EC 577 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeisus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

4. Haoss latviešu iekšīgā un ārīgā dzīvē?

 I  Uzticība uz drāts.

Kad tēvs droši zināja*, ka viņam no kāda stobra gala Padomijā (katoļu teoloģijas laicīgā pēctece) draud nāve, viņš savu sievu Mariju vai Maņu (pēc krievu tradicionālā vārda saīsinājuma) iesāka saukt par Solveigu

*Padomju ‘Revolūcijas’ laikā, tēvs karoja ‘baltās’ armijas pusē. Viņš pats par to nekad neko nestāstija. Kāds čekas ierēdnis gan kaut kur izmeta, ka esot bijis Generāļa Kolčaka ‘denčiks’**. Ir zināms, ka ‘sarkanie’ ģenerāli Kolčaku pakāra. Viens no denčiku pienākumiem bija piegādāt virsniekiem meitas ar kurām pārgulēt. Tā tad tēvs varbūt arī darbojās kā sūteris?  **Denchiks—krievu vārds, parasti lietots militārās aprindās ar nicinošu nozīmi, re kalpiņš. Protams, ‘kalpiņš’ var arī but padomdevējs vai citādi.

Solveigas vārdu un tēlu tēvs aizņēmās no norvēģu rakstnieka Ibsena lugas “Pērs Gints”. Vārds Solveiga ir divu vārdu salikums: Sol (saule) + vega (ceļš), tā tad ‘Saules ceļš’. Tēvs pēkšņi saprata, ka tad, kad viņš būs Viņsaulē, visa atbildība par ģimenes nākotni paliek mātes rokās.

Ibsena lugas varonis bija klaidonis un sieviešu izmantotājs (brunču ķērājs). Vārdam Gints ir tuva līdzība latviešu vārdam Jānis, jo sarunas valodā līdzskanis G bieži pārvēršās par J vai pretēji. Tā sanāk, ka Gints ir pārnesums no Jints/ Jānis, kāds ir mana tēva vārds. Gintam līdzīga, arī bija tēva atieksme pret sievietēm, vienai no kurām gadījās būt manai mātei.

Ne vienmēr cerībām ir dots realizēties. Tas var gadīties dažādu iemeslu dēļ. Tēvam nebija ne jausma, kas sekos viņa cerībai. Cerība ir tāda kā klusa lūgšana.

Visbiežāk cerība nerealizējas, jo valda neuzticība. Divus gadus pēc tēva naves (13 aprīlis, 1942 g), (par tēva nāvi vēl droši neko nezinādama), mate iesāka mīlestības dēku ar kādu vācu Wehrmahta virsnieku. Vācu virsnieks bija frontes pasta rotai vadītājs. Tas notika laikā, kad vācu fronte Austrumos atradās sabrukuma stāvoklī, un kaujas linija vairs bija tikai pāris desmit kilometrus no mājas durvīm.

Mātes ‘mīlestības’ afēra notika viņas bērnu acu priekšā, bet tikai ‘es’ par to kaut ko apzinājos. Māsa un brālis bija par jauniem, lai ko ievērotu vai saprastu.

Kad jau bijām devušies bēgļu gaitās, mēs pārnakšņojām kāda sienu šķūņa bēniņos netālu no Kokneses dzelzceļa stacijas un kad lidmašīnas pa nakti bumboja dzelzceļu, es dzirdēju šī pāra čukstus un zenīta šāviņu sprādzienu apgaismojumā, pa reizei saskatīju viņu attēlus tai bēniņu daļā, kas atradās sķūņa durvju otrā pusē.

Esmu pārliecināts, ka vācu virsnieka drošsirdība paņemt māti ar bērniem savai komandai līdz uz pastam paredzēto dzelzceļa vagonu, izglāba mūsu dzivības.

Kad vilciens iebrauca Rīgā, bija nakts. Ja blakus stāvēja cilvēks to varēja pateikt tikai no fosfora podziņām, kādas visi valkāja piespraustas pie krekliem vai jakām. Pēc iznācām no stacijas, iela veda gārām Operas namam. Gājām taisni līdz sasniedzām Valdemāra ielu un Nacionālo teātri, kur pagriezāmies pa labi līdz nonācām otrā puse ielai, pretīm bijušai Latvijas kara ministrijai.

Tur vācu virsnieks un māte pēdējo reizi viens otru noskūpstīja un šķīrās. Quid deinde?

II  Pirmā Latvijas prezidenta dzīvoklis

Nezinu vai tante Marta mūs gaidīja. Bet to nakti mēs pavadījām Latvijas pirmā Prezidenta Jāņa Čakstes dzīvoklī. Mana gulta bija matracis uz krusttēva dzīvokļa grīdas. Protams, atrasties piederīgo vidū bija daudz patīkamāk, ka snaust starp maisiem, kuri pildīti ar piederīgo vēstulēm karavīriem, kuri, Dievs zin, vai vēl dzīvi.

Nākošajās dienās tante Marta, prezidenta vedekla, atrada mums bērniem naktsmājas Meža parkā. Vectēva (Martas tantes tēva) virtuves saimniecei Matildei, kuru vectēvs pazina no cepurnieku un jaunības laikiem Smiltenē, Meža parkā piederēja māja ar dārzu. Māja bija netālu no zooloģiskā dārza tāpēc zooloģiskais dārzs uz nedēļām divām trim pārvērtās par mūsu spēļu laukumu. Es zooloģisko dārzu labi pazinu, jo tur pavadīju daudz laika pirms kara, kad mani un māsu tur veda mūsu vācbaltu auklītes. Biju liels palaidnis un no zvēriem atceros tikai tīģerus un mērkaķus. Taisnību sakot, gandrīz neko neatceros, jo gados jaunam puikam vēl visa dzīve var likties kā piedzīvojums. Kaut Padomija un karš ar savu teroru pienāc pēkšņi, man rūpes jaunībā bija maz, un auklītes zināja audzināt gandrīz bez rājieniem.

