EC 576 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeisus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

3. Kāpēc vēsture tik vardarbīga?

Kad vectēvs sēdēja pie pusdienu galda viņš izmantoja savu ģimenes vecajā autoritāti, lai noliegtu ikvienam no ģimenes locekļiem aprunāt vai sūdzēties par kāda cita cilvēka rīcību—lai rīcība nāca no ģimenes locekļa, vai ne. Kamēr, protams, visi pieaugušie liegumu respektēja, bērni bieži vien aizmirsās, un laiku pa laikam sāka savā starpā strīdēties. Tad nāca ultimāts: „Ja jūs turpināsiet strīdēties, jūs paliksiet bez saldā ēdiena.” Un ja tas nelīdzēja, tad: „Jums būs tūlīt jāiet uz virtuvi katlus mazgāt.” Citi no vectēva lozungiem bija: „Dievs turpat Paradīzes dārzā noteica: Jums būs dārzu kopt un sargāt—tā tad strādāt;” kāpēc secinājums: „Katrs ir pats savas laimes un nelaimes kalējs.” Vectēvs arī piekrita idejai, ka cilvēks ir dzimis brīvs un var izvēlēties to, kas viņam nes svētību. Pēc ticības, vectēvs bija Cepurnieks, ‘tautas baznīcas’ atbalstītājs; daudz kas, ko viņš domāja un darīja bija jau iepriekš Cepurnieku dzīves virtuvē cepts un vārīts.

Kamēr bērnības gados autors vectēva gudrības pieņēma bez ierunām, laika gaitā tomēr radījās viena vai otra šauba. Viena no lielākām ‘šaubām’ bija vectēva otrā sieva Enija, kura ne tikai, kad uz viņu sadusmojās, mēģināja viņu pazemot un sauca viņu par „jēru” (Brāļu draudzes simbols). Tātad viņa varbūt uzskatīja sevi par vilku. Drīz pēc vectēvs nomira, Enija noindēja viņa pirmo sievu, manu patieso vecmāti (arī Cepurniece), jo nevēlējās, lai tās pēcteči manto vectēva saražoto svētību. Par iemeslu iecerētai prāvai bija vectēva pēcnācēju neizpratne, kāpēc Enijas mantinieks (adoptēts) saņem lielāku mantojuma daļu kā viņi. Vecmāte būtu bijusi ievērojama lieciniece prāvā par Enijas lomu mantiskās ‘svētības’ iegūšanā. Slepkavība nekad netika izmeklēta, kāpēc arī netika pierādīta, jo drīz pēc vecmātes nāves Latvijā ienāca Padomijas kara spēks, un okupanti uzsāka daudz ievērojamākas vardarbības. Viena no Padomijas vardarbībām bija nosūtīt Eniju uz Padomiju*, kur nonākusi bada režīmā, viņa saindējās ēdot šprotes no bojātas konservu bundžas un nomira uz manas otrās vecmātes rokām.

*Līdz pēdējam brīdim Enija cerēja, ka Padomju Latvijas premjers Vilis Lācis, kādreiz viņas slēptais mīlmanis, viņu izglābs no Padomijas varmākām. Viņa nevarēja iedomāties, ka cilvēks, ar kuru viņa gulējusi vienā gultā, viņu neaizstāvēs un nodos. Te sava ironija: Enijai aizmirsās, ka viņa ne tikai nodeva manu vectēvu, viņas otro vīru, bet noindēja viņa pirmo sievu, un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu vectēva un vecmātes dzimtu.

Šīs ģimenes vēstures atstāsts tiek rakstīts, lai dotu lasītājiem iespēju iedomāties, ka noklusēt pāri darījumus, ja tie arī uz brīdi novērš strīdu vai kautiņu, no ilgtermiņa viedokļa nenes gaidīto rezultātu. Proti, neceļot sūdzību laicīgi, aizmirstās notikumu būtība un vēsture, un netaisnības var turpinaties ar neprognozējamām sekām. Šobrīd, viena no šādām sekām ir tas, ka mana vectēva portrets, kuru gleznoja mākslinieks Tīdemanis, nav autora, bet Enijas mantinieku rokās. Vai septiņdesmit septiņus gadus pēc vecmātes nāves ir vērts atvērt kapu un veikt viņas pīšļu analīzi, protams, ir goda jautājums, kurš gods autoram iet secen, jo realizācija prasa naudas summas, kādas autoram nav pieejamas. Arī tāpēc Enijas Atillas pēcnācēji neliekas zinis dzēst netaisnības.

