Friday, February 3, 2017



Kirtti Mukķa (Svētā seja)
By © E. Antons Benjamiņš, 2016


Vārds ‘Kristus’ ir cēlies no vārda ‘krusts’, krustojums, krustceļš. Vārds ‘kirtti’ tas pats ‘krusts’ vien ir, bet citas valodas izloksnē. Tas tā pat, ka proto-latviešu izlokstnē Jersika, citās valodās izrunā Jeruzaleme. Vārds ‘mukķa’/ muķa, nāk vai nu no sanskrita valodas vai New Yorkas/ Ņujorkas piepilsētas Brooklinas.

“Kirtti Mukķa” stāsts brīdina cilvēci ne tikai par ego tieksmēm, bet tieksmju rezultātu, ja tās netiek savaldītas. Nav pārspīlējums teikt, ka mūsdienās ego uzvedās kā asinskārs sesks vistas būdā.

Ego ir ne tikai ievērojams fenomens, bet fenomens, kas ir pārvērties Dievā, kam vārds ir Pārmērs. Kā mēdz teikt pārmērīgā ASV valdiba: “ASV ir izņēmuma valsts”. Tāds Pārmērs ir ilustrējams ar spāņu gleznotāja Gojas gleznas Saturns starpniecību. Vienkāršākos vārdos, Gojas Saturna drausmīgais akts liecina, ka viņš ir ar valdības likumu aizstāvēts biljonārs.

Viena no “Kirtti Mukķa” tēzēm ir dot lasītājiem saprast, ka cilvēce ieveroja (ar kaunu) sava ego kanibalizācijas tieksmes jau senos laikos. Bet šī īpašība netiek ievērota mūsdienās, kā to pierāda kāda profesora apgalvojums, ka daba virzās ‘dabiski’ uz urbanizāciju, tā tad daba ‘dabiski’ pārvēršas betonā. Ne profesors, ne Zinātņu akadēmija (kas šo profesoru atbalsta) piemin, kā ja pilsēta aizstāj dabu, tad mežu izciršana un dabas iznīcināšana ir tik pat ‘dabisks’ (un krimināls) fenomens, ka Dieva čūskas Kirtti Mukķas vēlme sevis noēst, ja tas arī prasa visas savas sugas iznīcināšanu.

Rietumu pasaulē Kristīgā ticība ir garīgi bankroptējusi tik tālu, ka tā vairs netiek atzīta, ja vien kā māņticība. Tomēr, Krievijā Kristīgā ticība ir saglabājusies  neskatoties uz terror, kādu pret to versa Padomju vara. Līdzīga ticība nav saglabājusies Latvijā, kur Padomju varas terors bija nemazāks, un kur no līdzīgas ‘māņticības’ izcēlās tautas kopiena un valsts.* Kāpēc latvieši ir zaudējuši ticību savai kopienai? Kāpēc Dieva noliedzēji (latviešu politologi un satoristi, ++),reiz tikuši pie vārda, kļust par globalistiem (laicīgiem katoļiem), zaudē tautas ievērību, un katls saimes virtuvē karsējas bez zupas un ar izdegušu dibens?

*Līdzīgu demoralizācijas fenomenu šodien arī piedzīvo ASV, kuras pamatus veidoja kristieši, tā sauktie Puritāņi, kuri bēga no represīviem katoļu globalizatoriem, kam pašu izcelsmes tauta bija tik pat liels ienaidnieks, ka cittautieši. Beethovena 9tās simfonijas iecieniītie vārdi: “‘Tohter aus Elisium’ un ‘Allen Menschen warden Brueder’, (Visi cilvēki kļust par brāļiem un māsām)” kļuva par dogmu, ne mazāk ka iepriekšējo gadu simtu dogma: “Jēzus ir visas cilvēces (Nices concila ievēlēts ) Dievs”. Pēc tie nonāca Amērikā, Puritāņi pavsam drīz tika pakļauti zem Londonas korporātistu papēža, kas darbojās kā katoļticības atvietojums. Līdz ar pārsviešanos no korporātistu dogmai padotas reliģijas uz korporātistu laicīgās miesas vajadzībām, virsroku ņēma pārliecība, ka materialisms ir ‘pareizticības’ patiesā izteiksme.

