EC 587 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirtti Mukķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

10. Kristus seja

Vārds ‘Kristus’ ir cēlies no vārda ‘krusts’, krustojums, krustceļš. Vārds ‘kirtti’ tas pats ‘krusts’ vien ir, bet citas valodas izloksnē. Tas tā pat, ka proto-latviešu izlokstnē Jersika, citās valodās izrunā Jeruzaleme. Vārds ‘mukķa’/ muķa, nāk vai nu no sanskrita valodas vai New Yorkas/ Ņujorkas piepilsētas Brooklinas.

“Kirtti Mukķa” stāsts brīdina cilvēci ne tikai par ego tieksmēm, bet tieksmju rezultātu, ja tās netiek savaldītas. Nav pārspīlējums teikt, ka mūsdienās ego uzvedās kā asinskārs sesks vistas būdā.

Ego ir ne tikai ievērojams fenomens, bet fenomens, kas ir pārvērties Dievā, kam vārds ir Pārmērs. Kā mēdz teikt pārmērīgā ASV valdiba: “ASV ir izņēmuma valsts”. Tāds Pārmērs ir ilustrējams ar spāņu gleznotāja Gojas gleznas Saturns starpniecību. Vienkāršākos vārdos, Gojas Saturna drausmīgais akts liecina, ka viņš ir ar valdības likumu aizstāvēts biljonārs.

Viena no “Kirtti Mukķa” tēzēm ir dot lasītājiem saprast, ka cilvēce ieveroja (ar kaunu) sava ego kanibalizācijas tieksmes jau senos laikos. Bet šī īpašība netiek ievērota mūsdienās, kā to pierāda kāda profesora apgalvojums, ka daba virzās ‘dabiski’ uz urbanizāciju, tā tad daba ‘dabiski’ pārvēršas betonā. Ne profesors, ne Zinātņu akadēmija (kas šo profesoru atbalsta) piemin, kā ja pilsēta aizstāj dabu, tad mežu izciršana un dabas iznīcināšana ir tik pat ‘dabisks’ (un krimināls) fenomens, ka Dieva čūskas Kirtti Mukķas vēlme sevis noēst, ja tas arī prasa visas savas sugas iznīcināšanu.

Rietumu pasaulē Kristīgā ticība ir garīgi bankroptējusi tik tālu, ka tā vairs netiek atzīta, ja vien kā māņticība. Tomēr, Krievijā Kristīgā ticība ir saglabājusies  neskatoties uz terror, kādu pret to versa Padomju vara. Līdzīga ticība nav saglabājusies Latvijā, kur Padomju varas terors bija nemazāks, un kur no līdzīgas ‘māņticības’ izcēlās tautas kopiena un valsts.* Kāpēc latvieši ir zaudējuši ticību savai kopienai? Kāpēc Dieva noliedzēji (latviešu politologi un satoristi, ++),reiz tikuši pie vārda, kļust par globalistiem (laicīgiem katoļiem), zaudē tautas ievērību, un katls saimes virtuvē karsējas bez zupas un ar izdegušu dibens?

*Līdzīgu demoralizācijas fenomenu šodien arī piedzīvo ASV, kuras pamatus veidoja kristieši, tā sauktie Puritāņi, kuri bēga no represīviem katoļu globalizatoriem, kam pašu izcelsmes tauta bija tik pat liels ienaidnieks, ka cittautieši. Beethovena 9^tās simfonijas iecieniītie vārdi: “‘Tohter aus Elisium’ un ‘Allen Menschen warden Brueder’, (Visi cilvēki kļust par brāļiem un māsām)” kļuva par dogmu, ne mazāk ka iepriekšējo gadu simtu dogma: “Jēzus ir visas cilvēces (Nices concila ievēlēts ) Dievs”. Pēc tie nonāca Amērikā, Puritāņi pavsam drīz tika pakļauti zem Londonas korporātistu papēža, kas darbojās kā katoļticības atvietojums. Līdz ar pārsviešanos no korporātistu dogmai padotas reliģijas uz korporātistu laicīgās miesas vajadzībām, virsroku ņēma pārliecība, ka materialisms ir ‘pareizticības’ patiesā izteiksme.