Vēstures pazudināšana ir problēma visai pasaulei, kaut sūdzības par senKristietības likvidēšanu bija ne tikai daudz, bet daudz cilvēki pretojoties zaudēja dzīvības un vairs nav atcerēti. Senie liecību objekti (pa piemēram piramīdas, tempļi) ir zuduši, vai viņu nozīme ir pārrakstīta un iznīcināta. Pa piemēram, Rīgas Brāļu draudzes saieta namu pārdeva ārzemniekiem Luterbaznīcas arhibīskaps Vanags. Jēra kalns, Cepurnieku saieta vieta Rīgā, ir pārsaukts par Dzegužkalnu*. Pēdējais atspoguļo tagadnes latviešu negatīvo attieksmi pret latviešu tautas iedvesmotājiem un iesācējiem, kuri, ja tā varētu teikt, latviešus ‘uzkūkoja’, bet kuriem valdības hirurgi izoperēja smadzenes un atvietoja tās ar maltām sardīnēm.

*Dažādas detaļas un fakti šeit un citur ņemti no Gundara Ceipes „Dieva tautas dzimšana/latvieši”, LU Akadēmiskais apgāds.

Lai iepazīstinātu lasītāju ar ‘senKristietību’, par kuru liecības Rietumu pasaulē ir gaužam maz, pārnesīšu nodaļas tēmu uz seno Tenochca un Azteku ticību, kur senKristietība izpaudās bez tādas cenzūras, kādu piedzīvoja Austrumu Eiropas senkristieši viduslaikos un šodien. Ir labi saprotams kāpēc senKristietība netiek atpazīta Rietumu pasaulē, kur valda Vatikāna katoļticība. Lai sekmīgi galvotu, ka katoļticībai nav nekas līdzīgs, Vatikāna priesteru galms (kas ieskaita Luterticīgos) reklamē savu teoloģiju kā vienpolāru un vienīgu. Citiem vārdiem, visi citi kuri pretendē uz Kristietību tiek nostādīti pie pretējā pola, kurš tiek dogmātiski noliegts. Ne viens vien Luterticīgais mācītājs, katoļu teoloģijas piekritējs, ir saucis Cepurniekus par ķeceriem.

Kamēr vienpolārisms tiek atbalstīts ar nepārspējamu kodolieroču varu, tas valda. Šodien Vatikāna lielākais atbalsts nāk no Amerikas savienotām valstīm, kas ar kodolspridzekļu izpalīgu terorizē pasauli jau vairāk kā pus gadu simtu. ASV šobrīd iekasē sava terora panākumus divkārtīgi: a) argumentējot, ka nekad neko nav terorizējusi, jo skat patiesie teroristi ir Islama ticībai piederīgie un citi; b) Rietumu kristietība iekrīt viņas aizsardzības zonā, jo lai arī Kristīgā ticība ASV ir apklusināta vai balstās uz katoļu teoloģijas pamatiem, Vatikāna Pops stāsta, ka nākotne pieder vienai kopējai ticībai, kuru vadīs Vatikāns zem ASV kodolieroču jumta.

