EC 576 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeisus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

3. Kāpēc vēsture tik vardarbīga?

Kad vectēvs sēdēja pie pusdienu galda viņš izmantoja savu ģimenes vecajā autoritāti, lai noliegtu ikvienam no ģimenes locekļiem aprunāt vai sūdzēties par kāda cita cilvēka rīcību—lai rīcība nāca no ģimenes locekļa, vai ne. Kamēr, protams, visi pieaugušie liegumu respektēja, bērni bieži vien aizmirsās, un laiku pa laikam sāka savā starpā strīdēties. Tad nāca ultimāts: „Ja jūs turpināsiet strīdēties, jūs paliksiet bez saldā ēdiena.” Un ja tas nelīdzēja, tad: „Jums būs tūlīt jāiet uz virtuvi katlus mazgāt.” Citi no vectēva lozungiem bija: „Dievs turpat Paradīzes dārzā noteica: Jums būs dārzu kopt un sargāt—tā tad strādāt;” kāpēc secinājums: „Katrs ir pats savas laimes un nelaimes kalējs.” Vectēvs arī piekrita idejai, ka cilvēks ir dzimis brīvs un var izvēlēties to, kas viņam nes svētību. Pēc ticības, vectēvs bija Cepurnieks, ‘tautas baznīcas’ atbalstītājs; daudz kas, ko viņš domāja un darīja bija jau iepriekš Cepurnieku dzīves virtuvē cepts un vārīts.

Kamēr bērnības gados autors vectēva gudrības pieņēma bez ierunām, laika gaitā tomēr radījās viena vai otra šauba. Viena no lielākām ‘šaubām’ bija vectēva otrā sieva Enija, kura ne tikai, kad uz viņu sadusmojās, mēģināja viņu pazemot un sauca viņu par „jēru” (Brāļu draudzes simbols). Tātad viņa varbūt uzskatīja sevi par vilku. Drīz pēc vectēvs nomira, Enija noindēja viņa pirmo sievu, manu patieso vecmāti (arī Cepurniece), jo nevēlējās, lai tās pēcteči manto vectēva saražoto svētību. Par iemeslu iecerētai prāvai bija vectēva pēcnācēju neizpratne, kāpēc Enijas mantinieks (adoptēts) saņem lielāku mantojuma daļu kā viņi. Vecmāte būtu bijusi ievērojama lieciniece prāvā par Enijas lomu mantiskās ‘svētības’ iegūšanā. Slepkavība nekad netika izmeklēta, kāpēc arī netika pierādīta, jo drīz pēc vecmātes nāves Latvijā ienāca Padomijas kara spēks, un okupanti uzsāka daudz ievērojamākas vardarbības. Viena no Padomijas vardarbībām bija nosūtīt Eniju uz Padomiju*, kur nonākusi bada režīmā, viņa saindējās ēdot šprotes no bojātas konservu bundžas un nomira uz manas otrās vecmātes rokām.

*Līdz pēdējam brīdim Enija cerēja, ka Padomju Latvijas premjers Vilis Lācis, kādreiz viņas slēptais mīlmanis, viņu izglābs no Padomijas varmākām. Viņa nevarēja iedomāties, ka cilvēks, ar kuru viņa gulējusi vienā gultā, viņu neaizstāvēs un nodos. Te sava ironija: Enijai aizmirsās, ka viņa ne tikai nodeva manu vectēvu, viņas otro vīru, bet noindēja viņa pirmo sievu, un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu vectēva un vecmātes dzimtu.

Šīs ģimenes vēstures atstāsts tiek rakstīts, lai dotu lasītājiem iespēju iedomāties, ka noklusēt pāri darījumus, ja tie arī uz brīdi novērš strīdu vai kautiņu, no ilgtermiņa viedokļa nenes gaidīto rezultātu. Proti, neceļot sūdzību laicīgi, aizmirstās notikumu būtība un vēsture, un netaisnības var turpinaties ar neprognozējamām sekām. Šobrīd, viena no šādām sekām ir tas, ka mana vectēva portrets, kuru gleznoja mākslinieks Tīdemanis, nav autora, bet Enijas mantinieku rokās. Vai septiņdesmit septiņus gadus pēc vecmātes nāves ir vērts atvērt kapu un veikt viņas pīšļu analīzi, protams, ir goda jautājums, kurš gods autoram iet secen, jo realizācija prasa naudas summas, kādas autoram nav pieejamas. Arī tāpēc Enijas Atillas pēcnācēji neliekas zinis dzēst netaisnības.

Vēstures pazudināšana ir problēma visai pasaulei, kaut sūdzības par senKristietības likvidēšanu bija ne tikai daudz, bet daudz cilvēki pretojoties zaudēja dzīvības un vairs nav atcerēti. Senie liecību objekti (pa piemēram piramīdas, tempļi) ir zuduši, vai viņu nozīme ir pārrakstīta un iznīcināta. Pa piemēram, Rīgas Brāļu draudzes saieta namu pārdeva ārzemniekiem Luterbaznīcas arhibīskaps Vanags. Jēra kalns, Cepurnieku saieta vieta Rīgā, ir pārsaukts par Dzegužkalnu*. Pēdējais atspoguļo tagadnes latviešu negatīvo attieksmi pret latviešu tautas iedvesmotājiem un iesācējiem, kuri, ja tā varētu teikt, latviešus ‘uzkūkoja’, bet kuriem valdības hirurgi izoperēja smadzenes un atvietoja tās ar maltām sardīnēm.

*Dažādas detaļas un fakti šeit un citur ņemti no Gundara Ceipes „Dieva tautas dzimšana/latvieši”, LU Akadēmiskais apgāds.

Lai iepazīstinātu lasītāju ar ‘senKristietību’, par kuru liecības Rietumu pasaulē ir gaužam maz, pārnesīšu nodaļas tēmu uz seno Tenochca un Azteku ticību, kur senKristietība izpaudās bez tādas cenzūras, kādu piedzīvoja Austrumu Eiropas senkristieši viduslaikos un šodien. Ir labi saprotams kāpēc senKristietība netiek atpazīta Rietumu pasaulē, kur valda Vatikāna katoļticība. Lai sekmīgi galvotu, ka katoļticībai nav nekas līdzīgs, Vatikāna priesteru galms (kas ieskaita Luterticīgos) reklamē savu teoloģiju kā vienpolāru un vienīgu. Citiem vārdiem, visi citi kuri pretendē uz Kristietību tiek nostādīti pie pretējā pola, kurš tiek dogmātiski noliegts. Ne viens vien Luterticīgais mācītājs, katoļu teoloģijas piekritējs, ir saucis Cepurniekus par ķeceriem.

Kamēr vienpolārisms tiek atbalstīts ar nepārspējamu kodolieroču varu, tas valda. Šodien Vatikāna lielākais atbalsts nāk no Amerikas savienotām valstīm, kas ar kodolspridzekļu izpalīgu terorizē pasauli jau vairāk kā pus gadu simtu. ASV šobrīd iekasē sava terora panākumus divkārtīgi: a) argumentējot, ka nekad neko nav terorizējusi, jo skat patiesie teroristi ir Islama ticībai piederīgie un citi; b) Rietumu kristietība iekrīt viņas aizsardzības zonā, jo lai arī Kristīgā ticība ASV ir apklusināta vai balstās uz katoļu teoloģijas pamatiem, Vatikāna Pops stāsta, ka nākotne pieder vienai kopējai ticībai, kuru vadīs Vatikāns zem ASV kodolieroču jumta.

