Eso’s Chronicles 353
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 7. Otrreiz Latvijā
© Antons Benjamiņš

20. gadu simta beigās (1995) daudz kas par Rietumu (īpaši ASV)  ‘demokrātiju’ vēl bija slēpts aiz skatuves aizkara, un Rietumos visumā labvēlīgie ekonomiskie apstākļi joprojām pieļāva to pieņemt bez kritiskas apskates, kur nu iedziļināties un kritiski par to rakstīt.

Kaut uzskatu sevi par izglītotu cilvēku ar dzīves iepotētu skepsi, tomēr pilnībā es vēl nesapratu dubulto vai 3xzējo grāmatvedību un vienpusīgās demokrātiskās  politikas ierobežotību. Sanāk, kā daudzi citi, savā attieksmē biju bijis pārāk ideālistisks, biju uzticējies cilvēces ‘labumam’ un pieņēmis, ka asiņainas sadursmes notiek tikai tad, kad izvirst atklāts uzbrukums ar ieročiem kāda psihopātiska līdera vadībā.

Neskatoties uz to, biju aizdomājies tik tālu, ka sapratu, kad sākas psihopātisks akts, tad par vēlu ko labot (Otrais pasaules karš bija mani uz šo attieksmi sagatavojis), un tāpēc biju iedziļinājies ar domām ‘primitīvās’ cilvēces praksē ziedot Dieviem cilvēku upurus, ka mēģinājumu šo patoloģiju apturēt. Biju pārrakstījis grieķu traģēdiju „Ķēniņš Edips” (http://oedipusrexrewritten.blogspot.com). Manā redzējumā, Edipa ‘grēks’ nav tas, ka viņš piepilda pareģojumu, un nogalina tēvu un pārguļ ar māti, bet, ka mātes mudināts, viņš pieņem valdnieka lomu bez zvēresta sevi upurēt ķēniņvalsts saimes labā. Tieši otrādi, Edips pret tautu (ludi = ļaudīm) izturas augstprātīgi un izraisa traģēdiju, kurā vis viņa galms, izņemot jaunāko meitu Ismeni, pieredz nāvi.

Biju dzirdējis runas, ka ASV Centrālās Inteliģences Aģentūra (CIA) ar viltu paņēmieniem un paslēptu atbalstu bija veicinājusi ‘abstraktās’ mākslas iepludināšanu Amerikas mākslas aprindās. Tādā darbībā es tomēr neuztvēru neko īpaši kaitīgu, jo personīgi man šis mākslas pavediens likās interesants un intelektu izaicinošs. Tikai krietni vēlāk ar iespēju atskatīties, sapratu, ka aiz aktivitātes varēja slēpties nodomi, kurus pilnībā saprata tikai tālredzīgi notikumu režisori un cilvēku psiholoģijas izpratēji.

Pēc atgriezos Latvijā, man būtiski mainījās vide, no kuras vērst skatu uz pasauli. Ikdienas aizņemtība ASV ar maizes peļņu bija iepriekš ierobežojusi redzesloku, ka sacīkstes zirgam skatu ierobežo acu aizsegs. Tāpēc nebiju pievērsis uzmanību dažādu privāto organizāciju nodarbībām ar politiku. Kaut zināju par Sorosa Fondu, neieskatījos fonda atbalstīto organizāciju nodarbībā ar analītisku aci http://www.infowars.com/soros-admits-responsibility-for-coup-and-mass-murder-in-ukraine/ .

Kaut Latvijas mēdiji nevalstisku organizāciju (NVO=NGO) darbībai nepievērš uzmanību, nav grūti iedomāties rezultātus, kad lasām par ‘Pussy Riot’ jandāliņa saistību ar anarhistiskām cilvēktiesību (Human Rights Watch) struktūrām, aiz kurām vēl var stāvēt CIA. Par šedevru—kādu redzam, kad ASV diplomāte pasniedz pīrādziņus fašistiskām organizācijām Ukrainā, nemaz nerunājot par histēriskām, pret Krieviju vērstām aģitācijām, kur runas iet par pro-krievu valodas referendu Latvijā—nevar būt daudz šaubu. Kamēr publicētās ziņas, kā policista baltais cimds rada Maskavas virzienā, neviens mēdijs, vismaz Latvijā, neļāvās iedomāties, ka  aiz  diplomātes Nulandes http://www.informationclearinghouse.info/article37599.htm stāsta rēgojās 5 miljardu dolāru ASV atbalsts Ukrainas nemiernieku organizēšanā. Vai tas tā patiesi bija vai nebija, to reti kāds zina no A līdz Z, bet ka visu lielvalstu psihopataloģija nodarbojas ar sarkanas lupatas vicināšanu, tām nenoticēt ir gandrīz neiespējami. Tā tad, tur varēja darboties tā sauktais ‘viltus karogs’, aiz kā slēpās mēģinājums destabilizēt sabiedrību un veidot militāri orientētu valdību.

Pirmos gadus Latvijā pavadīju Rīgā. Manas tantes Emmas lauku sēta, Ērgļos, kur biju pavadījis kara gadus un kuri mani savienoja ar Latviju kā fizisku un dzīvu (sentient) būtni, tobrīd nabadzīgu ļaužu apdzīvoti, bija kļuvuši par graustu. Lielā rupjmaizes krāsns, kur reiz cepa plāceņus, lielus rupjmaizes kukuļus, rupjmaizes mīklā ietītus šķiņķus, bija nojaukta, un līdz ar to lielā saimes istaba bija zaudējusi savu pievilcību un  mājīgumu. Izņemot dzīvojamo māju, neviena no pārējām ēkām vairs nestāvēja. Kāda ‘trakā Trīne’ esot visām tām pielaidusi uguni. Naružiņa, upīte ar dzidru ūdeni, reiz pilna vēžiem un vēdzelēm, bija ar koku stumbriem pārklāta, kamēr vietējie zināja stāstīt, ka dzīvību tur vairs neatrast.

