauta.
Uzsvars:
Ak, Ķēniņ Jāni!
Ak, Ķēniņ Jāni!
Tavs
gars
ir
pārņēmis
manu
sirdi—
mēs
nezinam,
to
spēku,
kas
dīda mūs
but
nemierīgiem.
Mēs
gaidam uz
Jāņu
dienu,
kad ēnas
nav redzamas
un patiesība
ir visvarena.
Ak,
Ķēniņ Jāni,
lai
nakts
tiek
pārvērsta dienā!
Ejam
izcirst, kas
pārpaliek
no meža,
kur
meļi un gļēvuļi slēpjas,
un
slēptās pilīs,
mednieku
ligzdās,
elite
pazamo mūsu meitas,
un plāno
sev
lielākas
tiesības
kā
tautai.
Paldies
Dievam, ka Sumpurns
guļ beigts
aizas
pakājē.
Neviens
vairs neved
mūsu
bērnus,
kā
kviecošus sivēnus
uz
kautuvi.
Neviens
viņus
vairs
nemierina
un dot
viņiem zīst
pienā
vārītas
driģeņu
lapās.
Tu,
Ķēniņ Jāni,
esi
mūsu bērnu
Laimīgā
diena!
Atsvars:
Ķēniņ Jāni,
uzklausi
mūs!
Uzņem
sakaru
ar aklo
priesteri,
to pašu,
kurš
kāreiz
veda
bērnus no tempļa
un meta
tos lidot
pāri
aizai.
Burvim
ir acis
(tā
esam dzirdējuši),
kas neskatoties,
ka
viņš,
pateicoties
tev,
ir
akls,
zin
skatīties tumsā,
kur
joprojām sarunājas
ar
Viņsaulē padzīto
Sumpurni.
Ak, svēto
Ķēniņ,
Tu
pats
burvim
devi šo redzi,
kad
ar kvēlu pagali,
izdzini
no viņa pieres
acis.
Svētīts
ir Dievs!
Ogles
cepa un
Tās vārīja
un
deva krist
dzesēties
svētos
apakšzemes
ūdeņos.
Turpat,
svētās āderēs,
burvim
acis
joprojām
dzisinās,
un meklējas
pagātni,
tūkstoš
gadus secen.
Ķēniņ,
Jāni, atklāj,
ko
Burvis tur redz
mūsdienās.
No comments:
Post a Comment