EC 575 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirti Muķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

2. Ja stāsts ir aizmirsts vai paliek spoks?

Grieķu mitoloģijā Ķēniņš Kadmus ir Tēbas dibinātājs un tās pirmais valdnieks. Aiz mita slēpjas patiesi, bet tagad sen aizmirsti notikumi. Mits ir kā filma uz ekrāna. Ja latviešu mitoloģijā ir līdzīgs stāsts, tad Tēbu sauktu par Jersiku. Mits ir mūžam parstāstams stāsts, kāpēc sekojošais atšķirās no enciklopēdiju versijām.

Kadmus ir Ķēniņa Edipa (Jāņa Klīvkāja) vectēvs. Kadmusa tēvs. Ķēniņš Agenors (latviešu valodā Aižens), sūtīja Jāni meklēt māsu, kuru bija izvarojis kāds balts bullis, kuram vārds bija Neznokur. Īstenībā Neznokur ir skatuves vārds Dievam Zevam, kas ir visu Neznokur Dievu tēvs. Interesanti, ka pēc Zevs viņu izvaroja, princese Eiropa uzkāpa Zevam uz muguras un atļāva sevi nest uz Rietumiem. Ar to stasta stāstītāji skaidro, ka Eiropa no izvarošanas sekām vai nu mira, vai pārgāja dzīvot tā sauktā citā, virtuālā, vai ‘zilā’ realitātē. Varbūt Eiropa vēlējās kļūt kādas citas Dievu saimes māte. Vismaz viena no mita versijām tā varētu apgalvot.

Baltā krāsa tiek uzskatīta par nevainības krāsu. Tāpēc sēdēt uz balta buļļa muguras nozīmē izaicināt uz kauju pašu nevainību. Kā rāda rodeo kovboji, tāds izaicinājums ir garants, ka izaicinātājai virsroka, ja tāda gadās, ir tikai īslaicīga. Tā tad, ar baltas krāsas pieminēšanu, mita stāstītāji dod mājienu, ka Princesei Eiropai mīlestības prieks ir īslaicīgs un pēc pirmā ‘notikuma’ viņai pēc mīlestības prieka niez mūžīgi. Mita autori, gribēdami mūs uzjautrināt, tā stāstīja vai dziedāja.

Kritisks ieskats mita dod mums zināt, ka mēģināt atrast Princesi Eiropu nebija iespējams, jo Eiropa ir simbols, kāds var pārstāvēt vairāk nekā vienu meiteni. Tā tad, kad Zevam uznāk dzimtkāre, viņš ēd visu, kas uz gada. No citiem stāstiem mēs zinām, ka izvarot svešas cilts sievietes un tās pēc tam nolaupīt sev par līgavām, ir sena tradīcija ar ko bāleliņi, Zeva vārdā, atzīmē kādas cilts sakāvi, izzudināšanu, un tās vīriešu pazemošanu*.

*Šajos mitos ir redzama vīriešu tendence būt sautīgiem un turēties pie savu tēvu apdzīvotām teritorijām dažkārt līdz nāvei, ka neatdalāmu daļu no kopienas veidošanas procesa. Mūsdienās, šim procesam šahu piesaka patērētāju un globalizatoru tirgus kārdinājumi, pie kuriem kārdinājumiem pieder stāsti no ‘Dekamerona’. Tādos apstākļos vīrieši vairs kļust par ganu zēniem, kuri pavasarī no kārklu zariņiematsit mīksto mizu un veido kārklu stabulītes, kas ar svilpīti uz mežu vilina Annelīti.

Tas, ka Kadmus iet meklēt māsu ir pasaciņa, aiz kuras slēpjas kāda sen aizmirsta kauja, kuru Ķēniņam Aiženam ir lemts zaudēt. Lai atbrīvotu ķēniņu no pazemošanas, kas seko zaudētai kaujai, izbijušā galma priesteri palaiž stāstu par ķēniņa meitas izvarošanu. Šī stāsta aizsegā Princis Kadmus iet dibināt jaunu valsti, nevis atrast māsu. Māsa ir zem velēnām vai aizbizojusi ar Neznokur uz Nezinkur.

Noguris no pils kalna meklēšanas, Kadmus nonāk pie kādās mežmales, kura atrodās kāda attāla kalna pakājē. Bez kavēšanās Kadmus sāk celt sev nakts māju. Kamēr viņš un daļa no viņa pavadoņiem ceļ nojumi, citi iet meklēt ūdeni. Gadās, ka ūdens avotu, sargā pūķis Sumpurns. Pūķis ir Zemes mātes, Artēmas, aizsargs. Pūķis iznirst no avota un norij Kadmusa pavadoņus.

Izrādās, ka kamēr vieni meklē ūdeni, Kadmus ir uzkāpis kalngalā, un kur atrod piemērotu vietu savai jaunai pilij. Tāpēc nekavējoties viņš upurē savu mīļoto piena devēju, melno slaucamo govi Boetu. Kad Zemes Dieve Artēma par upuri uzzina viņa ir sašutusi, un lai izteiktu nepatiku, dod rīkojumu Sumpurnim norīt Kadmusa pavadoņus.

Kad pavadoņi neatgriežās, ūdeni meklēt iet pats Kadmus. Arī viņš satiek Sumpurni. Izceļas domstarpības, un Kadmusam (kā Zeva pārstāvim) izdodās pūķi pārvarēt. Drošs paliek drošs, Kadmus pūķim izlauž zobus, un tos izkaisa pa zemi. Pa kreisi Kadmus izmet pūķa apakšējā žokļa zobus, pa labi viņš samet pūķa augšējā žokļa zobus. Kadmus ir pārsteigts, kad pēc brīža zobi pārvēršas divās bruņotās kaujas grupās, kuras sāk vienu otru aprunāt un nicināt.

Tā kā Kadmus atrod sevi stāvam starp abām grupām vai žokļiem, viņš saprot, ka Sumpurns nekādā ziņā nav beigts, un Dieve Artēma nav viņam piedevusi par viņai svētas vietas apgānīšanu. Nevēlēdamies krist par upuri ne vienai, ne  otrai zobu rindai, Kadmus gudro kā izlavīties no iespējamā kaujas laukuma. Viņam ienāk prātā savā vietā atstāt Boetas mēli*. Bet Boetas mēle turās pie dzīvības nemazāk sīksti, ka zobi, kāpēc tā pievērš uzmanību uz sevi ar skaļu baurošanu. Bruņotie vīri iedomājas, ka mēle viņus zaimo, un tai uzbrūk, lai apklusinātu. Kamēr bruņotie vīri sit mēli, Kadmusam izdodās aizmukt. Pēc kaujas, lauks pie mežmales ir pārpildits ar karavīru līķiem.

No kaujiniekiem, tikai pieci puiši, kas cēlušies no gudrības zobiem, paliek dzīvi. Skaitlis ‘pieci’ liek domāt par pentagramu, kas ir piec-staraina zvaigzne un varas simbols. Kopā ar šiem pieciem vīriem, Kadmus uzceļ pili, kuru viņš nosauc par Jersiku (Jēruzālemi) un ieceļl sevi par tās valdnieku. Lai nevienam nebūtu šaubu par viņa nolūkiem, Kadmus sevi pārkrista par Ķēniņu Visvaldi.