Pēc laiciņa mans paziņu loks Latvijā palielinājās un līdz ar to radās iespēja iepazīties ar laukiem Alojas, Mazsalacas, un Burtnieku nogalē. Ar laiku pārgāju uz šo nogali dzīvot. Sākās mana iepazīšanās ar Latvijas lauku patieso stāvokli.

 

Eso’s Chronicles 352
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 6. Nepārdomāts apvērsums
© Antons Benjamiņš

Skalbe turpina līdzīgas domas izteikt ‘piezīmēs’ no Stokholmas 1945, gada 5. aprīlī: „... Piesitiet ar pirkstu pie bišu stropa: ja viņš būs dzīvs, tūliņ divdesmit vai trīsdesmit bišu jums metīsies sejā un dzeļot pašas, ies bojā. Tās stāvēja sardzē un paklausīdamas gudrās dabas mājienam, devās cīņā, nebēdādamas par savu dzīvību. Tāpat kā starp bitēm ir iedzimti sargi, kas uzmana, kad stropam draud briesmas, tādi ir katrā tautā....”*

Kārlis Ulmanis, kas ar 1933. gada apvērsumu iecēla sevi par stropa bišu māti, draudu brīdī padevās gļēvulībai un sadragāja latviešu tautas pašcieņu. Pēc atgriešanās Latvijā, man uzkrita cik nemainīga, konsensuāla (aplam patriotiska), un vienmuļīga Latvijas vēsture turpināja arvien rēgoties.. Kaut neviens par to nerunāja, man ir maz šaubu, ka izlecīgais, tomēr bezpalīdzīgais nacionālisms, ar neaizmirstulītēm pušķots, cieš no Ulmaņa ‘padošanās’ Padomju karaspēka priekšā.

Kaut bildei linkā nav pieminēta notikuma vieta  http://en.wikipedia.org/wiki/Soviet_occupation_of_Latvia_in_1940 , manās acīs tā liekas uzņemta no mūsu dzīvokļa loga uz Brīvības un Miera ielas stūra. Tramvaja sliedes, kuras iegriežas no Brīvības ielas rietumu gala uz Miera ielu. Pats tādā ainā (iespējams tajā pašā momentā) skatījos kā septiņgadīgs zēns. Tā kā pāri ielai un pretim ‘mūsu’ namam bija Matīšu tirgus, ļaužu pūli var izskaidrot, ar pārtikas produktu pircējiem, kuri ziņkāres dzīti bija saskrējuši uz ielas un pievienojušies dzīvokļu iedzīvotājiem un gājējiem apskatīt Padomju tanku.

Mazliet vēlāk, kad biju izgājis un nonācis līdz tantes Martas dzīvokļa, kas atradās uz Valdemāra ielas iepretim Kara ministrijai, pa ielu ar paceltiem durkļiem maršēja Padomju armijas rota un rēca: „Urrā! Urrā!” tā kā aizcirtās ausis. Karavīri laikam nāca no Esplanādes, kur bija sapulcējušies, un tagad demonstrēja varu, apstaigājot Rīgas ielas.

Kamēr kopēju piedzīvojumu dēļ plaisa starp maniem uzskatiem un ‘trimdas’ latviešu uzskatiem ārēju saskriešanos neizraisīja tomēr atšķirīgs skatiens uz Latvijas nākotni pastāvēja.

Viena atšķirība bija tā, ka es nekautrējos lasīt un pārdomāt jautājumus par komunistu režīmu, , kādēļ viens otrs man aiz muguras turēja mani par komunistu. Reizē, kad Washingtonā ciemojās ievērojama dziedoņu grupa no Latvijas, es acīm redzot biju vienīgais, kurš bija ar mieru piedāvāt naktsmājas viņu ‘pavadonim’, jo ‘pareizie’ trimdinieki bijās, ka, ja darītu līdzīgi, savu paziņu acīs viņi būtu aptraipīti ar ‘komunisma’ dvašu.

Kad pēc atgriešanās Latvijā, es saskatīju līdzīgu attieksmi Latvijas mēdijos, kuri tajā pašā laikā īpaši neaģitēja par tā saukto ‘čekas maisu’ atvēršanu.

Sākumā domāju, ka attieksme pret bijušo Padomju varu (kaut ne pret latviešiem, kuri, iespējams, bija čekas informatori) radās no atjaunotās valsts nedrošības sajūtas par savu lomu uz pasaules skatuves. Tomēr drīz sapratu, ka nostāja radās no ‘demokrātiskai’ iekārtai dabiskas parādības, jo kā sludina liberālie uzņēmēji: demokrātiju veicina savstarpēja konkurence. Šajā konkurencē viss ir pieļauts, kas atrodas ‘likuma aplokā’, tā tad ir likumīgi. Nevis likuma garam, bet likuma burtam tiek dots pēdējais vārds. Karš var būt ‘’likumīgs” un ‘taisnīgs’, kaut to vada acīm redzami savtīgi cilvēki.

