EC 579 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirti Muķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

5. Kur pazuda ‘tie’ 47?

I  Neapturama dzīvā gara represija?

Cepurnieku panākumi Livonijā un Livonijas ‘Vidzemītē’ (ka tolaik (18 gs) Vidzemi devēja pirmais atpazītais latviešu valodas dzejnieks Ķikuļu Jēkabs: “Jo šinī gadā mūsu Vidzemītē, Bez bēdām nav ne dvēselīte…”) bija tik ievērojami, ka, luterāņu baznīcas un citu nelabvēļu kūdīta, Krievijas cariene Elizabete deva rīkojumu (1743 g), kas Cepurnieku vadītai atmodas un atklāsmes kustībai aizliedza pulcēties. Ir vērts atcerēties, ka toreiz Krievijas galvas pilsēta bija Pēterburga, kas atradās ne vairāk ka 150 km no Livonijas robežas (tagadējā Igaunijā), un ap 400 km no Valmieras pa gaisa ceļu.

Šī nebija pirmā reize, kad Cepurnieku garīgā kustība bija spiesta noiet pagrīdē.

Cepurnieku tuvākie priekšteči bija cēlušies no Jāņa Husa kustības Čehoslovākijā, kura kustība savukārt bija ‘turpinājums’ iepriekš represētām ticības kustībām, kā Lolardiem un Digeriem, Anglijā; Katāriem un Hugenotiem Francijā; ‘Jaunās baznīcas’ vai Svedenbora kustībai Zviedrijā; iespējams arī islamistiem*, Spānijā. Livonijas Cepurnieki savu noiešanu vai padzīšanu no skatuves devēja par ‘kluso gājienu’. ‘Likumīgā’ padzīšana deva luterāņu baznīcai un vācu baronu piekritējiem (Landstāgam) pietiekami lielu virsroku, lai cepurnieku cerības pārvērst Livoniju par ‘tautas baznīcu’ ciestu sagrāvi un izmirstību.

*Muhamedāņi = ?hunmedāņi;, atvasinājums no ‘Huan’, ‘Jānis’ spāņu valodā. Uz vēl senāku asociāciju vedina ķīniešu ‘han’, krogs, tātad Jāņu naktsmāja un atpūts vieta.

Te vieta pieminēt vācbrāļu novērojumu (1844 g) par Vidzemītes latviešu ļaudīm: “Ideja par viņiem kā par Dieva tautu ir tik stipra, ka tie pie tās turēsies kā kādreiz husīti un valdieši….” Šī cerība nepiepildījās varas kārās luterāņu baznīcas dēļ.

1817 gadā cara Aleksandra I manifests carienes Elizabetes noliegumu atcēla, bet bija par vēlu, lai kustība pārvarētu represijās padarīto postu. Pie tā laika, daļa no Dievticīgiem vai tā sauktiem ‘dieveļiem’, kuri,vīlušies garīdznieku nespējā ieviest reālas maiņas valdības netaisnībās, jau bija pārsviedušies uz laicīgu noslieci. Simts gadus vēlāk, 1917 gadā, carienes Elizabetes rīkojums maksāja caram Nikolajam Otram troni, un gadu vēlāk pienesa nāvi kā viņam, tā viņa ģimenei.

Šeit vērts pieminēt, ka kādreiz ASV ievērojamākā dzelzs ražotne bija pilsētā, ko sauc par Betlemi (Bethlehem, Pensilvānijas pavalstī). Šo pilsētu 1741 g dibināja grāfs Zinzendorfs ar sev uzticīgiem hernhūtiešiem*. Pastāv iespēja, ka cepurnieki meklēja patversmi Amērikā, jo viņu padzišana no Livonijas bija pareģojama. Laika gaitā dzelzs ražotāji un laicīgās turības kārotāji hernhūtiešus pastūma pie malas arī Amērikā. Šodien Betlehemes dzelzs fabrikas ir grausta stāvoklī. Pilsētā vēl darbojas Morāvijas brālības koledža, bet—nebūsim pārsteigti—‘apklusinātā’ un ortodoksolā darbības gara stāvoklī iesēdusies.

*Domāju, ka angļu valodas ‘devil’ (velns) ir cēlies no latviešu ‘dieveļiem’, kurš vārds iekļuva angļu valodas leksikā caur cepurniekiem Amērikā. Nav noliedzama, ka starp Betlēmes dibinātājiem Amērikā bija kāds cepurnieks no Livonijas. Tas neskatoties uz to, ka Wikipēdija sniedz moku pilnu vārda atvasinājumu, ka tas cēlies no vidus-angļu valodas ‘devel’, kas savukārt no sen angļu ‘deofol’, un ar akadēmiķu sapņu pareidolijas izpalīgu no Grieķu diábolos.

Tuvāk pie pašu mājām, mani senči pelnīja dienišķo maizi kā starasti Rencēnu un Vecjercēnu muižās. Manam vecvectēvam arī piederēja krogs, kur viņš katru svētdienu vadīja cepurnieku sanāksmes.