Kristīgai ticībai šodien ir divas teoloģijas. Viena no tām atbalsta laicīgo varu, kāda veicina mūsdienu tehnoloģiju; otra saskata tehnoloģijā pašnāvību (klau 282 interviju) un mēģina mazināt tehnoloģijas skādi ar pašupuru starpniecibu. Kamēr intervijas autori uzskata, ka pie vainas ir tehnoloģija kā tāda, pastāv arī uzskats kas pievērš uzmanību tam, ka problēmas vairo pilsētas, kuru izaugsme paaugstina tehnoloģijas sekas. Pilsētnieku intelligence, reiz tā ir izcelta no dabas vides, rada virtuālu, ideālu, vai ‘zilu’ mentalitāti. Ja cilvēce noraida pašupuri, vienīgā alternative vairs ir tā kuru piekopa unibombers, kam ir drosme, bet kāda nepārliecina, jo zin atrisināt problēmas tikai ar slepkavībām kā to pierāda jau minētais Saturns un Staļins.

Kāpēc salīdzināt Kirtti Mukķa ar Kristus seju?

Atbilde: Ne jau Kristus ir meklējams tā sauktā Turinas  palagā, bet drīzāk viņa izcelsme nāk no senkristiešu vikingu (ceļotāju) Votāna un viņam līdzīgu Dievu likteņstāstiem. Atcerēsimies, ka arī Votāns karājās kokā. Votāna krusts joprojām ir saskatāms Pareizticigās baznīcas krustā, tā sauktā AlGiz/ AlJez (Y) rūnē. Lai mēs saprastu šī krusta īpatnības ir jāiedomājas pavisam cits krustā kāršanas iemesls, kāds tiek piedāvāts kristīgo baznīcās šodien.

Votāna krusts nebija līdzīgs burtam T, bet Y. Upuris netika pie krusta nepienaglots, jo krusts (Y) deva upurim iespēju pie tā turēties ieķeroties cilpās, kuras atradās Y ragu galotnēs. Kaut šodien šads krusts vairs netiek pieminēts, tādu ir iespējams saskatīt Pareizticīgās baznīcas krustā.

Re: Ap upura kaklu tika aplikta pie krusta augstākā atzara piesieta cilpa. Upura kājas balstijās uz krusta zemākās atzares, kas bija ar vienu naglu piestiprināts balsts. Balsts varēja kļūt nestabīls tikko upurim kājas vairs nespēja noturēt ķermeni. Kad upura rokas pārgura un pakārtais bija spiests pārnest slodzi uz kāju balstu, balsts pagriezās uz vertikāli. Ir iespējams, ka uz balsta balancētais akmens (gleznās tas attēlots kā pie krusta pakājes galvas kauss), tad krita un tam sekoja upura ķermenis.

Kāda nozīme šim nāves veidam?

Mūsdienās krusts tiek uzskatīts kā senlaiku Romas ierīce naves sodam. Bet naves sods ir pamatots ar kāda varas vīra kaprīzi vai uz ‘likumu’, pēdējais kurš ir ierakstīts tāfelē (skat Mozus) vai grāmatā. ‘Likums’ it kā nāk no Dieva [vai tad Dievam, lai uzturētu sakarus ar cilvēci, bija jāiemācās rakstīt, lai cilvēkiem pateiktu, ka ”Es esmu kas Es esmu (Eks. 3.14)?] Patiesībā likumus raksta varas kāri ierēdņi. Lai ierēdņu ‘likums’ tiktu attaisnots (un laicīgā vara to attaisno ar varu), ierēdniecībai ir jāpanāk, ka cilvēku subjektivitāte krīt ceļos birokrātijas ortodoksijas priekšā. Protams, pie pirmās izdevības cilvēces subjektivitāte tādu ‘likumu’ (iespējams visus tādus) neievēros. Tāpēc pirms parādijās biroja priekšnieks Mozus, kurš atcēla senās tradicijas, krustā kāpa pats likumu sacerētājs (“tev nebūs smēķet tuvāk par 10 metriem no durvīm....”).

Viens no ievērojamākiem materialisma laikmeta psihologiem Lakans (+, +)  savos lekciju ciklos uzsvēra, ka cilvēka “denaturalizācija” notiek pirms viņš/viņa ir piedzimuši, un ka denaturalizācijas izcelsmes avots ir simbolu iekārta (klusā valoda, neuzrakstāms dna, kaut kas līdzīgs linka simbolam, aiz kura var atrast simt atbildes) kāda nāk no lielā Otrā*/**.