Šī iemesla dēļ, ‘liberālā demokrātijā’ liela nozīme ir advokātiem, jo tie specializējas atrast, apskatīt, un izdibināt visas iespējamības lauzt likumu ‘likumu aplokā’. Atceros, ka man labs draugs no Latvijas, pēc pabeidza skološanos, Amerikā ātri un veikli veicināja savu karjeru, jo viņa tēvs, arī labi dresēts jurists, Latvijā bija bijis ministrs Prezidenta Zemgaļa valdībā, palīdzēja dēlam atrast ‘likumu aplokā’ jaunu likuma tulkojumu. Ar šo izpalīgu, mans draugs, kad pienāca laiks maksāt nodokļus, saviem klientiem ietaupīja lielu naudu, un ātri pats kļuva turīgs.

Viens no likumu likumiem ‘liberālā demokrātijā’ ir, ka uzņēmēja peļņa nekad nav ierobežota uz ekonomikas vienlīdzības principa kā to vēlējās darīt, lai cik neveiksmīgi, komunisti. Līdz ko latviešu valdība pārgāja Rietumu varas aplokā, viņi ienāca jau valdošā sfērā, kur vara sen bija Bilderbergu rokās http://www.globalresearch.ca/bilderberg-2014-list-of-participants-mingling-of-military-intel-politicians-finance-oil-media-academia-and-neocon-think-tanks/5384179 .

 

Tā kā man tieša pieredze politikā nebija, šāds atklājums, izteicās kā apgaismojums, kurš kaut sen acu priekšā (pazinu vairākus eiropiešus, kuri apgrozījās Eiropas politikas arēnā) laika gaitā pavēra durvis citiem iepriekš neiedomātiem ieskatiem.

* Viesturs Vecgrāvis red., „Kārlis Skalbe, JR apgāds, 2008. gads.

Eso’s Chronicles 351
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 5. Leģionāru nelaime
© Antons Benjamiņš

Starp skolas biedru un maniem uzskatiem radās dažādas plaisas un atšķirības. Manu draugu un paziņu uzskati visumā sakrita ar ASV valdības reklamētām ‘progresīvām’ idejām’ (lai neteiktu ‘sakritību’ ar kapitālistu reklāmu), kamēr mani uzskati no tā sauktiem ‘trimdinieku’ uzskatiem attālinājās. Mūsu domstarpības atklāti neizpaudās, izņemot es sāku atturēties no latviešu sabiedrības pasākumiem, un ar zināmu rezervāciju, iegāju amerikāņu draugu un paziņu sabiedrībā

Mana rīcība sekoja senai latviešu tradīcijai, savas domas atklāti neizpaust, kuru latvieši piekopa kopš Livoniju okupēja vācu bruņinieki, un iznīcināja viņu ķēniņa Visvalža valdīto galvas pilsētu Jersiku. Starp citu, vārdā „Jersika” varam saskatīt latviešu valodas idiomātisko saīsinājumu vārdam Jeruzaleme. Par šo tēmu vairāk vēlāk.

Ārzemju latviešu mēdiju un runas vīru nostāja un represējošā uzskatu monopolizācija un citu uzskatu atvairīšana, kad runas nāca pie tēmas par ‘dzimteni’, mūs savstarpēji attālināja. Tādi mēdiji, ka latviešu avīze Amērikā „Laiks” (Rabacs galvenais red.) sāka, ar vien vairāk, izskatīties pēc „Aukstā Kaŗa” ieročiem, nevis kā latviešu interešu virzītājiem. Reiz pēc saņēmu mājienu, ka redaktors bija uz mani ‘labvēlīgi’ noskaņots, ja es piedalītos avīzē ar rakstu, es—ņemot vērā jau gadiem ilgo avīzes uzskatu noslieci—nevarēju iedomāties redaktora labvēlību par izmantojamu.

Kad dzīvoju Bostonā, un strādāju kādā avīžu izdevniecībā par burtlici, gadījās, ka kādassarunas rezultātā, redaktors man piedāvāja rakstīt sleju. Es piedāvājumu pieņēmu, bet kad pienāca laiks rakstīt, es no poliskām tēmām izvairījos, jo sapratu, ka amerikāņiem nebija ne tuvu pieņemams kriticisms par ASV politisko sistēmu, un es nebiju atradis formulu kā tādu tēmu viņiem piedāvāt bez tūlītēja noraidījuma. Redaktors ļāva man turpināt rakstīt, bet reiz kad runājām par slejas (‘Eso’s Chronicles’) tēmu, lika zināt, ka nebija gaidījis, ka es ieņemšu tik neitrālu perspektīvu.

Metot acis uz pagātni, ar divreiz pārdomātu apziņu, ir viegli saskatīt cik īpatns vēzis ‘trimda’ tomēr bija. Kad viens sāka knaibles cilāt, tad liels koris ļipu mēles skandināja apmēram šādus vārdus: „Nē, ne! Vispirms ir jānokniebj visi komunisti. Tikai pēc tam var runāt par ko citu.” Šāda mantra tika atkārtota 100 x 100 reizes. Mēles lielāko tiesu piederēja bijušiem leģionāriem un viņu atbalstītājiem. Šī grupa, lai arī viennozīmīgi patriotiska, izcēlās ar savu politisko naivumu, jo nevēlējās atzīt, ka vācu fašistu režīms un to atbalstītāji, bija ievilinājuši viņus, SS militārās ierindās, kur dienējot cieta lielus cilvēku upurus, tanī pašā laikā apguva sev un Latvijai neslavu.