Kristīgai ticībai šodien ir divas teoloģijas. Viena no tām atbalsta laicīgo varu, kāda veicina mūsdienu tehnoloģiju; otra saskata tehnoloģijā pašnāvību (klau 282 interviju) un mēģina mazināt tehnoloģijas skādi ar pašupuru starpniecibu. Kamēr intervijas autori uzskata, ka pie vainas ir tehnoloģija kā tāda, pastāv arī uzskats kas pievērš uzmanību tam, ka problēmas vairo pilsētas, kuru izaugsme paaugstina tehnoloģijas sekas. Pilsētnieku intelligence, reiz tā ir izcelta no dabas vides, rada virtuālu, ideālu, vai ‘zilu’ mentalitāti. Ja cilvēce noraida pašupuri, vienīgā alternative vairs ir tā kuru piekopa unibombers, kam ir drosme, bet kāda nepārliecina, jo zin atrisināt problēmas tikai ar slepkavībām kā to pierāda jau minētais Saturns un Staļins.

Kāpēc salīdzināt Kirtti Mukķa ar Kristus seju?

Atbilde: Ne jau Kristus ir meklējams tā sauktā Turinas  palagā, bet drīzāk viņa izcelsme nāk no senkristiešu vikingu (ceļotāju) Votāna un viņam līdzīgu Dievu likteņstāstiem. Atcerēsimies, ka arī Votāns karājās kokā. Votāna krusts joprojām ir saskatāms Pareizticigās baznīcas krustā, tā sauktā AlGiz/ AlJez (Y) rūnē. Lai mēs saprastu šī krusta īpatnības ir jāiedomājas pavisam cits krustā kāršanas iemesls, kāds tiek piedāvāts kristīgo baznīcās šodien.

Votāna krusts nebija līdzīgs burtam T, bet Y. Upuris netika pie krusta nepienaglots, jo krusts (Y) deva upurim iespēju pie tā turēties ieķeroties cilpās, kuras atradās Y ragu galotnēs. Kaut šodien šads krusts vairs netiek pieminēts, tādu ir iespējams saskatīt Pareizticīgās baznīcas krustā.

Re: Ap upura kaklu tika aplikta pie krusta augstākā atzara piesieta cilpa. Upura kājas balstijās uz krusta zemākās atzares, kas bija ar vienu naglu piestiprināts balsts. Balsts varēja kļūt nestabīls tikko upurim kājas vairs nespēja noturēt ķermeni. Kad upura rokas pārgura un pakārtais bija spiests pārnest slodzi uz kāju balstu, balsts pagriezās uz vertikāli. Ir iespējams, ka uz balsta balancētais akmens (gleznās tas attēlots kā pie krusta pakājes galvas kauss), tad krita un tam sekoja upura ķermenis.

Kāda nozīme šim nāves veidam?

Mūsdienās krusts tiek uzskatīts kā senlaiku Romas ierīce naves sodam. Bet naves sods ir pamatots ar kāda varas vīra kaprīzi vai uz ‘likumu’, pēdējais kurš ir ierakstīts tāfelē (skat Mozus) vai grāmatā. ‘Likums’ it kā nāk no Dieva [vai tad Dievam, lai uzturētu sakarus ar cilvēci, bija jāiemācās rakstīt, lai cilvēkiem pateiktu, ka ”Es esmu kas Es esmu (Eks. 3.14)?] Patiesībā likumus raksta varas kāri ierēdņi. Lai ierēdņu ‘likums’ tiktu attaisnots (un laicīgā vara to attaisno ar varu), ierēdniecībai ir jāpanāk, ka cilvēku subjektivitāte krīt ceļos birokrātijas ortodoksijas priekšā. Protams, pie pirmās izdevības cilvēces subjektivitāte tādu ‘likumu’ (iespējams visus tādus) neievēros. Tāpēc pirms parādijās biroja priekšnieks Mozus, kurš atcēla senās tradicijas, krustā kāpa pats likumu sacerētājs (“tev nebūs smēķet tuvāk par 10 metriem no durvīm....”).