Taču atceros, ka karš un frontes tuvošanās vedināja puikas uz paviršību un uzvešanos pēc visatļautības standartiem. Tas man gandrīz vai maksāja dzīvību. Braucot at tramvāju, es ’drošsirdīgi’ karājos uz āru un skatījos uz pretpusi. Gadijās, ka tramvajs brauca garām kādam stabam, kurā ietriecās mans pakausis. Ja tramvajs būtu uzņēmis ātrumu būtu nosists. Bet par laimi, tas bija tikai iekustējies. Tāpēc tagad tūkstoš mēnešus pēc dzimšanas (7.1933 – 11.2016) vēl esmu dzīvs.

Māte palika Rigā pie tantes un krusttēva, un ‘kārtoja lietas’ par kādām man nebija nekāda jausma. Laiks skrēja. Soli pa solim, fronte tuvojās Rīgai. Kā pāris nedēļas iepriekš, tālumā varēja dzirdēt lielgabalu dunoņu, kas ar katru dienu nāca tuvāk.

Te iespraudīšu mazliet neparastu stāstu, ka tas gadījās, ka atrados Latvijas pirmā prezidenta dzīvoklī.

Kaut mana krusttēva tēvs, Latvijas valsts pirmais prezidents, bija jau 17 gadus miris un man bija tikai vienpadsmit gadi, neskatoties uz ciparu nesaskaņām, es par savu krusttēvu uzskatīju ne tikai onkuli Mintautu, bet arī viņa tēvu. Kaut biju gados jauns, es jau sapratu, ka kaķa šūpulis netiek pīts velti, un ja tas tiek pits, to pin ar nolūku.

Kāķu šūpulim var būt dažādas nozīmes. No vienas puses, tam bija sakarība ar tēva Don Žuāna lomu, kāpēc viņš kavējās precēties, un kāpēc (iespējams) manā vietā piedzima mana oficiāli neatzītā pusmāsa Jolanta (Tamara apgalvo, ka viņa man pusmāsa no diviem trim gadiem pirms Jolantas). Jolanta piedzima 1927 gadā, kad nomira Latvijas pirmais prezidents, un ne es, ne māte bijām tēva domās.

Notiek arī tā, ka sarežģītu apstākļu dēļ ar nolūku pītie tīkliņi saveļas mezglos un ir jāpamet, lai balinās kā makšķernieka šņore krastmalas aļģēs. Varbūt kāds garām gājējs ievēros šņorē iepīto sarkano pludiņu un to pacels, varbūt nē.

Mana vectēva kapam, kur viņš tika apglabāts 1939 gadā, un kuru pakalniņu viņš bija nopircis netālu no Prezidenta Čakstes pieminekļa, nebija pieminekļa akmens. Esmu dzirdējis, ka dzīvs būdams, vectēvs esot sev un savējiem iedomājies greznu atdusas vietu. Bet Padomijas iebrukuma dēļ, plāni nepiepildījās. Mazu laukakmens pieminekli viņam iegādāja (caur pagrīdes sakariem) daudz gadus pēc viņa nāves, tad jau Zviedrijā dzīvojošā tante Marta.

Pieminot kapa vietas, vēlos te pieminēt manas izcelsmes ģimenes (tai ir vairākas atzari) senāko kapa vietu Ēveles kapos, Vidzemē. Kaps atrodas pie Ēveles kapsētas ieejas, netālu no sabrukušās vecās kapličas. Tur guļ 37 gadu vecumā, 1887 gadā mirusī Evelīna (Liene) Buša. Evelīna ir kādreizējā Ēveles baznīcas Luterticības mācītāja Buša sieva. Ir iespējams, ka Lieni pārkristīja par Evelīnu, lai viņas vārda pieminētajiem atgādinātos vārds Evanģelīna—Dieva vārda sludinātāja.

Uzgāju Evelīnas kapu nejauši, reiz pēc sastrīdējos ar brāli, kas ciemojās Latvijā no ASV. Es vedu brāli uz Vecjercēniem un Rencēniem (?varbūt iepriekš Jercēni), kur gribēju viņam rādīt tur izbijušās muižas, kurās mūsu priekšteči kādreiz bija darbojušies kā starasti.*

*Starasti—cepurnieku draudžu ‘vecāji’. Latviešu vēsturnieki (ar Garlība Merķeļa, Brāļu draudzes panākumu ienīdēja, starpniecību) viņus vēlāk pazemoja un nosauca par ‘vagariem’.

Brālis, par mani gados jaunāks, bija mātes audzināts un neko par tēva priekštečiem nezināja un par viņiem neinteresējās. Arī māte par viņiem neko nezināja un neinteresējās. Brāli vairāk interesēja mātes tēva liktenis, kuram dzīve arī beidzās ar lodi pakausī Maskavā, Ļubļankas cietuma pagrabā.