Lielie dzīvību upuri neļāva leģionāriem atzīties, ka iestāties SS ierindās bija noziedzība pret tautu, un ka tas notika tāpēc, ka pēc Ulmaņa valdības krišanas un 1941. g. deportācijām, boļševiku valdība izsūtīja lielāko daļu Latvijas augstāko inteliģenci ar juridisku pieredzi uz Sibīrijas nometnēm, kur tie tika nošauti vai citādi mira. Esmu pārliecināts, ka, ja Latvijas valdība būtu no Latvijas izbēgusi un nodibinājusies ārzemēs, tā nebūtu atbalstījusi vilinājumus, kādi aicināja latviešu puišus iestāties SS leģionā, lai atriebtu boļševikus.

Latvijas vēsture, kā īpatna latviešu problēma, sāka rēgoties drīz pēc Otrā kara beigām, kad Zviedrijas valdība izdeva ievērojamu skaitli latviešu leģionāru Padomju varai, kuri tur bija Zviedrijā atraduši patvērumu izbēgot no Kurzemes katla kaujas lauka. Atceros, ka latviešu sabiedrība visās bēgļu nometnēs bija dziļi satraukta un protestēja par zviedru rīcību. Toreiz mana nostāja neatšķīrās no kopienas nostājas.

Man bija skaidrs, ka latviešu puiši (vairākus labi pazinu kopēji futbolu spēlējot uz Kalna kolonijas grants parādes laukuma, Eslingenā) bija cīnījušies, lai atriebtu boļševiku vardarbības. Tanī pašā laikā, uzskatīju, ka 1941. gada, jūnija izsūtīšana bija ar nodomu darīts varas darbs: noraut latviešiem viņu redzamākās un pieredzējošākās sabiedrības galvu un līdz ar to apzinīgo prātu. Taču vēl biju gados par jaunu, lai saprastu, ka subjektīvās emocijas mūsu dienās vairs nav suverēnas, bet ir pakļautas konsensa ceļā panāktiem likumiem.

Gadiem ejot un analizējot ‘leģionāru’ patieso devumu izprātoju saprast, ka nelaimīgai situācijai par cēloni bija Prezidenta Kārļa Ulmaņa gļēvulība momentā, kad 1940. g. Latvijā iebruka PSSR kara spēki. Te var pieminēt Kārļa Skalbes vārdus, kurus viņš izteica 1939. g.  25 marta, „Jaunāko Ziņu”, Nr. 70: „Mēs sargāsim savas robežas un neatdosim bez cīņas ne pēdu savas zemes. Visos apstākļos mēs darīsim, ko prasa tautas gods un pienākums pret tēvzemi.”

Eso’s Chronicles 350
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 4. Kā pareizāk: Cerinju miļons vai miljons?
© Antons Benjamiņš

Šobrīd (30. maijs) man dārzā zied ceriņi. Kopš agrās bērnības esmu pieradinājies ceriņu ziedu pušķos, vairākuma 4 stariņu ķekara vietā meklēt ‘brīnumu’ ziediņu ar 5 stariņiem. Ja tādu atrodu, tas no ķekara ir jāizplūc un jāapēd, un tajā pašā mirklī kaut kas ir jāvēlas. Es parasti vēlos „miljonu”, kaut zinu, ka nauda nav viss [īpaši laikmetā, kad lielvalstis (ASV) drukā „naudiņu (kā vārdinju raksta sms zinju sūtītāji Latvijā, jo burtinjsh ‘ņ’ nav tele-fonā ieprogrammēts)] uz bezbēdu, bet trūcīgām valstīm to aizdod ar procentu pieskaiti], arī zinu, ka naudinja rokā ir kā burvja stabulīte pie lūpām: tikai uz lapiņām papūš un galdinjs klājas.

Iepriekšējos blogos rakstīju par realitātes atvietošanu ar virtualitāti (situācija, kas arī pazistama kā Stokhomas sindroms http://en.wikipedia.org/wiki/Stockholm_syndrome ), jo ar laiku cilvēks šai slimībai pieķeras kā dabīgai realitātei), un „te” (Latvijā) nozīmi pārprot kā „tur” (Rietumos, ASV) aiz kalniem un jūrām.

Ja pretējas nozīmes var būt tik spēcīgas, ka viena otru neitralizē, līdz ar to arī mīlestība var neitralizēt, un visiem stāstīt ka tas „okei”. Bet varbūt, ka tomēr vārdu patiesā nozīme ir „not okay” (nav viss labi). Tad rodas jautājums kāpēc tā? Un kāpēc Latvijas valdība turas pie ASV valdības sludinājumiem, it kā ASV pilsoņi vēl dzīvotu pēc-otrā kara laikmeta (kurš laikmets ilga no 1945. gada līdz 1975. gadam). Bet tie laiki pagājuši, un ASV dolārs vairs nav uz zelta pamatots, un ASV, skaidri redzams, nav brīnuma valsts.

Šos gadus (1945-75) ASV, es atceros (tur ierados 1949. g.), ka ziedu laikus. Kaut laiku pa laikam pazemē varēja dzirdēt dobjākas vibrācijas (Prezidenta Eisenhovera atvadas runas brīdinājums par militārās-industriālās varas sadarbību bija viens no tādiem, un Prezidenta Kenedija atentāts bija otrs), visumā ASV zēģelēja ar pilnām būrām zem zilām debesīm.

Tas bija laiks, kad cilvēki, kuru senči nāca no Afrikas, sev izcīnīja tiesības sēdēt autobusu priekšpusē, turpat aiz šofera sēdekļa. Tolaik mēdijos arī tika daudz kas rakstīts par „brīvlaiku sabiedrību” (leisure society), par kuru man—kā kara pārdzīvotājam—gan rādās daudz jautājumu zīmes. Kaut pazinu amerikānieti no naudīgas ģimenes, kura prieka pēc ar ģimeni aizbrauca pāris gadus dzīvot Hawajas salās, nevarēju piemirst, ka ASV salu vietējiem atsavināja, un kā Pearl Harbora (Pērļu osta) kļuva par kara kuģu bāzi. http://en.wikipedia.org/wiki/History_of_Hawaii#Discovery_and_settlement .