Viens no ievērojamākiem materialisma laikmeta psihologiem Lakans (+, +)  savos lekciju ciklos uzsvēra, ka cilvēka “denaturalizācija” notiek pirms viņš/viņa ir piedzimuši, un ka denaturalizācijas izcelsmes avots ir simbolu iekārta (klusā valoda, neuzrakstāms dna, kaut kas līdzīgs linka simbolam, aiz kura var atrast simt atbildes) kāda nāk no lielā Otrā*/**.

*Lielais Otrais = materialisma vārds Dievam/ O/ Nullei.  **Lakāna domas šeit tiek izteiktas ar Adriāna Johnstona starpniecību; re: ‘Ghosts of Subtance Past: Schelling, Lacan, and the Denaturalization of Nature’. Eseja atrodama “Lacan”, Slavojs Žižeks, redaktors; Verso, 2006.)

‘Denaturalizācija’ modernos laikos ar izteikti negatīvām sekām spokojas* pilsētās. Negatīvās sekas notiek, jo mūslaikos pasaule atsakās ievērot denaturalizācijas blokādi, kādu cilvēce agrākos laikos piekopa, lai to novērstu. Denaturalizācijas blokādes spilgtākās metodes ir bezsamaņa (tā atsakās radīt kaķus pašapzinīgus) un Dieva (ar ķēniņa starpniecību) nedabiskais pašupuris. Pašupuru pēdējie piemēri Rietumu civilizācijā pārpaliek Katāru kristiešu pēctečos un viņu nāves ritualā ‘endura’. Latviešu vidē ‘endura’ kādreiz tika izteikta ‘ragaviņu’ rituālā, kad pēc gavēņu sezonas (ap Ziemas saulgriežu laiku) dzīvi palikušie sadzirdīja sevi un savus pārvecos priekštečus ar driģenēm rūgtinātu un mušmīļu mīzalām sātinātu alu, un sasēdināja miesiski vājākos ragaviņās, un aizveda tos uz mežu. Čigāni (Čijāņi= mūzikanti , +) vel šodien svin bēres līksmojot.

*Denaturalizējies spoks—likums (pārkaļķotas jūtas), kas kā nedzīva (dabas neatzīta vai deliģitimizēta) būtne aizstāj dzīvo vārdu. Labākais piemērs latviešiem nāk no cepurniekiem, kuri izmantoja ‘dzīvo vārdu’, lai radītu globālās ticības apklusinātajā tautā sevis atpazīšanu. Pēcpadomijas materiāliskajā Latvijas valdība izmanto dabas neatzīto ‘likumu’, lai iznīcinātu tautu.

Raksta (augšā minētais) Johnstons: “...kas attiecas uz Freidu un Lakanu, ārējais iespaids, kas nāk no [lielā] Otrā... rada nedabīgu subjektivitāti dabiskā vidē.” Citiem vārdiem, nedabiski sagrozīta subjektivitāte ir tā, kura dod pilsētniekiem (vai pilsētnieku mentalitātei pakļautiem) Leņinam un Staļinam aizstāt dabas vides ļaužu ar pilsētu strādnieku (skat Ievadu) ortodoksālo mentalitāti. Neizpratne par realitātes evolūciju ir tā, kas dod mocekļiem saukt bolševikus par “ļauniem” cilvēkiem.