Laika gaitā, Ķēniņš Visvaldis, atrod mežu, kas aug apkārt pilskalnam, pilnu ar sēnēm. Vietējie iedzīvotāji sauc šīs sēnes par mušmīlēm. Būdams izsalcis Visvaldis iet sēņot un apēd spaini pilnu ar mušmīlēm. Tajā pašā naktī viņš sapņo dīvainu sapni.

Visvaldis sapnī redz to pašu Sumpurni, kuru viņš iepriekšējā vakarā bija it kā nogalinājis. Pūķis locās gar zemi kā čūska un cenšas noķert savu asti. Kad aste ir noķerta, čūska sāk to ēst. Ar katru kumosu, riņķis, kuru veido čūskas ķermenis, sarūk ar vien mazāks līdz riņķis pazūd pūķa vēderā. Noēdis sevi lidz sejai, Sumpurņa zobi tālāk netiek.

Lai kā Sumpurnis cenšas sevi pazudināt, sevi noest viņam neizdodas. Nespēdams sasniegt savu seju,  puķis kļūst nikns, un seja pārvēršas neizsakāmi drausmīgos vaibstos.

Tālo austrume zemēs, šo seju sauc par Kirti mukha, kas nozīmē Slavenā vai Svētā seja. Seja atspoguļo šausmas, mokas, un ierobežojumus kādus cilvēkam ir jāpieņem kamēr dzīvo uz Zemes.

Ķēniņš Visvaldis jūt sejas mokas, un sapnis sāk kļut par murgu, līdz pats sapnis atrod mokām atrisinājumu. Sejas apakšējie zobi sāk augt arvien garāki. Tie neapstāj augt, līdz izaug caur žokļiem, tad caur pieri, virs kuras tie pārvēršas ragos. Tikko ragi ir izauguši tie pārvēršas par bruņotiem dvīņiem, kuri savā starpā uzsāk kautiņu. Gadās, ka dvīņi cērt ar zobenu viens otram vienlaicīgi, kāpec uz Zemes vienlaicīgi nokrīt divas galvas. Momentā Svētā seja pārvēršas dūmos un izgaist.

Princis Visvaldis pamostas dziļi satricināts.

Ko gan sapnis var nozīmēt? Vai aiz tā slēpjas kāds brīdinājums? Pārdomājot sapni, Ķēniņš Visvaldis sāk atcerēties vairākus stāstus.

Viens no stāstiem ir par diviem milžiem, dvīņiem, ar vārdiem Otis un Efilts. Dvīņi ir iemīlējišie Zemes dievē Artemē, un vēlās ar Dievi dzimum sakarus. Bet Artēme brāļiem neatdodās un bēg. Brāļi paķēr šķēpus un dodas Dievi ķert. Kad Dieve redz brāļus nākam tuvāk, viņa pārvēršas par stirnu un ieskrien mežā, kur kādā dārzā zālājs ir brīvs no kokiem. Nonākuši pie dārza, Otis un Efilts ieņem vietas katrs savā dārza pusē, un sviež šķēpus uz dārza vidū stāvošo stirnu vienlaicīgi. Brīdi pirms šķēpi krustojas pie stirnas sirds, stirna izgaist, bet šķēpi turpina ceļu līdz pretējā pusē katrs iedūrās pretējā brāļa sirdī.

Līdzīgs stāsts nāk no Indijas. Tur stāsts ir par putnu, kam ir divas galvas, bet tikai viens vēders. Putna vārds ir Pančatantra. Pančantras galvas (viena vīriešu, otra sieviešu) sāk strīdēties. Strīds ir par to, kura no galvām būs pirmā, kas ēdīs pasaules gardāko ābolu. Galva kura pirmā iekodīs ābolā dabūs noēst visu ābolu. Vai nu sieviešu, vai vīriešu dzimta iegūs priekšrocības uz mūžību. Kamēr galvas strīdās, viņu garie kakli aptinās viens ap otru, un tā Pančatantra, pats un pate, viens otru nožņaudz, un nonāk pie mīlestības akta kaislākā momenta.

Trešais stāsts ir atrodams sengrieķu rakstnieka Sofokļa lugā ‘Ķēniņš Jānis Klīvnags’, kurā Ķeniņa dēli, Eteokls un Poliniks, arī uzsāk savā starpā strīdiņu. Strīds ir par kurš no brā’’liem būs pirmais, kas pārņems tēva un Jersikas troni. Pie Jersikas septītiem vārtiem brāļi viens otru nogalina.

Ir vērts ievērot, ka šī stāsta pirmā daļa, kurā atklājas Svētās sejas izcelsme, nav zināma Rietumos. Toties tālos Austrumos netiek atcerēta sejas ciešanu atrisinājums.

Bet vai tad Gorgonas/Medusas sejai tiešām nav cita izeja? Vai cilvēcei tiešām ir lemts sevi atkārtoti iznīcināt un vienīgais atrisinājums ir cerēt, kā budistam, uz dzīves kaisles iznīcināšanu un neatdzimšanu?

Garīgie mācītāji uz jautājumu atbildēs ar ”Nē”. Tāpēc nākamais stāsts ir par Ķēniņa Kadmusa/Visvalža mazdēlu Edipu vai (šī autora versijā) Jāni Klibkāji.

Stāsts par Ķēniņa Klibkāja nāves iemesliem (par kuriem stāsta Sofokļa luga) ir pamatots uz spēcīgām āderēm. Vai šīs āderes var iespaidot tagadni?. Par šo tēmu, mazliet līku loču un apmeklējot dažādus stāstus, tērzēsim turpmāk.

Esam brīdināti, ka attiecībā uz Latviju, āderes atbild ir JĀ!

EC 574 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Ķēniņš Klīvnags

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

1. Kriksis, Kristus, Kirti, vai Klīvnags?

Ievadā esmu mēģinājis lasītājam sniegt nojautu par mūsu sabiedrības pamatos kusejošām aizmirstām un vēsturnieku neievērotām apakšzemes upēm—āderēm. Šajā nodaļā mazliet par vārdu un stāstu kriptoloģiju.

Viena no āderēm ir baltu senkristietības pamati, kurus noliedz nevien mūsdienu kristieši, garīdznieki, un ar akadēmiskiem grādiem apkarinātie piparkūku teologi, bet turpat visi vēsturnieki. Vienpusīgiem uzskatiem un paviršiem domu gājieniem (īpaši latviešu izglītības iestādēs) par pamatu ir daudz un dažādi laicīgi kārdinājumi: valdības atzinība, akadēmiskie un politiskie posteņi, iesēdusies domāšana, vairāk kārt pārkrāsotas potemkina fasādes, vienpusīga izglītība, atkarība no cukura un bonbongām, 1648 gada Vestfālijas miera līgums, Romas garīgās teoloģijas nevarība laicīgās varas paspārnē, ieaudzinātā bailība no pseido autoritātēm, tumsonīga ierēdniecība („Ko tas mainīs—ja uzzinam, ka K. Ulmanis nodeva Latviju?”), valdības atkarība no nodokļiem, utt.