Nevaru noliegt, ka Otrā Pasaules kara iespaidā, es ar zināmu ‘pārliecību’ iestājos (1952.gadā) ASV jūras desantnieku ierindās un nodienēju pusotru gadu Korejā, bet pēc trim gadiem interese dienestu pagarināt bija izgaisusi. Kad iesākās Vjetnamas kaŗš, biju jau 30. gadu vecs, un pietiekami izglītojies politikā, lai pārietu kara skeptiķu pusē. Izteiktu lomu šādam domu virzienam deva pārdomas par Otrā Pasaules kara patiesiem cēloņiem, kā dotā brīdī (1963) savu lomu spēlēja budistu mūks Thich Quang Ducs, kurš upurējot savu dzīvību Saigonā (tagad Ho Chi Min City) mudināja domāt par ASV ģeopolitiskas patiesiem nolūkiem. Vēl lielākas šaubas un pārdomas izraisīja nepārtrauktā un agresīvā kapitālisma  „progresa” reklamēšana mēdijos.

Lielu lomu manai skepsei deva pieredze, kuru guvu dzīvojot Latvijas lauku viensētā [(acīm redzami kādreizējā izcirtumā meža vidū, kur mans tēvs savu ģimeni aizveda mēģinot to glābt no iespējamiem lielinieku vardarbības nodomiem]. Līdz astoņu gadu vecumam biju lielāko tiesu dzīvojis tikai Rīgā un Jūrmalā, pēdējā, kas gandrīz bija vienīgā saskarsme ar tā sauktām ‘ārēm’ vai ‘laukiem’. Nākošie četri gadi (1941-1944) mainīja manu izpratni par dzīvi un tās dzīvošanu. Šī pieredze izraisīja dziļas domstarpības—toreiz vēl neizteiktas—starp lielāko daļu bēgļu saimi un tiem, kuri jau bija pārcēlušies uz ārzemēm un ASV un sevi drīz uzskatīja par ASV pilsoņiem un ASV padotiem.

Domstarpību pamatā bija tas, ka lielākā daļa latvieši, kuri pēc kara emigrēja uz ārzemēm, nāca no pilsētnieku aprindām un tāpēc bija ar pilsētnieku perspektīvi. Viņiem, tāpat kā man (līdz astoņu gadu vecumam), nebija padziļināta saprašana par latviešu lauku dzīvi, izņemot kā atvaļinājumu vai ietekmēta no skolā lasītās Edvarda Virzas grāmatas „Straumēni”. Viņu pieredzējumu dzīvē bija maz no tā, kas dotu tiešu saprašanu par laukiem un to realitāti, kaut, neapšaubāmi, nemitīgās runas par latviešu izcelsmi no „zemnieku tautas” paaugstināja iemīlēšanos laukos šī vārda romantiskā, ja ne patiesā nozīmē.

Eso’s Chronicles 349
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 3. Latvijas valsts bezapziņa
© Antons Benjamiņš

Mazu ķermeņu spēja mainīt virzienu ātri un samērā viegli prasa daudz mazāk enerģijas patēriņu, ka apgriezt biezu betona vāku. Tāpat, muša zina izbēgt pļaukas vēzienu pārsteidzoši veikli, kamēr dabas pētnieks saņem bailēs sastingušu vaboli pirkstos. Tas liek domāt, ka mazu nāciju valdības šādus piemērus zinātu stāstīt daudzās variācijās. Bet tā tas nav. Mani pārsteidz, cik maz tādi pats par sevi saprotami piemēri ir pieķērušies mazās valsts līderiem Latvija. Kāpēc?

Kāpēc pastāv valstis un kopienas, kuras izvirza saviem mācekļiem stāstus kā Dāvids un Goliāts, bet Latvijā kādreiz pazīstamais Annas Brigaderes Sprīdītis un tautas pasaku Gudrais Jānis ir pazudināti?

No vienas perspektīvas atbilde varētu likties vienkārša—ja Latvijā pār literatūru nevalda cenzūra, tad to nosaka traģiskais lasītāju kritums, kuru veicina augstās grāmatu cenas, ko visu var uzskatīt par netiešu cenzūru. Ja ar ‘preambulas’ palīdzību ‘pretvalstiski’ nodefinētie mēdiji par lasītāju pazušanu neko neminēs, gan jau mēmums iestāsies pats no sevis, un publika automātiski sapratīs, ka Sprīdīši un Dāvidi sabiedrībā vairs neiederas. Taču dabiski, jo gudri Čomi (Jāņi sen pazuduši) izgudro tele-vizoru, tele-fonu, un citas tele- ierīces. Šo ierīču lietotāji tiek ierauti citā vidē un atbrīvoti no savas iepriekšējās ikdienišķās, tā sauktās, tautiskās vides. Tas dod viņu smadzenēm iedomāties, ka viņi vienmēr dzīvo kaut kur ‘citur’, bet tikai ne ‘te’.

Bet ja tomēr mēs esam ‘te’ un ne citur, vai tad, ja domājam esam citur, mēs neatsakāmies no realitātes, bet pieņemam, ka realitāti kā virtualitāti?

