Kirtti
Mukķa (Svētā seja)
By © E. Antons
Benjamiņš, 2016
10. Kristus
seja
Vārds ‘Kristus’ ir cēlies
no vārda ‘krusts’, krustojums, krustceļš. Vārds ‘kirtti’ tas pats ‘krusts’ vien
ir, bet citas valodas izloksnē. Tas tā pat, ka proto-latviešu izlokstnē Jersika,
citās valodās izrunā Jeruzaleme. Vārds ‘mukķa’/ muķa, nāk vai nu no sanskrita
valodas vai New Yorkas/ Ņujorkas piepilsētas Brooklinas.
“Kirtti Mukķa” stāsts brīdina
cilvēci ne tikai par ego tieksmēm, bet tieksmju rezultātu, ja tās netiek savaldītas.
Nav pārspīlējums teikt, ka mūsdienās ego uzvedās kā asinskārs sesks vistas
būdā.
Ego ir ne tikai ievērojams
fenomens, bet fenomens, kas ir pārvērties Dievā, kam vārds ir Pārmērs. Kā mēdz
teikt pārmērīgā ASV valdiba: “ASV ir izņēmuma valsts”. Tāds Pārmērs ir ilustrējams
ar spāņu gleznotāja Gojas gleznas Saturns
starpniecību. Vienkāršākos vārdos, Gojas Saturna drausmīgais akts liecina, ka
viņš ir ar valdības likumu aizstāvēts biljonārs.
Viena no “Kirtti Mukķa” tēzēm
ir dot lasītājiem saprast, ka cilvēce ieveroja (ar kaunu) sava ego kanibalizācijas
tieksmes jau senos laikos. Bet šī īpašība netiek ievērota mūsdienās, kā to
pierāda kāda profesora apgalvojums, ka daba virzās ‘dabiski’ uz urbanizāciju,
tā tad daba ‘dabiski’ pārvēršas betonā. Ne profesors, ne Zinātņu akadēmija (kas
šo profesoru atbalsta) piemin, kā ja pilsēta aizstāj dabu, tad mežu izciršana
un dabas iznīcināšana ir tik pat ‘dabisks’ (un krimināls) fenomens, ka Dieva čūskas
Kirtti Mukķas vēlme sevis noēst, ja tas arī prasa visas savas sugas iznīcināšanu.
Rietumu pasaulē Kristīgā
ticība ir garīgi bankroptējusi tik tālu, ka tā vairs netiek atzīta, ja vien kā
māņticība. Tomēr, Krievijā Kristīgā ticība ir saglabājusies
neskatoties uz terror, kādu pret to
versa Padomju vara. Līdzīga ticība nav saglabājusies Latvijā, kur Padomju varas
terors bija nemazāks, un kur no līdzīgas ‘māņticības’ izcēlās tautas kopiena un
valsts.* Kāpēc latvieši ir zaudējuši ticību savai kopienai? Kāpēc Dieva
noliedzēji (latviešu politologi un satoristi,
++),reiz tikuši pie vārda, kļust par
globalistiem (laicīgiem katoļiem), zaudē tautas ievērību, un katls saimes
virtuvē karsējas bez zupas un ar izdegušu dibens?
*Līdzīgu
demoralizācijas fenomenu šodien arī piedzīvo ASV, kuras pamatus veidoja
kristieši, tā sauktie Puritāņi, kuri bēga no represīviem katoļu
globalizatoriem, kam pašu izcelsmes tauta bija tik pat liels ienaidnieks, ka cittautieši.
Beethovena 9tās
simfonijas iecieniītie vārdi: “‘Tohter aus Elisium’ un ‘Allen Menschen warden
Brueder’, (Visi cilvēki kļust par brāļiem un māsām)” kļuva par dogmu, ne mazāk
ka iepriekšējo gadu simtu dogma: “Jēzus ir visas cilvēces (Nices concila ievēlēts ) Dievs”. Pēc tie
nonāca Amērikā, Puritāņi pavsam drīz tika pakļauti zem Londonas korporātistu
papēža, kas darbojās kā katoļticības atvietojums. Līdz ar pārsviešanos no
korporātistu dogmai padotas reliģijas uz korporātistu laicīgās miesas vajadzībām,
virsroku ņēma pārliecība, ka materialisms ir ‘pareizticības’ patiesā izteiksme.