Pienāca diena, kad (tā stāsta) vecvectēva otrā sieva, mana vecvecmāte, krogu nodedzināja. Tas notika 1860 g ziemā, kad mans vectēvs vēl nebija gadu vecs. Iznests no mājas un atstāts sniegā, zīdainim, kā to atcerās vecvecmāte: “vīī, zobiņi vien klabināja”.

Bet varbūt krogu tomēr nodedzināja nelabvēļi. Vecvecmāte Anna, dz. Kaktiņa, no Rūtes muižas ‘Kancēm’, bija jauna, dzīvi pieredzējusi sieviete. Man grūti iedomāties, ka viņa darināja sveces uz karstas plīts virsmas, kāds tiek dots iemesls par ugunsgrēka cēloni. Cepurnieki arī bija tie, kas mācija netikai tikumību laulātā un personīgā dzīvē, bet arī kā darināt sveces un neizcelt ugunsgrēku.

Ap 19 gs vidu, cepurnieku laicīgās kustības pēcnācēji, jaunlatvieši, bija Pirmo atmodu piesavinājušies sev un sludināja, ka tautas Atmoda ir viņu nopelns. Protams, tur sava taisnība. Tomēr Latvijas vēsturniekiem būtu jāzin tautas sakņu pazemes ceļus labāk un neaizmirst kur un kā latvieši guva pašapzinību.

Šodien, 2016 gadā, reti kāds latvietis vairs atcerās, kā viņš-viņa kļuva par latvieti. Pat Valmierā, kur meklējams Latvijas pirmsākums, Latvijas pagātne iepakota mūsdienām piemērotā liesmojošā sentimentalitātē un tiek aizmirsta—pēcpadomijas Latvijas valdībai un svārkmaiņiem par prieku.

II  Tev būs iejusties grēcinieka lomā

Kā jau esmu rakstījis, Latvijas pirmsākums ir meklējams cepurnieku radītā Atmodā. Cepurnieki, Atmodināja iegūstot demoralizēto Livonijas iedzīvotāju uzticību ar labu piemēru un netiecoties pēc valdnieciskiem posteņiem. Atkārtoti krāpti un izmantoti, livonieši reti vairs kādam uzticējās. Īpaša neuzticība tika veltīta vāciešu izcelsmes cilvēkiem. Bet, skat, te hernhūtieši no Dresdenes apkaimes, pierāda, ka arī ne visi vāci atbalsta mantisku nelietību. Iegūstot muižu strādnieku uzticību, ar Dieva vārda izpalīgu, cepurnieki spēja no meža un purva izvilināt tur paslēpušos Livonijas iedzīvotājus.

Cepurnieki Livonijā, pirmie no kuriem bija tā sauktie vācbrāļi, ieguva necerēti lielus panākumus. Mūsdienu Latvijas valdība var tikai mācities uz kādiem pamatiem neuzticība tiek pārvērsta ticībā, kas vieno iedzīvotajus un dod tiem iemeslus pamest purvus un mežus, lai celtu un radītu sabiedrību atklātībā. Taču moderno laiku valdības uzskata sevi par sabiedrībām, kas atšķirās no un ir pārākas par pārējiem telpas iedzīvotajiem. Nepagāja ilgs laiks, kad ticības karu iemesli (it kā aizmirsti) atkal yzpeldēja uz ūdens virsmas, un cepurniekus sāka represēt ne tikai vietējās valdības un ticības struktūras, bet arī Krievijas cariene Elizabete izvērsa pret cepurniekiem vairāk kā pussimtu gadu ilgu represiju. Represija darbojās uz ‘skaldi un valdi’ principiem.

Spiesti noiet pagrīdē, latviešu cepurniekus atvietoja Jaunstrāvnieki, maza grupa, kas sastāvēja no vairāk vai mazāk izglītotiem latviešiem, kuri uzskatīja sevi par ‘dieveliņiem’ pārākiem. Šis uzskats nelabvēlīgi iespaidoja latviešu vēsturniekus, kuri ne tikai zaudēja latviešiem saiti ar senkristietību (Jersiku kā Jeruzalemi), bet bija priecīgi to atvietot ar nepārliecinošu Dievturību. Latviešu akademiķi un literāti spēlē īpaši kaitīgu lomu sakarā ar nepamatotu fantāziju atbalstīšanu un virtuālas realitātes ieviešanu.