Īru dzejnieks Yeats aprakskstīja līdzīgu situāciju dzejolī „Sailing to Byzantium” http://en.wikipedia.org/wiki/Sailing_to_Byzantium („Ar būrām uz Bizantiju”) viņs raksta (manā tulkojumā): „Ai gudrie, kas stāvat Dieva svētās ugunīs kā zelta ikoni pie sienas, pārņemiet manu sirdi, kura ir slima no  aizraušanās aiz (nesasniedzamām) vēlmēm, taču ir saistīta pie mirstoša ķermeņa, kurš, es nezinu, kas tas tāds; un ieņemat mani mākslas virtuālā mūžībā....] Ievērosim, ka Yeats skaidro „tele-” nozīmi kā „Dieva svētās ugunis”.

Man negribās atzīt, ka Latvija vairs nestāv ‘svētā uguns’ telpā, bet šī telpa šobrīd ir aprakstāma ka ‘tele’ vai attālināta realitāte, virtualitāte.

Vēl Ulmaņa laikos, kad Latvijas radio savus raidījumus reklamēja, kā nākam no „Rīgas, Kuldīgas, un Liepājas...” un vācu ‘Rundfunks’ bija uztverams tikai ar speciālu (dārgāku) VEF tālo signālu uztvērēja aparātu, latviešiem ‘te’ bija pašsaprotams ‘te’. Mūsdienu politiķi dara visu, lai ‘te’ (‘Rīga’, vai ‘Latvija’), ‘te’ nebūtu, bet būtu citur, varbūt ‘Briselē’, jo saviem delegātiem ‘tur’ Latvija algu nemaksā, bet to maksā Eiropas Savienība, kur algas ir krietni augstākas, ka to spēj maksāt Latvijas valdība. Gribas derēt, ka vis Saeimas simtnieku bars alks komandējumu strādāt tur, kas atrodas ‘citur’.

Šodien Latvijas pilsoņi, tie kuri cerēja uz patiesu suverenitāti, tiek iestumti situācijā, kas nekādi neatbilsts ne ‘suverenitātei’, ne svētai ugunij, ne patiesai sajūtai, ka „gods kalpot Latvijai” ir nopietni ņemams sauklis. Patiesa mīlestība ‘Tēvzemei’ nav vairs iespējama, jo tēvzeme vairs tikai ES guberņa un tās prezidents nekas vairāk ka gubernators.

Tātad latviešiem ir pašjāapmierinājas ar ‘neatgrieztu mīlestību’ (unrequited love) jau 23. gadus pēc kārtas. Kā puisis, ASV guberņā, Kalifornijā, kurš no tiešas saskarsmes ar cilvēkiem, jau tik tālu attālinājies, ka paķēra ieroci un blieza uz to pusi, kur viņam iemīlētā, bet viņa mīlestību noraidošā sieviete likās tuvāk. Tikai slepkavība un vainības sajūta par nāves izraisi vairs šodien mūs tuvina tam, kas ir ‘te’ acu priekšā.

Sen jau Latvijas valsts izmanto DP (Drošības Policija) rotas, lai atbalstītu valsts dogmu, ka ‘te’ ir ‘tur’. Viens no pirmajiem (pirmais bija Adolfa Buķā nāves—1993. g. pie Brīvības pieminekļa--iemeslu noklusināšana) gadījumiem, kad valsts vardarbīgi atrāva savējos, kuri protestēja valdības rīcību, notika, kad DP pārtrauca slimnīcas darbinieku demonstrāciju pie Bauskas tilta 2009. gadā. Tagad, valdības aicināti, Latviju jau mij NATO karaspēku zābaki.

Lai kā būdams, iespaids rodas, ka šai ‘zābaku parādei’’ ir maz sakars ar latviešiem, bet notiek pēc no ‘turienes’ pieteiktas vizītes—lai pieradinātu vietējos netrakot par suverenitātes zaudēšanu, jo redz cik federālie zābaki ir mīlīgi un nevienam dibenā vēl nav iespēruši, un, re, kā latviešu ministri to slavē.

Citiem vārdiem, rīt no 'tur' uz ‘te’ reti brauks 'bijušie' latvieši, bet drīzāk NATO karaspēks, vai Polijas paspārnē perināti ukraiņi.

 

Eso’s Chronicles 348
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 2. Latviešu kvanta lēciena sākums
© Antons Benjamiņš

Šos ‘blogus’ sāku rakstīt pēc atgriezos dzīvot ‘atjaunotā’ Latvijā 1995. gadā. Mans VC iztiek bez tā sauktiem PHD vai BA izglītības grādiem, no kuriem es tīšu prātu izvairījos, lai izbēgtu ‘karjēru’ šī laikmeta narcistiski pacilātā ‘civilizācijā’ un netiktu ierauts laikmeta idiotu-anarhistu ‘cilvēktiesību’ sirēnu dziesmās. Jaunības lēmumu veicināja domas, kuras izteicās angļu rakstnieka Colina Wilsona grāmatā „Ārpusnieks” (The Outsider, 1956). Lai tas kā, cerēju Latvijā atrast kaut ko no savā bērnībā pastāvošās latviešu kopienas kultūras un rakstura.

Diemžēl neko no senāk pastāvošās kopienas kultūras vai rakstura atjaunotā Latvijā neatradu, jo Padomju valdības ietekmē latvieši bija ‘modernizējušies’, kas, praktiskā ziņā, atbalsojas vārdā ‘demoralizējušies’. Turpmāk vēlos pieminēt šīs demoralizācijas dažādos iemeslus un pakāpes.