Neskatoties uz bruņoto spēku brutalitāti pret cilvēci un mēdiju prāta balināšanas metodēm, ASV un Eiropas Savienība nav pārliecinājušas cilvēci, ka mūslaiku valdības valda ar garīgu autoritāti. Par to liecina, kā Pirmais, tā Otrais pasaules karš, kuri bija Vestfālijas miera līguma rezultāts. Tā sauktais ‘miers’ izbeidza nepabeigtu ticības karu (it kā tam nebija iemesls) un pieteica uzvaru teoloģijai, kas atbalsta laicīgo varu (tāda teoloģija bija kā Staļinam, tā Hitleram, un joprojām pastāv ASV). Izteikšu tagadnes problēmu parafrāzējot kādu citu autoru domas par šo situāciju:

„...Tagadne nespēj pārliecināt mūsu garīgo būtņu jautājumus. Rezultātā mēs dzīvojam laikmetā, kas meklē citu/jaunu nozīmi, kaut ko, kas darbosies kā jauna ticība, kāda dos iemeslu būtībai un dos dzīvei jēgu. Ortodoksālās ticības ir darījušas maz, lai pildītu mūsu laikmeta gara tukšumu.... tās liekas ir kapitulējušas un pametušas apzinības telpu.”*

*Michael Baigent et al, „The Messianic Legacy,” Arrow PB, 1996, p 210-11.

Parafrāzes autori arī izsaka domu, ka Staļina un Hitlera ideoloģijas darbojās kā garīgās ticības. Kamēr Leņina un Staļina ideoloģija bija pēc rakstura transnacionāla (kāda ir ASV sevis pieteikšana par ‘izņēmuma valsti’, kas pieļauj fašistiskiem kapitālistiem iejaukties citu tautu kultūrā un ekonomikā), Hitlera ideoloģija balstijās uz nacionālismu. Nurembergas tiesneši neesot ar nodomu atzinuši Hitlera vadītā nacionālisma raksturu par garīgu ticību*, jo bijās no nepatīkamām sekām, kādas Rietumu ‘gara tukšuma’ atzīšana varētu izraisīt.

*Ibid., p 204. Tā apgalvo  Aireys Neave viens no Nurembergas tiesas prokuratoriem. Taču neskatoties uz klusēšanu ‘gara tukšuma’ sekas dzīvo mums līdz.

Agrāk pieminētie Tenočkas cilts piederīgie ieradās Meksikas ielejā 13. gs un sāka tur celt pilsētu, kuru viņi nosauca par Tenočtitlanu, ‘vieta kur dzīvo Tenočkas’. Tenočkas ne tikai cēla sev pilsētu, bet mācija pilsētas celt citiem. Šī ir unikāla īpatnība, jo parasti pilsētas sākas kā forti vai pilskalni, pēc kam, ja turpina pastāvēt, auga platumā un varenībā. Bet Tenočki cēla pilsētas nevis lai viniem būtu pilskalni, bet tempļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ķēniņi mēdza upurēt savas dzīvības* (Azteku ticība**) Tenočku cilts nemirstības labā, un templis bija piemineklis šo ķēniņu atdevībai, kuru cilvēki atcerējās un turēja prātā ar lielu cieņu.

*Skat Dieva Nanahuatzina stāstu un Azteku uguns un Saules augšāmcelšanos ceremoniju.(skat no 39 min +)  ** Azteku kēniņi tomēr atteicās turēties pie teoloģijas principiem un Dievu piemēriem, un laika gaitā atvietoja personīgo upuri vardarbīgi upurējot simtiem, pat tūkstošiem gūstekņus. Neskatoties uz lielo skaitli, Azteku ķēniņš zaudēja savu pievilcību, un kad Tenočtitlānā iebruka spāņi, tauta vairs nebija ķēniņam lojāla. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek pēcpadomijas Latvijā.

Ir interesanti iedomāties, ka Tenočki bija pēcnācēji tiem, kurus no Melnās jūras apkaimes padzina iebrucēji vikingi*. Tenočki ticēja stāstam, ka Ketzakoatls bija kā rīta, ta vakara zvaigzne, un reiz nāca no austrumiem, līdz nonāca pie viņiem, rietumos. Rietumos Ketzakoatls atdzīvināja mirušu cilvēku kaulus tos apšļakstot ar savām asinīm un nodibināja jaunu pasauli. Tenočki gaidīja Ketzakoatla atgriešanos, kāpēc savā zemē ielaida spāņus.