Ir iespējams, ka Sv. Staļins (Sv. = laicīgā gara nozīmē) šo lodi pasūtīja personīgi, jo uzskatīja vectēvu (mātes tēvu) par krievu vērtslietu izvedēju un tirgotāju. Staļins bija pārliecināts, ka Padomijas pirmajos gados vectēvs izmantoja savu Latvijas sūtņa posteni, lai sūtņa portfelī no Padomju Krievijas izvestu turīgo krievu vērtslietas.*

*Ģimenē klīda nostāsts, ka starp vērtslietām esot bijušas vairākas Faberže olas. Kad Padomija ielauzās Latvijā, vectēvs nodeva divus koferus pildītus ar šādām vērtlietām Zviedru sūtnim Latvijā. Koferu saturs netika inventarizēts, un it kā nogrima ar kuģi kādā vētrā, kad daudzus gadus pec kara sūtnis tos  itkā sūtīja no Zviedrijas manas mātes brālim, kas arī bija pārcēlies dzīvot ASV. Vai vērtslietām bija kāds sakars ar Staļina konkurentu politikā , Leonu Trotski (nogalināts atentātā 1940 gadā, Meksikā), nezinu, kaut par to ir aizdomas. Ir zināms, ka Staļins vainoja Trotski par krievu vērtslietu zagli. Ja Trotskis no Krievijas slepeni izveda vērtslietas, viņš to iespējams darīja, lai nodrošinātu līdzekļus savam iespējamam eksīlam, kas īstenojās 1927 gadā. Man joprojām ir aizdomas un jautājums: Vai nebija vērts kuģi nogremdēt, lai Faberže olas un koferu saturs paliktu un perinātos kādā Zviedru muzeja pagrabā?

Brīdī, kad ar brāli strīdējos, mēs atradāmies netālu no Ēveles baznīcas. Tā kā biju pie stūres, es apturēju mašīnu pie baznīcas un aicināju brāli nākt to apskatīt. Ēvele atrodas tikai pāris kilometrus no Vecjercēniem, kāpēc ir domājams, ka Ēveles baznīcu savā laikā apmeklēja arī mūsu priekšteči. Pēcāk gājām apskatīt Ēveles kapsētu, un tikai pa pusei nopietni sākām lasīt uz pieminekļiem un krustiņiem rakstītos uzvārdus.

Evelīna Buša, bija mums abiem negaidīts pārsteigums. Nebūšu izbrīnīts, ja atradīsies līdzīgi piemirsti priekšteči, kuri guļ citos kapos Latvijā. Viņu patreizējā anonimitāte liecina par tagad aizmirstām politiskām un garīgām nesaskaņām kā ģimenes, tā ģimenes un sabiedrības institūciju starpā.*

*Luterāņu baznīca ar neatlaidīgu trenkāšanu panāca, ka Brāļu draudzes tika pieskaitītas pie Luterticīgo baznīcas un būtiski likvidētas. Oficiāli ar parakstu Brāļu draudzi likvidēja Vilis Lācis 1948 gadā.

EC 576 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeisus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

3. Kāpēc vēsture tik vardarbīga?

Kad vectēvs sēdēja pie pusdienu galda viņš izmantoja savu ģimenes vecajā autoritāti, lai noliegtu ikvienam no ģimenes locekļiem aprunāt vai sūdzēties par kāda cita cilvēka rīcību—lai rīcība nāca no ģimenes locekļa, vai ne. Kamēr, protams, visi pieaugušie liegumu respektēja, bērni bieži vien aizmirsās, un laiku pa laikam sāka savā starpā strīdēties. Tad nāca ultimāts: „Ja jūs turpināsiet strīdēties, jūs paliksiet bez saldā ēdiena.” Un ja tas nelīdzēja, tad: „Jums būs tūlīt jāiet uz virtuvi katlus mazgāt.” Citi no vectēva lozungiem bija: „Dievs turpat Paradīzes dārzā noteica: Jums būs dārzu kopt un sargāt—tā tad strādāt;” kāpēc secinājums: „Katrs ir pats savas laimes un nelaimes kalējs.” Vectēvs arī piekrita idejai, ka cilvēks ir dzimis brīvs un var izvēlēties to, kas viņam nes svētību. Pēc ticības, vectēvs bija Cepurnieks, ‘tautas baznīcas’ atbalstītājs; daudz kas, ko viņš domāja un darīja bija jau iepriekš Cepurnieku dzīves virtuvē cepts un vārīts.

Kamēr bērnības gados autors vectēva gudrības pieņēma bez ierunām, laika gaitā tomēr radījās viena vai otra šauba. Viena no lielākām ‘šaubām’ bija vectēva otrā sieva Enija, kura ne tikai, kad uz viņu sadusmojās, mēģināja viņu pazemot un sauca viņu par „jēru” (Brāļu draudzes simbols). Tātad viņa varbūt uzskatīja sevi par vilku. Drīz pēc vectēvs nomira, Enija noindēja viņa pirmo sievu, manu patieso vecmāti (arī Cepurniece), jo nevēlējās, lai tās pēcteči manto vectēva saražoto svētību. Par iemeslu iecerētai prāvai bija vectēva pēcnācēju neizpratne, kāpēc Enijas mantinieks (adoptēts) saņem lielāku mantojuma daļu kā viņi. Vecmāte būtu bijusi ievērojama lieciniece prāvā par Enijas lomu mantiskās ‘svētības’ iegūšanā. Slepkavība nekad netika izmeklēta, kāpēc arī netika pierādīta, jo drīz pēc vecmātes nāves Latvijā ienāca Padomijas kara spēks, un okupanti uzsāka daudz ievērojamākas vardarbības. Viena no Padomijas vardarbībām bija nosūtīt Eniju uz Padomiju*, kur nonākusi bada režīmā, viņa saindējās ēdot šprotes no bojātas konservu bundžas un nomira uz manas otrās vecmātes rokām.

*Līdz pēdējam brīdim Enija cerēja, ka Padomju Latvijas premjers Vilis Lācis, kādreiz viņas slēptais mīlmanis, viņu izglābs no Padomijas varmākām. Viņa nevarēja iedomāties, ka cilvēks, ar kuru viņa gulējusi vienā gultā, viņu neaizstāvēs un nodos. Te sava ironija: Enijai aizmirsās, ka viņa ne tikai nodeva manu vectēvu, viņas otro vīru, bet noindēja viņa pirmo sievu, un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu vectēva un vecmātes dzimtu.