Cepurnieku represijai sekoja arī traģiskas sekas. Tikai divi simts gadus pēc cepurnieki bija spiesti noiet pagrīdē (1743 gadā), tā sauktā “klusā gājienā”, neaprakstāmu garīgo postu izraisīja ceturtais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis (dzimis 1887 gadā, Kurzemē). Pie ‘Ulmaņa laikiem’ latvieši jau bija aizmirsuši cepurnieku devīzi, ka labs paraugs ir jāturpina ja nepieciešamības gadījienā paraugnesējam ir jāuzņemās pašupura lomu. Tā nu gadījās, ka K. Ulmanim bija jādarbojās pavirši ieskicētā vēstures telpā. Pateicoties Luterticīgai baznīcai par ieprieksējiem 200 gadiem Latvijas vesturē bija maz informācijas. Ja K. Ulmanis bija čaula vēl nenobriedušai valstij, čaula bija viegli ielaužama cukurplāksnīte vēl nesagremotai dzimšanas dienas tortei.

Pēc pirmā Latvijas prezidenta Čakstes nāves, pie varas nāca prezidenti Zemgalis un Kviesis, kuriem nebija pietiekami liela autoritāte, lai dominētu pārgalvīgi iedomīgo (demokrātisko un haotisko) Saeimu. Tas likās esam labs iemesls*, bijušam Latvijas premjeram Kārlim Ulmanim, vienam no Latvijas laicīgās, demokrātiskās un ‘Kristīgās’ varas dibinātājiem, ar puča izpalīgu (1933 g) pieškirt sev Latvijas ceturtā Prezidenta lomu.

*”Labs iemesls” protams ir debatejams jautājums, jo ir jautājums par ‘demokrātijas’ lietderību Latvijas valsts gadījienā. Latvijas pirmais Prezidents Jānis Čakste pēc ģimenes nostāstiem esot bijis “liels demokrāts,” bet nesekmīgs ekonomists, kurus gadījienus izmantoja Kārlis Ulmanis, aizvietojot ‘demokrātiju’ ar savu autoritāro un ekonomiku sekmējošo valdību. Diemžēl, Latvijas Universitātes politisko zinātnieku apziņa dotā laikmetā ir pārāk rudimentāra, lai analizētu šo jautājumu. Pēc autora domām, K. Ulmaņa politiskā intuīcija bija uz pareizā ceļa, bet pilnībā atkabināta no senlaiku izpratnes par ķēniņu politisko nozīmi un institūciju vadlīnijām, par ko šī grāmata (“Kirti Muķa”).

Pēc puča, no 1933 līdz 1939 gadam, viss it kā gāja Latvijas iedzīvotājiem par labu. Ulmanis turpināja atbalstīt nelaiķa prezidenta Čakstes programmu attīstīt ‘mazgruntniecības’ zemniecību. Uz īsu brīdi Ulmaņa ar autoritaritāti vadīta Latvijas ekonomika plauka un zēla.

Par nožēlu Ulmanim piemirsās Upurķēniņa atbildīgā loma, kura viņam, ārkārtējas varas pārņemšanas dēļ, citos laikmetos būtu dabiski pienākusies. Kritiskā brīdī, kad notika paredzams, valdībai iepriekš zināms*, bet tautai tomēr negaidīts notikums, Ulmanim ‘pietrūka aknas’ pretoties.

*Seko citāts no Jaunāko Ziņu avīzes redaktora Rolanda Ozola grāmatas “Pēdējā Mohikāņa stāsts”, Avots, 1992. “Kādu vakaru [1940 g] manā darba istabā ienāk Kārlis Līcītis [Jaunāko Ziņu svešvalodu specialists] un drūmi nosaka: “Man vairs nav šaubu par to, ka tuvāko mēnēšu laikā Stāļins pavēlēs savām armijām iebrukt Baltijas valstīs. Nesaprotu, kādēļ mūsu prezidents vilcinās brīdināt cilvēkus par to, kas gaidāms....”

1939 gadā, kad vācbaltieši sāka masveida izceļošanu* no Latvijas, latviešu publika (cenzētas preses nepamodināta) vēl mierīgi gulēja. Tad, it kā negaidīti, 1940 gadā Latvijā iebruka Padomju vara.

*Mana vacbaltu auklīte, zinādama kas gaidāms, piedāvāja maniem vecākiem mani pāņemt sev līdz Vāciju. Vecāki tam nepiekrita.

Līdz ko pāri Latvijas robežai pārgāja Padomijas kara spēks, Latvijas prezidents pacēla rokas. Kārlis Ulmanis ne vien atteicās no jeb kādas Upurķēniņa lomas, bet, lai paliktu dzīvs, pameta latviešu tautu liktenim. Šoks kāds izcēlās latviešu tautas psihē no šī ‘pašu cilvēka’ nodevības eksistenciāli izšķirīgā brīdī ir atstājis latviešu psihē kauna traipu līdz šai dienai. Gļēvulīgi attaisnojumi nodevībai ir daudz, un mēģinājumi izvairīties no nodevības atzīšanas (īpaši mēdiju un vēsturnieku aprindās) ir dažādi.