*Vikingi, upju staigātāji, arī tā sauktie ‘Ruriku’ vai airētāju prinči; no vārda ‘rover’/airētājs, līdz šai dienai atcereti angļu valoda kā ‘roberi’, laupītāji.

Pieņemsim, ka Upurdievs ir senās Kristietības Dievs un Templo Major Meksikā bija šī Dieva piemineklis. Ja arī templis tiek piedevēts Lietus Dievam (Čakmolam), neaizmirsīsim, ka ūdens ir elements, kuru kristieši lieto Kristietības pārnešanai no viena cilvēka vai vietas uz otru. Azteku kristietības īpatniba bija, ka ūdeni aizstāja Upurdieva asinis. Tas bija, lai pieraditu, ka upuris bija reāls un ne tikai simbolisks tukšs vārds.

Laupītāju prinči, protams, nevēlējās liet savas asinis. Tikai parasto, miermīlīgo aplaupīto cilvēku asinis bija izšķērdamas. Tāpēc līdz ko pie varas nāca laupītāji, viņi noliedza asins liešanu un atvietoja asinis ar ūdeni, vispirms simboliski atšķaidot asinis un pārtaisot tās par vīnu. Tā senā Kristīgā ticība tiek atšķaidīta līdz mūsu dienām. Ja tomēr kāds redz šīs atšķaidīšanas sekas un izsaka protestu, tad baznīcnieki, Vatikāns, un ‘demokrāti’ saceļ lielu brēku: „Ak briesmas? Kas tas par mežoni! Tam muti ciet! Mēs par globalizāciju un mieru ar kodolieroču terora knābi!”

Visas valdības un baznīcas šķiet ir aizmirsušas senkristiešu bausli „Tev nebūs nokaut”. Bet ASV apsmej pretinieka nāvi; un attaisno pusmiljonu bērnu nokaušanu bez asarām vai vainas izjušanas. Cik tur spaiņi asinis, ja no katra bērna asinīm nesanāk pilns spainis?

Latviešu tauta, kuras piederība pie senkristiešiem daļēji atklājās tikai 1739 gadā, kad pēc desmit gadu inkubācijas hernhūtiešu vācbrāļi bija pārliecinājuši pietiekami daudz latbrāļus un māsas, lai Valmierā notiktu vairāku dienu latviešu dvēseles atdzimšanas svētki. Ir apbrīnojami, ka senās upurķēninvalsts Jersikas pilsoņi, padzīti purvos un mežos, un laupītāju un apspiedēju pazemoti joprojām zemapziņā atcerējās sava senā Upurķēninā un dieva Jāņa Visvalža sevi atdevīgo garu, kad satikās ar citiem seno Upurdievu pēcnācējiem.*

*Viens no Hernhūtiešu Upurķēniņiem bija Bohemijas (tagad Čehija) skolotājs un Kristīgās ticības sludinātājs Jānis Hus, kuru Vatikāns sadedzināja 1415 gadā. Viens no senKristietības ievērojamākām pazīmēm ir tās ‘iebūve’ latviešu valodā ar tā saukto ‘mīļināmo’ vārdiņu.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki un ‘demokrātiskās’ valdības tādu longue duree vēsturi neatzīst, kaut melu (un pazemes) valsts mums acu priekšā kā valsts dibināšanas akta fotogrāfija, kurai sakars ar valsts dibināšanu nekad nav bijis. To var saprasts jebkurš, kas lasa linka tekstu, bet kādu tekstu slēpj kā valsts, tā mēdiji, tā bibliotēkas, tā klusē vēsturnieki. Interesanti, ka fotogrāfija parādijās, ka ‘nozīmīgs’ valsts simbols, tikai pēcpadomijas Latvijas laikā (1989 gadā), vairāk kā 80 gadus pēc tās radīšanas. Līdz tam laikam, reti kāds latvietis, pat Prezidents Kārlis Ulmanis (fotogrāfijā ceturtais, pirmā rindā, no kreisās puses) par šo liecību nav interesējies.