Neskatoties uz bruņoto spēku brutalitāti pret cilvēci un mēdiju prāta balināšanas metodēm, ASV un Eiropas Savienība nav pārliecinājušas cilvēci, ka mūslaiku valdības valda ar garīgu autoritāti. Par to liecina, kā Pirmais, tā Otrais pasaules karš, kuri bija Vestfālijas miera līguma rezultāts. Tā sauktais ‘miers’ izbeidza nepabeigtu ticības karu (it kā tam nebija iemesls) un pieteica uzvaru teoloģijai, kas atbalsta laicīgo varu (tāda teoloģija bija kā Staļinam, tā Hitleram, un joprojām pastāv ASV). Izteikšu tagadnes problēmu parafrāzējot kādu citu autoru domas par šo situāciju:

„...Tagadne nespēj pārliecināt mūsu garīgo būtņu jautājumus. Rezultātā mēs dzīvojam laikmetā, kas meklē citu/jaunu nozīmi, kaut ko, kas darbosies kā jauna ticība, kāda dos iemeslu būtībai un dos dzīvei jēgu. Ortodoksālās ticības ir darījušas maz, lai pildītu mūsu laikmeta gara tukšumu.... tās liekas ir kapitulējušas un pametušas apzinības telpu.”*

*Michael Baigent et al, „The Messianic Legacy,” Arrow PB, 1996, p 210-11.

Parafrāzes autori arī izsaka domu, ka Staļina un Hitlera ideoloģijas darbojās kā garīgās ticības. Kamēr Leņina un Staļina ideoloģija bija pēc rakstura transnacionāla (kāda ir ASV sevis pieteikšana par ‘izņēmuma valsti’, kas pieļauj fašistiskiem kapitālistiem iejaukties citu tautu kultūrā un ekonomikā), Hitlera ideoloģija balstijās uz nacionālismu. Nurembergas tiesneši neesot ar nodomu atzinuši Hitlera vadītā nacionālisma raksturu par garīgu ticību*, jo bijās no nepatīkamām sekām, kādas Rietumu ‘gara tukšuma’ atzīšana varētu izraisīt.

*Ibid., p 204. Tā apgalvo  Aireys Neave viens no Nurembergas tiesas prokuratoriem. Taču neskatoties uz klusēšanu ‘gara tukšuma’ sekas dzīvo mums līdz.

Agrāk pieminētie Tenočkas cilts piederīgie ieradās Meksikas ielejā 13. gs un sāka tur celt pilsētu, kuru viņi nosauca par Tenočtitlanu, ‘vieta kur dzīvo Tenočkas’. Tenočkas ne tikai cēla sev pilsētu, bet mācija pilsētas celt citiem. Šī ir unikāla īpatnība, jo parasti pilsētas sākas kā forti vai pilskalni, pēc kam, ja turpina pastāvēt, auga platumā un varenībā. Bet Tenočki cēla pilsētas nevis lai viniem būtu pilskalni, bet tempļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ķēniņi mēdza upurēt savas dzīvības* (Azteku ticība**) Tenočku cilts nemirstības labā, un templis bija piemineklis šo ķēniņu atdevībai, kuru cilvēki atcerējās un turēja prātā ar lielu cieņu.

*Skat Dieva Nanahuatzina stāstu un Azteku uguns un Saules augšāmcelšanos ceremoniju.(skat no 39 min +)  ** Azteku kēniņi tomēr atteicās turēties pie teoloģijas principiem un Dievu piemēriem, un laika gaitā atvietoja personīgo upuri vardarbīgi upurējot simtiem, pat tūkstošiem gūstekņus. Neskatoties uz lielo skaitli, Azteku ķēniņš zaudēja savu pievilcību, un kad Tenočtitlānā iebruka spāņi, tauta vairs nebija ķēniņam lojāla. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek pēcpadomijas Latvijā.

Ir interesanti iedomāties, ka Tenočki bija pēcnācēji tiem, kurus no Melnās jūras apkaimes padzina iebrucēji vikingi*. Tenočki ticēja stāstam, ka Ketzakoatls bija kā rīta, ta vakara zvaigzne, un reiz nāca no austrumiem, līdz nonāca pie viņiem, rietumos. Rietumos Ketzakoatls atdzīvināja mirušu cilvēku kaulus tos apšļakstot ar savām asinīm un nodibināja jaunu pasauli. Tenočki gaidīja Ketzakoatla atgriešanos, kāpēc savā zemē ielaida spāņus.

*Vikingi, upju staigātāji, arī tā sauktie ‘Ruriku’ vai airētāju prinči; no vārda ‘rover’/airētājs, līdz šai dienai atcereti angļu valoda kā ‘roberi’, laupītāji.

Pieņemsim, ka Upurdievs ir senās Kristietības Dievs un Templo Major Meksikā bija šī Dieva piemineklis. Ja arī templis tiek piedevēts Lietus Dievam (Čakmolam), neaizmirsīsim, ka ūdens ir elements, kuru kristieši lieto Kristietības pārnešanai no viena cilvēka vai vietas uz otru. Azteku kristietības īpatniba bija, ka ūdeni aizstāja Upurdieva asinis. Tas bija, lai pieraditu, ka upuris bija reāls un ne tikai simbolisks tukšs vārds.

Laupītāju prinči, protams, nevēlējās liet savas asinis. Tikai parasto, miermīlīgo aplaupīto cilvēku asinis bija izšķērdamas. Tāpēc līdz ko pie varas nāca laupītāji, viņi noliedza asins liešanu un atvietoja asinis ar ūdeni, vispirms simboliski atšķaidot asinis un pārtaisot tās par vīnu. Tā senā Kristīgā ticība tiek atšķaidīta līdz mūsu dienām. Ja tomēr kāds redz šīs atšķaidīšanas sekas un izsaka protestu, tad baznīcnieki, Vatikāns, un ‘demokrāti’ saceļ lielu brēku: „Ak briesmas? Kas tas par mežoni! Tam muti ciet! Mēs par globalizāciju un mieru ar kodolieroču terora knābi!”

Visas valdības un baznīcas šķiet ir aizmirsušas senkristiešu bausli „Tev nebūs nokaut”. Bet ASV apsmej pretinieka nāvi; un attaisno pusmiljonu bērnu nokaušanu bez asarām vai vainas izjušanas. Cik tur spaiņi asinis, ja no katra bērna asinīm nesanāk pilns spainis?

Latviešu tauta, kuras piederība pie senkristiešiem daļēji atklājās tikai 1739 gadā, kad pēc desmit gadu inkubācijas hernhūtiešu vācbrāļi bija pārliecinājuši pietiekami daudz latbrāļus un māsas, lai Valmierā notiktu vairāku dienu latviešu dvēseles atdzimšanas svētki. Ir apbrīnojami, ka senās upurķēninvalsts Jersikas pilsoņi, padzīti purvos un mežos, un laupītāju un apspiedēju pazemoti joprojām zemapziņā atcerējās sava senā Upurķēninā un dieva Jāņa Visvalža sevi atdevīgo garu, kad satikās ar citiem seno Upurdievu pēcnācējiem.*

*Viens no Hernhūtiešu Upurķēniņiem bija Bohemijas (tagad Čehija) skolotājs un Kristīgās ticības sludinātājs Jānis Hus, kuru Vatikāns sadedzināja 1415 gadā. Viens no senKristietības ievērojamākām pazīmēm ir tās ‘iebūve’ latviešu valodā ar tā saukto ‘mīļināmo’ vārdiņu.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki un ‘demokrātiskās’ valdības tādu longue duree vēsturi neatzīst, kaut melu (un pazemes) valsts mums acu priekšā kā valsts dibināšanas akta fotogrāfija, kurai sakars ar valsts dibināšanu nekad nav bijis. To var saprasts jebkurš, kas lasa linka tekstu, bet kādu tekstu slēpj kā valsts, tā mēdiji, tā bibliotēkas, tā klusē vēsturnieki. Interesanti, ka fotogrāfija parādijās, ka ‘nozīmīgs’ valsts simbols, tikai pēcpadomijas Latvijas laikā (1989 gadā), vairāk kā 80 gadus pēc tās radīšanas. Līdz tam laikam, reti kāds latvietis, pat Prezidents Kārlis Ulmanis (fotogrāfijā ceturtais, pirmā rindā, no kreisās puses) par šo liecību nav interesējies.