Šīs ģimenes vēstures atstāsts tiek rakstīts, lai dotu lasītājiem iespēju iedomāties, ka noklusēt pāri darījumus, ja tie arī uz brīdi novērš strīdu vai kautiņu, no ilgtermiņa viedokļa nenes gaidīto rezultātu. Proti, neceļot sūdzību laicīgi, aizmirstās notikumu būtība un vēsture, un netaisnības var turpinaties ar neprognozējamām sekām. Šobrīd, viena no šādām sekām ir tas, ka mana vectēva portrets, kuru gleznoja mākslinieks Tīdemanis, nav autora, bet Enijas mantinieku rokās. Vai septiņdesmit septiņus gadus pēc vecmātes nāves ir vērts atvērt kapu un veikt viņas pīšļu analīzi, protams, ir goda jautājums, kurš gods autoram iet secen, jo realizācija prasa naudas summas, kādas autoram nav pieejamas. Arī tāpēc Enijas Atillas pēcnācēji neliekas zinis dzēst netaisnības.

Vēstures pazudināšana ir problēma visai pasaulei, kaut sūdzības par senKristietības likvidēšanu bija ne tikai daudz, bet daudz cilvēki pretojoties zaudēja dzīvības un vairs nav atcerēti. Senie liecību objekti (pa piemēram piramīdas, tempļi) ir zuduši, vai viņu nozīme ir pārrakstīta un iznīcināta. Pa piemēram, Rīgas Brāļu draudzes saieta namu pārdeva ārzemniekiem Luterbaznīcas arhibīskaps Vanags. Jēra kalns, Cepurnieku saieta vieta Rīgā, ir pārsaukts par Dzegužkalnu*. Pēdējais atspoguļo tagadnes latviešu negatīvo attieksmi pret latviešu tautas iedvesmotājiem un iesācējiem, kuri, ja tā varētu teikt, latviešus ‘uzkūkoja’, bet kuriem valdības hirurgi izoperēja smadzenes un atvietoja tās ar maltām sardīnēm.

*Dažādas detaļas un fakti šeit un citur ņemti no Gundara Ceipes „Dieva tautas dzimšana/latvieši”, LU Akadēmiskais apgāds.

Lai iepazīstinātu lasītāju ar ‘senKristietību’, par kuru liecības Rietumu pasaulē ir gaužam maz, pārnesīšu nodaļas tēmu uz seno Tenochca un Azteku ticību, kur senKristietība izpaudās bez tādas cenzūras, kādu piedzīvoja Austrumu Eiropas senkristieši viduslaikos un šodien. Ir labi saprotams kāpēc senKristietība netiek atpazīta Rietumu pasaulē, kur valda Vatikāna katoļticība. Lai sekmīgi galvotu, ka katoļticībai nav nekas līdzīgs, Vatikāna priesteru galms (kas ieskaita Luterticīgos) reklamē savu teoloģiju kā vienpolāru un vienīgu. Citiem vārdiem, visi citi kuri pretendē uz Kristietību tiek nostādīti pie pretējā pola, kurš tiek dogmātiski noliegts. Ne viens vien Luterticīgais mācītājs, katoļu teoloģijas piekritējs, ir saucis Cepurniekus par ķeceriem.

Kamēr vienpolārisms tiek atbalstīts ar nepārspējamu kodolieroču varu, tas valda. Šodien Vatikāna lielākais atbalsts nāk no Amerikas savienotām valstīm, kas ar kodolspridzekļu izpalīgu terorizē pasauli jau vairāk kā pus gadu simtu. ASV šobrīd iekasē sava terora panākumus divkārtīgi: a) argumentējot, ka nekad neko nav terorizējusi, jo skat patiesie teroristi ir Islama ticībai piederīgie un citi; b) Rietumu kristietība iekrīt viņas aizsardzības zonā, jo lai arī Kristīgā ticība ASV ir apklusināta vai balstās uz katoļu teoloģijas pamatiem, Vatikāna Pops stāsta, ka nākotne pieder vienai kopējai ticībai, kuru vadīs Vatikāns zem ASV kodolieroču jumta.

Neskatoties uz bruņoto spēku brutalitāti pret cilvēci un mēdiju prāta balināšanas metodēm, ASV un Eiropas Savienība nav pārliecinājušas cilvēci, ka mūslaiku valdības valda ar garīgu autoritāti. Par to liecina, kā Pirmais, tā Otrais pasaules karš, kuri bija Vestfālijas miera līguma rezultāts. Tā sauktais ‘miers’ izbeidza nepabeigtu ticības karu (it kā tam nebija iemesls) un pieteica uzvaru teoloģijai, kas atbalsta laicīgo varu (tāda teoloģija bija kā Staļinam, tā Hitleram, un joprojām pastāv ASV). Izteikšu tagadnes problēmu parafrāzējot kādu citu autoru domas par šo situāciju:

„...Tagadne nespēj pārliecināt mūsu garīgo būtņu jautājumus. Rezultātā mēs dzīvojam laikmetā, kas meklē citu/jaunu nozīmi, kaut ko, kas darbosies kā jauna ticība, kāda dos iemeslu būtībai un dos dzīvei jēgu. Ortodoksālās ticības ir darījušas maz, lai pildītu mūsu laikmeta gara tukšumu.... tās liekas ir kapitulējušas un pametušas apzinības telpu.”*

*Michael Baigent et al, „The Messianic Legacy,” Arrow PB, 1996, p 210-11.