Kaut Kārļa Ulmaņa autoratīvais ‘režīms’ bija pacēlis latviešu turības un labklājības līmeni, Latvijas ekonomija nevarēja izvairīties no tā laika pasaules mēroga ekonomijas krīzes un lielvalstu ģeopolitisko varu nodomiem un plāniem. Molotova-Ribentropa slepenais pakts darbojās ne kā ‘gaismas pils’, vai labi raudzēta mīkla, bet augšām nirstošs un slīcinošs purvs.

Ja baltvācu emigrācija paaugstināja latviešu pamestības sajūtu (psihosomātiskā nozīmē) un deva brīdinājumu par iespējami asiņainiem notikumiem nākotnē, tad it kā pārsteidzoši pēkšņā un vardarbīgā Baltu teritoriju pievienošana lielinieku Impērijai--un 1941. g. Latvijas valdības un inteliģences deportācija uz lielinieku ‘pārmācības centriem’—deva triecienu, kas atstāja latviešu nākotni politiski neapmācītu aprindu ziņā. Te, pēc manām domām, ir meklējams iemesls, kāpēc dažām pagrīdes aprindām Latvijā izdevās savervēt latviešu jauniešus SS militāristu ierindās, tāpat kā līdzīgas aprindas šodien vervē latviešus NATO ierindās. Arī 1948. gada izsūtītie un bēgļu aprindu pār-kulturizēšanās (ASV, Kanādā, Austrālijā, Rietumeiropā, u.c.) turpina mājās palikušos joprojām slīcināt pamestībā un tai piemītošā neskaidrībā.

Sākot ar 1995. g., kad atgriezos dzīvot Latvijā, iesākās jauna epopeja, kas izcēlās ar daudz un dažādām pamācībām. Viena no pamācībām deva saprast, ka kuģis, kurš ir dramatiski nosliecies uz sāniem, turpinās sliekties, līdz apgāzīsies un nogrims. Ja tuvumā nav pašu krasts, bet tikai nezināmu svešu ļaužu kuģi, tad var notikt, ka izglābtie sevi atrod ‘attīstītu’ civilizāciju laivās.

Kad paglābtie nonāk citos krastos, tie vai nu aizmirst vai tikai daļēji izglītoti nesaprot savas teritorijas attīstības gaitu un sasniegumus, bet iekrīt ‘attīstītas’ kultūras it kā pārākumā, kuru iedomājas turpinās, kad atgriezīsies ‘dzimtenē’.

Tādi kvanta lēcieni (quantum jump) bija dzirdāmi un izskanēja no atjaunotās Latvijas politiskām aprindām, kaut parastie ļaudis šādu ‘attīstību’ pieredzēja kā izņēmumus, re: viens otrs oligarhs, viens otrs ‘jauns’ miljonārs, ‘panki’ jauniešu un ‘uzņēmēju’ aprindās, mēdiju nākotnes  projekcijas pēc ‘rietumu’ paraugiem, urbanizētas vides mazbērnu seksualizēšana, nereālas dzīves pavedienu paaugstināta reklamēšana, un līdzīgi.

No minētiem fenomeniem, visuzkrītošākie un vistiešāk sastopami politiskās aprindās, kur pie varas tikušie dzīvo parastiem ļaudīm nepieejamā labklājībā. Pašu ļaužu (latviešu) labklājības līmenis slīdēja uz leju, bezdarba līmenis paaugstinājās, un pēc man jau 19 nodzīvotiem gadiem ‘dzimtenē’, apmēram puse no Latvijas iedzīvotājiem ir izceļojusi, meklējot patvērumu no savas valsts līderiem ārzemēs. Citiem vārdiem, lai segtu savus ‘grēkus’, realitātē un politikā dezorientētās politiskās aprindas izstūma Latvijas iedzīvotājus uz kvanta pasaules pagalma—kas, izrādās, ir Eiropas Savienības pils, Briseles, parādes laukums.

Šodien, latvietis stāv uz šī parādes laukuma bez uzplečiem, jo ‘neatkarība’ vairs nenozīmē ‘suverenitāte’, bet ir meklējama relativitātē. Reti kāds sajēdz, kas ir noticis, jo atbildīgie mēdiji un iestādes, pa piemēram, Politika.com, reklamē relatīvo neatkarību, kā neizbēgamu realitāti, kuru Latvijā ir ieviesuši ‘normāli’ politikā izglītoti politiķi, un kurus atbalsta piparkūkās iecepti politologi, kaut pati Politika.com balstās uz ārzemēs sasapņotā piepūšamā spilvena.

Tāds spilvens vēl ir ‘dzīvs’, jo kādreiz ar gaišām cerībām iecerētā „Ziemeļvidzemes biosfēra” un līdzīgas ‘dabas veltes’, šodien tiek izcirstas un to dzīvā daba iznīcināta, lai kuģis „Nerealitāte” turpinātu peldēt. http://traffic.libsyn.com/kunstlercast/KunstlerCast_253.mp3

 

Eso’s Chronicles 347
The following blogs in Latvian.
Cerinju miljons / 1. Latvijas vēstures un pašapziņas slēpšana!
© Antons Benjamiņš

1710. g., kad to laiku Livonijā beidzās Lielais ziemeļu karš (starp Zviedriju un Krieviju), ziemeļvidzeme bija tā izpostīta, ka tur kādreiz dzīvojošie līvi vairs neeksistēja un laukos vienīgā skaņa bija vilku un suņu kaukšana. Tā esot rakstījis Ģenerālis Boris Šeremedjevs caram Pēterim Lielam, kurš bija iespaidīgs krievu kultūras nodevējs Rietumu vardarbīgai (kapitālistiskās) kultūras orientācijai par labu.
 