Visievērojamākais iemesls modernās cilvēces gara trūcībai ir Romas Kristietības sentimentalitāte un izvairīšanās aktualizēt pretestību laicīgās varas uzbrukumiem cilvēcei un Dabai. Tā ir īpašība pie kādām nonāk visas birokrātijas, kas nosaka sev privilēģijas. Lai cik baznīcnieki izceļ Jēzus lomu Jaunā Derībā (JD), jautājums ir un paliek, kur viņi tādu Jēzus lomu ņēma? Vai tikai paši to izgudroja, vai tā no citu dienu aktuāliem apstākļiem?

Lai no kādiem apstākļiem tā cēlās, gadu simtu maiņā, JD tā īsti neko uz mūsu planētas nav mainījusi. Šodien no tās ir pārpalikuši tikai jauki, bet tukši vārdi. Par galveno iemeslu tam ir Romas apzināta pakļaušanās laicīgai varai un Upurkristiešu nepieciešamības noliegšana. Sanāk, ka JD tika rakstīta kā jauka pasaciņa, lai pakļaušanos laicīgai varai varētu izpildīt ar nicinošu bezkaunību. Protams, tā nav tikai mūsdienu parādība, bet tās infekcija ir redzam kopš sen.

Mūslaiku latviešu kristīgās ticības Ahiļa papēdis ir meklējams pat viņas atdzīvinātājos. Baznīcnieki vairs tikai daļēji atcerās, ka MieraJāņu [senāk saukti ‘Merovingi’’ (Miera enģēļi)] misija nebija valdīt, bet valdību apstiprināt upurējot kopienas labā savas dzīvības (par šo tēmu vairāk turpmāk).

Par nožēlu maldu slazdā ievainojumu papēdī (Ahila) guva arī ievērojamais Cepurnieku kustības veicinātājs grāfs Cinzendorfs. Grāfs neatteicās ne no katoļu teoloģijai pakļautās Luterticības, ne no sava tituļa. Cinzendorfa nevainības un neapzinātības gala rezultāts inficēja Cepurnieku kustību visā Livonijā. Kustība vienmēr jutās kā skicofrēniska būtne, šķelta starp senkristietības upurķēniņu suverenitāti (kura lomu atbalstīja draudzes-tautas brīvprātīgie ziedojumi) un kristīgās ticības katoļu teoloģijai pakļauto varu (kāda balstijās uz obligatiem nodokļiem un laicīgās varas spējām tādus iekasēt).

1937 gadā, pēc Latvijā nomira ievērojams skaitlis suverēni domājoši un vēsturē iesakņojušies cepurnieki*, cepurnieku pārpalikums pakļāvās divkosīgai Luterticībai. Ar to pienāca gals, ne tikai (minimālai) senkristietības kustībai Latvijā, bet draudzei, kas no pirmsākuma uzskatīja sevi un latviešus par tautu ar īpašu misiju; re vācbrāļu novērojums (1844 g) par Vidzemītes latviešu ļaudīm: “Ideja par viņiem kā par Dieva tautu ir tik stipra, ka tie pie tās turēsies kā kādreiz husīti un valdieši….”**

*Gundars Ceipe, „Latvijas brāļu draudzes vēsture”.137 lpp+. **Gvido Straube (skat pēdējo 7 video sižetu), „Latviešu brāļu draudzes diārijs”, 113 lpp..

Lielu lomu Kristīgās ticības norietā Latvijā ieņēma ne tikai katoliskā teoloģija, bet arī citas maldus ‘kultūras’ vērtības—Tautas dziesmas un Dievturība. Pēdējās uznāca uz skatuves pēc Luterticība bija nonicinājusi un padzinusi Cepurnieku draudzes. Pret maldus vērtībām labvēlīgi izturējās kā Katoļticība, tā Luterticība (pēdējā kura uz īsu laiku uzņēmās Latvijas valsts ticības lomu, tāpat kā tas bija Zviedrijā)*. Ja arī Tautas dziesmām un Dievturībai nebija pārliecinoši skaidrojumi vai pamatojumi**, abi fenomeni atrada atbalstu dažādu fanātiķu vidū, jo šie fenomeni kā idejas it kā pierāda, ka vēstures pamestā latviešu inteliģence pārstāv arhaisku kopienu ar izteiktām īpatnībām un nepārtrauktu identitati.

*Luterisms kā liecina nepārliecinošu apgalvojumu pārpildītais raksts, atsakās dot tuvāku informāciju par savām vardarbīgām tendencēm, līdz ar ko Luterisms veicina patiesu latviskas identitātes represiju. Neskatoties uz to, ka Luterticībai Latvijā tiek pierakstīti pāri par 700K biedriem, tā ir bez efekta draudze.  **Ir interesanti ievērot, ka dzejnieka Pumpura pseido epikai „Lāčplēsis” (kā to apgalvo vēsturnieks Kaspars Kļaviņš intervijā žurnālā ‘Kabinets’, 87 nr., 2010 g, novembrī) pamats var nebūt Latvijā, bet Langvedokā, Francijā. Kā šis stāsts nokļuva Livonijā? Vai varbūt arī no Livonijas Langvedokā? Protams caur Jersikas ķēniņvalsti, kur bija nodibinājies Langvedokas Katāru ticības atzars.

Tautas dziesmu vākšana Livonijas vai Latvijas valdības laikā, sākās ap 19 gs vidu, un notika apmēram 60 gadu (1880-1940) garumā. Ir aizdomīgi, ka tautas dziesmās latviešu dzīve mežā ir trūcīgi atspoguļota, bet tā sauktā ‘arāju’ tautas dzīve, kam vēsture nesākās neko agrak par 15-16 gadu simtu, kļūst uzbāzīga. Nedrīkstam aizmirst, ka viens no pirmiem latviešu valodas dzejniekiem, Ķikuļu Jēkabs, neko par tautas dziesmām nezin, bet drīzāk savā dzejā atspoguļo tā sauktos ‘mīļināmos’ vārdus (skat: Vidzemīte, dvēselīte), kuru garīgo nozīmi latviešu gramatiķi slēpj, atvasinot vārdu kā ‘pamazināmo’ vai diminutīvu. Kamēr zinātniski kritiski raksti par Tautas dziesmām nav parādījušies, pēcpadomijas Latvijā tautas dziesmas ir praktiski pamestas, un bērni un skolēni par tautas dziesmām reti ko dzird vai tās dzied. Ir jāsecina, ka pēcpadomijas latviešu laicīgā gara kultūra no tautas dziesmām kaunās.