Parafrāzes autori arī izsaka domu, ka Staļina un Hitlera ideoloģijas darbojās kā garīgās ticības. Kamēr Leņina un Staļina ideoloģija bija pēc rakstura transnacionāla (kāda ir ASV sevis pieteikšana par ‘izņēmuma valsti’, kas pieļauj fašistiskiem kapitālistiem iejaukties citu tautu kultūrā un ekonomikā), Hitlera ideoloģija balstijās uz nacionālismu. Nurembergas tiesneši neesot ar nodomu atzinuši Hitlera vadītā nacionālisma raksturu par garīgu ticību*, jo bijās no nepatīkamām sekām, kādas Rietumu ‘gara tukšuma’ atzīšana varētu izraisīt.

*Ibid., p 204. Tā apgalvo  Aireys Neave viens no Nurembergas tiesas prokuratoriem. Taču neskatoties uz klusēšanu ‘gara tukšuma’ sekas dzīvo mums līdz.

Agrāk pieminētie Tenočkas cilts piederīgie ieradās Meksikas ielejā 13. gs un sāka tur celt pilsētu, kuru viņi nosauca par Tenočtitlanu, ‘vieta kur dzīvo Tenočkas’. Tenočkas ne tikai cēla sev pilsētu, bet mācija pilsētas celt citiem. Šī ir unikāla īpatnība, jo parasti pilsētas sākas kā forti vai pilskalni, pēc kam, ja turpina pastāvēt, auga platumā un varenībā. Bet Tenočki cēla pilsētas nevis lai viniem būtu pilskalni, bet tempļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ķēniņi mēdza upurēt savas dzīvības* (Azteku ticība**) Tenočku cilts nemirstības labā, un templis bija piemineklis šo ķēniņu atdevībai, kuru cilvēki atcerējās un turēja prātā ar lielu cieņu.

*Skat Dieva Nanahuatzina stāstu un Azteku uguns un Saules augšāmcelšanos ceremoniju.(skat no 39 min +)  ** Azteku kēniņi tomēr atteicās turēties pie teoloģijas principiem un Dievu piemēriem, un laika gaitā atvietoja personīgo upuri vardarbīgi upurējot simtiem, pat tūkstošiem gūstekņus. Neskatoties uz lielo skaitli, Azteku ķēniņš zaudēja savu pievilcību, un kad Tenočtitlānā iebruka spāņi, tauta vairs nebija ķēniņam lojāla. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek pēcpadomijas Latvijā.

Ir interesanti iedomāties, ka Tenočki bija pēcnācēji tiem, kurus no Melnās jūras apkaimes padzina iebrucēji vikingi*. Tenočki ticēja stāstam, ka Ketzakoatls bija kā rīta, ta vakara zvaigzne, un reiz nāca no austrumiem, līdz nonāca pie viņiem, rietumos. Rietumos Ketzakoatls atdzīvināja mirušu cilvēku kaulus tos apšļakstot ar savām asinīm un nodibināja jaunu pasauli. Tenočki gaidīja Ketzakoatla atgriešanos, kāpēc savā zemē ielaida spāņus.

*Vikingi, upju staigātāji, arī tā sauktie ‘Ruriku’ vai airētāju prinči; no vārda ‘rover’/airētājs, līdz šai dienai atcereti angļu valoda kā ‘roberi’, laupītāji.

Pieņemsim, ka Upurdievs ir senās Kristietības Dievs un Templo Major Meksikā bija šī Dieva piemineklis. Ja arī templis tiek piedevēts Lietus Dievam (Čakmolam), neaizmirsīsim, ka ūdens ir elements, kuru kristieši lieto Kristietības pārnešanai no viena cilvēka vai vietas uz otru. Azteku kristietības īpatniba bija, ka ūdeni aizstāja Upurdieva asinis. Tas bija, lai pieraditu, ka upuris bija reāls un ne tikai simbolisks tukšs vārds.

Laupītāju prinči, protams, nevēlējās liet savas asinis. Tikai parasto, miermīlīgo aplaupīto cilvēku asinis bija izšķērdamas. Tāpēc līdz ko pie varas nāca laupītāji, viņi noliedza asins liešanu un atvietoja asinis ar ūdeni, vispirms simboliski atšķaidot asinis un pārtaisot tās par vīnu. Tā senā Kristīgā ticība tiek atšķaidīta līdz mūsu dienām. Ja tomēr kāds redz šīs atšķaidīšanas sekas un izsaka protestu, tad baznīcnieki, Vatikāns, un ‘demokrāti’ saceļ lielu brēku: „Ak briesmas? Kas tas par mežoni! Tam muti ciet! Mēs par globalizāciju un mieru ar kodolieroču terora knābi!”

Visas valdības un baznīcas šķiet ir aizmirsušas senkristiešu bausli „Tev nebūs nokaut”. Bet ASV apsmej pretinieka nāvi; un attaisno pusmiljonu bērnu nokaušanu bez asarām vai vainas izjušanas. Cik tur spaiņi asinis, ja no katra bērna asinīm nesanāk pilns spainis?

Latviešu tauta, kuras piederība pie senkristiešiem daļēji atklājās tikai 1739 gadā, kad pēc desmit gadu inkubācijas hernhūtiešu vācbrāļi bija pārliecinājuši pietiekami daudz latbrāļus un māsas, lai Valmierā notiktu vairāku dienu latviešu dvēseles atdzimšanas svētki. Ir apbrīnojami, ka senās upurķēninvalsts Jersikas pilsoņi, padzīti purvos un mežos, un laupītāju un apspiedēju pazemoti joprojām zemapziņā atcerējās sava senā Upurķēninā un dieva Jāņa Visvalža sevi atdevīgo garu, kad satikās ar citiem seno Upurdievu pēcnācējiem.*