Ja Latvijas valdība Latvijas vēsturi vilto mums tik tuvos gados, nav nekāds brīnums, ka tā slēpj ‘čekas maisus’ (taču valsts noslēpums). Tā sanāk, ka (lai arī čeka ir un paliek bēdīgi slavenā čeka), čeka zināja vairāk par Latvijas valsts vēsturi,ka labi atalgotos posteņos iesēdušies pēcpadomijas ‘Latvia’ ierēdņi.

EC 576 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeizus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

3. Kāpēc vēsture tik vardarbīga?

Kad vectēvs sēdēja pie pusdienu galda viņš izmantoja savu ģimenes vecāja autoritāti, lai noliegtu ikvienam no ģimenes locekļiem aprunāt vai sūdzēties par kāda cita cilvēka rīcību—lai rīcība nāca no ģimenes locekļa, vai ne. Kamēr, protams, visi pieaugušie liegumu respektēja, bērni bieži vien aizmirsās, un laiku pa laikam sāka savā starpā strīdēties. Tad nāca ultimāts: „Ja jūs turpināsiet strīdēties, jūs paliksiet bez saldā ēdiena.” Un ja tas nelīdzēja, tad: „Jums būs tūlīt jāiet uz virtuvi katlus mazgāt.” Citi no vectēva lozungiem bija: „Dievs turpat Paradīzes dārzā noteica: Jums būs dārzu kopt un sargāt—tā tad strādāt;” kāpēc secinājums: „Katrs ir pats savas laimes un nelaimes kalējs.” Vectēvs arī piekrita idejai, ka cilvēks ir dzimis brīvs un var izvēlēties to, kas viņam nes svētību. Pēc ticības, vectēvs bija Cepurnieks, ‘tautas baznīcas’ atbalstītājs; daudz kas, ko viņš domāja un darīja bija jau iepriekš Cepurnieku dzīves virtuvē cepts un vārīts.

Kamēr bērnības gados autors vectēva gudrības pieņēma bez ierunām, laika gaitā tomēr radījās viena vai otra šauba. Viena no lielākām ‘šaubām’ bija vectēva otrā sieva Enija, kura ne tikai, kad uz viņu sadusmojās, mēģināja viņu pazemot un sauca viņu par „jēru” (Brāļu draudzes simbols). Tātad viņa varbūt uzskatīja sevi par vilku. Drīz pēc vectēvs nomira, Enija noindēja viņa pirmo sievu, manu patieso vecmāti (arī Cepurniece), jo nevēlējās, lai tās pēcteči manto vectēva saražoto svētību. Par iemeslu bija vectēva pēcnācēju neizpratne, kāpēc Enijas mantinieks (adoptēts) saņem lielāku mantojuma daļu kā viņi. Vecmāte būtu bijusi ievērojama lieciniece prāvā par Enijas lomu mantiskās ‘svētības’ iegūšanā. Slepkavība nekad netika izmeklēta, kāpēc arī netika pierādīta, jo drīz pēc vecmātes nāves Latvijā ienāca Padomijas kara spēks, un okupanti uzsāka daudz ievērojamākas vardarbības. Viena no Padomijas vardarbībām bija nosūtīt Eniju uz Padomiju, kur nonākusi bada režīmā, viņa saindējās ēdot šprotes no bojātas konservu bundžas un nomira uz manas otrās vecmātes rokām.

Šīs ģimenes vēstures atstāsts tiek rakstīts, lai dotu lasītājiem iespēju iedomāties, ka noklusēt pāri darījumus, ja tie arī uz brīdi novērš strīdu vai kautiņu, no ilgtermiņa viedokļa nenes gaidīto rezultātu. Proti, neceļot sūdzību laicīgi, aizmirstās notikumu būtība un vēsture, un netaisnības var turpinaties ar neprognozējamām sekām. Šobrīd, viena no šādām sekām ir tas, ka mana vectēva portrets, kuru gleznoja mākslinieks Tīdemanis, nav autora, bet Enijas mantinieku rokās. Vai septiņdesmit septiņus gadus pēc vecmātes nāves ir vērts atvērt kapu un veikt viņas pīšļu analīzi, protams, ir goda jautājums, kurš gods autoram iet secen, jo realizācija prasa naudas summas, kādas autoram nav pieejamas. Arī tāpēc Enijas Atillas pēcnācēji neliekas zinis dzēst netaisnības.

Vēstures pazudināšana ir problēma visai pasaulei, kaut sūdzības par senKristietības likvidēšanu bija ne tikai daudz, bet daudz cilvēki pretojoties zaudēja dzīvības un vairs nav atcerēti. Senie liecību objekti (pa piemēram piramīdas, senie tempļi) ir zuduši, vai viņu nozīme ir pārrakstīta un iznīcināta. Pa piemēram, Rīgas Brāļu draudzes saieta namu pārdeva ārzemniekiem Luterbaznīcas arhibīskaps Vanags. Jēra kalns, Cepurnieku saieta vieta Rīgā, ir pārsaukts par Dzegužkalnu*. Pēdējais atspoguļo tagadnes latviešu negatīvo attieksmi pret latviešu tautas iedvesmotājiem un iesācējiem, kuri, ja tā varētu teikt, latviešus ‘uzkūkoja’, bet kuriem valdības  izoperēja smadzenes un tās atvietoja ar maltām sardīnēm.

*Dažādas detaļas un fakti šeit un citur ņemti no Gundara Ceipes „Dieva tautas dzimšana/latvieši”

Lai iepazīstinātu lasītāju ar ‘senKristietību’, par kuru liecības Rietumu pasaulē ir gaužam maz, pārnesīšu nodaļas tēmu uz seno Tenochca un Azteku ticību, kur senKristietība izpaudās bez tādas cenzūras, kādu piedzīvoja Austrumu Eiropas senkristieši viduslaikos un šodien. Ir labi saprotams kāpēc senKristietība netiek atpazīta Rietumu pasaulē, kur valda Vatikāna katoļticība. Lai sekmīgi galvotu, ka katoļticībai nav nekas līdzīgs, Vatikāna priesteru galms (kas ieskaita Luterticīgos) reklamē savu teoloģiju kā vienpolāru un vienīgu. Citiem vārdiem, visi citi kuri pretendē uz Kristietību tiek nostādīti pie pretējā pola, kurš tiek dogmātiski noliegts. Ne viens vien Luterticīgais mācītājs, katoļu teoloģijas piekritējs, ir saucis Cepurniekus par ķeceriem.

Kamēr vienpolārisms tiek atbalstīts ar nepārspējamu kodolieroču varu, tas valda. Šodien Vatikāna lielākais atbalsts nāk no Amerikas savienotām valstīm, kas ar kodolspridzekļu izpalīgu terorizē pasauli jau vairāk kā pus gadu simtu. ASV šobrīd iekasē sava terora panākumus divkārtīgi: a) argumentējot, ka nekad neko nav terorizējusi, jo skat patiesie teroristi ir Islama ticībai piederīgie; b) Rietumu kristietība iekrīt viņas aizsardzības zonā, jo lai arī Kristīgā ticība ASV ir apklusināta vai balstās uz katoļu teoloģijas pamatiem, Vatikāna Pops stāsta, ka nākotne pieder vienai kopējai ticībai, kuru vadīs Vatikāns zem ASV kodolieroču jumta.