Attiecībā uz Dievturību, jāsaka, ka neskatoties uz kustības autora (Brastiņu Ernesta) entuziasmu, tāda nebutu bijusi, ja Luterticība nebutu tanī saskatījusi iespēju likt šķērsli cepurnieku kustībai un tās draudžu cerībai izveidot no latviešiem ‘Dieva tautu’ un ‘tautas baznīcu’. Represiju metodes ir dažādas. Viena ir Luterticības nevarība (ne jau bailība) atbalstīt augša minētā Ķikuļu Jēkaba centienus veidot latviešu pašapzinību un pretoties viņam piešķirtam sodam: ”... vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ar labu garu siekstu pie abām kājām — kā ļoti bīstamu noziedznieku.” Otra ir neinformētība par citu tautu folkloru*. Citiem vārdiem, Dievturību veicināja Luterticības iekšpolitika un Romas Kristīgās ticības teoloģijs kriptoloģija. Patiesā latviešu identitāte, pie kā piederās senvēstures kristīgā ticība, tiek noliegta, jo katoļu vai jaunkristiešu teoloģija Kristīgās ticības senvēsturi noliedz.

*Turpat visiem latviešiem pazīstamā tautas dziema ‘Saulīt tecē’, stāsta par kāda bērna centieniem ‘panākt’ Aizsaulē aizgājušo māmiņu. Lai cik bērns māmiņu sauc, viņš/viņa nespēj māmiņu ne sasaukt, ne panākt. Nekur neesmu lasījis, ka t.dz. atspoguļo seno ēģiptiešu redzējumu, ka dzīve nebeidzās ar navi, bet ar aizietu Viņsaulē. Cik man zināms, seniem ēģiptiešiem nebija vards ‘nāve’, jo to aizstāja vārds ‘rietums’.

Tas nenozīmē, ka nevar notikt Kristīgās senticības Atmoda. Arī Dievturībai ir iespēja tādu veicināt, ja uzdrošināsies pētīt senās ķēniņvalsts Jersikas patieso lomu proto-Livonijas laikmetā, un sapratīs, ka vārda ‘pagāns’ patiesā nozīme ir ‘pa-Jānis’ un, ka vārds tika ieviests kā katoļu teologu pazemojums senKristietībai. Neatzīts paliek arī vārds ‘Jersika’, kurš ir Livonijas un proto-Livonijas latviešu vārds Jeruzalemei. Vai tāda radikāla reforma laikmetā, kad ‘izglītotās’ valsts aprindās pat Kristīgā Jaunticība tiek nievēta ir cita runa.

Par nožēlu, katoļu teoloģijas un pilsētnieku virtuālās realitātes ietekme pieprasa baznīcu nostādīt dabas zaļo realitāti vienā līmeni ar virtuālo vai zilo realitāti. Rezultāts ir zili vai zaļi duļķaina pelēka krāsa.

Rodas jautājums: Kāpēc pirms Vesfālijas miera līguma vēl pastāvēja suverēni darbīgas Kristīgās ticības draudzes, bet drīz pēc miera līguma tās iznīka? Vai tam kāda sakarība ar laicīgo varu diktātiem, un garīgā vārda atvietošanu ar tirgus reklāmām, kur ievērojamu lomu ieņem Dekamerons? Kā zināms, Dekamerona pirmais stāsts ir par Ferrari auto pārdevēju Klapeleto, kas atrodas uz naves gultas. Klapeleto, savā grēksūdzē atzīstas, ka viņš zin, ka zem puskaili ģērbtām meitenēm, kuras reklamē automobīļus, tās ir patiesi kailas, par ko viņš esot pārliecinajies, pirms viņš ļāvis viņām piesēsties pie automašīnas stūres. Nopietnāk: Vai tam kāda sakarība ar Upurdieveļu* padzīšanu un atvietošanu ar vienreizīgu un vienlaicigu Upurdievu?

*Domāju, ka angļu valodas vārds ‘devil’ (velns) ir cēlies no latviešu vārda ‘dieveļi’, kurš vārds 18 gs varēja nozimēt apmēram to pašu ko angļu valodā nozīmē holy rollers , un iekļuva angļu valodas leksikā caur Cepurniekiem Amērikā. Nav noliedzama iespēja, ka starp Betlēmes dibinātājiem Amērikā, līdzās grāfam Cinzendorfam  bija Cepurnieki no Livonijas. Tas neskatoties uz to, ka Wikipēdija sniedz moku pilnu atvasinājumu, ka vārds cēlies no vidus-angļu valodas ‘devel’, kas savukārt no sen angļu ‘deofol’, un ar akadēmiķu sapņu pareidolijas izpalīgu no Grieķu diábolos. Toties skat antropologu un valodnieku neatklāto „Dīvaliņu” kapsētu, Valmierā.

Ja lasītāji pieņem iespēju, ka Cepurnieku kustība ir viena no pēdējām senkristiešu draudzēm Rietumos, kurām atmiņā Austrumu senkristiešu sadzīves veids vēl spēlē savu senātnisko lomu, tad viņi sapratīs, ka cepurnieku atzinīgā pieņemšana Livonijas vidē ir liecība, ka austrum Eiropas pagātne ir bijusi ievērojami atšķirīga no tās, kāda līdz šim tā ir tēlota.

Lielākais trieciens pret senKristīgo ticību tika vērsts Melnās jūras apkaimē. To izraisīja vikingi (par kuriem propagandē gan zviedri, gan norvēģi, gan latvieši), kuri izvandīja un iznīcināja, iespējams, tūkstošiem gadu senas civilizācijas, Baltu un Lūdu* ieskaitot. Protams, pēc vikingi kļuva ‘civilizēti’ (t.i., socializēti), viņi darīja visu iespējamo, lai cilvēce viņu ieviesto haosu aizmirstu: seni dokumenti tika dedzināti, senas grāmatas tika pārrakstītas, burti tika mainīti**, vēstures notikumi tika pārcelti kā laikā, tā telpā, vardarbības tika slēptas ar cerību tās tiks aizmirstas, un Nobeļa un citas prēmija ar naudu pārklāja visus grēkus.

*/**Lūdi, re jūdi. Jezum pie krusta, virs galvas ir zīme ‘INRI’, kas latiņu valodā lasāma kā ”Iesvs Nazarenvs Rex Ivdaeorvm”.Ievērosim, ka burts I pie vārda Ivdaeorum, senā skriptā ir tik pat labi lasāms kā burts L, kurā gadījienā vārds kļūst Ludaeorum, un frāze tagad lasāma ka Iesus Nazarenus Rex Ludaeorum—Ļaužu (nevis Jūdu) Ķeniņš no Nazarēnas”. Starp citu, šāda burtu apmaiņa darbojas kā sena kriptoloģijs ierīce.

Tomēr no vardarbīgi mainītās vēstures kaut kas pārpalika.

Pārpalika viena no slavenākām seno Grieķu lugām, kuru it kā sarakstījis Sofokls, un kura saucas „Ķēniņš (P)Edifus” (manā tulkojumā .’Ķēniņš Klīvnags’). Daudzi ir par šo lugu prātojuši.