*Viens no Hernhūtiešu Upurķēniņiem bija Bohemijas (tagad Čehija) skolotājs un Kristīgās ticības sludinātājs Jānis Hus, kuru Vatikāns sadedzināja 1415 gadā. Viens no senKristietības ievērojamākām pazīmēm ir tās ‘iebūve’ latviešu valodā ar tā saukto ‘mīļināmo’ vārdiņu.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki un ‘demokrātiskās’ valdības tādu longue duree vēsturi neatzīst, kaut melu (un pazemes) valsts mums acu priekšā kā valsts dibināšanas akta fotogrāfija, kurai sakars ar valsts dibināšanu nekad nav bijis. To var saprasts jebkurš, kas lasa linka tekstu, bet kādu tekstu slēpj kā valsts, tā mēdiji, tā bibliotēkas, tā klusē vēsturnieki. Interesanti, ka fotogrāfija parādijās, ka ‘nozīmīgs’ valsts simbols, tikai pēcpadomijas Latvijas laikā (1989 gadā), vairāk kā 80 gadus pēc tās radīšanas. Līdz tam laikam, reti kāds latvietis, pat Prezidents Kārlis Ulmanis (fotogrāfijā ceturtais, pirmā rindā, no kreisās puses) par šo liecību nav interesējies.

Ja Latvijas valdība Latvijas vēsturi vilto mums tik tuvos gados, nav nekāds brīnums, ka tā slēpj ‘čekas maisus’ (taču valsts noslēpums). Tā sanāk, ka (lai arī čeka ir un paliek bēdīgi slavenā čeka), čeka zināja vairāk par Latvijas valsts vēsturi,ka labi atalgotos posteņos iesēdušies pēcpadomijas ‘Latvia’ ierēdņi.

EC 576 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Oeizus Oeidifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

3. Kāpēc vēsture tik vardarbīga?

Kad vectēvs sēdēja pie pusdienu galda viņš izmantoja savu ģimenes vecāja autoritāti, lai noliegtu ikvienam no ģimenes locekļiem aprunāt vai sūdzēties par kāda cita cilvēka rīcību—lai rīcība nāca no ģimenes locekļa, vai ne. Kamēr, protams, visi pieaugušie liegumu respektēja, bērni bieži vien aizmirsās, un laiku pa laikam sāka savā starpā strīdēties. Tad nāca ultimāts: „Ja jūs turpināsiet strīdēties, jūs paliksiet bez saldā ēdiena.” Un ja tas nelīdzēja, tad: „Jums būs tūlīt jāiet uz virtuvi katlus mazgāt.” Citi no vectēva lozungiem bija: „Dievs turpat Paradīzes dārzā noteica: Jums būs dārzu kopt un sargāt—tā tad strādāt;” kāpēc secinājums: „Katrs ir pats savas laimes un nelaimes kalējs.” Vectēvs arī piekrita idejai, ka cilvēks ir dzimis brīvs un var izvēlēties to, kas viņam nes svētību. Pēc ticības, vectēvs bija Cepurnieks, ‘tautas baznīcas’ atbalstītājs; daudz kas, ko viņš domāja un darīja bija jau iepriekš Cepurnieku dzīves virtuvē cepts un vārīts.

Kamēr bērnības gados autors vectēva gudrības pieņēma bez ierunām, laika gaitā tomēr radījās viena vai otra šauba. Viena no lielākām ‘šaubām’ bija vectēva otrā sieva Enija, kura ne tikai, kad uz viņu sadusmojās, mēģināja viņu pazemot un sauca viņu par „jēru” (Brāļu draudzes simbols). Tātad viņa varbūt uzskatīja sevi par vilku. Drīz pēc vectēvs nomira, Enija noindēja viņa pirmo sievu, manu patieso vecmāti (arī Cepurniece), jo nevēlējās, lai tās pēcteči manto vectēva saražoto svētību. Par iemeslu bija vectēva pēcnācēju neizpratne, kāpēc Enijas mantinieks (adoptēts) saņem lielāku mantojuma daļu kā viņi. Vecmāte būtu bijusi ievērojama lieciniece prāvā par Enijas lomu mantiskās ‘svētības’ iegūšanā. Slepkavība nekad netika izmeklēta, kāpēc arī netika pierādīta, jo drīz pēc vecmātes nāves Latvijā ienāca Padomijas kara spēks, un okupanti uzsāka daudz ievērojamākas vardarbības. Viena no Padomijas vardarbībām bija nosūtīt Eniju uz Padomiju, kur nonākusi bada režīmā, viņa saindējās ēdot šprotes no bojātas konservu bundžas un nomira uz manas otrās vecmātes rokām.

Šīs ģimenes vēstures atstāsts tiek rakstīts, lai dotu lasītājiem iespēju iedomāties, ka noklusēt pāri darījumus, ja tie arī uz brīdi novērš strīdu vai kautiņu, no ilgtermiņa viedokļa nenes gaidīto rezultātu. Proti, neceļot sūdzību laicīgi, aizmirstās notikumu būtība un vēsture, un netaisnības var turpinaties ar neprognozējamām sekām. Šobrīd, viena no šādām sekām ir tas, ka mana vectēva portrets, kuru gleznoja mākslinieks Tīdemanis, nav autora, bet Enijas mantinieku rokās. Vai septiņdesmit septiņus gadus pēc vecmātes nāves ir vērts atvērt kapu un veikt viņas pīšļu analīzi, protams, ir goda jautājums, kurš gods autoram iet secen, jo realizācija prasa naudas summas, kādas autoram nav pieejamas. Arī tāpēc Enijas Atillas pēcnācēji neliekas zinis dzēst netaisnības.