Cepurnieku kustība atdzīvināja ne tikai latviešu pašapziņu, bet šī pašapziņa sevi atpazina ar drosmi, kāda vēl nebija izsīkusi pēc divi simts gadu ilgas nievelēšanas. Atcerēsimies, ka 1916 g Ziemsvētku/1917 g Janvāra kaujās, 2000 latviešu strēlnieki zaudēja dzīvības un 7000 tika ievainoti. Līdz ar 9000 karavīriem tika zaudēta viena trešdaļa no latviešu kara spēka. Kāda vara rīkoja šo Latvijas Verdun līdzīgo ‘dzelzs’ (baļķu un zemes valņu) purvmales robežu? Atbilde nav skaidra līdz šai dienai. Vai vainojama krievu armija? Kāpēc daudzi Sibīrijas strēlnieki atteicās (skat ‘novērtējums’) doties kaujā? Vai tāpēc ka saprata situāciju par bezcerīgu? Kāpēc to nesaprata latvieši, kas -35C grādu salā šķersoja Tīreļu purvu? Taču neskaidrība strēlnieku aprindās nepastāveja Latvijas dibināšanas gados. Tikai mēnesi pēc Latvijas dibināšanas, Rīgas aizsardzības rotas rīkoja bruņotu sacelšanos pret Ulmani. 1919 g Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību, kad tā atkāpās uz Liepāju, pieteicās pavadīt tikai 300 strēlnieki.*

*Atsaucos uz vēsturnieces Inetas Lipšas rakstu “Vārga Vilkme” (Rīgas Laiks, Septembris, 2016 g.)

Ir skaidrs, ka daudzi saprata, ka ‘valdība’ ir sevi atdalījusi no tautas, un (neskatoties uz pulkveža Kalpaka nāvi) uzskatīja Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību par ‘citu’ sabiedrību. Šāda atdalīšanās no tautas nebija ne cepurnieku, ne latviešu strēlnieku (no cepurniekiem mantotā) sabiedrības izpratnē.

Valsts sadalīšana divās sabiedrībās nav nepieciešama, un ir tipiski attīstījusies sabiedrībās, kur nodokļu terors atļauj valdībai pastāvēt iedomīgi un it kā neatkarīgi no tautas. Par pretējiem piemēriem pieminēšu divus.

Pirmais nāk no Danijas. Kad Hitlers deva pavēli jūdu ticības cilvēkiem valkāt dzeltēnas zvaigznes, šo pavēli neatbalstīja Dānijas ķēniņš Kristiāns X. Ķēniņa nostāju pieņēma liela daļa no Dānijas pilsoņiem, tā paglābjot dzīvus lielāko daļu no Dānijā dzīvojošiem jūdu līdzpilsoņiem. Toties Latvijā nenotika nekas līdzīgs, jo kad jaunkristiešu (katoļu teoloģijas) represija pret cepurniekiem izsīka, tā uzsāka represiju pret jūdiem. Pēdējā represija zaudēja latviešiem ne tikai valsti, bet arī godu. Līdz pat šai dienai jaunkristiešu ierosinātais naids tiek vērsts pret judu ticībniekiem interneta troļļu slejās.

Otrs piemērs nāk no Japānas. Uz aktuālā piemēra pamata balstās viena no Japānas slavenākām lugām “47 Jāņi”/47 Ronin. Luga stāsta, ka pēc 47 Jāņi zaudē savu virsaiti Asano, viņi kļūst par 47 paJāņiem, tas ir, Jāņi bez virsaiša un kopienas. Notika, drausmīga viltība. Virsaiša Asano ienaidnieks, virsaitis Kira, ir spiests zaudēt dzīvību, kad Kira ievilina viņu situācijas slazdā*, kas līdzīgs šaha matam. Nav tikai ‘čeks’, bet ‘mats’. Situāciju var atrisināt ar godu tikai tad, ja tiek izpildīts samuraju goda kods. Asano ir jāpiekrīt Dieva telpas likumam un ir jāizdara seppuku  vai hari kiri.

*Asano tiek tā sakaitināts, ka ķēniņa galmā viņš pieliek roku pie zobena spala un zobenu daļēji izvelk no maksts. Šāda rīcība galmā ir absoluti noliegta, un ja tas notiek, likuma pārkāpējam, ja vien tas vēlas saglabāt godu, par to ir jāmaksā ar dzīvību.

47 paJāņi nolemj sava virsaiša nāvi atriebt, un nogalina viņa ienaidnieku. Tāpēc, ka tāda rīcība nav atļauta Dieva galmā (senākos gadsimtos japāņi uzskatija savu ķēniņu par Dievu), visi 47 paJāņi, lai saglabātu savas Jāņu kopienas godu, izdara seppuku.

