Kirtti
Mukķa (Svētā seja)
By © E. Antons
Benjamiņš, 2016
9. Akts
5. Cēliens
3. Inventarizācija.
(Uz skatuves uzskrien Iananna, Ķēniņa Klīvnaga
bērnu auklīte)
Iananna:
Ķēniņiene RaŽanna’,
Piesējusi akmeni
Pie kājām,
tikko pakārās.
Uzsvars
(koris):
Prinči Poliniks
un Haemons ir pagalam.
Poliniks pārsteidza
Un uzbruka Antigonei,
kad uzzināja,
ka māsa ir grūta
ar Prinča Kārļa
dēla Haemona
bērnu.
Haemons zaudēja
dzīvību,
Kad stedzās
Antogonei palīgā.
Atsvars
(koris):
RaŽanna sagraizīja
aklam Tirēsijam aknas.
Gaišreģis godam
mira
Tautas acu
priekšā.
RaŽannas brālis,
Princis Kārlis
pasludināja sevi
Par Liģes arhibiskapu
un ķēniņu.
Uzsvars
un Atsvars (kori
kopēji):
Turklāt Kārlis
pasludināja
ārkārtas stāvokli.
Biskaps stāsta,
ka Ķēniņš Jānis
nav pie pilna
prāta.
Lai viņa meli
būtu ticamāki,
Viņš ir pieteicis
karu
Korintai,
Un ir iecēlis
Princi Eteokli
Par Liģes armijas
virspavēlnieku.
Liģes ļautiņi
lūdz Dievu.’
Neviens nezin,
Kur vai kam
pieķerties.
Ķēniņš Jānis,
(uzzinājis par
vēlu
savu patieso lomu)
savas jaunākās
meitas
Evelīnas
pavadīts,
kāp Gaišziņkalnā
Saules meitu
mīzalās
filtrētu
mušmīļu un
driģeņu
alu dzert
pirms aizā
skries lekt.
Pie Rīgas
Septītiem vartiem
Ģenerālis Eteokls
it kritis cīnoties
ar dvīņu brāli Poliniku.
Ķēniņienei Eiropai
Asinis no deguna
tek.
Tā pārdzērusies
driģeņu lapu tēju
arī jau Viņsaulē.
Ķēniņš Kārlis
ir izsviedis
Prinča Polinika
miesiskās
atliekas
suņiem
par ēdienu.
Antigone mira
Dzemdībās.
Viņas dēls,
gribēdams dzīvot
Steigā piedzima
ar kājām pa
priekšu.
Princese Evelīna
raud,
un krūti dod
nelaiķes māsas
dēlam.
Uzsvars
(koris):
Erika, Ķēniņa
Kārļa sieva,
Savu vīrui nožņaudza
un pati pakārās.
Iananna:
Te nu ir
tas saraksts,
par tiem, kuri
Upurķēniņa pamesti,
guļ miruši.
Saraksts
Vēl nav beidzies.
Te vēl:
Kādas
temple maukas
Bezvārda
zīdainis,’
kuru RaŽanna
Pieteica par
Ķēniņa Jāņa
Klīvnaga
Pēcnācēja pīšļiem;
Ķēniņa Jāņa tēvs,
Ķēniņš Visvaldis;
Nezinu teikt,
cik Ķēniņa
Visvalža
Staļļu puiši
krita
Ķēniņu
Aizstāvot.
Ķēniņa karietes
kuķieris
priestera Tirēsija
māceklis;
Ķēniņa Jāņa
audžu tēvs Polinags,
(kurš sevi noindēja,
lai dotu iemeslu
Jānim Klīvnagam
pamest Liģi,
un atgriezties uz
Korintu.
Uz viņa
bērēm nākdams
Jānis būtu psglābis
savu dzīvību).
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Dievi! Dievi!
Nemociet mani!
Uzsvars
un Atsvars (kori kopā):
Ķēniņ, mēs
Mirušos skaitam
vizmaz piecpadsmit.
(Uznāk Princese Evelīna, ar māsas dēlu pie krūts. Viņa pienāk pie tēva un
paņem viņa roku savā.)
Princese Evelīna:
Mīļo tēv!
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Dārgā meitiņa,
Paldies tev,
Ka netici,
Ka esmu monstrs.
Tu zini ceļu
uz Gaišziņkalna
virsotni!
Ved mani tur.
Esi man
mierinātāja!
Neatturi no manis
Mīļus vārdus
Vai glāstus.
Došu tev zināt
labāk kā nevienam
cik smaga
ir nasta savaldīt
pilsētnieku melu
un murgu
vardarbīgās
sekas.
Ko vien mēs,
Sumpurņa pēcnācēji,
neesam cietuši,
lai mūsu cilts
mežu nepamestu,
un mēs neizzustu!
Nesamelotai atmiņai
Ir jābūt
mūsu pašcienas
apziņai.
Pašapziņas cena
Ir nave
sabiedrības acu
priekšā.
Uzsvars
un Atsvars (kori kopā):
Taķu pensionāriem
visiem gadi
ir pāri par
simts.
Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Esmu dzirdējis,
Ka no Gaišziņkalna
var ieskatīties tālēs,
un no Viņsaules,
skaidri redzēt
ko kavējām darīt
un labot Šaisaulē,
Lai vienā telpā
Mēs visi varētu
Viens otram blakus
līdzdzīvot.