Kad karš bija beidzies, ģenerālis un baronese Hallert, no Valmieras, aicināja vācu grāfu Cinzendorfu sūtīt uz Livoniju hernhūtiešus, kuri toreiz bija pazīstami kā pašaizliedzīgi kristīgie Dievturi, brāļu draudzes dibinātāji, kāpēc vēlami evaņģēlisti, kuri varētu atjaunot mežvidus ļaužu morāli, to starpā latviešu valodu runājošus. Mazāk kā simts gadu laikā hernhutieši atdzīvināja ne tikai Vidzemi, bet visu Livonijas teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju identitāti. Šis ir iemesls, kāpēc apmēram simts gadus pēcāk Krišjānis Valdemārs spēja sevi atzīt par ‘latvieti’.
 

Kr. Valdemāra pēdās nāca tā sauktā „Jaunlatviešu” kustība Tērbatas Universitātes studentu iedvesmā http://vesture.eu/index.php/Jaunlatvie%C5%A1i . Studentu idejas izplatīja „Pēterburgas Avīze” (1862-1865), kuru 1865. g. slēdza cara valdība, jo hernhūtiešu pamodināti, latviešu valodu runājošie spruka no maisa, kā satrokoti kaķi. Latviešu dzejnieki, tautas dziesmu kolekcionāri, hernhūtiešu dibinātie kori, skatuves māksla, un dziesmu svētki veicināja etniskās vides sevis atpazīšanu, izglītību, un turību.
 

Tomēr, straujā industrijas laikmeta attīstība, kas izcēla pilsētu un kapitālisma priekšrocības, piebremzēja Jaunlatviešu kustību, kuru aizstāja jauni Atmodas pavedieni, piemēram, Jaunā Strāva http://en.wikipedia.org/wiki/New_Current , avīze „Mājas Viesis” (1856-1910), Rīgas Latviešu Sabiedrība, u.c.
 

Latviešu vēsturnieki (labā spārna un tā sauktā konsensa, un  mākslīgās demokrātijas politikas ietekmē), uzsver, ka sadalīšanās latviešu starpā (starp kreisiem un labiem, kas iesākās pirms Latvijas dibināšanas 1918. gadā) notika tikai tāpēc, ka sevi atpazinušie latvieši vēlējās atkratīties no vācu mācītāju (tā saukto baltvācu) ietekmes. Pēc 1918. gada visi latvieši  atkal it kā sakopojās vienā saimē, tomēr pilnībā un ar nodomu aizmirstot latviski runājošo herrnhūtiešu devumu, kas bija izšķirošs, jo ar to viņi neatzina mācītājus ka starpslāni starp sabiedrību un Dievu (kāpēc sevi sauca par ‘brāļiem’ un ‘māsām’). Ņemot vērā, musu vēsturnieku nekritisko attieksmi pret vēsturi, hernhūtieši pārstāvēja kreisos kristiešus, ķecerus, un tāpēc nav pelnījuši atsauksmi un par viņiem klusē.
 

Kaut man ziņas par luterāņu mācītāju atturīgo attieksmi pret patieso latviešu vēsturi nāk mazliet filtrēti iz latviešu dievturu saimes avotiem, mācītāju stāstiņi mēģina izplatīt uzskatu, ka viņi ir tie, kuri patiesi atkratījās no vācu mācītāju (tajā starpā hernhutiešu) ietekmes. Atguvuši varu, to pašu luterāņu pēcteči šodien nodarbojas vai nu ar varas atgūšanu, vai redzami guļ, kamēr Latvija zaudē pusi no valsts iedzīvotājiem savas valdības padzīti.
 

„Mājas Viesis”, kura redaktors kādu brīdi bija arī mans vectēvs Antons Benjamiņš, slēdza durvis 1910. g. Tomēr 1911. g. decembrī jau iznāca pirmais „Jaunāko Ziņu” numurs, mana vectēva, un vairāku bijušo hernhūtiešu redakcijā (ievērojami Kārlis Skalbe, kurš pēc kara beigšanās ieteica JZ publicēt bēgļu piederīgo meklēšanu sludinājumus par brīvu). „Jaunākās Ziņas”  atšķīrās no citām latviešu periodikām ar to, ka turēja objektīvu, tautu un sabiedrību nešķelošu politisku stāju. 1940. g., kad „Jaunākās Ziņas” bija mana tēva Jāņa Benjamiņa redakcijā, Padomju okupācija slēdza redakcijas durvis. „Jaunākās Ziņas” nedēļas nogales izdevumos, ieskaitot žurnālu „Atpūta”, sasniedza 210,000 eksemplāru cirkulāciju, un pasaulē izcēlās ar to, ka katram izdevumam bija ap pieciem lasītājiem, tā tad „Jaunākās Ziņas” lasīja tuvu puse no tā laika Latvijas iedzīvotājiem. (Kam interesē „Jaunāko Ziņu” vēsture, iesaku lasīt Jāņa Kārkliņa „Preses karalis”; interesanta informācija arī Rolanda Ozola „Pēdējā Mohikāņa stāsts”, Avots, 1992.)
 

Kamēr augšā minētie notikumi virzīja latviešu kultūras, īpaši tautas dziesmu garīgo vērtību atzelšanu, satraucoši ir lasīt, ka mūsdienu Latvijas valdība, kopš 1991. g. valsts atjaunošanas laikiem, būtībā ir ārvalstu dienestu ietekmē, represē brīvas politiskās un attīstības taktiku pārrunas (vairāk kā mazāk ierobežojot to šaurā valsts amatpersonu lociņā, kas papagaiļo Briseles uzskatus).Bet tā nu tas ir, un radušos situāciju ir nepieciešams labot.