Citas Vēstures Stāsts
Autora
tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton
Vendamenc, 2018
6 Ar Lazdas Zaru Rokā
Civilizācija
Šodien
Nozīmē pilsētas
Kas pasūtījušas
Dabu uz elli
Kur ģērboņos
Iekalti grifoni
Ar neredzamiem pimpīšiem
Piš dabu un cilvēci
Un uzpiš jauniešus
Kuri tēlo
Zinātniekus un Dievus
Kam pilsētas
Ir kā mežs
Kur nauda aug
Kā meža cūkām
Zīles un sēnes.
Tur valda
Brīva fantāzija
Un pūķis Gūgle
Terorizē
Sakaru tīklus.
Ierobežojumi varai
Te nav.
Pilsētnieku vara
Ar cietumā
Audzinātu fantāziju
Nāk jeb kuram pretī
Ar aicinājumu
Uzsākt karu
Pret dzīvi
Kad ‘kādam’
Vienpadsmit gadīgam
puikam
tualetē
Dancigas
Jūras skolā
‘Kara apstākļu’ dēļ
Kāds cits puika
Sāka tam vilkt
Pimpīša ādu.
Jūras skola bija
Novietne bēgļiem
No Ostfrontes
Asins pirts
Kuras pēdējās
ainas
Puikam
Atmiņā rēgojās
Ar beigtiem
zirgiem
Kurus krāni
Vilka no kuģa
padibeņiem
Pēc kam meta
Pāri bortam
Jūrā
Lai līķi
Netālu
Kur senatnē
Atradās
Dzintaru raktuves
Un Prūsijas
Svētie ķēniņi
Krīvi
Klibi
Baltu zīlnieki
Baltiem būra
Nākotni
Kas peld gar acīm
Mūžu mūžiem
Vai par prieku
Vai žēlabām.
Nostāsts vēsta
Ka kāds krīvs
Ķēniņa vārdā
Kaut kur tuvumā
Reiz upurēja
Brangu kuili
Kura taukus
(Pēc apēsta gaļa)
Iemeta jūrā
Lai atvairītu
Poļus,
Savus radiniekus
Kuri kristīgās ticības
Vārdiem apšmaukti
Biedrojās
Jēzus vārdā
Ar zagļiem
Un nodokļu vācējiem.
Klibais krīvu
Priesteris
Iebaidīja
Vēl pusticīgos
Pa-Jāņus,
Tā sauktos pa-gānus
Atkāpties.
Jūrnieki ar
Automātu lodēm
Krustoja
Zirgu līķu vēderus
Sakapāja tos lupatās
lai izlaistu
Pēdējo garu.
Tādas man
Tās ainas
Dzimum rituāla
Atklāšanas brīdi:
Mazais
Pimpītis
Kāda vecāka
zēna
Rokā.
Paldies Dievam
Ka Viņš attaisno
Mani
Nevainības
vārdā.
Kad nokļuvu Veimārā
Iemācījos saukt
”Heil Hitla’”
Un nevainības vārdā
Dievs deva
Izdevību noskatīties
Kā deg Veimāras
Teātris
Un dzirdēt
Kā liesmas
Gaudo
Iz ēkas logiem
Kamēr
Kāds Buhenvaldes
Ieslodzītais
Izsaukts pildīt
Bumbu izsistās bedres
Krita uz ceļiem
Man priekšā
Un ar lūgšanā
Paceltām rokām
Un ar pirkstu
Rādija uz man
Pie elkoņa
Pakārto grozu
Pildītu ar maizes
Bulciņām.
Brīdināts
(Ar sarga
Plints mājienu)
Es cietumnieku
atteicu.
Māte
Pamesta viena
Ar trīs bērniem
Izmisusi
Vēlreiz drātējās
Ar kādu
Luftwaffe virsnieku
No Minhenes
Manai nākotnei
Par prieku.
Virsnieks
Bija atbraucis
Apciemot
Savus vecākus
Kuri pie krūts
Nēsāja
Mazu emalja ripiņu
Ar saules krustu.
Tomēr musu uzvārds
Benjamins
Viņus neiebaidīja
Un viņi neprasija
Vai esmu apgraizīts.
Lidotāja
Izmisusī sieva
Lielā panikā
Rakstija
Mātei vēstuli
(Vienmēr ziņkāris
es vēstuli lasīju):
Vai Jūs
Gnēdige Frau
Vēlaties
Mums izjaukt ģimeni?
Man nāca izprast
Ko stāsta
Kara vētrā
Krustām šķērsām
Samesto
Dzelzs ratu
Koku stumbru
Un sagrautu prātu
Ainavas.