Neskatoties uz bruņoto spēku brutalitāti pret cilvēci un mēdiju prāta balināšanas metodēm, ASV un Eiropas Savienība nav pārliecinājušas cilvēci, ka mūslaiku valdības valda ar garīgu autoritāti. Par to liecina, kā Pirmais, tā Otrais pasaules karš, kuri bija Vestfālijas miera līguma rezultāts, jo izbeidza nepabeigtu ticības karu (it kā tam nebija iemesls) un pieteica uzvaru teoloģijai, kas atbalsta laicīgo varu (tāda teoloģija bija kā Staļinam, tā Hitleram, un joprojām pastāv ASV). Izteikšu tagadnes problēmu parafrāzējot kādu citu autoru domas par šo situāciju:

„...Tagadne nespēj pārliecināt mūsu garīgo būtņu jautājumus. Rezultātā mēs dzīvojam laikmetā, kas meklē citu/jaunu nozīmi, kaut ko, kas darbosies kā jauna ticība, kāda dos iemeslu būtībai un dzīves ievirzei. Ortodoksālās ticības ir darījušas maz, lai pildītu mūsu laikmeta gara tukšumu.... tās liekas ir kapitulējušas un pametušas apzinības telpu.”*

*Michael Baigent et al, „The Messianic Legacy,” Arrow PB, 1996, p 210-11.

Parafrāzes autori arī izsaka domu, ka Staļina un Hitlera ideoloģijas darbojās kā garīgās ticības. Kamēr Leņina un Staļina ideoloģija bija pēc rakstura transnacionāla (kāda ir ASV sevis pieteikšana par ‘izņēmuma valsti’, kas pieļauj fašistiskiem kapitālistiem iejaukties citu tautu kultūrā un ekonomikā), Hitlera ideoloģija balstijās uz nacionālismu. Nurembergas tiesneši ar nodomu neesot atzinuši Hitlera vadītā nacionālisma raksturu par garīgu ticību*, jo bijās no nepatīkamām sekām, kādas Rietumu ‘gara tukšuma’ atzīšana varētu izraisīt.

*Ibid., p 204. Tā apgalvo  Aireys Neave viens no Nurembergas tiesas prokuratoriem. Taču neskatoties uz klusēšanu ‘gara tukšuma’ sekas dzīvo mums līdz.

Agrāk pieminētie Tenočkas cilts piederīgie ieradās Meksikas ielejā 13. gs un sāka tur celt pilsētu, kuru viņi nosauca par Tenočtitlanu, ‘vieta kur dzīvo Tenočkas’. Tenočkas ne tikai cēla sev pilsētu, bet mācija pilsētas celt citiem. Šī ir unikāla īpatnība, jo parasti pilsētas sākas kā forti vai pilskalni, pēc kam, ja turpina pastāvēt, auga platumā un varenībā. Bet Tenočki cēla pilsētas nevis lai viniem būtu pilskalni, bet tempļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ķēniņi mēdza upurēt savas dzīvības* (Azteku ticība**) Tenočku cilts nemirstības labā, un templis bija piemineklis šo ķēniņu atdevībai, kuru cilvēki atcerējās un turēja prātā ar lielu cieņu.

*Skat Dieva Nanahuatzina stāstu un Azteku uguns un Saules augšāmcelšanos ceremoniju.(skat 40 min +)  ** Azteku kēniņi atteicās turēties pie teoloģijas principiem un savu Dievu piemēriem, un laika gaitā atvietoja savu personīgo upuri vardarbīgi upurējot simtiem, pat tūkstošiem gūstekņus. Neskatoties uz lielo skaitli, Azteku ķēniņš zaudēja savu pievilcību, un kad Tenočtitlānā iebruka spāņi, tauta vairs nebija ķēniņam lojāla. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek pēcpadomijas Latvijā.

Ir interesanti iedomāties, ka Tenočki bija pēcnācēji tiem, kurus no Melnās jūras apkaimes padzina iebrucēji vikingi*. Tenočki ticēja stāstam, ka Ketzakoatls bija kā rīta, ta vakara zvaigzne, un reiz nāca no austrumiem, līdz nonāca pie viņiem, rietumos. Rietumos Ketzakoatls atdzīvināja mirušu cilvēku kaulus tos apšļakstot ar savām asinīm un nodibināja jaunu pasauli. Tenočki gaidīja Ketzakoatla atgriešanos, kāpēc savā zemē ielaida spāņus.

*Vikingi, upju staigātāji, arī tā sauktie ‘Ruriku’ vai airētāju prinči; no vārda ‘rover’/airētājs, līdz šai dienai atcereti angļu valoda kā ‘roberi’, laupītāji.

Pieņemsim, ka Upurdievs ir senās Kristietības Dievs un Templo Major Meksikā bija šī Dieva piemineklis. Ja arī templis tiek piedevēts Lietus Dievam (Čakmolam), neaizmirsīsim, ka ūdens ir elements, kuru kristieši lieto Kristietības pārnešanai no viena cilvēka vai vietas uz otru. Azteku kristietības īpatniba bija, ka ūdeni bieži aizstāja Upurdieva asinis. Tas bija, lai pieraditu, ka upuris bija reāls un ne tikai simbolisks vai tukšs vārds.

Laupītāju prinči, protams, nevēlējās liet savas asinis. Tikai parasto, miermīlīgo aplaupīto cilvēku asinis bija izšķērdamas. Tāpēc līdz ko pie varas nāca laupītāji, viņi noliedza asins liešanu un atvietoja asinis ar ūdeni, vispirms simboliski atšķaidot asinis un pārtaisot tās par vīnu. Tā senā Kristīgā ticība tiek atšķaidīta līdz mūsu dienām. Ja tomēr kāds redz šīs atšķaidīšanas sekas un izsaka protestu, tad baznīcnieki, Vatikāns, un ‘demokrāti’ saceļ lielu brēku: „Ak briesmas? Kas tas par mežoni! Tam muti ciet! Mēs par globalizāciju un mieru ar terora knābi!”

Visas valdības un baznīcas šķiet ir aizmirsušas senkristiešu bausli „Tev nebūs nokaut”. Bet ASV apsmej pretinieka nāvi; un attaisno pusmiljonu bērnu nokaušanu bez asarām vai vainas izjušanas. Cik tur spaiņi asinis, ja no katra bērna asinīm nesanāk pilns spainis?

Latviešu tauta, kuras piederība pie senkristiešiem atklājās tikai 1739 gadā, kad pēc desmit gadu inkubācijas hernhūtiešu vācbrāļi bija pārliecinājuši pietiekami daudz latbrāļus un māsas, lai Valmierā notiktu vairāku dienu latviešu dvēseles atdzimšanas svētki. Ir apbrīnojami, ka senās upurķēninvalsts Jersikas pilsoņi, padzīti purvos un mežos, un laupītāju un apspiedēju pazemoti joprojām zemapziņā atcerējās sava senā Upurķēninā un dieva Jāņa Visvalža sevi atdevīgo garu, kad satikās ar seno Upurdievu pēcnācējiem.*

*Viens no Hernhūtiešu Upurķēniņiem bija Bohemijas (tagad Čehija) skolotājs un Kristīgās ticības sludinātājs Jānis Hus, kuru Vatikāns sadedzināja 1415 gadā. Viens no senKristietības ievērojamākām pazīmēm ir tās ‘iebūve’ latviešu valodā ar tā saukto ‘mīļināmo’ vārdiņu.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki un valdības tādu longue duree vēsturi neatzīst, kaut tagadējā melu valsts mums acu priekšā kā valsts dibināšanas akta fotogrāfija, kurai nekāds sakars ar valsts dibināšanu nav bijis. To var saprasts jebkurš, kas lasa linka tekstu, bet kādu tekstu slēpj kā valsts, tā mēdiji, tā bibliotēkas, tā klusē vēsturnieki. Interesanti, ka fotogrāfija parādijās, ka nozīmīgs valsts simbols, tikai pēcpadomijas Latvijas laikā (1989 gadā), vairāk kā 80 gadus pēc tās radīšanas. Līdz tam laikam, neviens latvietis, pat Prezidents Kārlis Ulmanis (fotogrāfijā ceturtais, pirmā rindā, no kreisās puses) par šo liecību nav interesējies.