Ja Latvijas valdība Latvijas vēsturi vilto mums tik tuvos gados, nav nekāds brīnums, ka tā slēpj ‘čekas maisus’ (taču valsts noslēpums). Tā sanāk, ka (lai arī čeka ir un paliek bēdīgi slavenā čeka), čeka zināja vairāk par Latvijas valsts vēsturi,ka labi atalgotos posteņos iesēdušies pēcpadomijas ‘Latvia’ ierēdņi.

EC 576 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeizus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

3. Kāpēc vēsture tik vardarbīga?

Kad vectēvs sēdēja pie pusdienu galda viņš izmantoja savu ģimenes vecāja autoritāti, lai noliegtu ikvienam no ģimenes locekļiem aprunāt vai sūdzēties par kāda cita cilvēka rīcību—lai rīcība nāca no ģimenes locekļa, vai ne. Kamēr, protams, visi pieaugušie liegumu respektēja, bērni bieži vien aizmirsās, un laiku pa laikam sāka savā starpā strīdēties. Tad nāca ultimāts: „Ja jūs turpināsiet strīdēties, jūs paliksiet bez saldā ēdiena.” Un ja tas nelīdzēja, tad: „Jums būs tūlīt jāiet uz virtuvi katlus mazgāt.” Citi no vectēva lozungiem bija: „Dievs turpat Paradīzes dārzā noteica: Jums būs dārzu kopt un sargāt—tā tad strādāt;” kāpēc secinājums: „Katrs ir pats savas laimes un nelaimes kalējs.” Vectēvs arī piekrita idejai, ka cilvēks ir dzimis brīvs un var izvēlēties to, kas viņam nes svētību. Pēc ticības, vectēvs bija Cepurnieks, ‘tautas baznīcas’ atbalstītājs; daudz kas, ko viņš domāja un darīja bija jau iepriekš Cepurnieku dzīves virtuvē cepts un vārīts.

Kamēr bērnības gados autors vectēva gudrības pieņēma bez ierunām, laika gaitā tomēr radījās viena vai otra šauba. Viena no lielākām ‘šaubām’ bija vectēva otrā sieva Enija, kura ne tikai, kad uz viņu sadusmojās, mēģināja viņu pazemot un sauca viņu par „jēru” (Brāļu draudzes simbols). Tātad viņa varbūt uzskatīja sevi par vilku. Drīz pēc vectēvs nomira, Enija noindēja viņa pirmo sievu, manu patieso vecmāti (arī Cepurniece), jo nevēlējās, lai tās pēcteči manto vectēva saražoto svētību. Par iemeslu bija vectēva pēcnācēju neizpratne, kāpēc Enijas mantinieks (adoptēts) saņem lielāku mantojuma daļu kā viņi. Vecmāte būtu bijusi ievērojama lieciniece prāvā par Enijas lomu mantiskās ‘svētības’ iegūšanā. Slepkavība nekad netika izmeklēta, kāpēc arī netika pierādīta, jo drīz pēc vecmātes nāves Latvijā ienāca Padomijas kara spēks, un okupanti uzsāka daudz ievērojamākas vardarbības. Viena no Padomijas vardarbībām bija nosūtīt Eniju uz Padomiju, kur nonākusi bada režīmā, viņa saindējās ēdot šprotes no bojātas konservu bundžas un nomira uz manas otrās vecmātes rokām.

Šīs ģimenes vēstures atstāsts tiek rakstīts, lai dotu lasītājiem iespēju iedomāties, ka noklusēt pāri darījumus, ja tie arī uz brīdi novērš strīdu vai kautiņu, no ilgtermiņa viedokļa nenes gaidīto rezultātu. Proti, neceļot sūdzību laicīgi, aizmirstās notikumu būtība un vēsture, un netaisnības var turpinaties ar neprognozējamām sekām. Šobrīd, viena no šādām sekām ir tas, ka mana vectēva portrets, kuru gleznoja mākslinieks Tīdemanis, nav autora, bet Enijas mantinieku rokās. Vai septiņdesmit septiņus gadus pēc vecmātes nāves ir vērts atvērt kapu un veikt viņas pīšļu analīzi, protams, ir goda jautājums, kurš gods autoram iet secen, jo realizācija prasa naudas summas, kādas autoram nav pieejamas. Arī tāpēc Enijas Atillas pēcnācēji neliekas zinis dzēst netaisnības.