EC 578 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Ķēniņš Edifus

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

III  Nesenā senatne

Evelīnas Bušas senči un mani senči ieradās Latvijā no Morāvijas (pirms tam Bohēmijas) pilsētiņas Herrnhūtes 1729 gadā. Viņi bija grāfa Zinzendorfa atbalstītie kristīgās ticibas fanātiķi, sauktie hernhūtieši vai cepurnieki.*

*Pēc teologa un vesturnieka Gundara Ceipes rakstītā (“Dieva tautas dzimšana/ latvieši”, LU Akadēmiskais apgāds, 2014) varam secināt, ka neteišā ceļā latvieši ir lielu pateicību parade Krievijas carienei Katerīnai I (dzimusi Livonijā, 1684 gadā) un Valmieras ģenerālienei Halertei par savu Pirmo atmodu. Katerīna I piešķīra Halertes otram vīram, cara Pētera I ģenerālim Nikolausam fon Halartam ievērojami lielu pensiuju, kas pārgāja uz Halerti pēc vīra nāves 1727 gadā. Tieši šī nauda atļāva ģeneralienei nopirkt zemi, un 1733 gadā uzcelt pirmo Cepurnieku vadīto skolu latviešu skolotājiem Gaujas malā.

Kā raksta latviešu vēsturnieks Gvido Straube grāmatā “Latvijas brāļu draudzes diārijs”: “Vidzemes brāļu draudzes ir latviešu nacionālās apziņas pirmsākums”. Bet kā Straube apliecina, šo faktu aiz varas kāres (protams slēptas un neizteiktas) represēja luterāņu baznīca. Cepurnieku vēsture Latvijā ar valsts piekrišanu (apzinātu vai pasīvu) tiek represēta līdz šai dienai.

No nacionālās apziņas nebūtu sanācis nekas (tātad Latvijā nebūtu radusies spēcīga iedzīvotāju pašapziņa), ja pirmkārt šos kristīgos fanātiķus uz savu Valmierumuižu nebūtu ielūgusi tā laika Valmieras pārvaldniece ģeneraliene Halerte. Halerte pazina grāfa Zinzendorfa sievu un ar viņu tikās un runāja kādā ceļojumā uz Drezdeni.

Ģeneraliene Halerte stāstīja Zinzendorfa kundzei par drūmo stāvokli Vidzemē, kuru apgabalu Lielais ziemeļu kaŗš (1700-1721 g) starp Krieviju un Zviedriju bija atstājis lielā postā. Postu nesa kā zviedri, tā krievi. Zviedri izcirta latviešiem pazīstamā svētā Zilā kalna ozolus. Kā caram Pēterim Lielam par postu Vidzemē rakstīja ģenerālis Šeremetjevs: “tur (Livonijā) vairs tikai vilki kauc”. Kara laikā 70% no visiem iedzīvotājiem mira.

Cepurnieku kristīgā ticība šodien turpina darboties, bet ir visādi ‘apklusināta’, varētu pat teikt, ka ir ‘padevusies’. Toties Cepurnieku pirmajos gados Livonijā (18 gs), viņos liesmoja revolucionārs gars. Revolucionārais gars bija radies  ‘reliģijas karu’ ietekmē, kuros Kristīgās ticības globalizatori-katoļi cepurniekiem piešķīra heretiķu lomu. Reliģiskie kari tika karoti vismaz simts gadu garumā, un atspoguļojās gan vācu zemnieku nemieros, gan Lutera centienos apturēt Romas pāvesta tirgošanos ar tā sauktām indulģencēm*. Par nožēlu, Lutera pēcnācēji bija tik pat mantkarīgi kā Pops.

*Indulģence, tulkots ikdienas latviešu valodā nozīmē ‘iecietība pret grēkiem’. Pops par labu naudu pārdeva šādas ‘iecietības’, kas it kā atcēla grēkus.

Cepurnieku revolucionāro ticības garu ar likumu izpalīgu un varas piespiedu nomierināja Vestfālijas 1648 gada miera līgums. Viena no ‘miera’ līguma* radībām bija ‘nācija’ vai suverēna valsts. Miera līgums noliedza ārvalstniekiem iejaukties citas valsts iekšlietās, ja tie netiek aicināti. Katras valsts iekšējo problēmu risinājumus atstāja valsts zināšanā un rīcībā. Tātad valsts kļuva par kaut ko līdzīgu ligzdai, kur dzeguzēm ielaisties ar citu kārtību (demokrātiju, oligarhiju, komunismu, u.c.) bija noliegts.

*Ceru, ka lasītāji piedos, ka rakstu tik daudz vārdus pēdiņās. Tas tāpēc, ka manuprāt, mēs dzīvojam ‘cilvēcē’, kas par sevi ne visai nopietna. Kā mūsdienās māca retorikas skolotāji: bez ‘humora’ nekur netiksi, lai arī smiekli nepareizā laikā vai vietā var atklāt muļķi.