Ja Latvijas valdība Latvijas vēsturi vilto mums tik tuvos gados, nav nekāds brīnums, ka tā slēpj ‘čekas maisus’ (taču valsts noslēpums). Tā nu sanāk, ka (lai arī čeka ir un paliek čeka), čeka tomēr zināja vairāk par Latvijas valsts vēsturi,ka labi atalgotos posteņos iesēdušies pēcpadomijas latvieši.

EC 575 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirti Muķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

2. Ja stāsts ir aizmirsts vai paliek spoks?

Grieķu mitoloģijā Ķēniņš Kadmus ir Tēbas dibinātājs un tās pirmais valdnieks. Aiz mita slēpjas patiesi, bet tagad sen aizmirsti notikumi. Mits ir kā filma uz ekrāna. Ja latviešu mitoloģijā ir līdzīgs stāsts, tad Tēbu sauktu par Jersiku. Mits ir mūžam parstāstams stāsts, kāpēc sekojošais atšķirās no enciklopēdiju versijām.

Kadmus ir Ķēniņa Edipa (Jāņa Klīvkāja) vectēvs. Kadmusa tēvs. Ķēniņš Agenors (latviešu valodā Aižens), sūtīja Jāni meklēt māsu, kuru bija izvarojis kāds balts bullis, kuram vārds bija Neznokur. Īstenībā Neznokur ir skatuves vārds Dievam Zevam, kas ir visu Neznokur Dievu tēvs. Interesanti, ka pēc Zevs viņu izvaroja, princese Eiropa uzkāpa Zevam uz muguras un atļāva sevi nest uz Rietumiem. Ar to stasta stāstītāji skaidro, ka Eiropa no izvarošanas sekām vai nu mira, vai pārgāja dzīvot tā sauktā citā, virtuālā, vai ‘zilā’ realitātē. Varbūt Eiropa vēlējās kļūt kādas citas Dievu saimes māte. Vismaz viena no mita versijām tā varētu apgalvot.

Baltā krāsa tiek uzskatīta par nevainības krāsu. Tāpēc sēdēt uz balta buļļa muguras nozīmē izaicināt uz kauju pašu nevainību. Kā rāda rodeo kovboji, tāds izaicinājums ir garants, ka izaicinātājai virsroka, ja tāda gadās, ir tikai īslaicīga. Tā tad, ar baltas krāsas pieminēšanu, mita stāstītāji dod mājienu, ka Princesei Eiropai mīlestības prieks ir īslaicīgs un pēc pirmā ‘notikuma’ viņai pēc mīlestības prieka niez mūžīgi. Mita autori, gribēdami mūs uzjautrināt, tā stāstīja vai dziedāja.

Kritisks ieskats mita dod mums zināt, ka mēģināt atrast Princesi Eiropu nebija iespējams, jo Eiropa ir simbols, kāds var pārstāvēt vairāk nekā vienu meiteni. Tā tad, kad Zevam uznāk dzimtkāre, viņš ēd visu, kas uz gada. No citiem stāstiem mēs zinām, ka izvarot svešas cilts sievietes un tās pēc tam nolaupīt sev par līgavām, ir sena tradīcija ar ko bāleliņi, Zeva vārdā, atzīmē kādas cilts sakāvi, izzudināšanu, un tās vīriešu pazemošanu*.

*Šajos mitos ir redzama vīriešu tendence būt sautīgiem un turēties pie savu tēvu apdzīvotām teritorijām dažkārt līdz nāvei, ka neatdalāmu daļu no kopienas veidošanas procesa. Mūsdienās, šim procesam šahu piesaka patērētāju un globalizatoru tirgus kārdinājumi, pie kuriem kārdinājumiem pieder stāsti no ‘Dekamerona’. Tādos apstākļos vīrieši vairs kļust par ganu zēniem, kuri pavasarī no kārklu zariņiematsit mīksto mizu un veido kārklu stabulītes, kas ar svilpīti uz mežu vilina Annelīti.

Tas, ka Kadmus iet meklēt māsu ir pasaciņa, aiz kuras slēpjas kāda sen aizmirsta kauja, kuru Ķēniņam Aiženam ir lemts zaudēt. Lai atbrīvotu ķēniņu no pazemošanas, kas seko zaudētai kaujai, izbijušā galma priesteri palaiž stāstu par ķēniņa meitas izvarošanu. Šī stāsta aizsegā Princis Kadmus iet dibināt jaunu valsti, nevis atrast māsu. Māsa ir zem velēnām vai aizbizojusi ar Neznokur uz Nezinkur.

Noguris no pils kalna meklēšanas, Kadmus nonāk pie kādās mežmales, kura atrodās kāda attāla kalna pakājē. Bez kavēšanās Kadmus sāk celt sev nakts māju. Kamēr viņš un daļa no viņa pavadoņiem ceļ nojumi, citi iet meklēt ūdeni. Gadās, ka ūdens avotu, sargā pūķis Sumpurns. Pūķis ir Zemes mātes, Artēmas, aizsargs. Pūķis iznirst no avota un norij Kadmusa pavadoņus.

Izrādās, ka kamēr vieni meklē ūdeni, Kadmus ir uzkāpis kalngalā, un kur atrod piemērotu vietu savai jaunai pilij. Tāpēc nekavējoties viņš upurē savu mīļoto piena devēju, melno slaucamo govi Boetu. Kad Zemes Dieve Artēma par upuri uzzina viņa ir sašutusi, un lai izteiktu nepatiku, dod rīkojumu Sumpurnim norīt Kadmusa pavadoņus.

Kad pavadoņi neatgriežās, ūdeni meklēt iet pats Kadmus. Arī viņš satiek Sumpurni. Izceļas domstarpības, un Kadmusam (kā Zeva pārstāvim) izdodās pūķi pārvarēt. Drošs paliek drošs, Kadmus pūķim izlauž zobus, un tos izkaisa pa zemi. Pa kreisi Kadmus izmet pūķa apakšējā žokļa zobus, pa labi viņš samet pūķa augšējā žokļa zobus. Kadmus ir pārsteigts, kad pēc brīža zobi pārvēršas divās bruņotās kaujas grupās, kuras sāk vienu otru aprunāt un nicināt.

Tā kā Kadmus atrod sevi stāvam starp abām grupām vai žokļiem, viņš saprot, ka Sumpurns nekādā ziņā nav beigts, un Dieve Artēma nav viņam piedevusi par viņai svētas vietas apgānīšanu. Nevēlēdamies krist par upuri ne vienai, ne  otrai zobu rindai, Kadmus gudro kā izlavīties no iespējamā kaujas laukuma. Viņam ienāk prātā savā vietā atstāt Boetas mēli*. Bet Boetas mēle turās pie dzīvības nemazāk sīksti, ka zobi, kāpēc tā pievērš uzmanību uz sevi ar skaļu baurošanu. Bruņotie vīri iedomājas, ka mēle viņus zaimo, un tai uzbrūk, lai apklusinātu. Kamēr bruņotie vīri sit mēli, Kadmusam izdodās aizmukt. Pēc kaujas, lauks pie mežmales ir pārpildits ar karavīru līķiem.

