Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums
no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton
Vendamenc, 2018
Senāk
dzejnieki izteica intīmas jūtas ar dabas starpniecību. Viens no labākiem tā
laikmeta piemēriem ir vācu dzejnieka Gēte dzejolis “Kennst du das Land?” “Vai pazīsti to zemi?” Šodien pilsētas
šādu intīmu vienotību ar dabu ir izdzēsušas un atvietojušas ar progresīvu
intīmās dzīves klāstu pilsētnieku gaumē. Pretestība šai ‘pilētnieku gaumei’
iesākās ASV, kur betons bija atvietojis mežus un laukus ar tādu pārliecību, ka
dzejnieki sāka atvietot dabu ar tā saukto ‘Es’ vai konfesijas dzeju. Viens no šīs kustības pirmsācējiem
bija dzejnieks ”Walts” Whitmans,
(ap 1850) pēc kam ap 100 gadus pēcāk sekoja Roberts Lowells, u.c. Šī dzejoļa
(“Citas Vēstures Stāsts”) autors savā laikā studēja ar vienu no linkā minetiem
ASV dzejniekiem. Šodien laikmets ir progresējis uz laikmetu, kad arī Latvijā
mežu, dabu, ‘Es’, un cilvēci aizstāj valdības vara. Par to liecina ‘Ziemeļvidzemes
Biosēras’ valdības centra pārcelšana un Siguldu, kur pilsētnieku izvarots
veidojas kūrort, kas atvieto dabu. Vienīgais kā cilvēka prātam atbrīvoties no
valdības ir ar atklāsmi par ģimenes patieso stāvokli, ja vien tāpēc, ka liela
daļa no valdības aizstāvjiem sakas esam ģimenes un zaļās vides aizstāvji.
5 Daži papildinājumi
Apziņa
Apziņa
mūsu laikos
Ir vairs
Tikai atmiņa
Kuru no
Mūsu planētas
Tur attālu
vienaldzība
Kurai ieskats dzīvē
Ne dziļāks
Kā iedomības
vardes ādas
Uzvalkā
Slēpta sirds.
Vienaldzības
Varžacs
Esmu ‘es’
Pamests tur
Vairs neatrasts
šeit
Kur nabadzība
Pārvērš katru
Kritušu zaru
Par skalu
Izdzisušai
krāsnij
Kur cept zivi
Kuru ēd lācis
Kam pavasarī
Lasis
Lec mutē jēls.
Cik ilgi
Spēj pagātne
Mantot
Un kopt dzīvi
Pamatotu
Uz vecāku
Sautību?
Rakstīja Gēte
(lugas Fausts autors):
Was
du ererbt
Von
deinen Vätern hast,
Erwirb es,
Erwirb es,
Um es
zu besitzen.
Was man nicht nützt,
Was man nicht nützt,
Ist eine
schwere Last,
Nur was der Augenblick
Erschafft,
Das kann er nützen.
(To ko jūs mantojat/ no senčiem/ apgūstat Jūs to tā/
kā tas Jums iesēžas kaulos/ Ja Jūs tā darīt izvairīsities/
mantojums Jums kļus par slogu/ tikai acu mirklis būs viss/
kas paliek lietojams. –Autora tulkojums)
Man patīk kaķi
Jo tie
Savus acu mirkļus mīl
Ar uz augšu
Pavērstiem vēderiem
Kaut ārā zibens sper
Pacēluši pēdas gaisā
Slavējot
Aizmiršanos.
Neskatoties
Uz kaķu svētlaimes
Momentiem
Vēsture toreiz
Un tagad
Vairāk un vairāk
Kļust par acu mirkli
Kādu vēsturnieki
Ieraksta cementā
Ar valsts
zīmoga
Apstiprinājumu
Ka tā tas
rakstīts
Bībelē
Un viss.
Slepkavība
pieliek
Pie miesas
Putras
Precīzu kārtu
Kaļķus un melus
Lai simtgadu
jubileja
Smird ar
Arvien lielāku
Iedvēsmu.
Pasaule
pagriezta
Augšpēdus
Pārvērš
neiespējamo
Kur nu vēl
nodevību
Patiesā
brīnumā.
Bagāti vīri
Iet medībās
Un nogalina
lauvas
Lai sevi
attaisnotu
Un lepotos
Ar salmiem
Piebāztām
trofijām.
Sievietes bez mugurkaula
Pārguļ ar
Bezprātīgiem vīriem
Lai pielipinātu
Savus bērnus
Tādam prātam
Kas apdrāzts
Ka pašu
Pežas.
Vai mūžīgais
‘Es’
Tiek darināts
No tā paša?
Pat man brālis
Frenologists
Ar doctora
grādu
Filozofijā
(apstiprinājuma
plāksne
Kantorī pie
sienas)
Turās pie pārliecības
Ar nelaužamu
Uzskatu
(Kaut par tēvu
Un Latviju
Nezin neko)
Ka mums tēvs
Ir viens un tas
pats
Viņa bērni
Bez mazākām šaubām
Ka Dievs
Ir nekas
Turpina ticēt
(Ar mirklim
Atvēlētu paviršību)
Ka augšāmcelsies
Un domājams
Iesaldēs
Savas mirstīgās atliekas
Nitrogēnā
Kaut maksā
Kapsētas pārvaldniekam
Algu
Ar papīra naudu.