Vēstures pazudināšana ir problēma visai pasaulei, kaut sūdzības par senKristietības likvidēšanu bija ne tikai daudz, bet daudz cilvēki pretojoties zaudēja dzīvības un vairs nav atcerēti. Senie liecību objekti (pa piemēram piramīdas, senie tempļi) ir zuduši, vai viņu nozīme ir pārrakstīta un iznīcināta. Pa piemēram, Rīgas Brāļu draudzes saieta namu pārdeva ārzemniekiem Luterbaznīcas arhibīskaps Vanags. Jēra kalns, Cepurnieku saieta vieta Rīgā, ir pārsaukts par Dzegužkalnu*. Pēdējais atspoguļo tagadnes latviešu negatīvo attieksmi pret latviešu tautas iedvesmotājiem un iesācējiem, kuri, ja tā varētu teikt, latviešus ‘uzkūkoja’, bet kuriem valdības  izoperēja smadzenes un tās atvietoja ar maltām sardīnēm.

*Dažādas detaļas un fakti šeit un citur ņemti no Gundara Ceipes „Dieva tautas dzimšana/latvieši”

Lai iepazīstinātu lasītāju ar ‘senKristietību’, par kuru liecības Rietumu pasaulē ir gaužam maz, pārnesīšu nodaļas tēmu uz seno Tenochca un Azteku ticību, kur senKristietība izpaudās bez tādas cenzūras, kādu piedzīvoja Austrumu Eiropas senkristieši viduslaikos un šodien. Ir labi saprotams kāpēc senKristietība netiek atpazīta Rietumu pasaulē, kur valda Vatikāna katoļticība. Lai sekmīgi galvotu, ka katoļticībai nav nekas līdzīgs, Vatikāna priesteru galms (kas ieskaita Luterticīgos) reklamē savu teoloģiju kā vienpolāru un vienīgu. Citiem vārdiem, visi citi kuri pretendē uz Kristietību tiek nostādīti pie pretējā pola, kurš tiek dogmātiski noliegts. Ne viens vien Luterticīgais mācītājs, katoļu teoloģijas piekritējs, ir saucis Cepurniekus par ķeceriem.

Kamēr vienpolārisms tiek atbalstīts ar nepārspējamu kodolieroču varu, tas valda. Šodien Vatikāna lielākais atbalsts nāk no Amerikas savienotām valstīm, kas ar kodolspridzekļu izpalīgu terorizē pasauli jau vairāk kā pus gadu simtu. ASV šobrīd iekasē sava terora panākumus divkārtīgi: a) argumentējot, ka nekad neko nav terorizējusi, jo skat patiesie teroristi ir Islama ticībai piederīgie; b) Rietumu kristietība iekrīt viņas aizsardzības zonā, jo lai arī Kristīgā ticība ASV ir apklusināta vai balstās uz katoļu teoloģijas pamatiem, Vatikāna Pops stāsta, ka nākotne pieder vienai kopējai ticībai, kuru vadīs Vatikāns zem ASV kodolieroču jumta.

Neskatoties uz bruņoto spēku brutalitāti pret cilvēci un mēdiju prāta balināšanas metodēm, ASV un Eiropas Savienība nav pārliecinājušas cilvēci, ka mūslaiku valdības valda ar garīgu autoritāti. Par to liecina, kā Pirmais, tā Otrais pasaules karš, kuri bija Vestfālijas miera līguma rezultāts, jo izbeidza nepabeigtu ticības karu (it kā tam nebija iemesls) un pieteica uzvaru teoloģijai, kas atbalsta laicīgo varu (tāda teoloģija bija kā Staļinam, tā Hitleram, un joprojām pastāv ASV). Izteikšu tagadnes problēmu parafrāzējot kādu citu autoru domas par šo situāciju:

„...Tagadne nespēj pārliecināt mūsu garīgo būtņu jautājumus. Rezultātā mēs dzīvojam laikmetā, kas meklē citu/jaunu nozīmi, kaut ko, kas darbosies kā jauna ticība, kāda dos iemeslu būtībai un dzīves ievirzei. Ortodoksālās ticības ir darījušas maz, lai pildītu mūsu laikmeta gara tukšumu.... tās liekas ir kapitulējušas un pametušas apzinības telpu.”*

*Michael Baigent et al, „The Messianic Legacy,” Arrow PB, 1996, p 210-11.

Parafrāzes autori arī izsaka domu, ka Staļina un Hitlera ideoloģijas darbojās kā garīgās ticības. Kamēr Leņina un Staļina ideoloģija bija pēc rakstura transnacionāla (kāda ir ASV sevis pieteikšana par ‘izņēmuma valsti’, kas pieļauj fašistiskiem kapitālistiem iejaukties citu tautu kultūrā un ekonomikā), Hitlera ideoloģija balstijās uz nacionālismu. Nurembergas tiesneši ar nodomu neesot atzinuši Hitlera vadītā nacionālisma raksturu par garīgu ticību*, jo bijās no nepatīkamām sekām, kādas Rietumu ‘gara tukšuma’ atzīšana varētu izraisīt.

*Ibid., p 204. Tā apgalvo  Aireys Neave viens no Nurembergas tiesas prokuratoriem. Taču neskatoties uz klusēšanu ‘gara tukšuma’ sekas dzīvo mums līdz.

Agrāk pieminētie Tenočkas cilts piederīgie ieradās Meksikas ielejā 13. gs un sāka tur celt pilsētu, kuru viņi nosauca par Tenočtitlanu, ‘vieta kur dzīvo Tenočkas’. Tenočkas ne tikai cēla sev pilsētu, bet mācija pilsētas celt citiem. Šī ir unikāla īpatnība, jo parasti pilsētas sākas kā forti vai pilskalni, pēc kam, ja turpina pastāvēt, auga platumā un varenībā. Bet Tenočki cēla pilsētas nevis lai viniem būtu pilskalni, bet tempļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ķēniņi mēdza upurēt savas dzīvības* (Azteku ticība**) Tenočku cilts nemirstības labā, un templis bija piemineklis šo ķēniņu atdevībai, kuru cilvēki atcerējās un turēja prātā ar lielu cieņu.

*Skat Dieva Nanahuatzina stāstu un Azteku uguns un Saules augšāmcelšanos ceremoniju.(skat 40 min +)  ** Azteku kēniņi atteicās turēties pie teoloģijas principiem un savu Dievu piemēriem, un laika gaitā atvietoja savu personīgo upuri vardarbīgi upurējot simtiem, pat tūkstošiem gūstekņus. Neskatoties uz lielo skaitli, Azteku ķēniņš zaudēja savu pievilcību, un kad Tenočtitlānā iebruka spāņi, tauta vairs nebija ķēniņam lojāla. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek pēcpadomijas Latvijā.

Ir interesanti iedomāties, ka Tenočki bija pēcnācēji tiem, kurus no Melnās jūras apkaimes padzina iebrucēji vikingi*. Tenočki ticēja stāstam, ka Ketzakoatls bija kā rīta, ta vakara zvaigzne, un reiz nāca no austrumiem, līdz nonāca pie viņiem, rietumos. Rietumos Ketzakoatls atdzīvināja mirušu cilvēku kaulus tos apšļakstot ar savām asinīm un nodibināja jaunu pasauli. Tenočki gaidīja Ketzakoatla atgriešanos, kāpēc savā zemē ielaida spāņus.

*Vikingi, upju staigātāji, arī tā sauktie ‘Ruriku’ vai airētāju prinči; no vārda ‘rover’/airētājs, līdz šai dienai atcereti angļu valoda kā ‘roberi’, laupītāji.