Vēstures pazudināšana ir problēma visai pasaulei, kaut sūdzības par senKristietības likvidēšanu bija ne tikai daudz, bet daudz cilvēki pretojoties zaudēja dzīvības un vairs nav atcerēti. Senie liecību objekti (pa piemēram piramīdas, senie tempļi) ir zuduši, vai viņu nozīme ir pārrakstīta un iznīcināta. Pa piemēram, Rīgas Brāļu draudzes saieta namu pārdeva ārzemniekiem Luterbaznīcas arhibīskaps Vanags. Jēra kalns, Cepurnieku saieta vieta Rīgā, ir pārsaukts par Dzegužkalnu*. Pēdējais atspoguļo tagadnes latviešu negatīvo attieksmi pret latviešu tautas iedvesmotājiem un iesācējiem, kuri, ja tā varētu teikt, latviešus ‘uzkūkoja’, bet kuriem valdības  izoperēja smadzenes un tās atvietoja ar maltām sardīnēm.

*Dažādas detaļas un fakti šeit un citur ņemti no Gundara Ceipes „Dieva tautas dzimšana/latvieši”

Lai iepazīstinātu lasītāju ar ‘senKristietību’, par kuru liecības Rietumu pasaulē ir gaužam maz, pārnesīšu nodaļas tēmu uz seno Tenochca un Azteku ticību, kur senKristietība izpaudās bez tādas cenzūras, kādu piedzīvoja Austrumu Eiropas senkristieši viduslaikos un šodien. Ir labi saprotams kāpēc senKristietība netiek atpazīta Rietumu pasaulē, kur valda Vatikāna katoļticība. Lai sekmīgi galvotu, ka katoļticībai nav nekas līdzīgs, Vatikāna priesteru galms (kas ieskaita Luterticīgos) reklamē savu teoloģiju kā vienpolāru un vienīgu. Citiem vārdiem, visi citi kuri pretendē uz Kristietību tiek nostādīti pie pretējā pola, kurš tiek dogmātiski noliegts. Ne viens vien Luterticīgais mācītājs, katoļu teoloģijas piekritējs, ir saucis Cepurniekus par ķeceriem.

Kamēr vienpolārisms tiek atbalstīts ar nepārspējamu kodolieroču varu, tas valda. Šodien Vatikāna lielākais atbalsts nāk no Amerikas savienotām valstīm, kas ar kodolspridzekļu izpalīgu terorizē pasauli jau vairāk kā pus gadu simtu. ASV šobrīd iekasē sava terora panākumus divkārtīgi: a) argumentējot, ka nekad neko nav terorizējusi, jo skat patiesie teroristi ir Islama ticībai piederīgie; b) Rietumu kristietība iekrīt viņas aizsardzības zonā, jo lai arī Kristīgā ticība ASV ir apklusināta vai balstās uz katoļu teoloģijas pamatiem, Vatikāna Pops stāsta, ka nākotne pieder vienai kopējai ticībai, kuru vadīs Vatikāns zem ASV kodolieroču jumta.

Neskatoties uz bruņoto spēku brutalitāti pret cilvēci un mēdiju prāta balināšanas metodēm, ASV un Eiropas Savienība nav pārliecinājušas cilvēci, ka mūslaiku valdības valda ar garīgu autoritāti. Par to liecina, kā Pirmais, tā Otrais pasaules karš, kuri bija Vestfālijas miera līguma rezultāts, jo izbeidza nepabeigtu ticības karu (it kā tam nebija iemesls) un pieteica uzvaru teoloģijai, kas atbalsta laicīgo varu (tāda teoloģija bija kā Staļinam, tā Hitleram, un joprojām pastāv ASV). Izteikšu tagadnes problēmu parafrāzējot kādu citu autoru domas par šo situāciju:

„...Tagadne nespēj pārliecināt mūsu garīgo būtņu jautājumus. Rezultātā mēs dzīvojam laikmetā, kas meklē citu/jaunu nozīmi, kaut ko, kas darbosies kā jauna ticība, kāda dos iemeslu būtībai un dzīves ievirzei. Ortodoksālās ticības ir darījušas maz, lai pildītu mūsu laikmeta gara tukšumu.... tās liekas ir kapitulējušas un pametušas apzinības telpu.”*

*Michael Baigent et al, „The Messianic Legacy,” Arrow PB, 1996, p 210-11.

Parafrāzes autori arī izsaka domu, ka Staļina un Hitlera ideoloģijas darbojās kā garīgās ticības. Kamēr Leņina un Staļina ideoloģija bija pēc rakstura transnacionāla (kāda ir ASV sevis pieteikšana par ‘izņēmuma valsti’, kas pieļauj fašistiskiem kapitālistiem iejaukties citu tautu kultūrā un ekonomikā), Hitlera ideoloģija balstijās uz nacionālismu. Nurembergas tiesneši ar nodomu neesot atzinuši Hitlera vadītā nacionālisma raksturu par garīgu ticību*, jo bijās no nepatīkamām sekām, kādas Rietumu ‘gara tukšuma’ atzīšana varētu izraisīt.

*Ibid., p 204. Tā apgalvo  Aireys Neave viens no Nurembergas tiesas prokuratoriem. Taču neskatoties uz klusēšanu ‘gara tukšuma’ sekas dzīvo mums līdz.

Agrāk pieminētie Tenočkas cilts piederīgie ieradās Meksikas ielejā 13. gs un sāka tur celt pilsētu, kuru viņi nosauca par Tenočtitlanu, ‘vieta kur dzīvo Tenočkas’. Tenočkas ne tikai cēla sev pilsētu, bet mācija pilsētas celt citiem. Šī ir unikāla īpatnība, jo parasti pilsētas sākas kā forti vai pilskalni, pēc kam, ja turpina pastāvēt, auga platumā un varenībā. Bet Tenočki cēla pilsētas nevis lai viniem būtu pilskalni, bet tempļi. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu ķēniņi mēdza upurēt savas dzīvības* (Azteku ticība**) Tenočku cilts nemirstības labā, un templis bija piemineklis šo ķēniņu atdevībai, kuru cilvēki atcerējās un turēja prātā ar lielu cieņu.