Lai dotu studentu nemierniekiem Parīzē dziļāku izpratni par lielā Otrā radīto subjektivitāti, 1968 gadā, sekojot studentu nemieriem, Lakāns pasniedz virkni lekcijas [skat “May ’68, the Emotional Month”, Joan Copjec, Lacan (Ibid.)], kurās viņš deklarē, ka studentu radikālisms nekādi neved uz Revolūciju*, jo, neskatoties uz student emocijām, tam maz sakars ar radikālismu. Grib vai negrib, studentu ‘revolucionārā’ subjektivitāte ir turpat kā neārstējami saindējusies ar pilsētnieciskās (un denaturalizētās) universitātes sludināto materiālistisko ortodoksālismu.

*Līdzīgi  studentu un marksisma kultūras piekritēju protesti seko 2017 g pēc Trumpa ievēlēšanas par ASV prezidentu. Līdzīgi latviešu marksistu un realitāti neizprotoši argumenti nāk no pēcpadomijas Latvijas ortodoksālistiem.

Tā tad, lai cik ‘revolucionāras’ ir studentu emocijas, tās nespēj novērst čūskas tieksmi darīt sev galu ar kanibalizācijas izpalīgu. Lai likumi būtu likumīgi, tos garantē ķēniņš ar savu dzīvību, kāpēc Viņš ir Saules dēls, kuru ‘likumīgā demokrātija’ šodien izsmej un nolāda.

Saturday, January 28, 2017



Kirtti Mukķa (Svētā seja)
By © E. Antons Benjamiņš, 2016

9. Akts 5.  Cēliens 3. Inventarizācija.

(Uz skatuves uzskrien Iananna, Ķēniņa Klīvnaga bērnu auklīte)
 
Iananna:
Ķēniņiene RaŽanna’,
Piesējusi akmeni
Pie kājām,
tikko pakārās.

Uzsvars (koris):
Prinči Poliniks un Haemons ir pagalam.
Poliniks pārsteidza
Un uzbruka Antigonei,
kad uzzināja,
ka māsa ir grūta
ar Prinča Kārļa
dēla Haemona
bērnu.
Haemons zaudēja dzīvību,
Kad stedzās
Antogonei palīgā.

Atsvars (koris):
RaŽanna sagraizīja
aklam Tirēsijam aknas.
Gaišreģis godam mira
Tautas acu priekšā.
RaŽannas brālis,
Princis Kārlis
pasludināja sevi
Par Liģes arhibiskapu
un ķēniņu.

Uzsvars un Atsvars (kori kopēji):
Turklāt Kārlis
pasludināja
ārkārtas stāvokli.
Biskaps stāsta,
ka Ķēniņš Jānis
nav pie pilna prāta.

Lai viņa meli
būtu ticamāki,
Viņš ir pieteicis karu
Korintai,
Un ir iecēlis
Princi Eteokli
Par Liģes armijas
virspavēlnieku.

Liģes ļautiņi
lūdz Dievu.’
Neviens nezin,
Kur vai kam
pieķerties.

Ķēniņš Jānis,
(uzzinājis par vēlu
savu patieso lomu)
savas jaunākās
meitas
Evelīnas pavadīts,
kāp Gaišziņkalnā
Saules meitu mīzalās
filtrētu
mušmīļu un driģeņu
alu dzert
pirms aizā
skries lekt.

Pie Rīgas
Septītiem vartiem
Ģenerālis Eteokls
it kritis cīnoties
ar dvīņu brāli Poliniku.

Ķēniņienei Eiropai
Asinis no deguna tek.
Tā pārdzērusies
driģeņu lapu tēju
arī jau Viņsaulē.

Ķēniņš Kārlis
ir izsviedis
Prinča Polinika
miesiskās atliekas
suņiem
par ēdienu.

Antigone mira
Dzemdībās.
Viņas dēls,
gribēdams dzīvot
Steigā piedzima
ar kājām pa priekšu.

Princese Evelīna
raud,
un krūti dod
nelaiķes māsas dēlam.

Uzsvars (koris):
Erika, Ķēniņa Kārļa sieva,
Savu vīrui nožņaudza
un pati pakārās.