Kristīgai ticībai šodien ir
divas teoloģijas. Viena no tām atbalsta laicīgo varu, kāda veicina mūsdienu tehnoloģiju;
otra saskata tehnoloģijā pašnāvību
(klau 282 interviju) un mēģina mazināt tehnoloģijas skādi ar pašupuru
starpniecibu. Kamēr intervijas autori uzskata, ka pie vainas ir tehnoloģija kā
tāda, pastāv arī uzskats kas pievērš uzmanību tam, ka problēmas vairo pilsētas,
kuru izaugsme paaugstina tehnoloģijas sekas. Pilsētnieku intelligence, reiz tā ir
izcelta no dabas vides, rada virtuālu, ideālu, vai ‘zilu’ mentalitāti. Ja
cilvēce noraida pašupuri, vienīgā alternative vairs ir tā kuru piekopa unibombers, kam ir
drosme, bet kāda nepārliecina, jo zin atrisināt problēmas tikai ar slepkavībām
kā to pierāda jau minētais Saturns un Staļins.
Kāpēc salīdzināt Kirtti Mukķa
ar Kristus seju?
Atbilde: Ne jau Kristus ir
meklējams tā sauktā Turinas
palagā, bet drīzāk viņa izcelsme nāk no
senkristiešu vikingu (ceļotāju) Votāna un viņam līdzīgu Dievu likteņstāstiem.
Atcerēsimies, ka arī Votāns karājās
kokā. Votāna krusts joprojām ir saskatāms Pareizticigās baznīcas krustā,
tā sauktā AlGiz/ AlJez (Y) rūnē. Lai mēs saprastu šī krusta īpatnības ir
jāiedomājas pavisam cits krustā kāršanas iemesls, kāds tiek piedāvāts kristīgo
baznīcās šodien.
Votāna krusts nebija līdzīgs
burtam T, bet Y. Upuris
netika pie krusta nepienaglots, jo krusts (Y) deva upurim iespēju pie tā
turēties ieķeroties cilpās, kuras atradās Y ragu galotnēs. Kaut šodien šads
krusts vairs netiek pieminēts, tādu ir iespējams saskatīt Pareizticīgās
baznīcas krustā.
Re: Ap upura kaklu tika aplikta
pie krusta augstākā atzara piesieta cilpa. Upura kājas balstijās uz krusta
zemākās atzares, kas bija ar vienu naglu piestiprināts balsts. Balsts varēja kļūt
nestabīls tikko upurim kājas vairs nespēja noturēt ķermeni. Kad upura rokas pārgura
un pakārtais bija spiests pārnest slodzi uz kāju balstu, balsts pagriezās uz vertikāli.
Ir iespējams, ka uz balsta balancētais akmens (gleznās tas attēlots kā pie
krusta pakājes galvas kauss), tad krita un tam sekoja upura ķermenis.
Kāda nozīme šim nāves
veidam?
Mūsdienās krusts tiek
uzskatīts kā senlaiku Romas ierīce naves sodam. Bet naves sods ir pamatots ar
kāda varas vīra kaprīzi vai uz ‘likumu’, pēdējais kurš ir ierakstīts tāfelē (skat
Mozus)
vai grāmatā. ‘Likums’ it kā nāk no Dieva [vai tad Dievam, lai uzturētu sakarus
ar cilvēci, bija jāiemācās rakstīt, lai cilvēkiem pateiktu, ka ”Es esmu kas Es
esmu (Eks. 3.14)?] Patiesībā likumus raksta varas kāri ierēdņi. Lai ierēdņu ‘likums’
tiktu attaisnots (un laicīgā vara to attaisno ar varu), ierēdniecībai ir
jāpanāk, ka cilvēku subjektivitāte krīt ceļos birokrātijas ortodoksijas priekšā.
Protams, pie pirmās izdevības cilvēces subjektivitāte tādu ‘likumu’ (iespējams
visus tādus) neievēros. Tāpēc pirms parādijās biroja priekšnieks Mozus, kurš
atcēla senās tradicijas, krustā kāpa pats likumu sacerētājs (“tev nebūs smēķet tuvāk
par 10 metriem no durvīm....”).
Viens no ievērojamākiem
materialisma laikmeta psihologiem Lakans (+, +) savos lekciju ciklos uzsvēra, ka cilvēka “denaturalizācija”
notiek pirms viņš/viņa ir piedzimuši, un ka denaturalizācijas izcelsmes avots
ir simbolu iekārta (klusā valoda, neuzrakstāms dna, kaut kas līdzīgs linka
simbolam, aiz kura var atrast simt atbildes) kāda nāk no lielā Otrā*/**.
*Lielais
Otrais = materialisma vārds Dievam/ O/ Nullei.
**Lakāna domas šeit tiek izteiktas ar Adriāna Johnstona starpniecību;
re: ‘Ghosts of Subtance Past: Schelling, Lacan, and the Denaturalization of
Nature’. Eseja atrodama “Lacan”, Slavojs Žižeks, redaktors; Verso, 2006.)