*Skat Dieva Nanahuatzina stāstu un Azteku uguns un Saules augšāmcelšanos ceremoniju.(skat 40 min +)  ** Azteku kēniņi atteicās turēties pie teoloģijas principiem un savu Dievu piemēriem, un laika gaitā atvietoja savu personīgo upuri vardarbīgi upurējot simtiem, pat tūkstošiem gūstekņus. Neskatoties uz lielo skaitli, Azteku ķēniņš zaudēja savu pievilcību, un kad Tenočtitlānā iebruka spāņi, tauta vairs nebija ķēniņam lojāla. Kaut kas līdzīgs šobrīd notiek pēcpadomijas Latvijā.

Ir interesanti iedomāties, ka Tenočki bija pēcnācēji tiem, kurus no Melnās jūras apkaimes padzina iebrucēji vikingi*. Tenočki ticēja stāstam, ka Ketzakoatls bija kā rīta, ta vakara zvaigzne, un reiz nāca no austrumiem, līdz nonāca pie viņiem, rietumos. Rietumos Ketzakoatls atdzīvināja mirušu cilvēku kaulus tos apšļakstot ar savām asinīm un nodibināja jaunu pasauli. Tenočki gaidīja Ketzakoatla atgriešanos, kāpēc savā zemē ielaida spāņus.

*Vikingi, upju staigātāji, arī tā sauktie ‘Ruriku’ vai airētāju prinči; no vārda ‘rover’/airētājs, līdz šai dienai atcereti angļu valoda kā ‘roberi’, laupītāji.

Pieņemsim, ka Upurdievs ir senās Kristietības Dievs un Templo Major Meksikā bija šī Dieva piemineklis. Ja arī templis tiek piedevēts Lietus Dievam (Čakmolam), neaizmirsīsim, ka ūdens ir elements, kuru kristieši lieto Kristietības pārnešanai no viena cilvēka vai vietas uz otru. Azteku kristietības īpatniba bija, ka ūdeni bieži aizstāja Upurdieva asinis. Tas bija, lai pieraditu, ka upuris bija reāls un ne tikai simbolisks vai tukšs vārds.

Laupītāju prinči, protams, nevēlējās liet savas asinis. Tikai parasto, miermīlīgo aplaupīto cilvēku asinis bija izšķērdamas. Tāpēc līdz ko pie varas nāca laupītāji, viņi noliedza asins liešanu un atvietoja asinis ar ūdeni, vispirms simboliski atšķaidot asinis un pārtaisot tās par vīnu. Tā senā Kristīgā ticība tiek atšķaidīta līdz mūsu dienām. Ja tomēr kāds redz šīs atšķaidīšanas sekas un izsaka protestu, tad baznīcnieki, Vatikāns, un ‘demokrāti’ saceļ lielu brēku: „Ak briesmas? Kas tas par mežoni! Tam muti ciet! Mēs par globalizāciju un mieru ar terora knābi!”

Visas valdības un baznīcas šķiet ir aizmirsušas senkristiešu bausli „Tev nebūs nokaut”. Bet ASV apsmej pretinieka nāvi; un attaisno pusmiljonu bērnu nokaušanu bez asarām vai vainas izjušanas. Cik tur spaiņi asinis, ja no katra bērna asinīm nesanāk pilns spainis?

Latviešu tauta, kuras piederība pie senkristiešiem atklājās tikai 1739 gadā, kad pēc desmit gadu inkubācijas hernhūtiešu vācbrāļi bija pārliecinājuši pietiekami daudz latbrāļus un māsas, lai Valmierā notiktu vairāku dienu latviešu dvēseles atdzimšanas svētki. Ir apbrīnojami, ka senās upurķēninvalsts Jersikas pilsoņi, padzīti purvos un mežos, un laupītāju un apspiedēju pazemoti joprojām zemapziņā atcerējās sava senā Upurķēninā un dieva Jāņa Visvalža sevi atdevīgo garu, kad satikās ar seno Upurdievu pēcnācējiem.*

*Viens no Hernhūtiešu Upurķēniņiem bija Bohemijas (tagad Čehija) skolotājs un Kristīgās ticības sludinātājs Jānis Hus, kuru Vatikāns sadedzināja 1415 gadā. Viens no senKristietības ievērojamākām pazīmēm ir tās ‘iebūve’ latviešu valodā ar tā saukto ‘mīļināmo’ vārdiņu.

Mūsdienu Latvijas vēsturnieki un valdības tādu longue duree vēsturi neatzīst, kaut tagadējā melu valsts mums acu priekšā kā valsts dibināšanas akta fotogrāfija, kurai nekāds sakars ar valsts dibināšanu nav bijis. To var saprasts jebkurš, kas lasa linka tekstu, bet kādu tekstu slēpj kā valsts, tā mēdiji, tā bibliotēkas, tā klusē vēsturnieki. Interesanti, ka fotogrāfija parādijās, ka nozīmīgs valsts simbols, tikai pēcpadomijas Latvijas laikā (1989 gadā), vairāk kā 80 gadus pēc tās radīšanas. Līdz tam laikam, neviens latvietis, pat Prezidents Kārlis Ulmanis (fotogrāfijā ceturtais, pirmā rindā, no kreisās puses) par šo liecību nav interesējies.

Ja Latvijas valdība Latvijas vēsturi vilto mums tik tuvos gados, nav nekāds brīnums, ka tā slēpj ‘čekas maisus’ (taču valsts noslēpums). Tā nu sanāk, ka (lai arī čeka ir un paliek čeka), čeka tomēr zināja vairāk par Latvijas valsts vēsturi,ka labi atalgotos posteņos iesēdušies pēcpadomijas latvieši.