Iananna:
Te nu ir
tas saraksts,
par tiem, kuri
Upurķēniņa pamesti,
guļ miruši.
Saraksts
Vēl nav beidzies.

Te vēl:
Kādas
temple maukas
Bezvārda zīdainis,’
kuru RaŽanna
Pieteica par
Ķēniņa Jāņa Klīvnaga
Pēcnācēja pīšļiem;

Ķēniņa Jāņa tēvs,
Ķēniņš Visvaldis;

Nezinu teikt,
cik Ķēniņa Visvalža
Staļļu puiši krita
Ķēniņu
Aizstāvot.

Ķēniņa karietes kuķieris
priestera Tirēsija
māceklis;

Ķēniņa Jāņa
audžu tēvs Polinags,
(kurš sevi noindēja,
lai dotu iemeslu
Jānim Klīvnagam
pamest Liģi,
un atgriezties uz Korintu.
Uz viņa
bērēm nākdams
Jānis būtu psglābis
savu dzīvību).

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Dievi! Dievi!
Nemociet mani!

Uzsvars  un Atsvars (kori kopā):
Ķēniņ, mēs
Mirušos skaitam
vizmaz piecpadsmit.

(Uznāk Princese Evelīna, ar māsas dēlu pie krūts. Viņa pienāk pie tēva un paņem viņa roku savā.)

Princese Evelīna:
Mīļo tēv!

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Dārgā meitiņa,
Paldies tev,
Ka netici,
Ka esmu monstrs.

Tu zini ceļu
uz Gaišziņkalna virsotni!
Ved mani tur.

Esi man mierinātāja!
Neatturi no manis
Mīļus vārdus
Vai glāstus.

Došu tev zināt
labāk kā nevienam
cik smaga
ir nasta savaldīt
pilsētnieku melu
un murgu
vardarbīgās sekas.

Ko vien mēs,
Sumpurņa pēcnācēji,
neesam cietuši,
lai mūsu cilts
mežu nepamestu,
un mēs neizzustu!

Nesamelotai atmiņai
Ir jābūt
mūsu pašcienas
apziņai.

Pašapziņas cena
Ir nave
sabiedrības acu priekšā.

Uzsvars  un Atsvars (kori kopā):
Taķu pensionāriem
visiem gadi
ir pāri par simts.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Esmu dzirdējis,
Ka no Gaišziņkalna
var ieskatīties tālēs,
un no Viņsaules,
skaidri redzēt
ko kavējām darīt
un labot Šaisaulē,
Lai vienā telpā
Mēs visi varētu
Viens otram blakus
līdzdzīvot.



Saturday, January 21, 2017



Kirtti Mukķa (Svētā seja)
By © E. Antons Benjamiņš, 2016

9. Akts 5. Cēliens 2. Tiresija stāsts
(Skatuves dziļumā parādās Tiresijs. Viņš rāpo uz visām četrām un ir, acīm redzami, smagi ievainots. Tirēsija seja un drēbes ir asiņainas. Kori (Uzsvars un Atsvars) ir pa pusei pagriezušies un Ķēniņa Jāņa pusi, bet ierauga Tirēsiju un no pārsteiguma aizrauj elpu. Kori iestenās: “O! O! O! O!”.)



Uzsvars (koris) un Atsvars (koris):
O! O! O! O!

Jānis (brēc un ķēniņu):
Tava māte un sieva!
Viņa,
kas tevi izglāba
No meža,
Uz kur tevi sūtīja
tavs tēvs,
Dieviem raudzīt.
.
Notika negaidītais!
Tava māte,
nozaga tevi
ne tikai no Ķēniņa,
bet Dieviem.

Kad galma kalpi
atrada amestu
zīdaiņa līķi,
(tas it kā tavs)
tavs tēvs,
jau ievērojamos gados,
izdūra sev acis
no žēlabām.

Tava māte
deva rīkojumu,
man tevi aiznest
uz tempļa mauku māju,
kur mauku nobriedušās krūtis
pilina pienu
saviem
zem grīdas
apraktiem zīdaiņiem.