Kas, pa piemēram, ir mīklainā ķimera, pa pusei lauva, pa pusei maitas putns ar cilvēka seju? Kāpēc šī drausmīgā būtne, Sfinks (kuru Rietumu mākslinieki vienmēr attēlo profila, nekad ģīmetnē), prasa tik viegli atmināmu mīklu (Kas vispirms staigā uz četrām, tad uz divām, tad trim kājām? Atbilde: cilvēks)? Taču patiesībā mīkla nav atminēta līdz mūsdienām. Varbūt luga ir sava veida Sfinks/ Kirti Muķa (Svētā seja), kas gaida atklājumu?

Tagad jau trīsdesmit (ja ne vairāk) gadus secen autoram prātā iešāvās doma, ka luga ir pārrakstīta. Varbūt pārrakstītājs (ne jau sen aizmirstais aktuālais autors) ir tas pats Sofokls, jo uzvārds cēlies no vārda ‘sofists’: filozofs, kas māk veikli locīt un mainīt vārdu un argumentu nozīmi.

Doma, ka luga ir pārrakstīta, palika autoram prātā un vedināja uz domu to pārrakstīt vēlreiz, šoreiz atgriežoties uz iespējamo oriģinālā stāsta versiju, kuru bija iespējams saskatīt Sofokļa lugā. Bet pēc pirmās pārrakstīšanas, prātā vienmēr nāca jauni atklājumi un iespējami varianti. Nav noliedzama iespēja, ka šīs lugas versijai (kas pievienota šīs grāmatiņas pēcpusē) nākotnē būs vēl citas maiņas.

Viens no atklājumiem, kas veicināja lugas pārrakstīšanu ir stāsts par pilsētās Tēbas dibināšanu. Stāstā lielu lomu ieņem Ķēniņš Kadms, kura pēctecis ir ne tikai Ķēniņš Klīvnags, bet Ķēniņiene RaŽanna, domājams, cēlusies no Ķēniņa Agenora pazudušās meitas Eiropas. RaŽanna, kopā ar māsu Meiropu (?Eiropa), vairākus gadus, pirms tās apprecēja Korintas un Tēbas ķēniņus, nodarbojās kā tempļa maukas Korintijā. Vairāk par šo stāstu (un kāpēc tas tāds) nākošās nodaļās.

Kirtti Mukķa

(Svētā seja)

© E. Antons Benjamiņš, 2017

EC 573 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirtti Mukķa (Svētā seja)

By © Ludis Cuckold

PIRMĀ DAĻA. Priekšvārds.

Revolucionāru tuvredzība.

Kad Staļins apņēmās iznīcināt Ukrainas (Latvijas, u.c.) ģimeņu ekonomiku (kuru viņš teica piederam ‘kulakiem’*), viņš to nedarīja (kaut domāja ka dara) ‘strādnieku’ labā, bet gan pilsētnieku labā. Tas tā atklājās tikai daudzus gadus vēlāk. Mēs šodien zinām, ka ‘Dzelzs vīra’ perspektīve bija orientēta uz īslaicīgiem panākumiem. Viņš nebija sapratis, ka Revolūcija pret ortodoksālu varu reti sasniedz iecerētos rezultātus. Viņš nesaprata, ka ‘strādnieks’, ne mazāk kā strēlnieks ir būtne, kura piekāpās varas diktātam. Revolūcijas dalībnieki saprot par vēlu, ka ortodoksālā vara vienmēr iekāp ortodoksālā kursā. Kad revolucionāri pamostās un saprot, ka vara ar viņiem rīkojās kā ar robotiem, ir par vēlu atkārtoti iekurināt Revolucionāru subjektīvo cerību sparu.

*Kulaks—nav zemnieks vai sīkgruntnieks, kurš ražo tikai graudu produktus. Pašatbildīgs par sevi un savu ģimeni kopš pirmatnes, viņš un viņa saime bija audēji, galdnieki, kurpnieki, zirgu iejūga darinātāji, utt. Kamēr graudi un dabas veltes tika ievāktas Saules (Ra-Žannas) mēnešos, amatniecība galveno kārt darbojās ziemas mēnešos.

Sanāk paradoks. Kamēr pa vienu teleskopu skatoties, Revolūcija grib panākt cilvēces atbrīvošanos no augstmaņu slodzes, pa otru logu redzam, ka Revolūcija veido nākotni ne mazāk represētā telpā, ja vien tāpēc, ka problēmu atrisinājuma meklētāji nav sapratuši problēmu patiesos iemeslus.

Ļeniņs, Staļins (un Marks, un virkne Atmodas laikmeta filozofi) diagnozēja cilvēces kultūru neveiksmīgi. Kāpēc tas tā, neviens šobrīd, kad pasaule atkārtoti atrodas grīstē, negrib atzīt. Par grīstes iemesliem rakstišu arī turpmāk, jo pasniedzu radikālu problēmas diagnozi:

Neskatoties uz to, ka cilvēcei ir prāts un spēja prātu īstenot, tā sauktais atrisinājums atkārtoti iekrīt vecās sliedēs, jo kā jau esmu rakstījis, prāts paliek ortodoksāls un atsakās ņemt vērā cilvēces subjektivitāti. Pēdējās telpa ir tik tālu represēta un denaturalizēta*, ka par subjektivitātes izbijušo stāvokli var vai nu romantizēt, vai to galīgi iznīcināt (kā to darīja Staļins), vai atrast alternatīvu sabiedrības šķiru (strādnieki), kuras problēmas var ar asinīm, ortodoksālas varas un politkorektas domāšanas piespiedu izmantošanu, uz brīdi atvieglot.

*Denaturalizācija (Dabas atraidīšana), arī subjektivitātes denaturalizācija (skat EC587/ Lakans) veicina  pārpratumus, kas izsakās romantizētās jūtās, kādas veicina vardarbību (kura dažkārt arī izsakās tā saukta ‘konspirācijas teorijās). Labs piemērs notiek, kad dumpinieki, bīdamies nāvi vai neveiksmi, no svētām dusmām nodedzina paši savu rajonu, bet atsakās iet uz ķēniņa pili, kur sēž īstais vaininieks. Jozefs Staļins ir labs piemērs šim neveiksmīgam revolucionāram, kad vinš pārceļ Revolūcijas patiesos subjektīvos iemeslus no zemniekiem (dabā) uz strādniekiem (pilsētā), jo ir vieglāk celt pilsētu, ka atjaunot traumēto dabisko cilvēces sabiedrību.

Ja manam secinājumam ir taisnība, tad nav brīnums, ka šodien pasaulē valda Nelaime, jo pilsēta turpina izārdīt Dabas realitāti.

Kas ir ‘Dabas realitāte’?