Pieņemsim, ka Upurdievs ir senās Kristietības Dievs un Templo Major Meksikā bija šī Dieva piemineklis. Ja arī templis tiek piedevēts Lietus Dievam (Čakmolam), neaizmirsīsim, ka ūdens ir elements, kuru kristieši lieto Kristietības pārnešanai no viena cilvēka vai vietas uz otru. Azteku kristietības īpatniba bija, ka ūdeni bieži aizstāja Upurdieva asinis. Tas bija, lai pieraditu, ka upuris bija reāls un ne tikai simbolisks vai tukšs vārds.

Laupītāju prinči, protams, nevēlējās liet savas asinis. Tikai parasto, miermīlīgo aplaupīto cilvēku asinis bija izšķērdamas. Tāpēc līdz ko pie varas nāca laupītāji, viņi noliedza asins liešanu un atvietoja asinis ar ūdeni, vispirms simboliski atšķaidot asinis un pārtaisot tās par vīnu. Tā senā Kristīgā ticība tiek atšķaidīta līdz mūsu dienām. Ja tomēr kāds redz šīs atšķaidīšanas sekas un izsaka protestu, tad baznīcnieki, Vatikāns, un ‘demokrāti’ saceļ lielu brēku: „Ak briesmas? Kas tas par mežoni! Tam muti ciet! Mēs par globalizāciju un mieru ar terora knābi!”

Visas valdības un baznīcas šķiet ir aizmirsušas senkristiešu bausli „Tev nebūs nokaut”. Bet ASV apsmej pretinieka nāvi; un attaisno pusmiljonu bērnu nokaušanu bez asarām vai vainas izjušanas. Cik tur spaiņi asinis, ja no katra bērna asinīm nesanāk pilns spainis?

Latviešu tauta, kuras piederība pie senkristiešiem atklājās tikai 1739 gadā, kad pēc desmit gadu inkubācijas hernhūtiešu vācbrāļi bija pārliecinājuši pietiekami daudz latbrāļus un māsas, lai Valmierā notiktu vairāku dienu latviešu dvēseles atdzimšanas svētki. Ir apbrīnojami, ka senās upurķēninvalsts Jersikas pilsoņi, padzīti purvos un mežos, un laupītāju un apspiedēju pazemoti joprojām zemapziņā atcerējās sava senā Upurķēninā un dieva Jāņa Visvalža sevi atdevīgo garu, kad satikās ar seno Upurdievu pēcnācējiem.*

*Viens no Hernhūtiešu Upurķēniņiem bija Bohemijas (tagad Čehija) skolotājs un Kristīgās ticības sludinātājs Jānis Hus, kuru Vatikāns sadedzināja 1415 gadā. Viens no senKristietības ievērojamākām pazīmēm ir tās ‘iebūve’ latviešu valodā ar tā saukto ‘mīļināmo’ vārdiņu.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki un valdības tādu longue duree vēsturi neatzīst, kaut tagadējā melu valsts mums acu priekšā kā valsts dibināšanas akta fotogrāfija, kurai nekāds sakars ar valsts dibināšanu nav bijis. To var saprasts jebkurš, kas lasa linka tekstu, bet kādu tekstu slēpj kā valsts, tā mēdiji, tā bibliotēkas, tā klusē vēsturnieki. Interesanti, ka fotogrāfija parādijās, ka nozīmīgs valsts simbols, tikai pēcpadomijas Latvijas laikā (1989 gadā), vairāk kā 80 gadus pēc tās radīšanas. Līdz tam laikam, neviens latvietis, pat Prezidents Kārlis Ulmanis (fotogrāfijā ceturtais, pirmā rindā, no kreisās puses) par šo liecību nav interesējies.

Ja Latvijas valdība Latvijas vēsturi vilto mums tik tuvos gados, nav nekāds brīnums, ka tā slēpj ‘čekas maisus’ (taču valsts noslēpums). Tā nu sanāk, ka (lai arī čeka ir un paliek čeka), čeka tomēr zināja vairāk par Latvijas valsts vēsturi,ka labi atalgotos posteņos iesēdušies pēcpadomijas latvieši.