Tāds ir tas piens,
kas, Ķēniņ Jāni,
tevi turēja
pie dzīvības.

Tagad tava māte
nezin, kā tevi no
sevis paša glābt.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Cik tev
par šo stāstu
tiek maksāts?

Jānis:
Kamēr tu
vēl mācījies staigāt,
tava māte
bieži brauca
uz Korintu
tevi apciemot.

Kad viņa nebija Rīgā ,
tavas mates
bijušās draudzenes,
tempļa maukas
bija tavas tantes.

Kad tu zināji staigāt,
tavas mates māsa,
ķēniņiene Eiropa
un Ķēniņš Polinags,
pieņēma tevi
par audžu dēlu.

Uzsvars (koris) un Atsvars (koris):
Ak, mīļie Dievi!

(Tiresijs rāpjas
Uz skatuves priekšpusi.)

Tirēsijs:
Ķēniņ Jāni,
vai tu tiešām domā,
ka tas, kam nav pieredze
zin atpazīt patiesību?

Tu vari sapņot
cik tu vēlies,
bet ja Dievi
tev nedod iespēju
vinnēt loteriju
biežāk kā citiem,
viņš tomēr
no tevis prasa vairāk,
ka no citiem.
Tas kāpēc
arī Dievs mirst
šajā pasaulē
sevi caur tevi
šeit ieguldot.

Mēris vārdzina Rīgu,
Un slimi prāti
Pa Liģes ielām auļo.

Sevis dēļ,
Ķēniņ Jāni,
Tu nogalināji,
Ne tikai mūsu Dievus,
Bet savu
Aklo tēvu.

Lai pasaule
tiktu attīrīta
no taviem nedarbiem,
ir nepieciešama
patiesība,
kas griež un
kaulos graiza
neatmināmus rakstus.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Es izglābu Rīgas bērnus
No Sumpurņa
Un izcirtu mežu,
Kur viņš slēpās,
Es nosausināju purvu,
Kur Sumpurnim templis,
Un padzinu čūskas
un mošķus.
Odzes vairs nemitinās
ogu krūmājos.
Rīdzinieki ir man pateicīgi.
Tagad ziemā
viņus silda
Centralā apkure.
Un prātus mierina
zelta pods,
slēpts
Tirdzniecības altārī.

Ko nozīmē tavs apvainojums,
Ka esmu nogalinājis
Savu tēvu?

Vienīgais cilvēks, kuru
Jebkad esmu nogalinājis
Ir tas kurš noliedza,
Ka zin ko dara.
Tas bija akls
bērnu upuru tirgotājs.
Nāve viņu pārsteidza.
Varbūt pat šodien
Vēl nezina,
Ka viņa vairs nav.

Tirēsijs:
Tu piedzimi
dēls Ķēniņam.
Tev bija lemts kļūt
viņa vietniekam.
Paskaties
uz sevi!
Skat kāds
necieņa
tu esi tagad.

Ko gans Jānis
tev nodarīja,
ka tu
pret viņu tā?

Protams,
mēs priecājāmies,
kad tu izglābi
mūsu bērnus
no Sumpurņa nagiem.
Bet no sevis
tu mums
vai mūsu Dieviem
vairs nepiedāvā neko.
bet sūrus
mālā ceptus likumus.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tu monstr!
Vai tad tu nebiji
Tas kučieris,
kurš bērnus
pie Sumpurņa alas pieveda?

Lupatās,
lai luši tevi saplēš!
ne par velti
bērni tevi sauc
Humbaba, kam ciči
līdz nabai karājas.

Tirēsijs:
Ja tu būtu pārdzīvojis
jel vienu nakti
Gaiziņkalna virsotnē,
tev būtu tiesības
uz Rīgas troni.
Taču, kad es tevi nesu
uz kalnu,
tava māte brēca,
ka pati nelabā.
un bija ar mieru
celt bruņķus jebkuram,
kas tevi atbrīvos
no nakts
uz Dievu paplātes.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tu nesi mani uz mežu?