Atbildi sniedz mans kaķis Ņurjāns. Kad es viņu glāstu, viņš manam glāstam uzticās, kā draudzīgam pieskārienam. Viņam neienāk prātā, ka es varētu, nākošā momentā, viņu izsviest pa logu vai aizvest pie veterinār ārsta un kastrēt. Tas neskatoties uz to, ka Ņurjāņa iepriekšējais saimnieks viņu izmeta ar smagi sakostu un strutojošu kāju manā dārzā. Protams, Ņurjāņa liktens ir saistīts ar to, ka viņš ir Siāmas un Angoras kaķu krustojums, un viņa prasības ir vairāk piemērotas kāda ķēniņa galma apstākļiem, ka kādas Latvijas ģimenes fantāzijai par to. Tas nenozīmē, ka es dzīvoju ķēniņa galmā, bet tikai to, ka dotā brīdī, mani apstākļi ļauj man Ņurjāni apmierināt ar viņa temperamentam atbilstošu ēdienu karti. Bet ne jau Ņurjāns pie tā ir vainīgs.

Manu prāt, Ņurjāņa uzticība man ir līdzīga Kristīgai ticībai, kāpēc uzskatu, ka Kristīgā ticība ir, caur Dabas filtru, Dieva dota. Tas ir iemesls, kāpēc manā uzskatā Ķēniņš nav Kristīgās ticības iesācējs, bet ka viņš seko tūkstošiem gadu garai Upurdievu paaudžu līnijai. Upurdievi bija būtnes kā es savam kaķim; re, ar upurdieva esību es apstiprinu kādas nevainīgas būtnes uzticību kā Dievam, tā Dabai.

Ne Leņins, ne Staļins saprata, ka Padomijas Revolūcijas cēloņa pamatā nav ‘tautas’ interese tikt vaļā no augstmaņu klases (kaut arī tā), bet kā to izsauca velme atkratīties no Industriālās Revolūcijas, kuras parādība izsauca no cilvēces nedabiskas prasības. Kā Leņins, tā Staļins, tā Marks bija aizrāvušies ar sapni par Industriālo laikmetu. Viņu risinājums cilvēces nedabiskām prasībām bija radīt pilsētnieku sabiedrību, kura laika gaitā ar vien vairāk iedzīvojās pseudo realitātē, kam mazs sakars ar Dabu, bet kāda pilnā mērā pārstāv Nedabu vai virtualitāti. Neapšaubami, mans apgalvojums, izsauks daudz lasītājos šoku, ja vien tāpēc, ka virtuālā realitāte pastāv un valda jau kā desmit paaudžu sēriāls.

Tomēr cilvēce jūt (ja arī to nejūt tai uzkundzējošās valdības, kur cilvēces vietu ir ieņēmuši miljonāri un biljonāri) aktuālo realitāti caur dzīves apstākļiem. Tā sauktais Industriālais laikmets ir posms iekavās, un mēs dzīvojam dienās, kad šīs iekavas slēdzas, un fermas saimnieks nes savas sievas un bērnu sasapņoto kaķi uz mežu lapsām par barību. Gadās, ka vēl cerību neaizmirsis, saimnieks iemet kaķi manā dārzā.*

*Ar veterināres izpalīgu es izārstēju kaķim kāju, bet pie reizes viņu arī kastrēju/ denaturalizēju. Daba man jautā: Vai es kļūšu Upurdievs tai par labu?

Visa cilvēce (izņemot Latvijas pašreizējo valdību) šobrīd dzīvo bažās, jo nezin kā pārdzīvot Industriālā laikmeta sabrukumu. Vieni domā, ka nāk Trešais pasaules karš, citi uzskata, ka financiālā krīze ir tik liela, ka kapitālistu fašistiskā cum komunistiskā sociālā iekārta (virtuālās realitātes galvenās pārstāves) to nespēs pārdzīvot un pilsētas sabruks. Reti kāds ir var iedomāties, ka tie, kas pārdzīvos krīzi, būs tie, kas aties uz senču laiku dārzkopību.

Padomijas Revolūcijas laikā, kurā ievērojamu lomu spēlēja latvieši, ne kreisie, ne labējie politiskie spēki saprata, ka Revolūcijas inscinētāji nebija ļaudis Pēterburgā 1917 gadā. bet tie kurus Anglijā zināja saukt par ludīšiem.* Protams, tas nenoliedz, ka dzirksteli Revolūcijai izsauca trūcība un bads.

*Ludīši —sinonīms latviešu vārdam ‘ļaudis’; vācu vārdam ‘Leute’, no kā ķēniņa vārds Ludvigs; franču vārdas ‘Luis’, utt.

Ludīši bija Anglijā dzīvojoši laudis (no Notinghamas, Jorkšīras, Leikasteršīras, u.c.), kuri vairāk ka simts gadus iepriekš (1811–16) sacēla dumpi pret tehnoloģiju. Dumpis bija vērsts ne tikai pret tehnoloģiju, bet arī tiem kuri technoloģiju atbalstīja (tehnokrāti, valdība), un pret tiem, kuri to propagandēja. Ludīši dumpojās un lauza mašīnas, jo mašīnas iznīcināja amatniecību, ar kuras izpalīgu (aušanu, dzijas vērbšanu, virves pīšanu, galdniecību, mucu darināšanu, sīkum tirdzniecību, u.c.) meža un lauku iedzīvotaji papildināja ienākumus, kas atļāva viņiem dzīvot relatīvi neatkarīgu dzīvi no valdības*, bez nodokiļiem, un bez valdības iejaukšanās viņu dzīvē.

*Autors uzskata, ka ‘valdība’ nevada tautu, bet cenšas, nemanāmi, sevi attīstīt kā no tautas neatkarīgu sabiedrību, kurai sabiedrībai  šīs ‘attīstības’ gala mērķis ir atkārtoti novest ‘tautu’ pie verdzības.

Ludīšiem līdzīgs, bet vēsturē neierakstīts dumpis (vairāk garīgs, kā vardarbīgs) notika Livonijā pēc Lielā ziemeļu kara (1700-1721) starp Zviedriju un Krieviju. Karu iesāka Zviedrija, bet to uzvarēja cars Pēteris Lielais no Krievijas. Līdz ar uzvaru, Pēteris Lielais (Romanovs) spēra ievērojamu soli uz priekšu augstmaņu labā, jo pārvērta Krieviju par augstmaņiem draudzīgu un rietumiem līdzīgu valsti.

Lielais Ziemeļu karš ienesa Krievijā, kuras iedzīvotāji joprojām dzīvoja dziļā saistībā ar Dabu, milzīgu postu. Cars Pēteris Lielais ar tā saukto ‘modernizāciju’ apturēja Rietumu centienus iebrukt un pārņemt Austrumus. Tajā pašā laikā, cara pakalpiņi, krievu augstmaņi, kas kāroja laicīgu varu, turpināja demonizēt Dabu un trulināt cilvēci. Pamazām arī Pareizticīgā baznīca, Romanovu caru spiesta, pieņēma katoļu vai globalizatoru ideoloģiju.

Neatkarību un suverenitātes garu uzdeva arī daļa no Livonijas iedzīvotājiem [tā sauktie ‘pagāni’ (vārds atvasināts no ‘pa-Jāņi), kam bija lemts kļūt par nākotnes latviešiem un igauņiem. Livonijas pilsētnieki pieņēma Rietumnieku vīziju par nākotni, un daudzi, kā maitas putni sapulcējušies ap miruša dzīvnieka vēderu, piedalijās Dabas un savu cilšu pārpalikuma izēšanā.