Visas šīs
gudrības
Var attiecināt
Uz gudriniekiem
No Rietumiem
Un caru Pēteri
Lielo
Kurš, lai paglābtu
Krievzemi
Un atstātu
To
Krievu tautas
rīcībā
Iespējams
Pārcēla galvas
pilsētu
No ‘svarīgo’
zviedru
Pārvaldītās
Rīgas
Lai tās vietā uzcēla
Sankt Pēterburgu.
Nevienam tas
Nebūs pārsteigums
Ka 2018 gadā
Rīgu turpina okupēt
NATO šturmbanda
Un pār Latviju valda
Pēcpadomijas Latvijas
Zelta papagailis
Ar ku-kū dziesmu
No Pēterbaznīcas
Smaiļa.
Kā atkratīties
No NATO
Ir Gordona
mezgls
Kuru zobens
Vairs nevar
Pārcirst
Bet tikai
Zibens spēriens
Var sagraut
Pilsētnieku
sacerēto
‘Ideāli’
(Kur viss
Visur pa brivu)
Un tās ekonomiku.
Kas notiek
Kad nauda zaudē
Vērtību?
Vai mucas
Pildītas ar nitrogēnu
Nepārplīst
Un tur
Saglabātie līķi
Nesapūst?
Vai tomēr
Gadu simteņiem
Viltotā vēsture
Nesāks ataust?
Vai neviens
Patiešām nespēj
Atcerēties
Ka senā Jersika
Bija un paliek
Jeruzaleme
Muļķu degunu priekšā
Kur jēriņi
Un ceļotāji
Atrad sev
Naktsmājas
Uz salmiem
Pārklāta klona?
Vai patiesi
Neviens nezin
Ka sapnis ir
avots
Ūdenim
Kuru cilvēks
Īpaši
vēsturnieki
Pārvērš
Vai nu murgā
Vai iedvesmā
Kad strautiņš
tek
Garām
Tautas
pagalmam?
Vēsture
Un tās patiesā vērtība
Atpazīta
Atmiņu atjauno
Kā pirksts
Acī
No nekur.
Šī piga iedūrās
Arī manā aklā
acī
Un deva
Atcerēties
Sen piemirstu
Notikumu.
Pagājušo nakti
Sapnī
Es satiku
Pēc piecdesmit
gadiem
Silviju.
Kaut es
Jau biju
izvēlējies
Atteikties no
karjeras
Kada būtu
Man ļāvusi
Atļauties
ģimeni
Un man nebija
Nodoms prātu
mainīt
(ne viņa ne es
toreiz
Sapratām
Ko tas nozīmē)
Mēs bijām
saderinājušies
Ar nodomu
Laulāties.
Sapnis atrada
Silviju
Bostonā.
Viņa stūma
Bērna ratiņus
Pa Starmešu
ielu.
Es pienācu
Un kā ilgi
pazudis
Paziņa
Ieskatijos
viņai acīs
Un jautāju:
Vāi tā tiešām
esi tu
Silvij?
Viņa pagriezās
Uz mani
Satika manu aci
Un ātri
apmētās.
Man palika
redzēt
Tikai viņas
muguru.
Nepatīkami
pārsteigts
Es tad klusi teicu:
Man ļoti žēl,
Silvij.
Lai tev labi
Un turpināju
iet
Pa Starmeša
ielu
Kur tā beidzās
Es nezināju.
Ratiņos
Bērnu
Es neredzēju.
Varbūt bērns
Bija tas
Kurš mums
nebija.
Dievs lai
Man piedod
Mīļuma
Ja vien mēs
Būtu atradušies
mežā
Un es būtu
bijis
Sudrabkalis
Kā Pāvuls
Reviers
Un būtu kalis
Sudraba pakavus
Tad es būtu
Ļāvis
Tavai pežai
Mani jāt
Līdz no
Mīlestības
liesmām
Mums no tās
Pielec bērni.
Tāču es jau
biju
Apguvis
(ererbis)
Savu mantojumu
(Kaŗš un
Nejau vien
Staļins
No manis atrāva
Astoņus no ģimenes
Un radiem.)
Un palicis
Sava zvērasta
Lāstam uzticīgs
Gaidīju redzēt
Kā Dievs
No haosa
Darinās
brīnumus.
Kā to pierāda
Slepenkāvējas
Krustmātes
Mīlas
Sakarīgi
Nesakarīgais
liktenis
Kad svinēdama
Dzimšanas dienu
Tālā Surmoga
gulagā
Solimskā, Krievijā
13 dienas
Pēc apēda
Salmonelas
baciļiem
Apsēstas
šprotes
Satikās ar nāvi(1941)*
Tik pat
negaidīti
Kā muša
Bezdelīgas
knābī.