*Lielais Otrais = materialisma vārds Dievam/ O/ Nullei.  **Lakāna domas šeit tiek izteiktas ar Adriāna Johnstona starpniecību; re: ‘Ghosts of Subtance Past: Schelling, Lacan, and the Denaturalization of Nature’. Eseja atrodama “Lacan”, Slavojs Žižeks, redaktors; Verso, 2006.)

‘Denaturalizācija’ modernos laikos ar izteikti negatīvām sekām spokojas* pilsētās. Negatīvās sekas notiek, jo mūslaikos pasaule atsakās ievērot denaturalizācijas blokādi, kādu cilvēce agrākos laikos piekopa, lai to novērstu. Denaturalizācijas blokādes spilgtākās metodes ir bezsamaņa (tā atsakās radīt kaķus pašapzinīgus) un Dieva (ar ķēniņa starpniecību) nedabiskais pašupuris. Pašupuru pēdējie piemēri Rietumu civilizācijā pārpaliek Katāru kristiešu pēctečos un viņu nāves ritualā ‘endura’. Latviešu vidē ‘endura’ kādreiz tika izteikta ‘ragaviņu’ rituālā, kad pēc gavēņu sezonas (ap Ziemas saulgriežu laiku) dzīvi palikušie sadzirdīja sevi un savus pārvecos priekštečus ar driģenēm rūgtinātu un mušmīļu mīzalām sātinātu alu, un sasēdināja miesiski vājākos ragaviņās, un aizveda tos uz mežu. Čigāni (Čijāņi= mūzikanti , +) vel šodien svin bēres līksmojot.

*Denaturalizējies spoks—likums (pārkaļķotas jūtas), kas kā nedzīva (dabas neatzīta vai deliģitimizēta) būtne aizstāj dzīvo vārdu. Labākais piemērs latviešiem nāk no cepurniekiem, kuri izmantoja ‘dzīvo vārdu’, lai radītu globālās ticības apklusinātajā tautā sevis atpazīšanu. Pēcpadomijas materiāliskajā Latvijas valdība izmanto dabas neatzīto ‘likumu’, lai iznīcinātu tautu.

Raksta (augšā minētais) Johnstons: “...kas attiecas uz Freidu un Lakanu, ārējais iespaids, kas nāk no [lielā] Otrā... rada nedabīgu subjektivitāti dabiskā vidē.” Citiem vārdiem, nedabiski sagrozīta subjektivitāte ir tā, kura dod pilsētniekiem (vai pilsētnieku mentalitātei pakļautiem) Leņinam un Staļinam aizstāt dabas vides ļaužu ar pilsētu strādnieku (skat Ievadu) ortodoksālo mentalitāti. Neizpratne par realitātes evolūciju ir tā, kas dod mocekļiem saukt bolševikus par “ļauniem” cilvēkiem.

Lai dotu studentu nemierniekiem Parīzē dziļāku izpratni par lielā Otrā radīto subjektivitāti, 1968 gadā, sekojot studentu nemieriem, Lakāns pasniedz virkni lekcijas [skat “May ’68, the Emotional Month”, Joan Copjec, Lacan (Ibid.)], kurās viņš deklarē, ka studentu radikālisms nekādi neved uz Revolūciju*, jo, neskatoties uz student emocijām, tam maz sakars ar radikālismu. Grib vai negrib, studentu ‘revolucionārā’ subjektivitāte ir turpat kā neārstējami saindējusies ar pilsētnieciskās (un denaturalizētās) universitātes sludināto materiālistisko ortodoksālismu.

*Līdzīgi  studentu un marksisma kultūras piekritēju protesti seko 2017 g pēc Trumpa ievēlēšanas par ASV prezidentu. Līdzīgi latviešu marksistu un realitāti neizprotoši argumenti nāk no pēcpadomijas Latvijas ortodoksālistiem.

Tā tad, lai cik ‘revolucionāras’ ir studentu emocijas, tās nespēj novērst čūskas tieksmi darīt sev galu ar kanibalizācijas izpalīgu. Lai likumi būtu likumīgi, tos garantē ķēniņš ar savu dzīvību, kāpēc Viņš ir Saules dēls, kuru ‘likumīgā demokrātija’ šodien izsmej un nolāda.