Ne visas vēstis no Vestfālijas sasniedza visus vienlaicīgi. 1729 gadā (77 gadus pēc miera līguma) cepurniekus vēl dīdīja griba veidot Dievam pakļautu taisnīgu pasauli. Brāļu draudzes locekļu iekļautība meža un lauku ļaužu vidē un psihē, kavēja viņus saprast, ka pasaules kārtības noteikšana ir pārgājusi uz pilsētnieku ‘demokrātisko’ virtuālo vidi, kur personīgai pašatbildībai ir mazāka nozīme, ka bezpersoniskam likumam.

Mūsdienās Vestfālijas miera līguma nosacījumu neiejaukties suverenitātes vai pašmāju kārtībā, atsakās ievērot ASV un tā sauktie globalizācijas atbalstītāji, kuru ierindās atrodas Eiropas Savienība (ES) un pēcpadomijas Latvijas valdība, kur “mans gods ir manas tautas gods” ir atvietots ar vārdiem: “kam nauda, tas pasūta mūziku”*.

*Gloria in Excelsis Deo! Ne par velti Latvijas premjer ministrs, tas kurš nodeva Latvijas suverenitāti, šodien ir viens no Eiropas centrālās bankas vice prezidentiem un direktoriem.

Atsakoties ievērot Vestfālijas Miera Līgumā paredzēto kārtību, laicīgās varas Vašingtonā, Briselē, un Rīgā liek pamatus iespējai okupēt Latviju, un Latvijas valdība bola acis uz debesīm un sakās nesaprotam, ka tā var būt. Latvijas pēcpadomijas valdība izturās apzinīgi brutāli pret pamat tautas kultūru, nododot pēcpadomijas latviešu priekšteču zemi kā patvērumu bēgļu okupantiem, izdevīgi aizmirstot upurus latvieši deva, lai tiktu pie savas valsts.

Te ir mūsdienu pasaules traģēdija un neapzinātais brīnums: iemūrēta betona namos un asfalta ielās kopienas gars iznīksts; kamēr cilvēces psihe turpina darboties ar tādu pat brīvību ar kādu tā darbojās, kad atradās mežu un lauku vidē. Ir aizmirsies, ka tas, kas mežā skrien tainā līnijā, ātri vien ieskrien kokā. Tas kas to pašu dara pilsētā to var darīt līdz aizmirstās reālā pasaule, kas atgādināsies tikai tad, kad skrējējs ir izskrējis pilsētai cauri un satiekas ar līkumu, kur ieskrien grāvī, un guļ ar riteņiem gaisā un benzīna tanku liesmās.

Varam teikt, tas joks ir tas, ka pilsētas cilvēks darbojās it kā joprojām dzīvotu mežā. Principā tas ir līdzīgs gadījienam,  kad meitene noraida puisi tāpēc, ka viņš viņai nepatīk, bet puisis, nespēdams sevi saredzēt ne ar meitenes vai pats savām acīm, nesaprot, kāpēc viņa viņa vietā pieņem puisi ar šķību degunu.

IV  Kristīgās ticības civīlais kaŗš turpinās

Kristietība sastāv no divām atšķirīgām teoloģisku uzskatu atzarēm:

Pie varas labās rokas atrodas dekoratīvā un iedomīgā Rietumu vai Romas Kristīgā ticība, pār kuru valda Romas gladiator globalizatoru teoloģija: “Ejiet pasaulē un sludiniet ‘labās ziņas’ visiem…. ” (Mark 16:15). Kad franču Robespjērs  nocirta ‘’Kēniņam Luisam XVI galvu, viņs atstādināja Kristīgās ticības upurjēru saukli “Mīliet viens otru” ar ģermāņu izcelsmes Schlachtmaheru (gladiatoru) pārgalvīgo saukli “Brīvību visiem!” Lai cik pievilcīgi vārdi par Esības Dievu (Supreme Being) arī nebūtu, Robespjērs plivina pilsētnieku virtuālās (deistu) realitātes, nevis Dabas rūķu dienas karogu.

Viens no Rietumu teoloģijas galveniem pantiem (bez kuriem nebūtu ne pilis, ne pilsetas, ne tehnoloģija mūsdienu apmēros) ir ‘nodokļi’ un padevība  laicīgai valdībai (piespiedu kārtā, ja nepieciešams). Robespjērs neatcēla laicīgo dievu ieviestos nodokļu baušļus, kaut tādi baušļi nekur Bībelē nav ierakstīti, bet parādās pēcāk sarakstītā Jaunā Derībā, Rom. 13.6. Līdz ar nodokļu sistēmu (pirmie nodokļi tika maksāti skaitliski samazinot ganām pulka dzīvo saturu, un pārvēršot skaitli ādā un ādas kažokos) tika dibināta valdība, kura laika gaitā uzkundzējās cilvēcei un Dabai kā alternatīva sabiedrība.

Pretējs teoloģijas pants balstās uz jau minēto MieraJāņu vai MieraEnģeļu pašupuri, kāds apstiprina laicīgās varas autentitāti un dot tai Dieva autoritāti.