‘Denaturalizācija’
modernos laikos ar izteikti negatīvām sekām spokojas* pilsētās. Negatīvās sekas
notiek, jo mūslaikos pasaule atsakās ievērot denaturalizācijas blokādi, kādu cilvēce
agrākos laikos piekopa, lai to novērstu. Denaturalizācijas blokādes spilgtākās
metodes ir bezsamaņa (tā atsakās radīt kaķus pašapzinīgus) un Dieva (ar ķēniņa
starpniecību) nedabiskais pašupuris. Pašupuru pēdējie piemēri Rietumu civilizācijā
pārpaliek Katāru kristiešu pēctečos un viņu nāves ritualā ‘endura’. Latviešu vidē ‘endura’
kādreiz tika izteikta ‘ragaviņu’ rituālā, kad pēc gavēņu sezonas (ap Ziemas
saulgriežu laiku) dzīvi palikušie sadzirdīja sevi un savus pārvecos priekštečus
ar driģenēm rūgtinātu un mušmīļu mīzalām sātinātu alu, un sasēdināja miesiski
vājākos ragaviņās, un aizveda tos uz mežu. Čigāni (Čijāņi= mūzikanti , +) vel
šodien svin bēres līksmojot.
*Denaturalizējies
spoks—likums (pārkaļķotas jūtas), kas kā nedzīva (dabas neatzīta vai deliģitimizēta)
būtne aizstāj dzīvo vārdu. Labākais piemērs latviešiem nāk no cepurniekiem,
kuri izmantoja ‘dzīvo vārdu’, lai radītu globālās ticības apklusinātajā tautā
sevis atpazīšanu. Pēcpadomijas materiāliskajā Latvijas valdība izmanto dabas
neatzīto ‘likumu’, lai iznīcinātu tautu.
Raksta (augšā minētais) Johnstons:
“...kas attiecas uz Freidu un Lakanu, ārējais
iespaids, kas nāk no [lielā] Otrā... rada nedabīgu subjektivitāti dabiskā vidē.”
Citiem vārdiem, nedabiski sagrozīta subjektivitāte ir tā, kura dod pilsētniekiem
(vai pilsētnieku mentalitātei pakļautiem) Leņinam un Staļinam aizstāt dabas
vides ļaužu ar pilsētu strādnieku (skat Ievadu) ortodoksālo mentalitāti. Neizpratne
par realitātes evolūciju ir tā, kas dod mocekļiem saukt bolševikus par
“ļauniem” cilvēkiem.
Lai dotu studentu nemierniekiem Parīzē dziļāku
izpratni par lielā Otrā radīto subjektivitāti, 1968 gadā, sekojot studentu
nemieriem, Lakāns pasniedz virkni lekcijas [skat “May ’68, the Emotional Month”,
Joan Copjec, Lacan (Ibid.)], kurās viņš deklarē, ka studentu radikālisms nekādi
neved uz Revolūciju*, jo, neskatoties uz student emocijām, tam maz sakars ar
radikālismu. Grib vai negrib, studentu ‘revolucionārā’ subjektivitāte ir turpat
kā neārstējami saindējusies ar pilsētnieciskās (un denaturalizētās)
universitātes sludināto materiālistisko ortodoksālismu.
*Līdzīgi
studentu un marksisma kultūras piekritēju
protesti seko 2017 g pēc Trumpa ievēlēšanas par ASV prezidentu. Līdzīgi latviešu
marksistu un realitāti neizprotoši argumenti nāk no pēcpadomijas Latvijas
ortodoksālistiem.
Tā tad, lai cik
‘revolucionāras’ ir studentu emocijas, tās nespēj novērst čūskas tieksmi darīt sev
galu ar kanibalizācijas izpalīgu. Lai likumi būtu likumīgi, tos garantē ķēniņš
ar savu dzīvību, kāpēc Viņš ir Saules dēls, kuru ‘likumīgā demokrātija’ šodien izsmej
un nolāda.
.jpg&imgrefurl=https://en.wikipedia.org/wiki/Saturn_Devouring_His_Son&h=2889&w=1616&tbnid=E-qS0VuzlHhP8M:&vet=1&tbnh=160&tbnw=89&docid=BIMvKDcIyN3VfM&itg=1&client=firefox-b-ab&usg=__-D8eB0Yl3QGdf4JeAu7MoBwwosg=&sa=X&ved=0ahUKEwje8v2Cg7HRAhVFFywKHSH9CaQQ_B0IfjAR){kind=link}