No kaujiniekiem, tikai pieci puiši, kas cēlušies no gudrības zobiem, paliek dzīvi. Skaitlis ‘pieci’ liek domāt par pentagramu, kas ir piec-staraina zvaigzne un varas simbols. Kopā ar šiem pieciem vīriem, Kadmus uzceļ pili, kuru viņš nosauc par Jersiku (Jēruzālemi) un ieceļl sevi par tās valdnieku. Lai nevienam nebūtu šaubu par viņa nolūkiem, Kadmus sevi pārkrista par Ķēniņu Visvaldi.

Laika gaitā, Ķēniņš Visvaldis, atrod mežu, kas aug apkārt pilskalnam, pilnu ar sēnēm. Vietējie iedzīvotāji sauc šīs sēnes par mušmīlēm. Būdams izsalcis Visvaldis iet sēņot un apēd spaini pilnu ar mušmīlēm. Tajā pašā naktī viņš sapņo dīvainu sapni.

Visvaldis sapnī redz to pašu Sumpurni, kuru viņš iepriekšējā vakarā bija it kā nogalinājis. Pūķis locās gar zemi kā čūska un cenšas noķert savu asti. Kad aste ir noķerta, čūska sāk to ēst. Ar katru kumosu, riņķis, kuru veido čūskas ķermenis, sarūk ar vien mazāks līdz riņķis pazūd pūķa vēderā. Noēdis sevi lidz sejai, Sumpurņa zobi tālāk netiek.

Lai kā Sumpurnis cenšas sevi pazudināt, sevi noest viņam neizdodas. Nespēdams sasniegt savu seju,  puķis kļūst nikns, un seja pārvēršas neizsakāmi drausmīgos vaibstos.

Tālo austrume zemēs, šo seju sauc par Kirti mukha, kas nozīmē Slavenā vai Svētā seja. Seja atspoguļo šausmas, mokas, un ierobežojumus kādus cilvēkam ir jāpieņem kamēr dzīvo uz Zemes.

Ķēniņš Visvaldis jūt sejas mokas, un sapnis sāk kļut par murgu, līdz pats sapnis atrod mokām atrisinājumu. Sejas apakšējie zobi sāk augt arvien garāki. Tie neapstāj augt, līdz izaug caur žokļiem, tad caur pieri, virs kuras tie pārvēršas ragos. Tikko ragi ir izauguši tie pārvēršas par bruņotiem dvīņiem, kuri savā starpā uzsāk kautiņu. Gadās, ka dvīņi cērt ar zobenu viens otram vienlaicīgi, kāpec uz Zemes vienlaicīgi nokrīt divas galvas. Momentā Svētā seja pārvēršas dūmos un izgaist.

Princis Visvaldis pamostas dziļi satricināts.

Ko gan sapnis var nozīmēt? Vai aiz tā slēpjas kāds brīdinājums? Pārdomājot sapni, Ķēniņš Visvaldis sāk atcerēties vairākus stāstus.

Viens no stāstiem ir par diviem milžiem, dvīņiem, ar vārdiem Otis un Efilts. Dvīņi ir iemīlējišie Zemes dievē Artemē, un vēlās ar Dievi dzimum sakarus. Bet Artēme brāļiem neatdodās un bēg. Brāļi paķēr šķēpus un dodas Dievi ķert. Kad Dieve redz brāļus nākam tuvāk, viņa pārvēršas par stirnu un ieskrien mežā, kur kādā dārzā zālājs ir brīvs no kokiem. Nonākuši pie dārza, Otis un Efilts ieņem vietas katrs savā dārza pusē, un sviež šķēpus uz dārza vidū stāvošo stirnu vienlaicīgi. Brīdi pirms šķēpi krustojas pie stirnas sirds, stirna izgaist, bet šķēpi turpina ceļu līdz pretējā pusē katrs iedūrās pretējā brāļa sirdī.

Līdzīgs stāsts nāk no Indijas. Tur stāsts ir par putnu, kam ir divas galvas, bet tikai viens vēders. Putna vārds ir Pančatantra. Pančantras galvas (viena vīriešu, otra sieviešu) sāk strīdēties. Strīds ir par to, kura no galvām būs pirmā, kas ēdīs pasaules gardāko ābolu. Galva kura pirmā iekodīs ābolā dabūs noēst visu ābolu. Vai nu sieviešu, vai vīriešu dzimta iegūs priekšrocības uz mūžību. Kamēr galvas strīdās, viņu garie kakli aptinās viens ap otru, un tā Pančatantra, pats un pate, viens otru nožņaudz, un nonāk pie mīlestības akta kaislākā momenta.

Trešais stāsts ir atrodams sengrieķu rakstnieka Sofokļa lugā ‘Ķēniņš Jānis Klīvnags’, kurā Ķeniņa dēli, Eteokls un Poliniks, arī uzsāk savā starpā strīdiņu. Strīds ir par kurš no brā’’liem būs pirmais, kas pārņems tēva un Jersikas troni. Pie Jersikas septītiem vārtiem brāļi viens otru nogalina.

Ir vērts ievērot, ka šī stāsta pirmā daļa, kurā atklājas Svētās sejas izcelsme, nav zināma Rietumos. Toties tālos Austrumos netiek atcerēta sejas ciešanu atrisinājums.

Bet vai tad Gorgonas/Medusas sejai tiešām nav cita izeja? Vai cilvēcei tiešām ir lemts sevi atkārtoti iznīcināt un vienīgais atrisinājums ir cerēt, kā budistam, uz dzīves kaisles iznīcināšanu un neatdzimšanu?

Garīgie mācītāji uz jautājumu atbildēs ar ”Nē”. Tāpēc nākamais stāsts ir par Ķēniņa Kadmusa/Visvalža mazdēlu Edipu vai (šī autora versijā) Jāni Klibkāji.

Stāsts par Ķēniņa Klibkāja nāves iemesliem (par kuriem stāsta Sofokļa luga) ir pamatots uz spēcīgām āderēm. Vai šīs āderes var iespaidot tagadni?. Par šo tēmu, mazliet līku loču un apmeklējot dažādus stāstus, tērzēsim turpmāk.

Esam brīdināti, ka attiecībā uz Latviju, āderes atbild ir JĀ!

EC 574 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Ķēniņš Klīvnags

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

1. Kriksis, Kristus, Kirti, vai Klīvnags?

Ievadā esmu mēģinājis lasītājam sniegt nojautu par mūsu sabiedrības pamatos kusejošām aizmirstām un vēsturnieku neievērotām apakšzemes upēm—āderēm. Šajā nodaļā mazliet par vārdu un stāstu kriptoloģiju.

Viena no āderēm ir baltu senkristietības pamati, kurus noliedz nevien mūsdienu kristieši, garīdznieki, un ar akadēmiskiem grādiem apkarinātie piparkūku teologi, bet turpat visi vēsturnieki. Vienpusīgiem uzskatiem un paviršiem domu gājieniem (īpaši latviešu izglītības iestādēs) par pamatu ir daudz un dažādi laicīgi kārdinājumi: valdības atzinība, akadēmiskie un politiskie posteņi, iesēdusies domāšana, vairāk kārt pārkrāsotas potemkina fasādes, vienpusīga izglītība, atkarība no cukura un bonbongām, 1648 gada Vestfālijas miera līgums, Romas garīgās teoloģijas nevarība laicīgās varas paspārnē, ieaudzinātā bailība no pseido autoritātēm, tumsonīga ierēdniecība („Ko tas mainīs—ja uzzinam, ka K. Ulmanis nodeva Latviju?”), valdības atkarība no nodokļiem, utt.

Visievērojamākais iemesls modernās cilvēces gara trūcībai ir Romas Kristietības sentimentalitāte un izvairīšanās aktualizēt pretestību laicīgās varas uzbrukumiem cilvēcei un Dabai. Tā ir īpašība pie kādām nonāk visas birokrātijas, kas nosaka sev privilēģijas. Lai cik baznīcnieki izceļ Jēzus lomu Jaunā Derībā (JD), jautājums ir un paliek, kur viņi tādu Jēzus lomu ņēma? Vai tikai paši to izgudroja, vai tā no citu dienu aktuāliem apstākļiem?