Pie kreisās rokas, pie varas (pirmatnējās Kristīgās ticības) ir ticīgā cilvēka paša subjektīvie uzskati—klausies, ko tava sirds stāsta. Tiem, kuri uzskata, ka subjektivitāte ir neuzticināma. Autors vēlās atgādināt, ka Kristīgā ticība sākās, kad lielākais skaitlis cilvēku vēl dzīvoja mežā, kur katrs ‘mežonis’ un ‘piģēns’/meža balodis bija atbildīgs par savu un savas dzimtas ekonomisko stāvokli. Dabas cilvēku galvenā nodarbība bija briežu ganīšana un siera ražošana. Visi meža ļaudis saprata, ka nokauta govs vairs pienu nedod. Bet kungiem un no dabas atrautiem pilsētniekiem labāk garšo karbonāde, kāpēc nopietni iebildumi pret dzīvnieku kaušanu un Dabas izvarošanu tiem nav.

Senākos laikos lauksaimniecība mūsdienu nozīmē vēl nepastāvēja. Priekš-latvieši (Livonijas iedzīvotāji) savās meža viensētās piekopa dārzniecību: audzēja lazdas, ābeles un dažādas saknes, piemēram ķirbjus, bietes un kāļus. ‘Arāju tauta’, kas ar traktora izpalīgu velk pāri laukam arklu ar desmit nažiem, mēs nebijām. Lai mēs par tādiem kļūtu, mēs tikām piespiesti pieņēt ārāju kultūru. Tā piespieda mūs kļūt par arājiem un izcirst mežus, un aizstāja kažoku nodokļus ar graudu nodokļiem, jo graudus var atrāk pārvērst naudā, un tie atļauj uzturēt lielu skaitli vergus. ES pavalstniekiem ‘latviešiem’, kļuvuši savā zemē par tūristiem, iebildumi acīm redzot nav.

Narkomānija, patērētāju sabiedrības preces, vanda kādreizējās latviešu kopienas smadzenes zem ES umbras. Šo stāvokli atbalsta pēcpadomijas Latvijas pavalsts valdība, kad nepieļauj* diskusijas par mežaJāņu mētras (marihuanas) pielietošanu tautas dziedniecībā, laikmetā, kad modernā dziedniecība tautai ķļūst ar vien nepieejamāka.

*Tikai tāpēc, ka kāds par šādām diskusijām autora pagalmā, ziņoja policijai, man pagalmā negaidīti ielauzās 5 Valmieras krimiāl policisti un brīdinaja nerunāt.

Turpinot tēmu: Dārzkopība—no kokiem attīrītās meža sokles (izcirtumi)—un meža zvēru (brieži, cūkas, tītari, uc) ganīšana ir iemesls kāpēc autors piekrīt Jāņa Alegro tēzei*, ka senā Kristīgā ticība ir cēlusies no Svētās sēnes kulta. Meža saimniecībās, sēnes auga aiz dārza iežoga, kur mājsaimniecības māju cēlāji, koku cirtēji bija mežu mazliet retinājuši.

*John Allegro  , “The Sacred Mushroom and the Cross”, 1970. Zināmas sēnes tika uzskatītas par svētām, jo atklāja gudrības kādas mēs no sevis slēpjam. Tāpēc senes īpaši ciena burvji un raganas, bet šodien čigāni, kuru vārds iezīmēts sēnē ‘čigāniete’ (Psylocybin). Ja lasītājs ir pārsteigt, tas vien norāda par cik latvieši no savas senās kulturas ir attālinājušies. Autoram atmiņā ir stāsti, ka latviešu zemnieki esot savus slimos lopiņus dzinlauši ārstēties kaņepu lauciņos.

Svētā sēne (pēc Alegro uzskatiem) ir Latvijā augošā mušmīle, kuru skaudīgie Rietumu kristietības teologi, pēc tie atņēma latviešiem un citiem ļaudiņiem teikšanu, sāka devēt par indīgu un iesāca saukt par ‘mušmiri’. Autora pētījumi (kā mežā, tā bibliotēkā, tā virtuvē) liek domāt, ka ‘indes’ iespaids nav nāvējošs, bet dod saprast, ka cilvēks sastāv no divām būtībām—ķermeni un garu. ‘Inde’ dod iespēju apzināties mūsu ‘ķermeņa’ būtni no ārpuses, par kuru šodien daudz dzirdam no tiem, kuri atgriežās no naves uz operācijas galda. Tie paši stāsta, ka gars neatdalīts no ķermaņa nav patiess gars, bet ego. Lielākais ego ir sastopams dzimum orgānos, kuri dažkārt spēj pārspēt gara gribu. Senākos laikos, cilvēce trenēja garu ar gavēņiem. Šodien miesīgi cilvēki garu noliedz ar ekstasiju tabletēm.