Mūslaikos valdības (pēcpadomijas Latviju ieskaitot) ir pārvērtušās sistēmās, kas uzskata, ka viņām automātiski ‘pienākas’ dažādi labumi (vēstures sākumā šie labumi pienācās kara vadoņiem un prinčiem, pēc kam labumi pārcēlās uz to pēcnācējiem—pilsētniekiem, kuri to piesavinājās ar baņķieru un marksisma kultūras starpniecību).*

*Marksisma kultūrai vai Kultūras marksismam (cultural marksism) ir vairāaki skaidrojumi. Viens no tiem ir, ka mūsdienu valdības piekopj tā caukto ‘kargo kulta’ mistiku. Cargo kults  iesākās Otrā pasaules kara laikā Melanēsijas salās, kurās ‘miermīlīgi’ iebruka ASV bruņotie spēki. ASV karaspēka lidmašīnas, Coca Cola dzērieni, un jūras desantnieku pārtikas biskvīti, vietējiem likās kā enģēļi un manna.no debesīm. Pēc karš beidzās un ASV karaspēks Melanēsijas salas pameta, parādijās kāds ticības sludinātājs vārda Jānis Frums (?Freids), kas galvoja, ka drīz ASV atgriezīsies, un drīz atkal būs dāvanas no debesīm. Tā iesākās Kargo (brīvā prece) kults, kāds pastāv visās pasaules pilsētās un nomalēs (skat Latvijas jauniešus. dižsaimniekus, un pensionārus) līdz šai dienai.

Tā sauktais Industriālais laikmets ir mēģinājums izvairīties no Revolūcijas izmantojot dažādu juridisku un mantisku dāvanu instrumentus un mistiku, kādi īslaicīgi novērš un iepriecina daļēji narkotizētu cilvēces prātu. Dabas sabrukuma un virtuālās revolūcijas pirmsākuma gados (1381 angļu zemnieku nemieri) sākās ilūzijas par cilvēces vēsturi, ka arī ideja, ka baznīcas un augstmaņu ieteiktais ‘progress’ un ‘cargo’ (ar patērētāju produktu kaudzēm) kults notiek cilvēces vārdā un labā. Mūsu laikmeta vēsturnieku ‘izcilais panākums’ ir pagātnes izkausme un viltotas (angļu valodā ”fake”) vēstures iepotējums skolotu cilvēku vidē.

Neizpratne par Revolūcijas patiesiem iemesliem un nepieciešamību attālināja boļševikus no cilvēces problēmu atrisinājuma un tuvināja tās laicīgā katolisma dogmai. Gala rezultātā boļševiki, kuri līdz ar kapitālistiem pieņēma Industriālo laikmetu par neatsaucamu fenomenu, palielināja sabiedrības problēmas.

Neskatoties uz to, ka 1917 gada revolūcija bija ārīgi sekmīga, ļaudiņiem-ludīšiem neizdevās atgūt zaudētās stelles vai galdnieku ēveles. Kad tehnoloģija saražoja tik daudz audeklu, ka ielas meitas un sūteri sāka ģērbt savus klēpju sunīšus cepurēs un vestēs, fabrīku īpašnieki (komunistu partija Padomijas gadījienā) pārtaisīja fabrikas par ieroču ražotnēm. Pilsētnieku sētais ‘kultūras marksisms’ turpinājās gandrīz bez šautenes stobru starpniecības kā „klusās nāves” gājiens.

Neizpratne par faktu, ka mūsu planētas resursi ir ierobežoti, un cilvēce nevar vairoties neuzņemoties atbildību par bērnu nākotni, šodien izsauc jauniešos un pensionāros (tos pašos drīz jau izbijušos jauniešos) gandrīz neaprakstāmu kaprīzi: Kā es varu dzīvot bez tā ko esmu iedomājies par sev nepieciešamu?

Izvairīšanās izprast sociālās realitātes patieso stāvokli nav vaina, kura gāžama uz strādnieku dumpiniekiem kā tādiem (viņu sūdzības ir pamatotas), bet uz Jauno pasaules kārtību (New World Order), kuru pasaulē ieviesa vikingi, kuri bija no pirmiem, kuri pameta Dabu un iestājās par virtuālās pasaules realizēšanu.

Vikingi ieviesa valdības sistēmu, kas pamatojās uz nodokļu ievākšanu. Nodokļi iesākās ar ganāmpulku nogalināšanu viņu ādas un kažoku dēļ, un turpinājās ar mežu izciršanu, lai veicinātu graudu audzēšanu. Graudi ir vieglāk pārvēršami naudā. Virtuālā valdība ir galvenais faktors, kāds sagrāva uzticību (un senKristīgo ticību), un represēja Dieva, Dabas, un kopienas valstību.

Pāreja uz virtuālo realitāti notika pēkšņi, brutāli, un ar tādu pārliecību no pārejas veicinātājiem (domājams vikingu kara vadoņiem), ka reti kāds [izņemot senkristiešu praviešus (krīvus) un eskatologus] saprata notikuma dziļāko nozīmi. Pagāja tūkstoš gadi +, un tikai kad virtuālā realitāte sāka dot pazīmes, ka tai tuvojas bankropts un nav spēja sevi tālāk nest, un pilsētas ir būtiski izpostījušas Dabu, sāka parādīties kritiķi, kuri analizēja sabiedrības problēmu ar kritisku sapratni.

Viens no sabiedrības analizētājiem bija vācu filozofs Valters Benjamiņš. Benjamiņam izpalīdzēja fakts, ka viņa dzīves laikā Dabu iesāka oponēt fotogrāfiskā realitāte, kas uzstājās kā pārāka par Dabu, tas ir, it kā fotogrāfija spēj atklāt iepriekš neievēroto. Ja arī šo fenomenu nevar akurāti pierādīt, fotogrāfijas vietne starp novērotāju un dabas objektu, deva novērotājam spēju iedomāties, ka ir atklāta Sfinksa mīkla. Tā tad, tas koks, kas aug Dabā, nav koks pirms to apstiprina fotogrāfija. Līdzīgi ar cilvēkiem: viņš-viņa neuzskata sevi par reālām būtnēm, pirms viņus apstiprina tā sauktais selfijs.

ASV antropoloģists Mihaēls Tausigs raksturo Valtera Benjamiņa atklājumu šādi:

“Uzdevums, kāds tiek pieteikts cilvēces uztveres aparātam vēsturiskos pagriezienu momentos, netiks... atrisināts ar optiskiem vai pārdomu līdzekļiem, bet tikai pakāpeniski ar ieradumu un tausti.”* (Mans tulkojums.)

*Michael Taussig, “The Nervous System”, Routledge, p144. Benjamiņš devēja mūsu laikmetu par ‘optisko zemapziņu’; daudz vienkāršāks nosaukums ir ‘ilūzija’.