*Versijas par Mīlas
nāvi ir vairākas. Vistiešākā liecība ir manas vecmātes (mātes mātes) atmiņu
stāsts, kuru piemin Muktupāvele, bet kuru neizmanto par informācijas avotu, jo
tas ir pretrunīgs autores pārvārītām zemenēm, kas tagad smird uz asinskāras
plits. Vecmāte raksta, ka Mīla skraidījusi pa dzelzceļa peronu apjukusi, kāpēc
arī iesauca viņu vagonā, kur bija ieslodzīta kopa ar savu meitu Žeņu. Vecmāte
raksta, ka Mīla nomira uz viņas rokām. Vecmāte neatklāj nāves cēloni (23
septembrī 1942 g.). Par to esmu dzirdējis tikai runas, tā sauktās baumas. Ņemot
vērā Mīlas iedomību, nebušu pārsteigts, ka nāve nāca pēc dzimšanas dienā (10
septembrī, 1942 g.) viņa saēdās bojātas šprotes. Interesanti, ka salmonellas
baciļi bieži iedarbojas tikai pēc 10 + dienām. Ir jāšaubās, ka Mīlas nāves
cēlonis bija bads, kaut 1942 gada otrā puse bija izteikti kritiska Otrā
pasaules kara gaitai, jo augustā bija iesākusies kauja par Staļingradu.
Lubeņu
rakstnieces Muktupāveles versijas ir apdomāti melīgas un ļaunas, kāpēc
iespējams ir atmaksātas. Par pēdējo iespēju liecina viņas izteikti naidīgā
nostāja pret Benjamiņas dzimtas locekļiem; piem., pierakstot manam tēvam „varas
darbus” savās attiecībās ar Ilgu Zvanītāju, manas pusmāsas Jolantas Tjarves
māti. Vardarbība bija tikai sakarā ar to, ka tēvs, pēc piedzima meitiņa,
atteicās Ilgu precēt. Varbūt kāda balss viņu brīdināja, ka Ilga kļūs par Viļa
Lāča konkubīni? Zvanītājas vecmāte par savus mazmeitu domāja labāk un manu tēvu
iesūdzēja tiesā.
Muktupāvele
sakarā ar sarežģījumiem mantojumu lietā ari naidīgi izsakās pret mana tēva
māsām Martu Čaksti un Annu Kuplais, turklāt super draudzīgi par visu, kas
attiecas uz Georgu/ Juri Benjamiņu, Mīlas audžū dēlu. Labs piemērs ir
labvēlīgais skaidrojums par Rīgas
bāriņtiesas Geogam labvēlīgo lēmumu 1943 g., maija, nepieminot, ka Marta Čakste
(dzimusi Benjamiņa; uz Padomiju neizsūtīta) pret šo lēmumu neiebilst, jo 1943 g
augustā viņas vīra brāli Konstantīnu Caksti Latvijas Centrālā Padome ievēl par
tās priekšsēdētāju. Ka zināms, LCP cīnijās par Latvijas neatkarības atgūšanu no
vāciem, kura iemesla dēļ Konstantīns 1944 g septembrī tiek arestēts un piecus
mēnešus vēlāk mirst Štuthofas koncentrācijas nometnē. Lai iebilstu pret Juri
Benjāmiņu tajos laikos būtu bijusi pārgalvība, pat nāvi izraisoša, jo Juris
draudzējās ar vācu okupantiem. Tā sauktā Mīlas īpašumā Jūrmalā mitinājās kā
Vācijas austrum teritoriju pārvaldnieks reihministrs Alfreds Rozenbergs, tā
reihkomisārs Heinrihs Loze. Padomju karaspēkam ienākot Latvijā un Wehrmahtam bēgot
uz Vāciju, Loze iztukšoja ne tikai vairākas izstādes istabas Rundāles pilī, bet
atļāva Jurim izvest uz Vāciju daudz vērtīgas mantas no ‘Benjaminu nama’, Rīgā.
Mantu sastāvā bija vairāki gobelēnu tepiķi, kā arī Tīdemaņa gleznotāis vectēva portrets, kuru
Juris nekad neatdeva vectēva pēcnācējiem, jo vēlējas to bāzt viņiem acīs, re:
ES tas īstais Benjamiņu mantinieks. So epizodi personīgi piedzīvoju un pieminu
kanto 7. Te var pieminēt, ka nams Jūrmalā ir nonācis Pētera Eihera, Annijas
jaunākā dēla dēla rīcībā, kaut testamentā paredzēts, ka šī dzimta nav Mīlas
mantinieku starpā, ja Pēteris neiemācas latviešu valodu sarunu formā. Pēteris
nekad neapguva latviešu valodu, ne to runā Pētera dēls, pašreizējais nama
īpašnieks, kaut uzstājās kā dzimtas un Latvijas patriots. Tāpēc, ka ēku uzturēt
maksā dārgi, pēcnācējs vēlās to ‘atdot’ Latvijas valstij par 15,5 miljoniem
eiro (skat Sestdiena, 16-20 marts, 2018 g.). Ja vectēva pēcnācēji nevinnēs
lielu loterijas vinnestu, šobrīd nevienam no viņiem nav iespēja šo nosperto
dzimtas vārdu dzimtas vārdā pieteikto darījumu bloķēt.
No comments:
Post a Comment