Mušmīles ‘inde’ ir viela, kura atšķir dabisko kristietību, no nedabiskās kristietības kura aug pilsētās. Pa piemēram, ‘nedabiskā’ Sodoma un Gomora  (Gen. 19), kuru Dievs nodedzina, bet Svētais Augustīns uzceļ ar grāmatu “Dieva pilsēta pret pagāniem*” (De Civitate Dei contra Paganos). Vārdu ‘paganos’ (paJāņi) var tulkot ne tikai kā zīmolu senkristiešiem, bet arī zemniekiem.’

*Atgādinu, ‘pagāns’ ir katoļu kristietības pazemojum senkristiešu Dievam Jānim, re pa-Jāns.

Lai kā ortodoksāļā cilvēce nepretojas, domājams, ka Allegro apgalvojums, ka Kristīgā ticība ir cēlusies no mūšmīļu lietotāju vides, atbilst patiesībai. Alus, pirmatnēji darināts no mušmīlēm (kaltēta mušmīle atšķaidīta ar ūdeni un raudzēta ar medu) ir pirmatnējās kristietības Svētā trauka saturs, tā sauktais sakraments pie Svetā galda. Šo iespaidīgo saturu dzēra ne tikai Jānis-Ķēniņš, kad viņš vakariņoja ar saviem apustuļiem un sievu Mariju Magdalenu. To dzēra Ķēniņš pie krusta. Nešaubos, ka to dzēra arī Jānis Bāzils* īsi pirms Emperora Aleksija I kareivji viņu iedzina uguns bedrē, kuru izraka Bizantijas ķēniņš Aleksis I uz Baznīcpils hipodroma. Dzēriens kļuva tik populārs, ka to sāka viltot, kaltētu mušmīļu vietā liekot driģeni, kura patiešām var izsaukt nāvi**, kāpēc to atvietoja ar apiņiem. Citiem vārdiem, alus ir cēlies no dzēriena, kas pirmkārt tika gatavots no mušmīū ēdāju urīna, tad raudzēts no mušmīllēm un medus; tad mūšmīļu atvietojumu ar driģeni un medus, tad apiņiem. Medus alus joprojām tiek ražots.

*Kā devu lasītājam saprast, kad rakstīju par Meksiku, Ķēniņš Kristus ir katoļu kulta izgudrojums un pārnesums no senās kristietības. Pirms mūs apciemoja Ķēniņš (Edifus), pār daudz kopienām valdīja neskaitāmi Dieva un Saules deli un meitas, kurus pazina kā Upurķēniņus. Viņi stiprināja garu un pāŗvarēja  miesiskās sāpes un bailes ar dzērieniem, kurus darināja no sēņu (mūšmīles vai čigānietes) eliksīra.     **Ir iespējams, ka slaveno Krievu rakstnieku Tolstoju noindēja  ar drigenēm stiprināts alus dzēriens.

No sēņu veicinātās subjektivitātes, izcēlās ne tikai Kristīgā ticība, bet ilgstošas sekas—kaut katoļu laicīgās kristietības represēts—kāds darbojās cepurniekos, kuri ieceļoja Livonijā 18 gadu simta sākumā. Ar to nevēlos teikt, kaut arī nevēlos noliegt iespēju, ka cepurnieki izmantoja mušmīles paši, bet ka tās bija lietojuši viņu priekšteči (bogomiļi un katāri) tā veidojot ilgstošu no laicīgās varas neatkarīgu teoloģiju. Atcerēsimies, ka katrai sēnei ir sava cepure, un no visām sēnēm vis skaistākās cepures pieder mušmīlēm un čigānietēm.

Varbūt tāpēc, ka Cepurnieki domaja neatkarīgi no valdības pieļautam domām, viņi bija spējīgi no kaŗa paslēpušos Lionijas iedzīvotājus izvilināt no mežiem (pirmie cepurnieki Livonijā sludināja Dieva vārdu un satikās šķūņos un mežos). Dabas videi piemērota demokrātija un teoloģija ir iemesls kāpēc vācbrāļi veiksmīgi pārveidoja Livonijas iedzīvotājus par ‘kristiešiem’*, ko nebija spējuši ne Svētās Romas Impērijas vācu mācītāji, ne viņiem padotie latviešu palīgi vairāku gadu simtu garumā.

*’Kristieši’ pēdiņās—ir Rietumu ārpus dabas vai supernaturālās teoloģijas piekopēji. ‘Kristieši’ pēdiņās sagrāva kristiešu ticību.

Autors pieņemu iespēju, ka ‘citāda Kristīgā ticība’ (kā Rietumu Kristīgā ticība) bija jau iesēdusies Livonijas iedzīvotāju zemapziņā pirms Jersikas pils nodedzināšanas (1209 g). Ārāju vai ārzemnieku vardarbību represēta, senkristietības ticība gaidīja atmodinātājus, lai tās zemapziņā pamostos apziņa, ko franču vēsturnieki sauc par ‘iedziļināto vēsturi’ (longue durée; varbūt psihologa Junga arhetips), un senā ticība atkal iedarbotos.