Bet kā mēdz teikt sakāmvārds: ‘Nekas zem saules nav iepriekš nepieredzēts’. Llīdzīgs paraugs ir iespaidojis vēsturi mazliet atšķirīgi:  starp aktuālo notikumu un ‘vēsturniekiem’, gandrīz vienmēr nostājas aktuālā notikuma izsaucējs, lai tas būtu indivīds vai valdības birokrātija. Tāpēc vēstures pirmais uzmetiens vienmēr ir pasaciņa. Diemžēl, šo faktu reti saprot vēsturnieki, ja vien tāpēc, ka viņiem nav ne mazākās jausmas vai viņu priekšteči pierakstīja savus vēsturiskos novērojumus kā valstsvīru rīkotu pasaciņu vai filtrētu vīnu.

Mana attieksme uz vēsturi kā viltus fenomenu iesākas ar imadžu, kas rādija vēsturi, ka lielu kalnu, kāds būtiski sastāvēja no meliem, kas samesti mēļu kaudzē. Daļēji tas tā, jo šobrīd ir pagājuši vairāk ka septiņdesmit gadi, kopš notikumiem, kuri man mainīja likteni. Neviens vēsturnieks nav atstāstījis 20 gadu simta notikumus man pieņemami radikāli un atšķirīgi no valsts ortodoksijas reklamētās vēstures, kāda līdz šai dienai nespēj daudz maz pareizi attēlot laicīgo Dievu veicināto cilvēces slaktiņu.

Vēsturnieku ortodoksālisms, kas mums pasniedz ortodoksālo vēsturi ir ne tikai murgs pats par sevi, bet par nožēlu iespaido nākotnes vēstures risināšanos negatīvi, nāvējoši, un visādi katastrofāli.

Viens no katastrofas ievērojamākiem pienesējiem ir katolisms, jo tas tulkojās kā universālisms, kas savukārt pārnesams kā globalizācija. Katolisms iesākās, kad senkristīetibu pārņēma vikingu pēcnācēji, kad ar Krusta karu izpalīgu tie sagrāva senkristiešu Romu*/ Jeruzalemi, un pārkristīja senkristiešu svēto pilsētu par Konstantinopoli.

*Vārds ‘Roma’, domājams, ir cēlies no vārda ‘ligzda’. Tas neskatoties uz visādi ‘zinātnieciskām’ pretrunām. Piemēram, latiņu Romulus ir sinonīms krievu uzvardam Rumjancovs (Roma+Jānis+cilvēks), vai ko latviešu valoda pazīst par Jāni. Senos laikos Jānis apstaigāja meža vidē celtās ligzdas vai mājvietas. Daudz saimniecības Latvijā joprojām saucas ‘Roma’. Man tāda Roma 1.5 km no manas mājas.

Pēc senkristietību sagrāva globalizatori no Avignonas (re: ziņnešu-Jāņu pilsēta), senkristiešu tradicionālais dzīves veids kļuva apdraudēts visās pasaules malās, īpaši seno baltu galvenā apmetnē—Dniepras upes notekas biosfērā*. Lai arī senkristieši uz brīdi padzina vikingus (vandāli, ostrogoti, u.c.) uz Rietumiem, tie nemitīgi centās atkarot dabas bagāto Melnās jūras apkaimi. Tieši no šīs vides balti un slāvi pārcēlās uz citiem apgabaliem, daļa no kuriem kļuva apdzīvojami līdz ar ledus laikmeta atkāpšanos uz ziemeļiem. Par nožēlu, atkāpšanās nedeva Baltu ciltīm izbēgt no globalizatoru nemitīgiem uzbrukumiem.

*Lietuviešu arheoloģes, Marija Gimbūtas teorija.

Liela daļa no baltu ciltīm (iespējams Ukraina, Baltkrievija, Latvija, Lietuva, Polija) tika strauji pakļautas vai iznīcinātas ar globalizatoru zobeniem. Viens no sāpīgākiem zaudējumiem bija Jersikas ķēniņvalsts, kuru 1209 gadā nomāca pseido kristietis Alberts (Albert von Buxhoeveden) no Bremenes.

* * *

Kad mani priekšteči, cepurnieki-hernhūtieši 1729 gadā ieradās no Morāvijas apgabala Livonijā, viņiem izdevās pārliecināt proto-latviešus par kristīgās ticības vērtībām neticame ātri un veiksmīgi. Tas, domājams, tāpēc, ka Livonija kopš seniem laikiem ir bijusi senkristiešu vide (par šo vairāk turpmāk). Domājams, ka Cepurnieki pamodināja livoniešos to vēstures apziņu, ko franču vēsturnieki sauc par longue durée vai dziļi zemapziņā paslēpto vēsturi. Šādu vēsturi noliedz globalizatoru-katoļu teoloģija, jo kaut  cepurnieki nāk no rietumiem, viņi ir austrumu senkristiešu tradīcijas mantinieki, par ko liecina cepurnieku skaitlis, kāds ievērojamos apmēros pārgāja uz austrumnieku Pareizticīgo ticību, un piebiedrojās Bolševiku kustībai, pēc Luterticība bija sākusi tos represēt. Pārgājēju skaitlis bija tik dramatisks, ka Luterticīgā baznīca bija spiesta mazināt pret Cepurniekiem* vērsto represiju.

*Ir domājams, ka jūdi (tagad pārsaukti par ebrejiem) mantoja ortodoksālās kristietības aizspriedumus, kādi pirmkārt tika vērsti (un vēl nav izzuduši) pret Cepurniekiem. Citiem vārdiem, Cepurnieki ir latviešu ortodoksālās kristietības radītie latviešu jūdi, ar ko ir skaidrojams latviešu inteliģencies aizspriedumi pret latviešu tautas modernā laikmeta izcelsmes vēsturi.

Pēc katoļu teoloģijai pakļautā Luterticība sasniedza represiju pakāpi, kura dominēja ar izsmieklu (skat ‘Jērakalna’ pārkristīšana par ‘Dzegužkalnu’, Rīgā), daļa no cepurnieku pēcnācējiem pameta Kristīgo ticību kā tādu, un pārgāja uz kristīgai ticībai līdzīgo laicīgo ticību, kura veidojās uz Kārļa Marksa iespaidīgo ideju pamatiem. Cepurnieku pārgājēju atvases izauga par boļševiku strēlniekiem. Nav ko brīnities, ka Iskolats, Padomju pavalsts, dibināja savu (un savā ziņā Cepurnieku pēcnācēju) galvas pilsētu Valkā, 43 km uz ziemeļiem no Valmieras, kura ir cepurnieku pirmsākuma vide.

Grāmatas autors cer, ka lasītaji sapratīs, ka viņa skatījumā Jānis Bāzils un Jēzus Kristus ir viena un tā pati simboliskā figūra. Bet pirmā nāk no Austrumiem, otrā un sekundārā nāk no Rietumiem. Pirmā bija spiesta padoties rietumu iespaidam (paturot no sava iepriekšējā posma tikai ārējās īpatnības), kamēr otru manipulē laicīgās varas leļļu meistari Romā, Itālijā, kas atkārto vārdus kādus tiem suflē laicīgā vara Vašingtonā.