Tirēsijs:
Kā sena tradīcija
Un tavs tēvs,
Ķēniņš Visvaldis,
to pieprasīja.

Tava māte
Lūdza  mani
tevi pieskatīt.
Es teicu: “Labi!
Ja tu izģērbsies
Un atdosies Sumpurnim,
Ja tas nāks.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Un vēl ko?


Tirēsijs:
Ķēniniene RaŽanna
piekrita.
Pa nakti
Uznāca liels vējš
Un sniega putenis.

Kamēr es snaudulēju,
viņa tevi paķēra
un ieskrēja gana būdā,
kur gans Jānis,
toreiz liels āzis
savu dancināja
viņas kājstarpē.

Ražānna viņam
atmaksāja
ar tavu
potīšu slēģi,
un kāda miruša
zīdaiņa līķi,
ko no rīta aiznest
Ķēniņam.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Vai tad
tas aklais vecis vagonā
bija mans tēvs?

Tirēsijs:
Tu satiki viņu mežā,
krustcelēs.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Man trūkst vārdi.

Tirēsijs:
Klausies, Ķēniņ Jāni.
Man tev vēl
daudz kas,
ko stāstīt.

Tava māte un māsa,
abas bāreness,
nez pa kādiem likteņu ceļiem,
pelnija savu iztiku,
kā maukas Korintas Dievu tempļos.
Abas apraka zīdaiņus
zem tempļa grīdas.
Tas mātēm bija darbs
šausmīgāks kā mans.

Abas māsas saprata,
kāpēc Dievi
deva Ķēniņiem mirt
bet sievietēm
viņus mierināt.

Es par to,
Esmu tikai
atgādinātājs.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tā tad,
nevainigs un pūkains,
ka tikko izšķēlies
dzeguzēns?!

Tirēsijs:
Māsai Eiropai laimējās.
Viņa iepatikas
Ķēniņam Polinagam.
Kad Ķēniņs Visvaldis
bija ielūgts piedalīties
medībās, Eiropa
viņu iepazīstināja
ar RaŽannu,
kura tā iepriecināja
Visvaldi, ka viņš
Lūdza Ķēniņu Polinagu
Dot viņam ņemt
RaŽannu sev līdz
uz Rīgu.

Tu piedzimi Rīgā.

Ražanna stāstīja
Ķēniņam Visvaldim,
ka esi viņa dēls,
Kaut var arī būt,
ka tu jau biji
viņas dzemdē,
kad viņa vēl Korintā.
Kā pats zini
Templī Dievs
Cilvēkus pēc kājstarpēm
nešķiro.
Tur prāts pēc dabas
kārs un prasts.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Tu gribi mani pazemot
vēl vairāk,
stāstot
ka esmu raibs
kā kakis?

Vai tad tiešām
tikai tāpēc,
ķa māte nepieļāva
Dieviem novērtēt,
vai esmu dzimis
ar ķēniņa raksturu,
man bija nogalināt tēvu,
un kratināties
ar māti?

Tirēsijs:
Vai zini,
kur atrodas
zelta stienis,
kas saistīja
tavas potītes?

Laika gaitā
tava māte
atpirka stieni
no gana Jāņa,
piedāvājot viņam
ar sevi vēl pārgulēt
(viņš nebija noraujams)
vairāk ka reizi. Vien.
Tad viņa
cilpu dāvināja tev.
Kā kāzu dāvanu.

Zelta meistari
cilpu bija pārstrādājuši
Par kakla rotu,
Kas tev pat šobrīd
ap kaklu.

Ķēniņš Jānis Klīvnags:
Ak, mīļie Dievi!

Tirēsijs:
Bieži vien,
pirms es vakaros
aizveru acis,
es nopūšos:
“Ak Dievi, Dievi, Dievi!”

(Tirēsijs mirst. Ķēniņš Jānis noiet noskatuves.)