Lai no kādiem apstākļiem tā cēlās, gadu simtu maiņā, JD tā īsti neko uz mūsu planētas nav mainījusi. Šodien no tās ir pārpalikuši tikai jauki, bet tukši vārdi. Par galveno iemeslu tam ir Romas apzināta pakļaušanās laicīgai varai un Upurkristiešu nepieciešamības noliegšana. Sanāk, ka JD tika rakstīta kā jauka pasaciņa, lai pakļaušanos laicīgai varai varētu izpildīt ar nicinošu bezkaunību. Protams, tā nav tikai mūsdienu parādība, bet tās infekcija ir redzam kopš sen.

Mūslaiku latviešu kristīgās ticības Ahiļa papēdis ir meklējams pat viņas atdzīvinātājos. Baznīcnieki vairs tikai daļēji atcerās, ka MieraJāņu [senāk saukti ‘Merovingi’’ (Miera enģēļi)] misija nebija valdīt, bet valdību apstiprināt upurējot kopienas labā savas dzīvības (par šo tēmu vairāk turpmāk).

Par nožēlu maldu slazdā ievainojumu papēdī (Ahila) guva arī ievērojamais Cepurnieku kustības veicinātājs grāfs Cinzendorfs. Grāfs neatteicās ne no katoļu teoloģijai pakļautās Luterticības, ne no sava tituļa. Cinzendorfa nevainības un neapzinātības gala rezultāts inficēja Cepurnieku kustību visā Livonijā. Kustība vienmēr jutās kā skicofrēniska būtne, šķelta starp senkristietības upurķēniņu suverenitāti (kura lomu atbalstīja draudzes-tautas brīvprātīgie ziedojumi) un kristīgās ticības katoļu teoloģijai pakļauto varu (kāda balstijās uz obligatiem nodokļiem un laicīgās varas spējām tādus iekasēt).

1937 gadā, pēc Latvijā nomira ievērojams skaitlis suverēni domājoši un vēsturē iesakņojušies cepurnieki*, cepurnieku pārpalikums pakļāvās divkosīgai Luterticībai. Ar to pienāca gals, ne tikai (minimālai) senkristietības kustībai Latvijā, bet draudzei, kas no pirmsākuma uzskatīja sevi un latviešus par tautu ar īpašu misiju; re vācbrāļu novērojums (1844 g) par Vidzemītes latviešu ļaudīm: “Ideja par viņiem kā par Dieva tautu ir tik stipra, ka tie pie tās turēsies kā kādreiz husīti un valdieši….”**

*Gundars Ceipe, „Latvijas brāļu draudzes vēsture”.137 lpp+. **Gvido Straube (skat pēdējo 7 video sižetu), „Latviešu brāļu draudzes diārijs”, 113 lpp..

Lielu lomu Kristīgās ticības norietā Latvijā ieņēma ne tikai katoliskā teoloģija, bet arī citas maldus ‘kultūras’ vērtības—Tautas dziesmas un Dievturība. Pēdējās uznāca uz skatuves pēc Luterticība bija nonicinājusi un padzinusi Cepurnieku draudzes. Pret maldus vērtībām labvēlīgi izturējās kā Katoļticība, tā Luterticība (pēdējā kura uz īsu laiku uzņēmās Latvijas valsts ticības lomu, tāpat kā tas bija Zviedrijā)*. Ja arī Tautas dziesmām un Dievturībai nebija pārliecinoši skaidrojumi vai pamatojumi**, abi fenomeni atrada atbalstu dažādu fanātiķu vidū, jo šie fenomeni kā idejas it kā pierāda, ka vēstures pamestā latviešu inteliģence pārstāv arhaisku kopienu ar izteiktām īpatnībām un nepārtrauktu identitati.

*Luterisms kā liecina nepārliecinošu apgalvojumu pārpildītais raksts, atsakās dot tuvāku informāciju par savām vardarbīgām tendencēm, līdz ar ko Luterisms veicina patiesu latviskas identitātes represiju. Neskatoties uz to, ka Luterticībai Latvijā tiek pierakstīti pāri par 700K biedriem, tā ir bez efekta draudze.  **Ir interesanti ievērot, ka dzejnieka Pumpura pseido epikai „Lāčplēsis” (kā to apgalvo vēsturnieks Kaspars Kļaviņš intervijā žurnālā ‘Kabinets’, 87 nr., 2010 g, novembrī) pamats var nebūt Latvijā, bet Langvedokā, Francijā. Kā šis stāsts nokļuva Livonijā? Vai varbūt arī no Livonijas Langvedokā? Protams caur Jersikas ķēniņvalsti, kur bija nodibinājies Langvedokas Katāru ticības atzars.

Tautas dziesmu vākšana Livonijas vai Latvijas valdības laikā, sākās ap 19 gs vidu, un notika apmēram 60 gadu (1880-1940) garumā. Ir aizdomīgi, ka tautas dziesmās latviešu dzīve mežā ir trūcīgi atspoguļota, bet tā sauktā ‘arāju’ tautas dzīve, kam vēsture nesākās neko agrak par 15-16 gadu simtu, kļūst uzbāzīga. Nedrīkstam aizmirst, ka viens no pirmiem latviešu valodas dzejniekiem, Ķikuļu Jēkabs, neko par tautas dziesmām nezin, bet drīzāk savā dzejā atspoguļo tā sauktos ‘mīļināmos’ vārdus (skat: Vidzemīte, dvēselīte), kuru garīgo nozīmi latviešu gramatiķi slēpj, atvasinot vārdu kā ‘pamazināmo’ vai diminutīvu. Kamēr zinātniski kritiski raksti par Tautas dziesmām nav parādījušies, pēcpadomijas Latvijā tautas dziesmas ir praktiski pamestas, un bērni un skolēni par tautas dziesmām reti ko dzird vai tās dzied. Ir jāsecina, ka pēcpadomijas latviešu laicīgā gara kultūra no tautas dziesmām kaunās.

Attiecībā uz Dievturību, jāsaka, ka neskatoties uz kustības autora (Brastiņu Ernesta) entuziasmu, tāda nebutu bijusi, ja Luterticība nebutu tanī saskatījusi iespēju likt šķērsli cepurnieku kustībai un tās draudžu cerībai izveidot no latviešiem ‘Dieva tautu’ un ‘tautas baznīcu’. Represiju metodes ir dažādas. Viena ir Luterticības nevarība (ne jau bailība) atbalstīt augša minētā Ķikuļu Jēkaba centienus veidot latviešu pašapzinību un pretoties viņam piešķirtam sodam: ”... vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ar labu garu siekstu pie abām kājām — kā ļoti bīstamu noziedznieku.” Otra ir neinformētība par citu tautu folkloru*. Citiem vārdiem, Dievturību veicināja Luterticības iekšpolitika un Romas Kristīgās ticības teoloģijs kriptoloģija. Patiesā latviešu identitāte, pie kā piederās senvēstures kristīgā ticība, tiek noliegta, jo katoļu vai jaunkristiešu teoloģija Kristīgās ticības senvēsturi noliedz.

*Turpat visiem latviešiem pazīstamā tautas dziema ‘Saulīt tecē’, stāsta par kāda bērna centieniem ‘panākt’ Aizsaulē aizgājušo māmiņu. Lai cik bērns māmiņu sauc, viņš/viņa nespēj māmiņu ne sasaukt, ne panākt. Nekur neesmu lasījis, ka t.dz. atspoguļo seno ēģiptiešu redzējumu, ka dzīve nebeidzās ar navi, bet ar aizietu Viņsaulē. Cik man zināms, seniem ēģiptiešiem nebija vards ‘nāve’, jo to aizstāja vārds ‘rietums’.