Lai savaldītu
Manī dīgstošo
Hormonu raugu
Es turēju
Savu urbi rokā
Un šļakstināju
Ar urīnu
Bēniņos atstāto
Smilšu kaudzi
(Smiltis bija domātas
Gadījienam
Ja caur jumtu
Mājā iekrīt
Fosfora bumba
Un pagrabā sēdošie
Saosta dūmus.
Ko gan domāja
Nama saimnieki,
Kad saostīja urīnu?).
Hans nāca līdzi
Kad naktī
Skrējām no
mājas
Peter Kornelius
Strāse 10
Un pa Erfurter
Strāse
Uz netāļo pakalnu
No kurienes
dzirdējām
Bumbas krītam
Erfurtē
Un divas naktis
Pie horizonta
Vērojām blāzmu
Kur dega
Drēsdene.
Protams
Čurčilam
Londonā
Kamēr lūpas
sūca
Havanas cigāru
Kājstarpē no
prieka
Notecēja orgasms
Man Dresdenē bojā
gāja
Pieci smilšu
kastes
Draugi.
Kā varēju
Es nesaprast
(Kaut saprast
Nemudināja neviens)
Ka
“Was du ererbt ....
Erwirb es,
Um es zu besitzen”.
(To ko tu manto/ apgūsti to tā/
kā tas iesēžas kaulos)
Es zvērēju
(ka pildīšu
Tēva velmi
Par piedzīvoto
Kaut ko rakstīt)
Un stāstīšu
Par ko redzu
Bet nesaprotu
Un grēkus
Nesaprazdams
Ko daru
Kad nāvēju
Simts zvirbuļus
Rožu krūmā
No kur tie
Nāca knābāt
Manis sabērtas
Sēklas
Uz žurku slazdiem.
Protams
Es neiedomājos
Ka mani izmisīgie
Lūgumi Dievam
Glabt tēvam dzīvību
Mana nežēlība
(Pieaugušo
Runu iedvēsmota)
Var sastapties
Ar Dieva novēršanos
Pat ja visi zvirbuļi
Pagātnes dzīvēs
Bija mednieki
Un cilvēku
galvu cirtēji.
Varbūt mani attaisno
Mīlestība
Kas bija spiesta
Man paiet garām.
Un tomēr
Bija dienas
Kad es drāzu
Mammu
Ar dusmu lēkmēm
Un viņa
Nesaprazdama
Ka es viņu drāžu
Vien tāpēc
Ka viņa nebija
Man devusi
Tādu mīlestību
Kādu piesaucu
Ģība
Un krita uz grīdas
Kā sirds triekas
Ķerta
Un tad atmodies
Es skrēju
Viņai nest
Glāzi ar cukur-
Ūdeni.
Taču
Paglāba
Arī Laima
Nelaimē.
Nebija man tēvs
Kas mani ved
Uz mauku māju
Kur bārenītes
Tēlo mīlestību
Visiem kuri vien
To vēlās.
Lai kā
Viltus mīlestība
Mani nepievīla.
Kaŗš bija
Mana strazdene
Kas no
Kaķa mutes brēc:
”Apžēlo, apžēlo
Palaid mani
Man ligzda
Pilna ar mazuļiem.”
Kas to lai zin?
Varbūt Dievam
Nav cits ceļš
Kā pamācīt
Kā izvairīties
No dzīvas nāves
Vienas dzīves laikā
Ja vien pamācība
Nenāk
Ar kara rīksti
Un sāpes
Bailes un nežēlību
Var pārtraukt
Tikai mīlestība
Bez nosacījumiem
Kāda
Ir jāsniedz
Kā Ivānam Briesmīgam,
Tā Staļinam, Hitleram
Un Čurčilam.
Sintija reiz
Mani teica
esam ‘macho’
Matadoru
Silvija teica
Man jauka
Dvēsele
Bet Pēcpadomijas
Latvija cenzē
Katra dzejnieka balsi
Kad tā lamā
Dižiršu dirsām
Pārpilno valdību
Vai tāpēc vakar
Dzejnieku dienas vakarā
Valmierā
Nebija neviens
Latviešu dzejnieks
Ar samizdat prātā?)
No kur
Mantkārnieki
Dzen tautu
Uz sveštautu
Vistu fabrikām
Plūkt plaucētām vistām
Spalvu.
Man acīs asaras
Kad atceros
Kad pa nakti
Mani apciemoja
Kāda
Līdz kauliem
Izbadojusies kaķene
Un šķūnī atradusi
vecu dvieli
Uz tā apgūlās
It kā
Būtu atradusi
Jeruzalēmi
Un aizgāja
Mūža mierā.
No comments:
Post a Comment