Tas nenozīmē, ka nevar notikt Kristīgās senticības Atmoda. Arī Dievturībai ir iespēja tādu veicināt, ja uzdrošināsies pētīt senās ķēniņvalsts Jersikas patieso lomu proto-Livonijas laikmetā, un sapratīs, ka vārda ‘pagāns’ patiesā nozīme ir ‘pa-Jānis’ un, ka vārds tika ieviests kā katoļu teologu pazemojums senKristietībai. Neatzīts paliek arī vārds ‘Jersika’, kurš ir Livonijas un proto-Livonijas latviešu vārds Jeruzalemei. Vai tāda radikāla reforma laikmetā, kad ‘izglītotās’ valsts aprindās pat Kristīgā Jaunticība tiek nievēta ir cita runa.

Par nožēlu, katoļu teoloģijas un pilsētnieku virtuālās realitātes ietekme pieprasa baznīcu nostādīt dabas zaļo realitāti vienā līmeni ar virtuālo vai zilo realitāti. Rezultāts ir zili vai zaļi duļķaina pelēka krāsa.

Rodas jautājums: Kāpēc pirms Vesfālijas miera līguma vēl pastāvēja suverēni darbīgas Kristīgās ticības draudzes, bet drīz pēc miera līguma tās iznīka? Vai tam kāda sakarība ar laicīgo varu diktātiem, un garīgā vārda atvietošanu ar tirgus reklāmām, kur ievērojamu lomu ieņem Dekamerons? Kā zināms, Dekamerona pirmais stāsts ir par Ferrari auto pārdevēju Klapeleto, kas atrodas uz naves gultas. Klapeleto, savā grēksūdzē atzīstas, ka viņš zin, ka zem puskaili ģērbtām meitenēm, kuras reklamē automobīļus, tās ir patiesi kailas, par ko viņš esot pārliecinajies, pirms viņš ļāvis viņām piesēsties pie automašīnas stūres. Nopietnāk: Vai tam kāda sakarība ar Upurdieveļu* padzīšanu un atvietošanu ar vienreizīgu un vienlaicigu Upurdievu?

*Domāju, ka angļu valodas vārds ‘devil’ (velns) ir cēlies no latviešu vārda ‘dieveļi’, kurš vārds 18 gs varēja nozimēt apmēram to pašu ko angļu valodā nozīmē holy rollers , un iekļuva angļu valodas leksikā caur Cepurniekiem Amērikā. Nav noliedzama iespēja, ka starp Betlēmes dibinātājiem Amērikā, līdzās grāfam Cinzendorfam  bija Cepurnieki no Livonijas. Tas neskatoties uz to, ka Wikipēdija sniedz moku pilnu atvasinājumu, ka vārds cēlies no vidus-angļu valodas ‘devel’, kas savukārt no sen angļu ‘deofol’, un ar akadēmiķu sapņu pareidolijas izpalīgu no Grieķu diábolos. Toties skat antropologu un valodnieku neatklāto „Dīvaliņu” kapsētu, Valmierā.

Ja lasītāji pieņem iespēju, ka Cepurnieku kustība ir viena no pēdējām senkristiešu draudzēm Rietumos, kurām atmiņā Austrumu senkristiešu sadzīves veids vēl spēlē savu senātnisko lomu, tad viņi sapratīs, ka cepurnieku atzinīgā pieņemšana Livonijas vidē ir liecība, ka austrum Eiropas pagātne ir bijusi ievērojami atšķirīga no tās, kāda līdz šim tā ir tēlota.

Lielākais trieciens pret senKristīgo ticību tika vērsts Melnās jūras apkaimē. To izraisīja vikingi (par kuriem propagandē gan zviedri, gan norvēģi, gan latvieši), kuri izvandīja un iznīcināja, iespējams, tūkstošiem gadu senas civilizācijas, Baltu un Lūdu* ieskaitot. Protams, pēc vikingi kļuva ‘civilizēti’ (t.i., socializēti), viņi darīja visu iespējamo, lai cilvēce viņu ieviesto haosu aizmirstu: seni dokumenti tika dedzināti, senas grāmatas tika pārrakstītas, burti tika mainīti**, vēstures notikumi tika pārcelti kā laikā, tā telpā, vardarbības tika slēptas ar cerību tās tiks aizmirstas, un Nobeļa un citas prēmija ar naudu pārklāja visus grēkus.

*/**Lūdi, re jūdi. Jezum pie krusta, virs galvas ir zīme ‘INRI’, kas latiņu valodā lasāma kā ”Iesvs Nazarenvs Rex Ivdaeorvm”.Ievērosim, ka burts I pie vārda Ivdaeorum, senā skriptā ir tik pat labi lasāms kā burts L, kurā gadījienā vārds kļūst Ludaeorum, un frāze tagad lasāma ka Iesus Nazarenus Rex Ludaeorum—Ļaužu (nevis Jūdu) Ķeniņš no Nazarēnas”. Starp citu, šāda burtu apmaiņa darbojas kā sena kriptoloģijs ierīce.

Tomēr no vardarbīgi mainītās vēstures kaut kas pārpalika.

Pārpalika viena no slavenākām seno Grieķu lugām, kuru it kā sarakstījis Sofokls, un kura saucas „Ķēniņš (P)Edifus” (manā tulkojumā .’Ķēniņš Klīvnags’). Daudzi ir par šo lugu prātojuši.

Kas, pa piemēram, ir mīklainā ķimera, pa pusei lauva, pa pusei maitas putns ar cilvēka seju? Kāpēc šī drausmīgā būtne, Sfinks (kuru Rietumu mākslinieki vienmēr attēlo profila, nekad ģīmetnē), prasa tik viegli atmināmu mīklu (Kas vispirms staigā uz četrām, tad uz divām, tad trim kājām? Atbilde: cilvēks)? Taču patiesībā mīkla nav atminēta līdz mūsdienām. Varbūt luga ir sava veida Sfinks/ Kirti Muķa (Svētā seja), kas gaida atklājumu?

Tagad jau trīsdesmit (ja ne vairāk) gadus secen autoram prātā iešāvās doma, ka luga ir pārrakstīta. Varbūt pārrakstītājs (ne jau sen aizmirstais aktuālais autors) ir tas pats Sofokls, jo uzvārds cēlies no vārda ‘sofists’: filozofs, kas māk veikli locīt un mainīt vārdu un argumentu nozīmi.

Doma, ka luga ir pārrakstīta, palika autoram prātā un vedināja uz domu to pārrakstīt vēlreiz, šoreiz atgriežoties uz iespējamo oriģinālā stāsta versiju, kuru bija iespējams saskatīt Sofokļa lugā. Bet pēc pirmās pārrakstīšanas, prātā vienmēr nāca jauni atklājumi un iespējami varianti. Nav noliedzama iespēja, ka šīs lugas versijai (kas pievienota šīs grāmatiņas pēcpusē) nākotnē būs vēl citas maiņas.

Viens no atklājumiem, kas veicināja lugas pārrakstīšanu ir stāsts par pilsētās Tēbas dibināšanu. Stāstā lielu lomu ieņem Ķēniņš Kadms, kura pēctecis ir ne tikai Ķēniņš Klīvnags, bet Ķēniņiene RaŽanna, domājams, cēlusies no Ķēniņa Agenora pazudušās meitas Eiropas. RaŽanna, kopā ar māsu Meiropu (?Eiropa), vairākus gadus, pirms tās apprecēja Korintas un Tēbas ķēniņus, nodarbojās kā tempļa maukas Korintijā. Vairāk par šo stāstu (un kāpēc tas tāds) nākošās nodaļās.